Atmiņas par 13. janvāri. Viena diena, dažādi gadi.
Nakts. Tā ap trijiem naktī. Zvana A.Dravnieks. Jārīkojas steidzami, jo Viļņā jau sācies... Tanki, TV tornis, pirmie kritušie. Kā jau iepriekš runāts – sazinos ar savējiem. Tiekamies pie radionama. Ap pieciem parādas cilvēki. Mūsu rajona deputāti visai prāvā skaitā. Satiekamies, sadalamies.Es uz izpildkomiteju. Daži tuvāk savām dzīves vietām – Vecmilgrāvis, Jaunciems, Mežaparks...Ātri izdodas organizēt CK novērošanu, sakarus ar Cielavu un MP – tomēr laikā izdevās nelielais apvērsums izpildkomitejā. Jāatzīst gan, ka no IF puses nav praktiskas pretdarbības. Faktiski tikai brīdinājums par iespējamiem tiesu darbiem par varas uzurpāciju...
Izrādās, ka Ģēģeris un Janovskis jau devuši rīkojumu par lauksaimniecības un citas smagās tehnikas virzīšanu uz Rīgu. MP šo lēmumu apstiprina tikai vēlāk, dienas otrajā pusē, kad tehnika jau tuvojās.
Informācija par kādas smagās tehnikas sakustēšanos Ādažu poligonā. Vēlāk šī informācija neapstiprinās. Toties top zināms F. Kuzmina ultimāts A. Gorbunovam ar prasību atcelt LR AP pieņemtos likumus.
Omonieši uzbrūk Vecmīlgrāvja tilta sargiem. Atklāj uguni uz barikāžu dalībnieku mašīnām, sit cilvēkus, draud ar ieročiem, laupa mantas. Pienāk informācija par viņu pārvietošanos caur Mežaparkam. Uzbrūkums pie Brasas tilta, apmētā mašīnas ar degmaisījuma pudelēm, izraisa ugunsgrēku. Atkal pie Vecmīlgrāvja. Nodedzinātas 17 mašīnas. Divas dienas paiet kā dažas stundas.
Pēc Interfrontes mītiņa ASK stadionā, kur piedalās ap 10 000 cilvēku. Un VSGF paziņojuma par varas pārņemšanu republikā, viss kļūst mierīgāk. Daudz skaidrāk kas, kādā kārtībā darāms. Un skaidrība - uz ko var paļauties. Daudz atbalsta no sveštautiešiem.
16. janvāris Sēru diena Viļņā, 13. janvāra upuru bēres. Un pirmais kritušais pie mums -
Vecmīlgrāvī pie tilta nošauts R. Mūrnieks, ievainoti Atkal omonieši uzbrukuk pie Brasas tilta. Omoniešu trakošana pie muitas punktiem ietekmē arī mūs, jo A.Saliņš vienlaicīgi vada arī muitas departamentu. Omonieši brauc “ciemos” pie mums, kļūdās adresē. Piebrauc pie skolotāju nama , pēc laiciņa aizbrauc.
17. janvāris. Sākas operācija "Tuksneša vētra" - ASV uzsāk Kuveitas atbrīvošanu. Uz barikādēm izsludināts trauksmes stāvoklis. Satraukums vai mūs nepametīs vienus šaj kautiņā, jo lielie spēlētāji aizņemti citā vietā.
20. janvāris. Apšaude pie IeM. Ziņojums no CK novērotājiem.
Tikai dažas dienas. 1991 gada janvāris.
2009. gada janvāris. Satiekos ar draugu vecajā vietā , pie radiomājas. Mītiņš. Visai organizēts, svešie klāt pie mikrofona, uz tribīnes – lai pat necer tikt. Cilvēku daudz. Vairākās vietā sportiska tipa jaunieši. Un izskatās, ka ieradušies organizēti. Mītiņš. Klasiskajs pūļa iešūpošanas variants. Aizgājām uz kafejnīcu, parunājamies. Atpakaļceļā redzama sašūmēšanās pie Saeimas. Īpatnēji, ka viens jaunietis no Doma laukuma it kā izkustas Saeimas virzienā, nāk atpakaļ. Vēlreiz, vēlreiz... Vēlāk skatoties TV – mieles. Izrādas tauta vainīga ka pie varas esošos nemīl... Atsauca atmiņā 1991. gadu. Vai tas bija tas, par ko domājām tajā pat vieta? Atcerējos Daini. Viņš faktiski bija pirmajs, kurš iekustināja smago tehniku barikādēm. Saņēma īpatnēju „pateicību” no valsts, par kuru cīnījās. Veseli 13 gadi tiesu darbi, lai pierādītu to, kas bija skaidrs jau sākumā. Sapostīta veselība, sieva kapā... Vai viņām tika piešķirts ja ne trīsvaigžņu ordenis, tad vismaz barikāžu piemiņas medālis? Cik man zināms – nē. Cik Latvijas neatkarības pretinieku un čekistu šos apbalvojumus nēsā? Bet viens no pirmajiem barikāžu organizētājiem tā ar palika Dainis Ģēģeris. Paldies viņam, protams. Jo laikam jau kādam tanī brīdī bija jāuzņemas, un citi to nepaspēja pirmie. Toties pēc tam – bija jādabū nost no skatuves lauksaimniecības ministrs , kurš varēja patraucēt ES diktātam Latvijas lauksaimniecībā. Jo lauksaimniecība bija jālikvidē kā sistēma. Jālikvidē cukura ražošana, pārtikas rūpniecība... Arī G-24 izmeklēšana pa viltus sliedēm bija jāpalaiž...
Barikādes, barikādes, barikādes...
Šodien 2010.gads. Klausos ziņas. Uztraukums ap 13.janvāri. Iekšlietu ministrija darot visu, lai viss būtu OK. Nāk prātā senais tautas teiciens – suns zin, ko ēdis. Tāpēc baidās.
Viena diena, dažādi gadi. Dažreiz tautu sauc, dažreiz baidās no tās...
Imants Burvis LR pilsonis
суббота, 23 января 2010 г.
Prostitūcijas nacionālas īpatnības... jeb Latvijas neoliberāļu spožums un posts..
Kurš negrib zināt pagātni, tam neizprast tagadni un nepiedzīvot nākotni...
Prostitūcijas nacionālas īpatnības... jeb Latvijas neoliberāļu spožums un posts..
Kaut arī slēpjoties no patiesības vaina tiek uzvelta pasaules ekonomiskai krīzei un patiesie iemesli ir citi, nav noliedzams, ka šodien Latvijas ekonomiskais stāvoklis ir smags. Un cēlonis tam lielā mērā meklējams Latvijas elites mazspējā un zemajā intelektuālajā līmenī, ne piesauktajā pasaules krīzē. Kurš negrib zināt pagātni, tam neizprast tagadni un nepiedzīvot nākotni, tāpēc īss vēsturisks ekskurss Latvijas („nacionāl-neatkarīgās”) politiskās elites izveidē.
Nav noslēpums, ka arī LPSR laikos, gluži kā tagad, Latvija izcēlās citu PSRS republiku starpā ar savu aklo uzticību un paklausību Maskavai, par ko vietējā elite dāsni saņēma ordeņus, amatus, priekšrocības u.c. labumus. Lai lasītājs nedomātu, ka viss radās pēkšņi un pats no sevis, jāsaprot, ka Latvijai 1940.g. okupācijā nepaveicās vairāk, kā mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Maskavas vadība labi pārzināja latviešus no Krievijas pilsoņu kara laikiem un šeit, uz Latviju, no Maskavas tika sūtīti paši neizglītotākie, paši iztapīgākie Krievijas latvieši un sevišķi uzticami cittautieši (tādi ir drošāki vadīšanai no attāluma). Tos apvienoja vienā komandā ar vietējiem karjeristiem un varas alkstošiem elementiem. Pie tādiem var droši pieskaitīt A. Kalnbērziņu (Zaķis), V.Lāci, A.Kirhenšteinu, I.Vingoldi, V.Latkovski, S.Šustinu, A. Noviku (pēdējos divus Atmodas laikā mēs pieminējām, pārējos – ne visai...) u.c (uzskatamībai pieminēti atpazīstamākie vārdi). Tas bija pirmais vilnis, kurš deva vērā ņemamu triecienu valstiskai un patriotiskai domāšanai sabiedrībā, kura bija izveidojusies I Republikas laikā. Tādejādi līdz ar 1940.g. okupāciju valsts pārvaldes, sabiedrības un tautas apziņas līmenī Latvijā sākās pastāvības, neatkarīgas un valstiskas domāšanas nīcināšanas process. To aizvietoja ar aklu pakļāvību Maskavai. Aklu, bez domāšanas. Un tieši šie cilvēki kopā ar Maskavas emisāriem bija tas pamatkodols, kurš praktiski veica Latvijas Republikas demontāžu, okupāciju un sovjetizāciju 1940. – 1960.g. Pārstāvēja LPSR intereses Maskavā un Maskavas intereses LPSR.
Otru elites daļu veidoja pēckara periodā no Krievijas iesūtītie sevišķi uzticamie LPSR iestāžu vadītāju vietnieki, galvenokārt cittautieši, kuri visbiežāk bija ar zemu profesionālo izglītību un vēl zemāku vispārējās izglītības līmeni. Kā arī tā latviešu daļa, kura dzīvoja Latvijā un tiešā veidā bija saistīta ar kalpošanu dažādu Maskavas struktūru, vai Latvijā izvietotās PSRS armijas un drošības iestāžu interesēm. Šie cilvēki pat sarunas latviešu valodā LPSR (saskaņā ar LPSR konstitūciju, suverēnas valsts teritorijā) uzskatīja ja ne gluži par nodevību, tad par klaju nacionālisma izpausmi vismaz. Šis process turpinājās visu okupācijas periodu, faktiski līdz pat 80-o gadu beigām. Pie šādi domājošiem varam pieskaitīt Rubiku, Potreki, Bojāru, Šteinbriku, Johansonu, kā arī lielu daļu atvaļināto PSRS armijas militārpersonu, daudzus bijušos LPSR drošības struktūru darbiniekus, dažādu iestāžu vadītājus, to vietniekus un pakalpiņus (bieži etniski latvisku izcelsmi). Viņu labklājība vistiešākā veidā bija atkarīga no attiecīgo Maskavas vadītāju labvēlības un attieksmes.
Trešā daļa bija LPSR laikos izaugusī jaunā elite un tai pietuvinātās personas, kurām bija un ir gluži vienalga, kam un kā kalpot, kas te dzīvos un kādā valodā runās. Liela daļa no viņiem bija vecās elites bērni un radi un draugi... Viņiem tika dotas iespējas pabūt ārvalstīs. Tie bija redzējuši kapitālistisko dzīves veidu, redzējuši tā spīdošās fasādes. Viņi redzēja un labāk par pārējo sabiedrību saprata PSKP realizēto divkosīgo politiku, redzēja tās neizbēgamo galu. Savas audzināšanas un iegūtā plašākā rietumu kultūras zināšanu pēc tie gribēja dzīvot kā rietumos, pat nemēģinot iedziļināties rietumu tirgus ekonomikas problēmās. Šajā pusē „dzelzs priekškaram” jau arī rietumu tirgus ekonomika tika visai ideoloģizēti analizēta. Nevienai no šīm grupām nepiemita valstiska vai patriotiska domāšana. Ievērojot to vidi, kurā tie auga un to domāšanas stilu, kas pavēra ceļu karjerai un priekšrocībām, tāda domāšana nevarēja (jo nedrīkstēja) pat izveidoties. Šīs elites daļas redzamākie pārstāvji ir Kehris, Osis, Šķēle, Grūtups, Lembergs, faktiski viss Kluba -21 sastāvs, tas ko sauc par Grūtupa organizēto „Brālība” u.c. Šodienas vadošie spēki. Vērts atcerēties, ka tieši tie dedzīgi atbalstīja Gorbačova uzsākto pārbūvi PSRS...
Lai arī starp šīm grupām pastāvēja zināmas atšķirības domāšanā, tad tās bija ne jau patriotisma vai nacionālisma jomā, bet gan merkantilo interešu un personīgās labklājības nodrošināšanas jomā. Patiesībā šīs idejas ir ļoti tuvas liberālisma idejām, kuras, sajauktas kopā ar LPSR funkcionāriem vēsturiski raksturīgo kosmopolītisko domāšanu, sākoties Gorbačova pārbūvei, viņu skatījumā tiem pavēra vēl neredzētas iespējas.
Tātad LPSR varas eliti pārstāvēja dažādas grupas, tikai vienu grupu tur neatrast - Valstiski un patriotiski domājošos cilvēkus. Liekas, ka pēdējos no tiem politiski iznīcināja vecā komunistu gvarde kopā ar okupācijas armijas pārstāvjiem 1960 – 1962.g.g. Pirmajiem tie bija lieki konkurenti politiskajā cīņā par varu, otrajiem traucēja ērti iekārtoties uz dzīvi LPSR. Protams, ka latviešu tautas lielākā daļa īsti neuzticējās nevienai no šīm grupām, bet praktiskas lietderības nolūkos bija spiesta vairāk vai mazāk sadarboties. Tas nozīmē, ka ideoloģiski pilnībā pakļaut latviešu tautu savām merkantilajām interesēm līdz galam tā arī neizdevās nevienam, tomēr savu zīmogu tautas apziņā komunistu valdīšanas gadi neapšaubāmi atstāja.
Pagājušā gadsimta 80-o gadu beigās labāk informētajiem kļuva skaidrs, ka PSRS sabrukums dažādu faktoru ietekmē ir nenovēršama. Tas neizbēgami izsauktu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Protams, ka šādos apstākļos visaktīvāk sāka darboties mūsu pieminētā trešā elites grupa, kura jau PSRS laikos ar vienu kāju stāvēja nomenklatūrā brīvā tirgus ekonomikā. Atlika tikai nedaudz pārorientēties. Un atbilstoši labākajām PSKP tradīcijām tie pārorientējās. Jo arī no valstiskās neatkarības atgūšanas procesa galu galā varēja gūt vērā ņemamus materiālos labumus. Un tie vispirms saistījās ar tā saukto „prihvatizāciju”. Skaidrs, ka lai sasniegtu savus mērķus komunistiskā ideoloģija vairs nederēja, tāpēc tā tikai nomainīta ar jaunajiem laikiem daudz vairāk atbilstošo neoliberālismu, kas starp citu, 20.gs. beigu posmā kļūstot par valdošo ideoloģiju rietumu pasaulē, sāka transformēties. Tas arī vislabāk un pēc būtības atbilda viņu pašu uzskatiem, kuru centrā ir katrs pats par sevi, kur savas intereses ir pats galvenais, bet sabiedrībai, valstij un tautai ir tikai pakārtota nozīme. Galvenokārt, lai pildītu neoliberāļu kabatas. Šiem cilvēkiem Dievs nav ne Maskavā, ne Vašingtonā vai Briselē, bet gan krāsainajos papīrīšos, kurus sauc par dolāriem, eiro vai kā tur vēl. Savu mērķu sasniegšanai lieti noderēja jau Gorbačova laikos uzņemtie sakari ar latviešu emigrantu organizācijām, kuru vadoņi izrādījās ne mazāk varas un naudas kāri....toties mazāk spējīgi savās mītnes zemēs. Tika panākta saskaņa domāšanā par Latvijas valsts iespējām abu grupu mērķu realizācijā - Latvijas funkcionāriem tika valsts īpašuma „prihvatizācija”, bet emigrantu organizāciju vadoņiem zemes un dzīvojamā fonda denacionalizācija. Protams, kārtējo reizi uz valsts un tautas rēķina. Tādejādi Latvijas neoliberāļu saknes meklējamas ne ārvalstu specdienestu tīklos, ne masonos, „baltajās pelītēs” vai kādās īpašās Maskavas sazvērestībās pret latviešiem un Latvijas II Republiku. Saknes jāmeklē LPSR un emigrantu organizāciju vadošajās struktūras un tā laika LPSR valdošajā elitē ar tai raksturīgo pasaules uztveri (par to daudz raksta G.Valdmanis „Starp dzirnakmeņiem” R.2000.). Šādos apstākļos 1993.g. uz Kluba-21 bāzes tika radīta partija „Latvijas ceļš”, kura atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu tālāko Latvijas II republikas valsts un tautas attīstību, līdz pat šodienai. Partijā apvienojās vadošie LPSR funkcionāri un to uzticības personas ar latviešu trimdas organizāciju „pīlāriem”. Tieši viņu vadībā tikai praktiski veikta galveno valsts īpašumu „prihvatizācija” un denacionalizācija, kurai likumisko pamatu sagatavoja AP laikos jau augstāk mūsu pieminētie kadri. Protams, ka tas viss brīvības un demokrātijas vārdā....uz liberālisma pamatiem. Tieši „Latvijas ceļš” lielā mērā iedēstīja tautas apziņā liberālisma idejas, tās savā sliktākajā formā. Ielika tiesiskos un sociāli–ekonomiskos nihilistiskos pamatus Latvijas sabiedrībai un valstij tādā veidā, kādā tos redzam šodien. Viss tas tika veikts ar valsts neatkarības un indivīda brīvības lozungiem.
Šiem procesiem nebija nekāda teorētiskā pamata, trūka jeb kādu aprēķinu, netika veikta nekāda modelēšana un iespējamās situācijas prognozēšana. Vēl vairāk: I.Godmaņa Valdība iemanās likvidēt valstī toreiz pastāvošās zinātniskās iestādes, kuru potenciālu ārvalstu speciālisti (dāņi) bija augstu novērtējuši veicot to apsekošanu. Vienlaikus no vadošiem amatiem tiek nobīdīti jaunai LR uzticīgie LPSR visu līmeņu speciālisti, kuri uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt valsts intereses. Tāpēc jautājumi: „Kā šādā rīcībā izpaužas rūpes par valsti un tautu? un Kur šeit valstiskā domāšana un patriotisms?” ir aktuāli arī šodien.
Viss šis process ir ļoti līdzīgs Gorbačova uzsāktajai kooperatīvu izveidei, jeb sākotnējai kapitāla uzkrāšanai. Pareizāk tas ir tas pats process, ar mūsu nacionālām īpatnībām. Jau toreiz bija skaidrs, ka vienas sistēmas ietvaros, bez attiecīgas regulācijas, citas sistēmas elementi darbosies vāji, tomēr tas netraucēja „palaist brīvībā” tā saucamos kooperatīvus, kas, protams, pēc sava ekonomiskā satura nebija nekāda kooperācija, bet gan tīri privātīpašnieciska uzņēmējdarbība izmantojot valsts resursus un materiālo bāzi. Tomēr no valstiskās ekonomikas regulēšanas, t.i. faktiski regulētās un reglamentētas uzņēmējdarbības vides izveides mūsu privatizētāji atgaiņājas kā no ļauna murga. Un tas arī labi saprotams. Tāda vide ir visās civilizētās tirgus ekonomikas valstīs, tajā skaitā arī ASV. Tomēr tā būtiski traucē „prihvatizācijas” realizācijai, tāpēc te tā bija lieka.
Latvijas privatizētāji ar savu rietumu tautiešu atbalstu izvēlas tā saucamo „mežonīgā kapitālisma” vai Eiropas 18-19.gs. kapitālisma ceļu. Nolūks te viens - maksimizēt privatizēto īpašumu peļņu, ignorējot nodokļus, sociālās tiesības, dialogus utt... jo tas viss ir tikai traucēklis peļņas ieguvei. Tomēr atšķirībā no Eiropas 19.gs ekonomikas modeļa, kura galvenā loma bija sīkajai uzņēmējdarbībai, Latvijā privatizēti lieli, praktiski monopoluzņēmumi. Kuri atrodas praktiski tukša vietā, gandrīz absolūti no saistībām, pienākumiem un konkurentiem brīvā tirgū, kuri savu jauno īpašnieku rokās nekaunas (nav tiesiskās bāzes, morāle nestrādā...) izmantot savu dominējošo stāvokli. Nav un nebūs arī ārvalstu solīto investīciju rūpniecībā, tātad nav konkurences arī no šīs puses. Tā kā saimnieciskās darbības mehānismi nav izstrādāti, monopoli var rīkoties praktiski brīvi, bez jeb kādiem ierobežojumiem.
Vēl pagājušā gadsimta 90-o gadu beigās visi tautsaimnieki, kuri brīdināja sabiedrība, ka šis ceļš ir kļūdains un nav ilgspējīgas valsts attīstības ceļš, kurš neizbēgami beigsies ar krahu, tika nobīdīti malā. Līdzīgi, kā šodien cenšas nobīdīt malā ignorējot, piemēram, ekonomista Smirnova, no Ventspils augstskolas, viedokli. Tas ļauj secināt, ka Latvijas elites naudas kāre ir neierobežota, toties diemžēl stipri ierobežotas ir tās prāta spējas un pašaizsardzības instinkts.
Jau uzsākot nopietnas tautsaimnieciskas reformas ekonomistiem bija skaidrs, ka uzsākt privatizāciju bez saimnieciski-tiesiskās bāzes izveides, ir ceļš uz haosu un valsts sabrukumu. Par to rakstīja SVF padomnieks G.Kolodko, PB galvenais ekonomists Dz.Stiglics, pie mums Latvijā tādi ekonomisti kā O.Dz.Braže, A.Grišins, J.Brože u.c. Šāda sistēma nav ekonomiski dzīvot spējīga un savas eksistences periodā neizbēgami zaudēs tiem uzņēmumiem, kuri darbojas noregulētas sistēmas ietvaros, šajā gadījumā ES uzņēmumiem. Vēl vairāk - Šāda saimnieciski nenoregulēta sistēma ir pamats plaši izplatītajai korupcijai valstī (tas dod skaidrojumu KNAB un Ģenprokuratūras mazspējai un politisko pasūtījumu pildīšanai). Tādā gadījumā visas runas par ārvalstu investīcijām ir galvenokārt domātas tautas acu aizmālēšanai. Liekas, ka to sākuši apjēgt arī paši Latvijas „prihvatizatori”, jo pēdēja laikā viņi ar ārvalstu investīcijām saprot valsts vai pašvaldību, tā arī savu „privatizēto” īpašumu izpārdošanu ārvalstniekiem... Tikai, ne tam kapitālam, kurš spēj radīt augstu pievienoto vērtību, prasa kvalificētu darbaspēku un attiecīgu izglītības sistēmu... , bet gan dažādām spekulatīvajām kompānijām tirdzniecībā, spēļu biznesā, nekustāmā īpašumā, banku sektorā.....visur tur, kur var ātri un viegli bez lieliem kapitālieguldījumiem labi nopelnīt un ātri pārvietot kapitālu. Tas civilizēta tirgus ekonomikas apstākļos noregulētā saimnieciskā mehānisma dēļ nav iespējams. Šai ziņā labs piemērs kaimiņos – Igaunijā. Un tur ir izvēle starp peļņas ieguldīšanu uzņēmuma attīstībai vai finanšu izvešanu...
Var jau teikt, ka tad jau viss ir jauki - uzņēmējiem nodokļi nav jāmaksā, sociālās saistības ir minimālas, regulējošo normu maz un tās pašas var neievērot....Tas viss veicinās kapitāla uzkrāšanos (un aizplūšanu...)... Tikai praksē tas ir daudz nejaukāk - nodokļu nemaksāšana ir cieši saistīta ar budžetu. Tas savukārt ar izglītības sistēmu, valsts atbalsta trūkumu uzņēmējiem. Tas papildinās ar valsts pārvaldes aparāta mazspēju (savējie amatos). Klasisks piemērs. Vadošā partija koalīcijā ar spēku „izsit” jauno nodokļu paketi. Tas notiek iepriekšējā gada beigās pieņemot nākošā gada budžetu. Un jau pirmajā jaunā gada mēneša laikā valsts finanšu pārvaldes augstākajā līmenī paziņo, ka tehniski šos nodokļus spēs ievākt tikai kaut kur gada beigās... uzprasās secinājums vai nu par finanšu ministrijas ierēdņu korpusa mazspēju, jeb, kas vēl bīstamāk, par šī ierēdņu korpusa politisku opozīciju savam ministram... Ne mazāk amizanta ir situācija, kad Latvijas prezidenta veidotajā Latvijas stratēģiskās attīstības izveides komisijā strādā ārzemju bankas (kura pelna Latvijas tirgū) speciālists (Kazāks). Var nešaubīties, ka bankas intereses būs ievērotas...
Tomēr stipras starptautiskās konkurences apstākļos tas neizbēgami noved pie pašmāju produkcijas un pakalpojumu zemas konkurēt spējas gan, sākumā, ārējos, bet pēc tam arī iekšējā tirgū. Sekas ir redzamas – Latvijas republikā izveidotā ekonomiskā sistēma nav ilgtspējīga un faktiski sevi izsmēlusi līdz ar „prihvatizācijas” pabeigšanu. Vēl var „prihvatizēt” dažus lielos valsts īpašumus... un tad gals.... To visu elite attaisno ar kapitāla sākotnējo uzkrāšanu, kas šeit notiek jau vismaz 20 gadus.... Neiedziļinoties jautājumā par kapitāla uzkrāšanu, jāatzīmē, ka to neveicina valstī pastāvoša īstermiņa domāšana pirmkārt jau tieši no valdošas elites puses, kas valstij garantē šī kapitāla aizplūšanu. Šādiem spēles noteikumiem pieskaņojas arī pārēja sabiedrības daļa, tajā skaitā uzņēmēji. Arī valsts uzņēmumi ar dekoratīvajām padomēm ( no uzņēmuma finanšu pārvaldes viedokļa liekas, bet algas tīri pieklājīgas...). Atkal piemērs – uzņēmumā nozog ap miljonu ziedotas naudas, bet uzņēmuma vadītājs valsts pārvaldes augstākajā līmenī tiek atzīts par „goda vīru un ordeņa cienīgu”, jo pats jau nav zadzis. Tikai izveidojis apstākļus lai šāda iespēja būtu...
Līdz ar to izveidojas stereotips, sabiedrības uzvedības modelis, kurš orientēts uz ātru personīgā labuma gūšanu un ātru patēriņu, kas ir tieši Latvijas neoliberāļu stilā. Līdzīgā situācijā citā valsts iestādē, KNAB, tieši sabiedrība centās aizstāvēt iestādes vadītāju, kurš līdzīgi organizēja darbu pieļaudams finanšu izzagšanu... Tomēr tas nekādi neveicina valsts ekonomisko attīstību, bet gan tikai valsts izzagšanu. Gala rezultātā ir neizbēgamas ekonomiskās un līdz ar to sociāli-politiskās krīzes. Aplis ir noslēdzas - izejas esošai sistēmai no tā vairs nav. Jāmaina kā politiskie, tā ekonomiskie darbības nosacījumi. Valsts ir maksāt nespējas situācijā. Nekādas naudas devalvācijas, eiro ieviešanas, pašvaldību īpašuma izpārdošanas te neko mainīt nespēs. Neko nemainīs arī Repšes iecerētā nodokļu reforma un citas, atsevišķās reformas. Ir jāmaina pati dzīvot nespējīgā politiski-ekonomiskā sistēma uz precīzi noregulētu mehānismu. Bet tas savukārt prasa kompleksu finanšu ekonomisko instrumentu pielietošanu, oligarhu nolikšanu „vietā” un „trekno runču trenkāšanu”, būtiskas reformas valsts pārvaldē ...
Kurš no nākamajiem potenciālajiem vēlēšanu līderiem to sola veikt? A.Šķēle, A.Lembergs vai varbūt A.Šlesers? Vai kāds cits? Neviens neko tādu nesola. Būtībā Latvijas tā saucamai elitei būtu jāatvainojas tautai par to, ka tā tautu vedusi pa nepareizo ceļu. Bet vai kāds ir dzirdējis, ka Šķēle, Lembergs, Šlesers, Godmanis, Grūtups vai kāds cits no elites gatavojas atvainoties? Tāda gadījuma nav bijis, nav un nebūs, kaut arī tas nozīmētu, ka vismaz daļēji kļūdas ir atzītas. Bet atzīšana savukārt ļautu cerēt, ka ir gatavība ko manīt. Mainīt šeit neviens neko negrasās, jo tas nozīmētu dalīties ienākumos, kas latvju neoliberāļiem ir galīgi nepieņemami. Viņi ne ar vienu nekad ne ar ko nav dalījušies un arī turpmāk negatavojas to darīt. Kļūdos. Ir pilna gatavība dalīties ar parādiem...
Latvijas tuvākā stratēģiskā partnera – ASV prezidenta Obamas paziņojums par nepieciešamību saukt pie atbildības Volstrīta „treknos runčus” mūsu neoliberāļiem neko nenozīmē. Tāpat kā Ukrainas valsts prezidenta amata kandidātes J.Timošenko solījumi „nolikt vietā” Ukrainas oligarhus... Šāda informācija Latvijas masu saziņas līdzekļos tiek veiksmīgi noklusēta un apieta. Tieši tāpat kā fakts, ka ASV Senāts uzsācis izmeklēšanu starp Volstrīta „treknajiem runčiem”, lai noskaidrotu to personīgo atbildību globālās ekonomiskās krīzes izraisīšanā. Cita starpā izsaucot uz Senāta speciāli izveidotu izmeklēšanas komisiju vadošo ASV Volstrīta finanšu kompāniju atbildīgās personas. Tāpat kā mūsu „nacionālos” „treknos runčus” neuztrauc PB bijušā prezidenta Dž. Vulfensona atziņa, ka mūsu dienās valsts politika nedrīkst būt sociāli bezatbildīga, jo tādā gadījumā tiek grauta visa tirgus ekonomikas sistēma kopumā (citēju pēc atmiņas).
Atliek tikai brīnīties, cik tālu var noiet Latvijas elite - no LPSR augstākajiem valsts pārvaldes plauktiem uz LR valsts bankrota slieksni. Un vainīga ir vadīšanas loģika – kad valsts tiek vadīta pašam vadīšanas procesam. No šīs loģikas auto tiek remontēts remonta procesam ne braukšanai, autovadītāji ir vajadzīgi tikai autoinspektoriem sodanaudas iekasēšanai, utt... Un, kad valsts vadītāji visai bieži pēdējā laikā sāk it kā valsts vajadzību labā patriotisma pieprasīšana no pensionāru, skolotāju, ārstu, policistu un ugunsdzēsēju puses, tas sāk pārāk atgādināt prostitūtu sentences par „skaisto, tīro un šķisto” mīlestību, kura piespiedusi tās pārdoties.
Cieņā pret tiesībām uz citiem viedokļiem
Imants Burvis LR pilsonis.
Prostitūcijas nacionālas īpatnības... jeb Latvijas neoliberāļu spožums un posts..
Kaut arī slēpjoties no patiesības vaina tiek uzvelta pasaules ekonomiskai krīzei un patiesie iemesli ir citi, nav noliedzams, ka šodien Latvijas ekonomiskais stāvoklis ir smags. Un cēlonis tam lielā mērā meklējams Latvijas elites mazspējā un zemajā intelektuālajā līmenī, ne piesauktajā pasaules krīzē. Kurš negrib zināt pagātni, tam neizprast tagadni un nepiedzīvot nākotni, tāpēc īss vēsturisks ekskurss Latvijas („nacionāl-neatkarīgās”) politiskās elites izveidē.
Nav noslēpums, ka arī LPSR laikos, gluži kā tagad, Latvija izcēlās citu PSRS republiku starpā ar savu aklo uzticību un paklausību Maskavai, par ko vietējā elite dāsni saņēma ordeņus, amatus, priekšrocības u.c. labumus. Lai lasītājs nedomātu, ka viss radās pēkšņi un pats no sevis, jāsaprot, ka Latvijai 1940.g. okupācijā nepaveicās vairāk, kā mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Maskavas vadība labi pārzināja latviešus no Krievijas pilsoņu kara laikiem un šeit, uz Latviju, no Maskavas tika sūtīti paši neizglītotākie, paši iztapīgākie Krievijas latvieši un sevišķi uzticami cittautieši (tādi ir drošāki vadīšanai no attāluma). Tos apvienoja vienā komandā ar vietējiem karjeristiem un varas alkstošiem elementiem. Pie tādiem var droši pieskaitīt A. Kalnbērziņu (Zaķis), V.Lāci, A.Kirhenšteinu, I.Vingoldi, V.Latkovski, S.Šustinu, A. Noviku (pēdējos divus Atmodas laikā mēs pieminējām, pārējos – ne visai...) u.c (uzskatamībai pieminēti atpazīstamākie vārdi). Tas bija pirmais vilnis, kurš deva vērā ņemamu triecienu valstiskai un patriotiskai domāšanai sabiedrībā, kura bija izveidojusies I Republikas laikā. Tādejādi līdz ar 1940.g. okupāciju valsts pārvaldes, sabiedrības un tautas apziņas līmenī Latvijā sākās pastāvības, neatkarīgas un valstiskas domāšanas nīcināšanas process. To aizvietoja ar aklu pakļāvību Maskavai. Aklu, bez domāšanas. Un tieši šie cilvēki kopā ar Maskavas emisāriem bija tas pamatkodols, kurš praktiski veica Latvijas Republikas demontāžu, okupāciju un sovjetizāciju 1940. – 1960.g. Pārstāvēja LPSR intereses Maskavā un Maskavas intereses LPSR.
Otru elites daļu veidoja pēckara periodā no Krievijas iesūtītie sevišķi uzticamie LPSR iestāžu vadītāju vietnieki, galvenokārt cittautieši, kuri visbiežāk bija ar zemu profesionālo izglītību un vēl zemāku vispārējās izglītības līmeni. Kā arī tā latviešu daļa, kura dzīvoja Latvijā un tiešā veidā bija saistīta ar kalpošanu dažādu Maskavas struktūru, vai Latvijā izvietotās PSRS armijas un drošības iestāžu interesēm. Šie cilvēki pat sarunas latviešu valodā LPSR (saskaņā ar LPSR konstitūciju, suverēnas valsts teritorijā) uzskatīja ja ne gluži par nodevību, tad par klaju nacionālisma izpausmi vismaz. Šis process turpinājās visu okupācijas periodu, faktiski līdz pat 80-o gadu beigām. Pie šādi domājošiem varam pieskaitīt Rubiku, Potreki, Bojāru, Šteinbriku, Johansonu, kā arī lielu daļu atvaļināto PSRS armijas militārpersonu, daudzus bijušos LPSR drošības struktūru darbiniekus, dažādu iestāžu vadītājus, to vietniekus un pakalpiņus (bieži etniski latvisku izcelsmi). Viņu labklājība vistiešākā veidā bija atkarīga no attiecīgo Maskavas vadītāju labvēlības un attieksmes.
Trešā daļa bija LPSR laikos izaugusī jaunā elite un tai pietuvinātās personas, kurām bija un ir gluži vienalga, kam un kā kalpot, kas te dzīvos un kādā valodā runās. Liela daļa no viņiem bija vecās elites bērni un radi un draugi... Viņiem tika dotas iespējas pabūt ārvalstīs. Tie bija redzējuši kapitālistisko dzīves veidu, redzējuši tā spīdošās fasādes. Viņi redzēja un labāk par pārējo sabiedrību saprata PSKP realizēto divkosīgo politiku, redzēja tās neizbēgamo galu. Savas audzināšanas un iegūtā plašākā rietumu kultūras zināšanu pēc tie gribēja dzīvot kā rietumos, pat nemēģinot iedziļināties rietumu tirgus ekonomikas problēmās. Šajā pusē „dzelzs priekškaram” jau arī rietumu tirgus ekonomika tika visai ideoloģizēti analizēta. Nevienai no šīm grupām nepiemita valstiska vai patriotiska domāšana. Ievērojot to vidi, kurā tie auga un to domāšanas stilu, kas pavēra ceļu karjerai un priekšrocībām, tāda domāšana nevarēja (jo nedrīkstēja) pat izveidoties. Šīs elites daļas redzamākie pārstāvji ir Kehris, Osis, Šķēle, Grūtups, Lembergs, faktiski viss Kluba -21 sastāvs, tas ko sauc par Grūtupa organizēto „Brālība” u.c. Šodienas vadošie spēki. Vērts atcerēties, ka tieši tie dedzīgi atbalstīja Gorbačova uzsākto pārbūvi PSRS...
Lai arī starp šīm grupām pastāvēja zināmas atšķirības domāšanā, tad tās bija ne jau patriotisma vai nacionālisma jomā, bet gan merkantilo interešu un personīgās labklājības nodrošināšanas jomā. Patiesībā šīs idejas ir ļoti tuvas liberālisma idejām, kuras, sajauktas kopā ar LPSR funkcionāriem vēsturiski raksturīgo kosmopolītisko domāšanu, sākoties Gorbačova pārbūvei, viņu skatījumā tiem pavēra vēl neredzētas iespējas.
Tātad LPSR varas eliti pārstāvēja dažādas grupas, tikai vienu grupu tur neatrast - Valstiski un patriotiski domājošos cilvēkus. Liekas, ka pēdējos no tiem politiski iznīcināja vecā komunistu gvarde kopā ar okupācijas armijas pārstāvjiem 1960 – 1962.g.g. Pirmajiem tie bija lieki konkurenti politiskajā cīņā par varu, otrajiem traucēja ērti iekārtoties uz dzīvi LPSR. Protams, ka latviešu tautas lielākā daļa īsti neuzticējās nevienai no šīm grupām, bet praktiskas lietderības nolūkos bija spiesta vairāk vai mazāk sadarboties. Tas nozīmē, ka ideoloģiski pilnībā pakļaut latviešu tautu savām merkantilajām interesēm līdz galam tā arī neizdevās nevienam, tomēr savu zīmogu tautas apziņā komunistu valdīšanas gadi neapšaubāmi atstāja.
Pagājušā gadsimta 80-o gadu beigās labāk informētajiem kļuva skaidrs, ka PSRS sabrukums dažādu faktoru ietekmē ir nenovēršama. Tas neizbēgami izsauktu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Protams, ka šādos apstākļos visaktīvāk sāka darboties mūsu pieminētā trešā elites grupa, kura jau PSRS laikos ar vienu kāju stāvēja nomenklatūrā brīvā tirgus ekonomikā. Atlika tikai nedaudz pārorientēties. Un atbilstoši labākajām PSKP tradīcijām tie pārorientējās. Jo arī no valstiskās neatkarības atgūšanas procesa galu galā varēja gūt vērā ņemamus materiālos labumus. Un tie vispirms saistījās ar tā saukto „prihvatizāciju”. Skaidrs, ka lai sasniegtu savus mērķus komunistiskā ideoloģija vairs nederēja, tāpēc tā tikai nomainīta ar jaunajiem laikiem daudz vairāk atbilstošo neoliberālismu, kas starp citu, 20.gs. beigu posmā kļūstot par valdošo ideoloģiju rietumu pasaulē, sāka transformēties. Tas arī vislabāk un pēc būtības atbilda viņu pašu uzskatiem, kuru centrā ir katrs pats par sevi, kur savas intereses ir pats galvenais, bet sabiedrībai, valstij un tautai ir tikai pakārtota nozīme. Galvenokārt, lai pildītu neoliberāļu kabatas. Šiem cilvēkiem Dievs nav ne Maskavā, ne Vašingtonā vai Briselē, bet gan krāsainajos papīrīšos, kurus sauc par dolāriem, eiro vai kā tur vēl. Savu mērķu sasniegšanai lieti noderēja jau Gorbačova laikos uzņemtie sakari ar latviešu emigrantu organizācijām, kuru vadoņi izrādījās ne mazāk varas un naudas kāri....toties mazāk spējīgi savās mītnes zemēs. Tika panākta saskaņa domāšanā par Latvijas valsts iespējām abu grupu mērķu realizācijā - Latvijas funkcionāriem tika valsts īpašuma „prihvatizācija”, bet emigrantu organizāciju vadoņiem zemes un dzīvojamā fonda denacionalizācija. Protams, kārtējo reizi uz valsts un tautas rēķina. Tādejādi Latvijas neoliberāļu saknes meklējamas ne ārvalstu specdienestu tīklos, ne masonos, „baltajās pelītēs” vai kādās īpašās Maskavas sazvērestībās pret latviešiem un Latvijas II Republiku. Saknes jāmeklē LPSR un emigrantu organizāciju vadošajās struktūras un tā laika LPSR valdošajā elitē ar tai raksturīgo pasaules uztveri (par to daudz raksta G.Valdmanis „Starp dzirnakmeņiem” R.2000.). Šādos apstākļos 1993.g. uz Kluba-21 bāzes tika radīta partija „Latvijas ceļš”, kura atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu tālāko Latvijas II republikas valsts un tautas attīstību, līdz pat šodienai. Partijā apvienojās vadošie LPSR funkcionāri un to uzticības personas ar latviešu trimdas organizāciju „pīlāriem”. Tieši viņu vadībā tikai praktiski veikta galveno valsts īpašumu „prihvatizācija” un denacionalizācija, kurai likumisko pamatu sagatavoja AP laikos jau augstāk mūsu pieminētie kadri. Protams, ka tas viss brīvības un demokrātijas vārdā....uz liberālisma pamatiem. Tieši „Latvijas ceļš” lielā mērā iedēstīja tautas apziņā liberālisma idejas, tās savā sliktākajā formā. Ielika tiesiskos un sociāli–ekonomiskos nihilistiskos pamatus Latvijas sabiedrībai un valstij tādā veidā, kādā tos redzam šodien. Viss tas tika veikts ar valsts neatkarības un indivīda brīvības lozungiem.
Šiem procesiem nebija nekāda teorētiskā pamata, trūka jeb kādu aprēķinu, netika veikta nekāda modelēšana un iespējamās situācijas prognozēšana. Vēl vairāk: I.Godmaņa Valdība iemanās likvidēt valstī toreiz pastāvošās zinātniskās iestādes, kuru potenciālu ārvalstu speciālisti (dāņi) bija augstu novērtējuši veicot to apsekošanu. Vienlaikus no vadošiem amatiem tiek nobīdīti jaunai LR uzticīgie LPSR visu līmeņu speciālisti, kuri uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt valsts intereses. Tāpēc jautājumi: „Kā šādā rīcībā izpaužas rūpes par valsti un tautu? un Kur šeit valstiskā domāšana un patriotisms?” ir aktuāli arī šodien.
Viss šis process ir ļoti līdzīgs Gorbačova uzsāktajai kooperatīvu izveidei, jeb sākotnējai kapitāla uzkrāšanai. Pareizāk tas ir tas pats process, ar mūsu nacionālām īpatnībām. Jau toreiz bija skaidrs, ka vienas sistēmas ietvaros, bez attiecīgas regulācijas, citas sistēmas elementi darbosies vāji, tomēr tas netraucēja „palaist brīvībā” tā saucamos kooperatīvus, kas, protams, pēc sava ekonomiskā satura nebija nekāda kooperācija, bet gan tīri privātīpašnieciska uzņēmējdarbība izmantojot valsts resursus un materiālo bāzi. Tomēr no valstiskās ekonomikas regulēšanas, t.i. faktiski regulētās un reglamentētas uzņēmējdarbības vides izveides mūsu privatizētāji atgaiņājas kā no ļauna murga. Un tas arī labi saprotams. Tāda vide ir visās civilizētās tirgus ekonomikas valstīs, tajā skaitā arī ASV. Tomēr tā būtiski traucē „prihvatizācijas” realizācijai, tāpēc te tā bija lieka.
Latvijas privatizētāji ar savu rietumu tautiešu atbalstu izvēlas tā saucamo „mežonīgā kapitālisma” vai Eiropas 18-19.gs. kapitālisma ceļu. Nolūks te viens - maksimizēt privatizēto īpašumu peļņu, ignorējot nodokļus, sociālās tiesības, dialogus utt... jo tas viss ir tikai traucēklis peļņas ieguvei. Tomēr atšķirībā no Eiropas 19.gs ekonomikas modeļa, kura galvenā loma bija sīkajai uzņēmējdarbībai, Latvijā privatizēti lieli, praktiski monopoluzņēmumi. Kuri atrodas praktiski tukša vietā, gandrīz absolūti no saistībām, pienākumiem un konkurentiem brīvā tirgū, kuri savu jauno īpašnieku rokās nekaunas (nav tiesiskās bāzes, morāle nestrādā...) izmantot savu dominējošo stāvokli. Nav un nebūs arī ārvalstu solīto investīciju rūpniecībā, tātad nav konkurences arī no šīs puses. Tā kā saimnieciskās darbības mehānismi nav izstrādāti, monopoli var rīkoties praktiski brīvi, bez jeb kādiem ierobežojumiem.
Vēl pagājušā gadsimta 90-o gadu beigās visi tautsaimnieki, kuri brīdināja sabiedrība, ka šis ceļš ir kļūdains un nav ilgspējīgas valsts attīstības ceļš, kurš neizbēgami beigsies ar krahu, tika nobīdīti malā. Līdzīgi, kā šodien cenšas nobīdīt malā ignorējot, piemēram, ekonomista Smirnova, no Ventspils augstskolas, viedokli. Tas ļauj secināt, ka Latvijas elites naudas kāre ir neierobežota, toties diemžēl stipri ierobežotas ir tās prāta spējas un pašaizsardzības instinkts.
Jau uzsākot nopietnas tautsaimnieciskas reformas ekonomistiem bija skaidrs, ka uzsākt privatizāciju bez saimnieciski-tiesiskās bāzes izveides, ir ceļš uz haosu un valsts sabrukumu. Par to rakstīja SVF padomnieks G.Kolodko, PB galvenais ekonomists Dz.Stiglics, pie mums Latvijā tādi ekonomisti kā O.Dz.Braže, A.Grišins, J.Brože u.c. Šāda sistēma nav ekonomiski dzīvot spējīga un savas eksistences periodā neizbēgami zaudēs tiem uzņēmumiem, kuri darbojas noregulētas sistēmas ietvaros, šajā gadījumā ES uzņēmumiem. Vēl vairāk - Šāda saimnieciski nenoregulēta sistēma ir pamats plaši izplatītajai korupcijai valstī (tas dod skaidrojumu KNAB un Ģenprokuratūras mazspējai un politisko pasūtījumu pildīšanai). Tādā gadījumā visas runas par ārvalstu investīcijām ir galvenokārt domātas tautas acu aizmālēšanai. Liekas, ka to sākuši apjēgt arī paši Latvijas „prihvatizatori”, jo pēdēja laikā viņi ar ārvalstu investīcijām saprot valsts vai pašvaldību, tā arī savu „privatizēto” īpašumu izpārdošanu ārvalstniekiem... Tikai, ne tam kapitālam, kurš spēj radīt augstu pievienoto vērtību, prasa kvalificētu darbaspēku un attiecīgu izglītības sistēmu... , bet gan dažādām spekulatīvajām kompānijām tirdzniecībā, spēļu biznesā, nekustāmā īpašumā, banku sektorā.....visur tur, kur var ātri un viegli bez lieliem kapitālieguldījumiem labi nopelnīt un ātri pārvietot kapitālu. Tas civilizēta tirgus ekonomikas apstākļos noregulētā saimnieciskā mehānisma dēļ nav iespējams. Šai ziņā labs piemērs kaimiņos – Igaunijā. Un tur ir izvēle starp peļņas ieguldīšanu uzņēmuma attīstībai vai finanšu izvešanu...
Var jau teikt, ka tad jau viss ir jauki - uzņēmējiem nodokļi nav jāmaksā, sociālās saistības ir minimālas, regulējošo normu maz un tās pašas var neievērot....Tas viss veicinās kapitāla uzkrāšanos (un aizplūšanu...)... Tikai praksē tas ir daudz nejaukāk - nodokļu nemaksāšana ir cieši saistīta ar budžetu. Tas savukārt ar izglītības sistēmu, valsts atbalsta trūkumu uzņēmējiem. Tas papildinās ar valsts pārvaldes aparāta mazspēju (savējie amatos). Klasisks piemērs. Vadošā partija koalīcijā ar spēku „izsit” jauno nodokļu paketi. Tas notiek iepriekšējā gada beigās pieņemot nākošā gada budžetu. Un jau pirmajā jaunā gada mēneša laikā valsts finanšu pārvaldes augstākajā līmenī paziņo, ka tehniski šos nodokļus spēs ievākt tikai kaut kur gada beigās... uzprasās secinājums vai nu par finanšu ministrijas ierēdņu korpusa mazspēju, jeb, kas vēl bīstamāk, par šī ierēdņu korpusa politisku opozīciju savam ministram... Ne mazāk amizanta ir situācija, kad Latvijas prezidenta veidotajā Latvijas stratēģiskās attīstības izveides komisijā strādā ārzemju bankas (kura pelna Latvijas tirgū) speciālists (Kazāks). Var nešaubīties, ka bankas intereses būs ievērotas...
Tomēr stipras starptautiskās konkurences apstākļos tas neizbēgami noved pie pašmāju produkcijas un pakalpojumu zemas konkurēt spējas gan, sākumā, ārējos, bet pēc tam arī iekšējā tirgū. Sekas ir redzamas – Latvijas republikā izveidotā ekonomiskā sistēma nav ilgtspējīga un faktiski sevi izsmēlusi līdz ar „prihvatizācijas” pabeigšanu. Vēl var „prihvatizēt” dažus lielos valsts īpašumus... un tad gals.... To visu elite attaisno ar kapitāla sākotnējo uzkrāšanu, kas šeit notiek jau vismaz 20 gadus.... Neiedziļinoties jautājumā par kapitāla uzkrāšanu, jāatzīmē, ka to neveicina valstī pastāvoša īstermiņa domāšana pirmkārt jau tieši no valdošas elites puses, kas valstij garantē šī kapitāla aizplūšanu. Šādiem spēles noteikumiem pieskaņojas arī pārēja sabiedrības daļa, tajā skaitā uzņēmēji. Arī valsts uzņēmumi ar dekoratīvajām padomēm ( no uzņēmuma finanšu pārvaldes viedokļa liekas, bet algas tīri pieklājīgas...). Atkal piemērs – uzņēmumā nozog ap miljonu ziedotas naudas, bet uzņēmuma vadītājs valsts pārvaldes augstākajā līmenī tiek atzīts par „goda vīru un ordeņa cienīgu”, jo pats jau nav zadzis. Tikai izveidojis apstākļus lai šāda iespēja būtu...
Līdz ar to izveidojas stereotips, sabiedrības uzvedības modelis, kurš orientēts uz ātru personīgā labuma gūšanu un ātru patēriņu, kas ir tieši Latvijas neoliberāļu stilā. Līdzīgā situācijā citā valsts iestādē, KNAB, tieši sabiedrība centās aizstāvēt iestādes vadītāju, kurš līdzīgi organizēja darbu pieļaudams finanšu izzagšanu... Tomēr tas nekādi neveicina valsts ekonomisko attīstību, bet gan tikai valsts izzagšanu. Gala rezultātā ir neizbēgamas ekonomiskās un līdz ar to sociāli-politiskās krīzes. Aplis ir noslēdzas - izejas esošai sistēmai no tā vairs nav. Jāmaina kā politiskie, tā ekonomiskie darbības nosacījumi. Valsts ir maksāt nespējas situācijā. Nekādas naudas devalvācijas, eiro ieviešanas, pašvaldību īpašuma izpārdošanas te neko mainīt nespēs. Neko nemainīs arī Repšes iecerētā nodokļu reforma un citas, atsevišķās reformas. Ir jāmaina pati dzīvot nespējīgā politiski-ekonomiskā sistēma uz precīzi noregulētu mehānismu. Bet tas savukārt prasa kompleksu finanšu ekonomisko instrumentu pielietošanu, oligarhu nolikšanu „vietā” un „trekno runču trenkāšanu”, būtiskas reformas valsts pārvaldē ...
Kurš no nākamajiem potenciālajiem vēlēšanu līderiem to sola veikt? A.Šķēle, A.Lembergs vai varbūt A.Šlesers? Vai kāds cits? Neviens neko tādu nesola. Būtībā Latvijas tā saucamai elitei būtu jāatvainojas tautai par to, ka tā tautu vedusi pa nepareizo ceļu. Bet vai kāds ir dzirdējis, ka Šķēle, Lembergs, Šlesers, Godmanis, Grūtups vai kāds cits no elites gatavojas atvainoties? Tāda gadījuma nav bijis, nav un nebūs, kaut arī tas nozīmētu, ka vismaz daļēji kļūdas ir atzītas. Bet atzīšana savukārt ļautu cerēt, ka ir gatavība ko manīt. Mainīt šeit neviens neko negrasās, jo tas nozīmētu dalīties ienākumos, kas latvju neoliberāļiem ir galīgi nepieņemami. Viņi ne ar vienu nekad ne ar ko nav dalījušies un arī turpmāk negatavojas to darīt. Kļūdos. Ir pilna gatavība dalīties ar parādiem...
Latvijas tuvākā stratēģiskā partnera – ASV prezidenta Obamas paziņojums par nepieciešamību saukt pie atbildības Volstrīta „treknos runčus” mūsu neoliberāļiem neko nenozīmē. Tāpat kā Ukrainas valsts prezidenta amata kandidātes J.Timošenko solījumi „nolikt vietā” Ukrainas oligarhus... Šāda informācija Latvijas masu saziņas līdzekļos tiek veiksmīgi noklusēta un apieta. Tieši tāpat kā fakts, ka ASV Senāts uzsācis izmeklēšanu starp Volstrīta „treknajiem runčiem”, lai noskaidrotu to personīgo atbildību globālās ekonomiskās krīzes izraisīšanā. Cita starpā izsaucot uz Senāta speciāli izveidotu izmeklēšanas komisiju vadošo ASV Volstrīta finanšu kompāniju atbildīgās personas. Tāpat kā mūsu „nacionālos” „treknos runčus” neuztrauc PB bijušā prezidenta Dž. Vulfensona atziņa, ka mūsu dienās valsts politika nedrīkst būt sociāli bezatbildīga, jo tādā gadījumā tiek grauta visa tirgus ekonomikas sistēma kopumā (citēju pēc atmiņas).
Atliek tikai brīnīties, cik tālu var noiet Latvijas elite - no LPSR augstākajiem valsts pārvaldes plauktiem uz LR valsts bankrota slieksni. Un vainīga ir vadīšanas loģika – kad valsts tiek vadīta pašam vadīšanas procesam. No šīs loģikas auto tiek remontēts remonta procesam ne braukšanai, autovadītāji ir vajadzīgi tikai autoinspektoriem sodanaudas iekasēšanai, utt... Un, kad valsts vadītāji visai bieži pēdējā laikā sāk it kā valsts vajadzību labā patriotisma pieprasīšana no pensionāru, skolotāju, ārstu, policistu un ugunsdzēsēju puses, tas sāk pārāk atgādināt prostitūtu sentences par „skaisto, tīro un šķisto” mīlestību, kura piespiedusi tās pārdoties.
Cieņā pret tiesībām uz citiem viedokļiem
Imants Burvis LR pilsonis.
воскресенье, 3 января 2010 г.
Valda Zatlera Jaungada uzruna tautai... pārdomas par savas valsts prezidenta teikto.
Valda Zatlera Jaungada uzruna tautai...
pārdomas par savas valsts prezidenta teikto.
Ar interesi un cerībām noklausījos un vēlāk pārlasīju DELFI portālā publicēto Valsts prezidenta V. Zatlera uzrunu tautai.
Pretrunīgas sajūtas. No vienas puses, prezidents aicina tautai aizmest pagātnē „vadonisma” idejas, vairāk paļauties uz sevi un saviem spēkiem. No otras - aicina domāt par kopējām vērtībām, ne katram par savu „zirņu kalniņu”. Pēdējam varu pievienoties, tomēr ne jau ar to bija jāsāk.
Brīnos, ka nav pamanīts, ka tauta vismaz 10 pēdējos gadus paļaujas tikai un vienīgi uz sevi, neticot un neuzticoties valsts politiķiem un esošajiem (vismaz formāli) vadoņiem. Jo kā gan citādi izskaidrot tautas masveida „brīvprātīgu” (ekonomisku apstākļu spiestu), ne prezidenta vai vadoņu aicinātu, došanos emigrācijā? Brīnums, ka tas nav ievērots. Laikam jau tomēr tauta tā rīkojās ne aiz labas dzīves, kuru Latvijā ir sarīkojuši tās līderi.
Tomēr, ja tauta nevar paļauties uz saviem vadītājiem, tad laikam jāsecina, ka tā vadītājiem netic. Tās formālie (Satversmē noteiktie) vadītāji iet savu ceļu, bet tauta savu. Tas būtu tā, kā kad vienu auto stūrētu divi vadītāji, kuri rīkojas pēc principa: „Kurš kuru uzveiks.” Laikam lieki skaidrot kur ar šādu auto var aizbraukt. Piemērs no ceļu policijas protokola, kur uz policista jautājumu : kā notika avārija, atbildi uzsāk sieva : „ ... es vadīju mašīnu, pie stūres sēdēja vīrs...”
Pieņemu, ka prezidents var nezināt, ka pēdējā tūkstošgadē visā Eiropas vēsturē tautas tikai dažas reižu pašas, bez vadītājiem, teikušas savu vārdu (vergu sacelšanās, Lielā franču revolūcija, apvērsumi Krievijā, Vācijā). Tauta apstrādā zemi, strādā pie darbgaldiem, sniedz pakalpojumus... bet nenodarbojas ar pašorganizāciju, ja to uz to nepiespiež. Valsts organizēšanas darbam tiek vēlēti parlamenti, prezidenti... Prezidentam to nu gan vajadzētu zināt. Tas ir politiķu pienākums, kurš Latvijā faktiski tiek veikts ļoti slikti. Tomēr, ja prezidents uzskata, ka tautai nepieciešams pašorganizēties, ka bez tā nu nekādi nevar iztikt, tad kādus viņš redz instrumentus lai šo mērķi panāktu (kaut ko līdzīgu 2009.13.01.?)? Tikai ar aicinājumiem un padomiem te nekas nebūs līdzēts. Uz šo jautājumu atbilde netiek sniegta. Var jau būt, ka prezidents to nezina, bet kam tad viņa padomnieki? Acīm redzot atkal vecu vecā Latvijas kaite: padomnieki izvēlēti kā „savēji” (nepotisms), ne kā labākie speciālisti. Rezultātā prezidenta runa ar tautu ir kā aklam ar kurlo – katrs runādams un klausīdamies domā ko citu.
Tajā pat laikā ir skaidrs, ka tauta gaida, un tai uz to ir visas tiesības, ka arī politiskie vadītāji nesīs savu atbildības nastas daļu. Kāpēc prezidents par to klusē? Kāpēc norāda tikai uz tautu? Tai jāpaļaujas uz sevi, tai jābūt vienotai? Vai tad tautai nav jābūt vienotai ar valsts vadītājiem un vadītājiem ar tautu? Diemžēl šī aicinājuma daļa izpalika. Slīcēju glābšana pašu slīcēju rokās? Ja tā, tad tā ir tikai tukša frāze, lieks populisms šajā, valstij un tautai, grūtajā laikā. Kur paliek kopdarbs un vienotības ideja, kas bija tik tuva valsts vadītājiem I republikas laikos, un kas patiešām līdzēja izveidot un uzcelt valsti?
Tālāk prezidents norāda, ka aizgājušais gads bija kļūdu un to labošanu (?) gads. Arī te nevaru pievienoties. Jo šķiet, ka visi II Republikas 18 gadi ekonomiskā plāksnē bijusi gandrīz vai viena vienīga kļūda. Domāt, ka viena gada laikā visas agrākās kļūdas ir izlabotas, nav nekāda pamata. Diemžēl, arī Jūs, prezidenta k-gs, nenorādāt, kādas tās kļūdas bijušas, un kā no tām izkļūt. Līdz ar to tuvāk skaidrībai netiekam. Jo kā var labot neapzinātās kļūdas? Un ja nu šīs kļūdas bija pieļautas apzināti? Jo ne jau visi šajā „kļūdu” laikā bija zaudētāji. Tātad ne visiem tās bija kļūdas...
Savā runā prezidents pieskaras valstij un nodokļiem, pareizi norādot, ka valsts esam mēs paši. Kā maksāsim nodokļus, tā arī dzīvosim... Diemžēl ne vārda par netaisnīgo nodokļu sistēmu Latvijā. Par to, ka galvenie nodokļu maksātāji ir mazturīgie iedzīvotāji. Kāpēc, prezidenta k-gs, Jūs noklusējat šīs lietas? Tad jau arī Jūsu tēze par valsti neiztur kritiku. Jo izrādās, ka valsts vara, kas ir būtiska valsts pārvaldes sastāvdaļa, strādā tā, lai bagātie kļūtu vēl bagātāki, bet nabagie vēl nabagāki! Kā lai cilvēki, kuri arī ir valsts pamats, un ir ar vidējiem un tagad jau ar zemiem ienākumiem, šādu valsti sauc par savu? Un velti aizbildināties ar tēzi par „mums pašiem”. Tas ļoti atgādina citātus runās no PSKP kongresu tribīnēm, kad patiesība no tautas tika slēpta visiem iespējamiem līdzekļiem.
Jau kuru reizi skan aicinājums jauniem cilvēkiem nākt politikā. Kur tiem cilvēkiem jāiet? Kur jāpiesakās? Vai prezidenta kanceleja? Ja tā, tad tā arī varbūt vajadzēja teikt, pretējā gadījumā tas viss paliek tukšu lozungu līmenī.
Jeb varbūt Jūs neziniet, ka Latvijas politiskā sistēma ir tik smagi deformēta, ka domājošiem cilvēkiem tur (politikā) vismaz šobrīd nav ko darīt? Ka Latvijas politika savu politisko partiju patreizējā formā ir sevi pilnībā izsmēlusi? Jūs noraidāt ideju par tautas vēlētu Valsts Prezidentu ( es arī šobrīd nesaskatu labumu valstij šajā idejā), bet pats neko konstruktīvu tā vietā nepiedāvājat. Kārtējo reizi uzsverat, ka katram cilvēkam jāpiedalās valsts sakārtošanas darbā, ka tā pati no sevis nesakārtosies. Bet piedodiet, prezidenta k-gs, kā to lai saprot? Vai tad valsts vadītāju pienākums nav tieši veikt valsts sakārtošanas darbu? Vismaz, cik man zināms, tad tautas lielais vairums tieši tā domā! Un tikai uz to cerot piedalās vēlēšanās. Bet cik noprotu, Jūs laikam domājat, ka pietiek ar to, ka tauta piedalās vēlēšanās. Ka tas ir viss, kas no tautas tiek prasīts. Ka pārējais sakārtosies pats par sevi. Jeb varbūt kāds no malas sakārtos? Ja Jūs patiesi tā domājat, tad atliek tikai jautāt: „Kā tas nākas, ka 18 gadu laikā vēlot arvien citus vadoņus, tomēr maz ko tautai valstī ir izdevies sakārtot tā, lai nodrošinātu valsts un tautas ilgtspējīgu attīstību? Lai pati tauta neietu mazumā?” Vai Jums, prezidenta k-gs, neliekas, ka ar to ‘’sakārtošanu’’ kaut kas nav kārtībā, un ka šādas ‘’sakārtošanas’’ rezultātā var iestāties valsts maksātnespēja? Un latviešu nācijas iznīcināšana? Jo, saskaņā ar valsts pārvaldes darba metodoloģiju, ir jāsecina tas, ka valstij lojāls pilsonis ir tāds, kurš naudu pelna ārzemēs, nodokļus maksā šeit un aiziet uz citiem medību laukiem pensionēšanās dienā...
Un galu galā, kāpēc Jūs, prezidenta k-gs, nerunājat par to, ka valsts nozadzēji ir jāsoda, ka tieši tas šobrīd ir galvenais valsts tiesu sistēmas uzdevums? Kāpēc nerunājat par iedzīvotāju masveida emigrāciju un kā to apturēt? Kāpēc klusējat par PAREX bankas bijušo īpašnieku milzīgajiem ienākumiem, par to, ka Latvija ir paradīze tiem, kuri izvairās maksāt nodokļus? Ka šajos 18 gados neviens pats nav notiesāts par nodokļu nenomaksāšanu valstij? Kāpēc klusējat par to, ka lielākie nodokļu nemaksātāji dibina vienu firmu pēc otras, vecās ar visiem nenomaksātiem nodokļiem atstājot valstij? Ja ministru prezidents publiski atzīst to, ka valsts sociālais budžets ir izšķērdēts (tur esošā nauda esot tikai virtuāla...) izmantojot pretēji likumā noteiktajam, kāpēc nav saklausāms ne prezidenta, ne ministru prezidenta aicinājums Latvijas Ģenerālprokuratūrai uzsākt kriminālprocesu?
Ko līdz Jūsu izvirzītās prioritātes, ja Jūs aiz tām nesaredzat nepieciešamās izmaiņas likumos un normatīvajos aktos? Bet, ja redzat, kāpēc to nesakāt tautai atklāti un godīgi? Varbūt domājat, ka tauta nav pelnījusi Jūsu atklātu un godīgu sarunu? Ja tā, tad Jūsu Jaunā Gada uzruna ir ūdens liešana... ne uz īstajām dzirnavām.
Šie nav manis izvirzītie jautājumi. Ne jau es esmu šeit izteikto lielākās daļas domu autors, bet gan tie daudzie DELFI un citu portālu komentētāji, kuri šādas domas izteica.
Man liekas, ka tautas uzticības kredīts viltus vadoņiem jau ir izsīcis. Un es nevēlos lai atbildes uz šiem jautājumiem tauta izspiestu no saviem formālajiem līderiem pretēji to gribai. Vēsturē šāds risinājums visām tautām ir bijis ļoti sāpīgs.
I.Burvis LR pilsonis
pārdomas par savas valsts prezidenta teikto.
Ar interesi un cerībām noklausījos un vēlāk pārlasīju DELFI portālā publicēto Valsts prezidenta V. Zatlera uzrunu tautai.
Pretrunīgas sajūtas. No vienas puses, prezidents aicina tautai aizmest pagātnē „vadonisma” idejas, vairāk paļauties uz sevi un saviem spēkiem. No otras - aicina domāt par kopējām vērtībām, ne katram par savu „zirņu kalniņu”. Pēdējam varu pievienoties, tomēr ne jau ar to bija jāsāk.
Brīnos, ka nav pamanīts, ka tauta vismaz 10 pēdējos gadus paļaujas tikai un vienīgi uz sevi, neticot un neuzticoties valsts politiķiem un esošajiem (vismaz formāli) vadoņiem. Jo kā gan citādi izskaidrot tautas masveida „brīvprātīgu” (ekonomisku apstākļu spiestu), ne prezidenta vai vadoņu aicinātu, došanos emigrācijā? Brīnums, ka tas nav ievērots. Laikam jau tomēr tauta tā rīkojās ne aiz labas dzīves, kuru Latvijā ir sarīkojuši tās līderi.
Tomēr, ja tauta nevar paļauties uz saviem vadītājiem, tad laikam jāsecina, ka tā vadītājiem netic. Tās formālie (Satversmē noteiktie) vadītāji iet savu ceļu, bet tauta savu. Tas būtu tā, kā kad vienu auto stūrētu divi vadītāji, kuri rīkojas pēc principa: „Kurš kuru uzveiks.” Laikam lieki skaidrot kur ar šādu auto var aizbraukt. Piemērs no ceļu policijas protokola, kur uz policista jautājumu : kā notika avārija, atbildi uzsāk sieva : „ ... es vadīju mašīnu, pie stūres sēdēja vīrs...”
Pieņemu, ka prezidents var nezināt, ka pēdējā tūkstošgadē visā Eiropas vēsturē tautas tikai dažas reižu pašas, bez vadītājiem, teikušas savu vārdu (vergu sacelšanās, Lielā franču revolūcija, apvērsumi Krievijā, Vācijā). Tauta apstrādā zemi, strādā pie darbgaldiem, sniedz pakalpojumus... bet nenodarbojas ar pašorganizāciju, ja to uz to nepiespiež. Valsts organizēšanas darbam tiek vēlēti parlamenti, prezidenti... Prezidentam to nu gan vajadzētu zināt. Tas ir politiķu pienākums, kurš Latvijā faktiski tiek veikts ļoti slikti. Tomēr, ja prezidents uzskata, ka tautai nepieciešams pašorganizēties, ka bez tā nu nekādi nevar iztikt, tad kādus viņš redz instrumentus lai šo mērķi panāktu (kaut ko līdzīgu 2009.13.01.?)? Tikai ar aicinājumiem un padomiem te nekas nebūs līdzēts. Uz šo jautājumu atbilde netiek sniegta. Var jau būt, ka prezidents to nezina, bet kam tad viņa padomnieki? Acīm redzot atkal vecu vecā Latvijas kaite: padomnieki izvēlēti kā „savēji” (nepotisms), ne kā labākie speciālisti. Rezultātā prezidenta runa ar tautu ir kā aklam ar kurlo – katrs runādams un klausīdamies domā ko citu.
Tajā pat laikā ir skaidrs, ka tauta gaida, un tai uz to ir visas tiesības, ka arī politiskie vadītāji nesīs savu atbildības nastas daļu. Kāpēc prezidents par to klusē? Kāpēc norāda tikai uz tautu? Tai jāpaļaujas uz sevi, tai jābūt vienotai? Vai tad tautai nav jābūt vienotai ar valsts vadītājiem un vadītājiem ar tautu? Diemžēl šī aicinājuma daļa izpalika. Slīcēju glābšana pašu slīcēju rokās? Ja tā, tad tā ir tikai tukša frāze, lieks populisms šajā, valstij un tautai, grūtajā laikā. Kur paliek kopdarbs un vienotības ideja, kas bija tik tuva valsts vadītājiem I republikas laikos, un kas patiešām līdzēja izveidot un uzcelt valsti?
Tālāk prezidents norāda, ka aizgājušais gads bija kļūdu un to labošanu (?) gads. Arī te nevaru pievienoties. Jo šķiet, ka visi II Republikas 18 gadi ekonomiskā plāksnē bijusi gandrīz vai viena vienīga kļūda. Domāt, ka viena gada laikā visas agrākās kļūdas ir izlabotas, nav nekāda pamata. Diemžēl, arī Jūs, prezidenta k-gs, nenorādāt, kādas tās kļūdas bijušas, un kā no tām izkļūt. Līdz ar to tuvāk skaidrībai netiekam. Jo kā var labot neapzinātās kļūdas? Un ja nu šīs kļūdas bija pieļautas apzināti? Jo ne jau visi šajā „kļūdu” laikā bija zaudētāji. Tātad ne visiem tās bija kļūdas...
Savā runā prezidents pieskaras valstij un nodokļiem, pareizi norādot, ka valsts esam mēs paši. Kā maksāsim nodokļus, tā arī dzīvosim... Diemžēl ne vārda par netaisnīgo nodokļu sistēmu Latvijā. Par to, ka galvenie nodokļu maksātāji ir mazturīgie iedzīvotāji. Kāpēc, prezidenta k-gs, Jūs noklusējat šīs lietas? Tad jau arī Jūsu tēze par valsti neiztur kritiku. Jo izrādās, ka valsts vara, kas ir būtiska valsts pārvaldes sastāvdaļa, strādā tā, lai bagātie kļūtu vēl bagātāki, bet nabagie vēl nabagāki! Kā lai cilvēki, kuri arī ir valsts pamats, un ir ar vidējiem un tagad jau ar zemiem ienākumiem, šādu valsti sauc par savu? Un velti aizbildināties ar tēzi par „mums pašiem”. Tas ļoti atgādina citātus runās no PSKP kongresu tribīnēm, kad patiesība no tautas tika slēpta visiem iespējamiem līdzekļiem.
Jau kuru reizi skan aicinājums jauniem cilvēkiem nākt politikā. Kur tiem cilvēkiem jāiet? Kur jāpiesakās? Vai prezidenta kanceleja? Ja tā, tad tā arī varbūt vajadzēja teikt, pretējā gadījumā tas viss paliek tukšu lozungu līmenī.
Jeb varbūt Jūs neziniet, ka Latvijas politiskā sistēma ir tik smagi deformēta, ka domājošiem cilvēkiem tur (politikā) vismaz šobrīd nav ko darīt? Ka Latvijas politika savu politisko partiju patreizējā formā ir sevi pilnībā izsmēlusi? Jūs noraidāt ideju par tautas vēlētu Valsts Prezidentu ( es arī šobrīd nesaskatu labumu valstij šajā idejā), bet pats neko konstruktīvu tā vietā nepiedāvājat. Kārtējo reizi uzsverat, ka katram cilvēkam jāpiedalās valsts sakārtošanas darbā, ka tā pati no sevis nesakārtosies. Bet piedodiet, prezidenta k-gs, kā to lai saprot? Vai tad valsts vadītāju pienākums nav tieši veikt valsts sakārtošanas darbu? Vismaz, cik man zināms, tad tautas lielais vairums tieši tā domā! Un tikai uz to cerot piedalās vēlēšanās. Bet cik noprotu, Jūs laikam domājat, ka pietiek ar to, ka tauta piedalās vēlēšanās. Ka tas ir viss, kas no tautas tiek prasīts. Ka pārējais sakārtosies pats par sevi. Jeb varbūt kāds no malas sakārtos? Ja Jūs patiesi tā domājat, tad atliek tikai jautāt: „Kā tas nākas, ka 18 gadu laikā vēlot arvien citus vadoņus, tomēr maz ko tautai valstī ir izdevies sakārtot tā, lai nodrošinātu valsts un tautas ilgtspējīgu attīstību? Lai pati tauta neietu mazumā?” Vai Jums, prezidenta k-gs, neliekas, ka ar to ‘’sakārtošanu’’ kaut kas nav kārtībā, un ka šādas ‘’sakārtošanas’’ rezultātā var iestāties valsts maksātnespēja? Un latviešu nācijas iznīcināšana? Jo, saskaņā ar valsts pārvaldes darba metodoloģiju, ir jāsecina tas, ka valstij lojāls pilsonis ir tāds, kurš naudu pelna ārzemēs, nodokļus maksā šeit un aiziet uz citiem medību laukiem pensionēšanās dienā...
Un galu galā, kāpēc Jūs, prezidenta k-gs, nerunājat par to, ka valsts nozadzēji ir jāsoda, ka tieši tas šobrīd ir galvenais valsts tiesu sistēmas uzdevums? Kāpēc nerunājat par iedzīvotāju masveida emigrāciju un kā to apturēt? Kāpēc klusējat par PAREX bankas bijušo īpašnieku milzīgajiem ienākumiem, par to, ka Latvija ir paradīze tiem, kuri izvairās maksāt nodokļus? Ka šajos 18 gados neviens pats nav notiesāts par nodokļu nenomaksāšanu valstij? Kāpēc klusējat par to, ka lielākie nodokļu nemaksātāji dibina vienu firmu pēc otras, vecās ar visiem nenomaksātiem nodokļiem atstājot valstij? Ja ministru prezidents publiski atzīst to, ka valsts sociālais budžets ir izšķērdēts (tur esošā nauda esot tikai virtuāla...) izmantojot pretēji likumā noteiktajam, kāpēc nav saklausāms ne prezidenta, ne ministru prezidenta aicinājums Latvijas Ģenerālprokuratūrai uzsākt kriminālprocesu?
Ko līdz Jūsu izvirzītās prioritātes, ja Jūs aiz tām nesaredzat nepieciešamās izmaiņas likumos un normatīvajos aktos? Bet, ja redzat, kāpēc to nesakāt tautai atklāti un godīgi? Varbūt domājat, ka tauta nav pelnījusi Jūsu atklātu un godīgu sarunu? Ja tā, tad Jūsu Jaunā Gada uzruna ir ūdens liešana... ne uz īstajām dzirnavām.
Šie nav manis izvirzītie jautājumi. Ne jau es esmu šeit izteikto lielākās daļas domu autors, bet gan tie daudzie DELFI un citu portālu komentētāji, kuri šādas domas izteica.
Man liekas, ka tautas uzticības kredīts viltus vadoņiem jau ir izsīcis. Un es nevēlos lai atbildes uz šiem jautājumiem tauta izspiestu no saviem formālajiem līderiem pretēji to gribai. Vēsturē šāds risinājums visām tautām ir bijis ļoti sāpīgs.
I.Burvis LR pilsonis
четверг, 31 декабря 2009 г.
Daudz laimes , Latvija , Jaunajā – 2010.( vai slapjā kaķēna?) gadā.
«Ivars Godmanis ar draugu
Krīzes laikā nogriež algu!
What will happen, what will be?
Nothing special, you will see!» iz tautas folkloras
Daudz laimes , Latvija , Jaunajā – 2010.( vai slapjā kaķēna?) gadā.
Vecgads nāca ar jaunām atklāsmēm. “Cilvēkiem jāpaskaidro, ka aizvadītie gadi ir notrallināti un ir dzīvots pāri saviem līdzekļiem, ka pasaulē ir ekonomiskā krīze, ka Latvijas budžetā šobrīd nav naudas un ka jebkurš cilvēks, kurš nāktu par Latvijas valdības vadītāju, šo naudu vienalga nevarētu sagādāt.” Šādu viedokli Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs paudis intervijā. „Un tālāk ir jābūt skaidrojumam - tā bija kļūda, nepiedodama kļūda, tas bija pieredzes trūkums, tā bija neziņa, un tā rezultātā mēs esam tur, kur mēs esam,» uzskata I.Rimšēvičs, norādot, ka, viņaprāt, kļūdas radījis ekonomiskās izglītības trūkums gan valdībai, gan Saeimai, gan tautai.” Faktiski pēc „Banka Baltija” epopejas iepriekšējais Latvijas bankas vadītājs pateica īsāk: „ ... tā ir skolas nauda.”
Valdis Dombrovskis nāk klajā ar skaidrojumu (atvainošanās vieta pensionāru priekšā par mēģinājumu tos aplaupīt) par to, ka, protams, sociālajā budžetā ir uzkrājumi. Ir nauda, tikai tā ir virtuāla, jo iepriekšējās valdības to esot jau izmantojušas „valsts pārvaldes aparāta uzturēšanai.” (tātad ieredņu algām...) Tā arī palika neskaidrs vai Latvijas ministru prezidents griezīsies ar iesniegumu Latvijas Ģenerālprokuratūrā par šo naudas izšķērdēšanu sevišķi lielā apmērā. Jo vainīgie jau nav nekādi nabagi, tur ir pat bagāti konti, kurus varētu arestēt... Šobrīd ir jāpiekrīt I.Šmitiņai, VSAA vadītājai, par nepieciešamību glābt sociālo budžetu. Valsts tam ir radījusi lielus zaudējumus. Un zem lēmumiem ir konkrēti uzvārdi.
Roberts Zīle: „ ...esam atstāti bez Eiropas solidārās izpratnes. Viņi mums aizdod naudu, bet faktiski šī nauda paliek vienīgi finanšu sistēmas uzturēšanai... Pagaidām mums naudu aizdod, lai mēs uzturētu pie dzīvības banku sistēmu un pakāpeniski atdotu bankām parādus. Saucot lietas īstajos vārdos mums aizdod, lai mēs spētu norēķinātos ar zviedru bankām. ... Mēs, glābjot PAREX banku, nesabrucinājām banku sistēmu ap Baltijas jūru. Runa jau nebija tikai par PAREX un Latvijas banku sistēmu. Mēs ar savu nodokļu maksātāju naudu glābām visu Eiropas finanšu sistēmu.” Interesanti, protams, zināt ko šodien teiktu tie, kuri tā dedzīgi rosināja stāties ES, lai izmantotu ES solidaritātes iespējas... Kurš kuru izmantoja solidaritātes vārdā???
Pēc šādām atklāsmēm un atceroties Latvijas salīdzināšanu ar slapju kaķēnu, jāsāk domāt – kas tad to kaķēnu apslapināja. Teiksim, latviešiem svētu vietu – pieminekli Tēvzemei un Brīvībai, konsekventi apslapina britu, skandināvu un tagad arī itāļu tūristi...
Joprojām paliek sajūta, ka patiesībā Latvijā krīzes (vēl) nav. Krīze ir galvās. Ja darīts tiks valstij un tautai (ne valsts pārvaldes aparātam), izeja no šīs sarežģītās situācijas ir. Jāsāk kaut vai ar to, ka vienmēr jāzina kāpēc, cik un kam tiek maksāti nodokļi. Tas būtu jāzin gan tiem, kuri maksā. Gan tiem, kuri vēlāk tos izmanto. Lai katrs ierēdnis katru brīdi būtu spiests atcerēties to, ka algu šobrīd viņš saņem ne jau par labu darbu. Bet tikai par atrašanos amatā. Lai Latvijas premjers tiktu vērtēts par labāko jaunlaiku vēsturē ne tikai par to, ka ir pirmais uz kuru nekrīt korumpētības ēna. Lai par viņu varētu teikt ne tikai to, ka tas bija labs un godīgs cilvēks premjera amatā. Ļoti vēlos, lai valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs un ministru prezidents pastāvīgi atcerētos, ka mēs esam maza valsts, bet pietiekami svarīga lielajā politikā. Un sadarbojoties ar ES, NATO, ASV un citiem lielajiem spēlētājiem, ir par katru soli kaut kas jāsaņem savai valstij un tautai. Ne tikai savai nākošajai iespējamai karjerai ārpus Latvijas...
Un mēģināsim tomēr panākt, lai Tīģera gadā Latviju vairs nebūtu iemesls salīdzināt ar apslapinājušos vai apslapināto kaķēnu.
Daudz laimes Jaunajā gadā. Un lai tā mūs sagaida Latvijā ne svešās zemēs.
Imants Burvis, LR pilsonis.
P.S. Mēs nevaram pavēlēt vējam, kas pūš.
Bet varam virzīt sava kuģa buras tā, lai vējš dzen mūs uz priekšu.
Imants.
Krīzes laikā nogriež algu!
What will happen, what will be?
Nothing special, you will see!» iz tautas folkloras
Daudz laimes , Latvija , Jaunajā – 2010.( vai slapjā kaķēna?) gadā.
Vecgads nāca ar jaunām atklāsmēm. “Cilvēkiem jāpaskaidro, ka aizvadītie gadi ir notrallināti un ir dzīvots pāri saviem līdzekļiem, ka pasaulē ir ekonomiskā krīze, ka Latvijas budžetā šobrīd nav naudas un ka jebkurš cilvēks, kurš nāktu par Latvijas valdības vadītāju, šo naudu vienalga nevarētu sagādāt.” Šādu viedokli Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs paudis intervijā. „Un tālāk ir jābūt skaidrojumam - tā bija kļūda, nepiedodama kļūda, tas bija pieredzes trūkums, tā bija neziņa, un tā rezultātā mēs esam tur, kur mēs esam,» uzskata I.Rimšēvičs, norādot, ka, viņaprāt, kļūdas radījis ekonomiskās izglītības trūkums gan valdībai, gan Saeimai, gan tautai.” Faktiski pēc „Banka Baltija” epopejas iepriekšējais Latvijas bankas vadītājs pateica īsāk: „ ... tā ir skolas nauda.”
Valdis Dombrovskis nāk klajā ar skaidrojumu (atvainošanās vieta pensionāru priekšā par mēģinājumu tos aplaupīt) par to, ka, protams, sociālajā budžetā ir uzkrājumi. Ir nauda, tikai tā ir virtuāla, jo iepriekšējās valdības to esot jau izmantojušas „valsts pārvaldes aparāta uzturēšanai.” (tātad ieredņu algām...) Tā arī palika neskaidrs vai Latvijas ministru prezidents griezīsies ar iesniegumu Latvijas Ģenerālprokuratūrā par šo naudas izšķērdēšanu sevišķi lielā apmērā. Jo vainīgie jau nav nekādi nabagi, tur ir pat bagāti konti, kurus varētu arestēt... Šobrīd ir jāpiekrīt I.Šmitiņai, VSAA vadītājai, par nepieciešamību glābt sociālo budžetu. Valsts tam ir radījusi lielus zaudējumus. Un zem lēmumiem ir konkrēti uzvārdi.
Roberts Zīle: „ ...esam atstāti bez Eiropas solidārās izpratnes. Viņi mums aizdod naudu, bet faktiski šī nauda paliek vienīgi finanšu sistēmas uzturēšanai... Pagaidām mums naudu aizdod, lai mēs uzturētu pie dzīvības banku sistēmu un pakāpeniski atdotu bankām parādus. Saucot lietas īstajos vārdos mums aizdod, lai mēs spētu norēķinātos ar zviedru bankām. ... Mēs, glābjot PAREX banku, nesabrucinājām banku sistēmu ap Baltijas jūru. Runa jau nebija tikai par PAREX un Latvijas banku sistēmu. Mēs ar savu nodokļu maksātāju naudu glābām visu Eiropas finanšu sistēmu.” Interesanti, protams, zināt ko šodien teiktu tie, kuri tā dedzīgi rosināja stāties ES, lai izmantotu ES solidaritātes iespējas... Kurš kuru izmantoja solidaritātes vārdā???
Pēc šādām atklāsmēm un atceroties Latvijas salīdzināšanu ar slapju kaķēnu, jāsāk domāt – kas tad to kaķēnu apslapināja. Teiksim, latviešiem svētu vietu – pieminekli Tēvzemei un Brīvībai, konsekventi apslapina britu, skandināvu un tagad arī itāļu tūristi...
Joprojām paliek sajūta, ka patiesībā Latvijā krīzes (vēl) nav. Krīze ir galvās. Ja darīts tiks valstij un tautai (ne valsts pārvaldes aparātam), izeja no šīs sarežģītās situācijas ir. Jāsāk kaut vai ar to, ka vienmēr jāzina kāpēc, cik un kam tiek maksāti nodokļi. Tas būtu jāzin gan tiem, kuri maksā. Gan tiem, kuri vēlāk tos izmanto. Lai katrs ierēdnis katru brīdi būtu spiests atcerēties to, ka algu šobrīd viņš saņem ne jau par labu darbu. Bet tikai par atrašanos amatā. Lai Latvijas premjers tiktu vērtēts par labāko jaunlaiku vēsturē ne tikai par to, ka ir pirmais uz kuru nekrīt korumpētības ēna. Lai par viņu varētu teikt ne tikai to, ka tas bija labs un godīgs cilvēks premjera amatā. Ļoti vēlos, lai valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs un ministru prezidents pastāvīgi atcerētos, ka mēs esam maza valsts, bet pietiekami svarīga lielajā politikā. Un sadarbojoties ar ES, NATO, ASV un citiem lielajiem spēlētājiem, ir par katru soli kaut kas jāsaņem savai valstij un tautai. Ne tikai savai nākošajai iespējamai karjerai ārpus Latvijas...
Un mēģināsim tomēr panākt, lai Tīģera gadā Latviju vairs nebūtu iemesls salīdzināt ar apslapinājušos vai apslapināto kaķēnu.
Daudz laimes Jaunajā gadā. Un lai tā mūs sagaida Latvijā ne svešās zemēs.
Imants Burvis, LR pilsonis.
P.S. Mēs nevaram pavēlēt vējam, kas pūš.
Bet varam virzīt sava kuģa buras tā, lai vējš dzen mūs uz priekšu.
Imants.
воскресенье, 20 декабря 2009 г.
Sakārtoto lietu pilsēta - Jūrmala
Jūs cerat uz labākiem laikiem?
Neceriet. Jo labākie laiki ir tagad, kamēr Jūs dzīvojat...
K.Zāle
Sakārtoto lietu pilsēta - Jūrmala
Nu ko, šobrīd Jūrmalā visas lietas ir sakārtotas. Tie, kuri taisīs savu biznesu ar pilsētas budžeta naudu, ir savos amatos. Tie, kuri pildīs daļu deputātu funkcijas deputātu vietā, ir salikti konsultatīvajās padomēs, lai uzņemas zibensnovedēja uzdevumu pildot saiknes lomu starp iedzīvotājiem un pašvaldību.
Muļķības dēļ pieļautie skandāli ap skolu likvidēšanu ir pierimuši. Šobrīd Jūrmalas iedzīvotāji var pat būt pateicīgi Jūrmalas izglītības virsvadonim. Sen Jūrmalā māmiņas un vecmāmiņas, tēvi un bērni, skolotāji un skolnieki nav bijuši tik saliedēti. Iemesls tāds skumīgs – saliedēti pret pašu ievēlēto Jūrmalas Domi, pret tās kolektīvo muļķību.
Pat, kā tas pienāks eksperimentālai pilsētai, deputāti ir sākuši mainīt savas pārliecības, principus, partijas..
.Pat budžets ir pieņemts. Un grūti teikt, ka viņu ir sagatavojuši iepriekšējā sasaukuma Domes sastāvs.
Žēl, ka deputāti jau kuru gadu desmitu vai nu nespēj, jeb negrib risināt kopējo attīstības un kopējo visu Jūrmalas iedzīvotāju vajadzību samezglojumu. Tas pilsētai dotu gan attīstību, gan nākotni. Ja tā būs kopēja visai pilsētai, ne saraustīta pa grupām un grupiņām, vietām un vietiņām, tad varbūt arī beigsies divas-trīs varas maiņas katrā Jūrmalas Domes sasaukumā. Kas varbūt arī uzjautrina visus, bet nepriecē tās iedzīvotājus.
Ko nu tālāk? Varbūt kaut vai netīšām, būtu laiks ko labu izdarīt Jūrmalai un tās iedzīvotājiem, ne tikai pilsētas viesiem un caurbraucošajiem?
Piedāvāju dažus vajadzīgus darbus, kuriem diemžēl nākošā gada budžetā vieta neatradās:
1. Valsts līmenī Vides utt ministrijai ir aizmirsies fakts, ka vides iemītnieku starpā ir ne tikai skudras, vaboles, čūskas un odi. Jūrmalā sastopami arī tādi vides iemītnieki, kā cilvēki. Un ja, pateicoties ministrijas un Ķemeru Nacionālā Parka administrācijas pūlēm, Ķemeru parks ir pārvērsts par Ķemeru purvu ar iznīkstošo mežu, tad šīs sugas pārstāvji nez kāpēc nepriecājās par iespējām kopā ar saviem mitekļiem pēkšņi atrasties vairs ne uz sauszemes, bet purvā ( protams, protams. Ministrijai ir jāpilda mistiskās ES direktīvas par teritoriju atbrīvošanu no liekajiem...). Un tieši šajā sakarā Jūrmalas Dome varētu pievērst uzmanību tam, ka pārpurvoties jau sāk teritorija apkārt Ķemeriem. Gan uz Kalnciema pusi, gan uz citām pusēm. Tajā skaitā arī uz pilsētas centra pusi. Un ja uzmanīgi paskatās Dubultu-Jaundubultu rajonā, šīs pazīmes jau labi pamanāmas. Teritorijā virziena no centra uz Ķemeru pusi to izjūt jau ne pirmo gadu. Dūksnāji tā saucamajā meža parka zonā. Tā saucamajā tāpēc, ka uzkopts tur netiek sen, kritalas iedzīvotājiem novākt ir aizliegts... Un galvenais – ūdens novadīšanas sistēma ir nojaukta. Gan starp mājām, gan gar dzelzceļu. Faktiski visā teritorijā starp Lielupi un jūras līci. Rezultātā gruntsūdeņu līmenis ir krietni paaugstinājies, daudzās vietās tas sen vairs nav gruntsūdens, bet skalojas pa virszemi. Protams, ka bebriem, kuri dzīvo starp dzelzceļu un Poruka prospektu visā tā garumā, tas ļoti patīk. Tomēr cilvēkiem tas rada lielas neērtības. Un, ja es nekļūdos, tad ne jau bebri maksā nodokļus. Nekustāmā īpašuma nodoklis nav nekāds mazais, un šogad pat pieaudzis. Vai iedzīvotāji to maksā Jūrmalas Domei par savas dzīves vides pasliktināšanu? Par savu zemju vērtības krietnu samazināšanu saglabājot nedabiski augsto kadastrālo vērtību?
Protams, ka noteikti izrādīsies, ka ir nepieciešami neskaitāmi miljoni izpētei, saskaņošanai, projektēšanai... Viss, kā pieklājās ierastai naudas atmazgāšanas shēmai... Bet vai iesākumam nebūtu iespējams vienkārši iztīrīt vel palikušos grāvjus, padziļināt tos, dažās vietās atjaunot nelikumīgi aizbērtās caurtekas? Protams, ka miljonus atmazgāt šādā veidā būs grūtāk, nekā pastāvīgi uzklājot jauno asfaltu pa virsu vecajam...
Bet, ja to nedara, var kādu nejauku dienu pamosties vairs ne uz pussalas, bet uz salas. Jo pie ļoti augsta gruntsūdens līmeņa arī Lielupei būs vieglāk meklēt jaunu ceļu uz jūru kaut kur Majoru rajonā. Ja, protams, sakritīs kopā vēl kādi labvēlīgi apstākļi šādam pavērsienam. Pagātnē tā jau ir bijis. Gaidīsim kad atkārtosies? (Toties varēsim ietaupīt uz pilsētas attīstību imitējošām amatpersonām, arī labums...)
2. Nāk ziema. Pēc kalendāra, un siltumrēķiniem, jau klāt. Šoziem ne tik drastiska. Kaut gan skatot iedzīvotāju rēķinus par siltumu, ziema kā ziema. Jo bizness ir bizness. Sen jau Jūrmalā pastāv iespēja siltināšanu krietni lētāku ( protams, ne katram tas izdevīgi) organizēt. Jūrmalas meži un parki ir pilni ar kritalām, neiztīrīto pamežu. Pēc vētrām to sajūt ne tikai jūrmalnieki, bet arī caurbraucošie. Un arī sava šķeldas ražotne Jūrmalai ir. Kas trūkst? Normāla administrēšana pilsētā. Jo kopēju valodu atrast nevar Jūrmalas Siltums, šķeldas izgatavotājs un Jūrmalas Dome. Un tāpēc Jūrmalas Siltums iepērk, bet iedzīvotāji apmaksā pietiekoši lielu apjomu liekas gāzes. Pluss vēl soda sankcijas gadījumos, kad apkure būs iedzīvotāju vajadzību pietiekamai nodrošināšanai, ne bizness vajadzību nodrošināšanai.
Varbūt Jūrmalas Domes konsultatīvas padomes locekļi varētu organizēt, lai Jūrmalas iedzīvotāji samet pa 10 santīmiem, saklāj galdu pie kura var vienlaicīgi nosēdināt Jūrmalas Domes pārstāvi ar Jūrmalas Siltuma un Dubultu Šķeldas pārstāvjiem? Nu ko tu padarīsi ja Jūrmalas Domes vadībai rokas par īsām, jebšu laika nepietiek...Jeb gribēšanas nav, jo ietaupot iedzīvotājiem nesanāk kādam no iesaistīto pušu administratoriem? Savākt kopā un izrunāt lietas iedzīvotāju, ne dažu bizness interešu, labā. Jo ir vienkārši jāatrod kopsaucējs starp cenu, piegādi, mežu un parku tīrīšanu. Administratīvs darbs. Laikam jau, ja izdodas administratīvo pārvaldi piespiest pildīt savus pienākumus, līdzekļu no budžeta tas neprasīs?
3. Pilsētai ir nopietnas struktūras, kuras nodarbojas ar attīstības jautājumiem. Ar jaunu, un cerams , spējīgu virsvadoni, kurš par nopietnu darbu tiek nopietni atalgots. Varbūt iedzīvotāju konsultatīvā padome varēs pievērst šīs struktūras uzmanību apstāklim, ka Jūrmalā bez pussagrautās kūrorta-atpūtas industrijas ir divas infrastruktūras, par kurām var sapņot daudzas pilsētas ne tikai Latvijā. Ļoti nopietns dzelzceļa mezgls un osta. Visās citās pašvaldībās, ne tikai Latvijā, šādas infrastruktūras esamība nodrošina darba vietu palielināšanu. Vietējo nodokļu pieplūdumu pašvaldības kasē. Jeb vēl aizvien 20gadu pastāvīgi skandētais sapnis par Jūrmalu, kā visas pasaules tūrisma un kūrorta Meku, traucē paskatīt pēc citiem risinājumiem? Kuri, starp citu, šim sapnim netraucējot, var strādāt paralēli. Jeb tomēr piespiedīsim visu pasauli sapņot mūsu sapņus, un maksāt mums par šo piespiešanu..? Šobrīd Jūrmala ir unikāla starp visam Baltijas Jūras krastā esošām pašvaldībām, kā tāda, kura iznīcina savu ostu.
Ja runā par pilsētas attīstību tad Jūrmala tomēr nav tikai kilometrs Jomas ielas priekš tūristiem. Un attīstība nav runāšana 20 gadu garumā par to, kas praktiski ir tālu no iespējamā. Attīstība ir visu iespēju izmantošana.
4. Pēdējā gadā Jūrmalā ir uzsākt apsveicams darbs. Tiek mēģināts iemācīt iedzīvotājus šķirot atkritumus. Iztērēti līdzekļi šķiroto atkritumu savākšanas vietu izveidei. Un atkārtota kļūda, kura tika pieļauta daudzās Eiropas pilsētās. Domājot par šķirotajiem atkritumiem ir aizmirsts par pārējiem. Par tiem, kuri neietilpst kategorijās - stikls, papīrs. Vai doma bija ka iedzīvotājs visiem citiem atkritumiem meklēs izmešanai citu risinājumu? Līdz ar to daļēji ir jārēķinās ar ieguldīto līdzekļu daļēju nelietderīgu izmantošanu. Iespējams, ka kāds no Domes pievērsīs uzmanību arī šai problēmai. Un atradīs kopēju risinājumu. Jeb izbūvētās novietnes tiks izmantotas savādāk, nekā iecerēts.
Nāk gada skaistākais laiks - Ziemassvētki.. Novēlu visiem tos gaišus, siltus un sirsnīgus. Priecīgus. Un Jauno gadu – raženu, ar cerību piepildījumu. Un paturiet prātā, ka labākais laiks ir tagad, kamēr mēs dzīvojam.
Cieņā
Imants Burvis LR
Neceriet. Jo labākie laiki ir tagad, kamēr Jūs dzīvojat...
K.Zāle
Sakārtoto lietu pilsēta - Jūrmala
Nu ko, šobrīd Jūrmalā visas lietas ir sakārtotas. Tie, kuri taisīs savu biznesu ar pilsētas budžeta naudu, ir savos amatos. Tie, kuri pildīs daļu deputātu funkcijas deputātu vietā, ir salikti konsultatīvajās padomēs, lai uzņemas zibensnovedēja uzdevumu pildot saiknes lomu starp iedzīvotājiem un pašvaldību.
Muļķības dēļ pieļautie skandāli ap skolu likvidēšanu ir pierimuši. Šobrīd Jūrmalas iedzīvotāji var pat būt pateicīgi Jūrmalas izglītības virsvadonim. Sen Jūrmalā māmiņas un vecmāmiņas, tēvi un bērni, skolotāji un skolnieki nav bijuši tik saliedēti. Iemesls tāds skumīgs – saliedēti pret pašu ievēlēto Jūrmalas Domi, pret tās kolektīvo muļķību.
Pat, kā tas pienāks eksperimentālai pilsētai, deputāti ir sākuši mainīt savas pārliecības, principus, partijas..
.Pat budžets ir pieņemts. Un grūti teikt, ka viņu ir sagatavojuši iepriekšējā sasaukuma Domes sastāvs.
Žēl, ka deputāti jau kuru gadu desmitu vai nu nespēj, jeb negrib risināt kopējo attīstības un kopējo visu Jūrmalas iedzīvotāju vajadzību samezglojumu. Tas pilsētai dotu gan attīstību, gan nākotni. Ja tā būs kopēja visai pilsētai, ne saraustīta pa grupām un grupiņām, vietām un vietiņām, tad varbūt arī beigsies divas-trīs varas maiņas katrā Jūrmalas Domes sasaukumā. Kas varbūt arī uzjautrina visus, bet nepriecē tās iedzīvotājus.
Ko nu tālāk? Varbūt kaut vai netīšām, būtu laiks ko labu izdarīt Jūrmalai un tās iedzīvotājiem, ne tikai pilsētas viesiem un caurbraucošajiem?
Piedāvāju dažus vajadzīgus darbus, kuriem diemžēl nākošā gada budžetā vieta neatradās:
1. Valsts līmenī Vides utt ministrijai ir aizmirsies fakts, ka vides iemītnieku starpā ir ne tikai skudras, vaboles, čūskas un odi. Jūrmalā sastopami arī tādi vides iemītnieki, kā cilvēki. Un ja, pateicoties ministrijas un Ķemeru Nacionālā Parka administrācijas pūlēm, Ķemeru parks ir pārvērsts par Ķemeru purvu ar iznīkstošo mežu, tad šīs sugas pārstāvji nez kāpēc nepriecājās par iespējām kopā ar saviem mitekļiem pēkšņi atrasties vairs ne uz sauszemes, bet purvā ( protams, protams. Ministrijai ir jāpilda mistiskās ES direktīvas par teritoriju atbrīvošanu no liekajiem...). Un tieši šajā sakarā Jūrmalas Dome varētu pievērst uzmanību tam, ka pārpurvoties jau sāk teritorija apkārt Ķemeriem. Gan uz Kalnciema pusi, gan uz citām pusēm. Tajā skaitā arī uz pilsētas centra pusi. Un ja uzmanīgi paskatās Dubultu-Jaundubultu rajonā, šīs pazīmes jau labi pamanāmas. Teritorijā virziena no centra uz Ķemeru pusi to izjūt jau ne pirmo gadu. Dūksnāji tā saucamajā meža parka zonā. Tā saucamajā tāpēc, ka uzkopts tur netiek sen, kritalas iedzīvotājiem novākt ir aizliegts... Un galvenais – ūdens novadīšanas sistēma ir nojaukta. Gan starp mājām, gan gar dzelzceļu. Faktiski visā teritorijā starp Lielupi un jūras līci. Rezultātā gruntsūdeņu līmenis ir krietni paaugstinājies, daudzās vietās tas sen vairs nav gruntsūdens, bet skalojas pa virszemi. Protams, ka bebriem, kuri dzīvo starp dzelzceļu un Poruka prospektu visā tā garumā, tas ļoti patīk. Tomēr cilvēkiem tas rada lielas neērtības. Un, ja es nekļūdos, tad ne jau bebri maksā nodokļus. Nekustāmā īpašuma nodoklis nav nekāds mazais, un šogad pat pieaudzis. Vai iedzīvotāji to maksā Jūrmalas Domei par savas dzīves vides pasliktināšanu? Par savu zemju vērtības krietnu samazināšanu saglabājot nedabiski augsto kadastrālo vērtību?
Protams, ka noteikti izrādīsies, ka ir nepieciešami neskaitāmi miljoni izpētei, saskaņošanai, projektēšanai... Viss, kā pieklājās ierastai naudas atmazgāšanas shēmai... Bet vai iesākumam nebūtu iespējams vienkārši iztīrīt vel palikušos grāvjus, padziļināt tos, dažās vietās atjaunot nelikumīgi aizbērtās caurtekas? Protams, ka miljonus atmazgāt šādā veidā būs grūtāk, nekā pastāvīgi uzklājot jauno asfaltu pa virsu vecajam...
Bet, ja to nedara, var kādu nejauku dienu pamosties vairs ne uz pussalas, bet uz salas. Jo pie ļoti augsta gruntsūdens līmeņa arī Lielupei būs vieglāk meklēt jaunu ceļu uz jūru kaut kur Majoru rajonā. Ja, protams, sakritīs kopā vēl kādi labvēlīgi apstākļi šādam pavērsienam. Pagātnē tā jau ir bijis. Gaidīsim kad atkārtosies? (Toties varēsim ietaupīt uz pilsētas attīstību imitējošām amatpersonām, arī labums...)
2. Nāk ziema. Pēc kalendāra, un siltumrēķiniem, jau klāt. Šoziem ne tik drastiska. Kaut gan skatot iedzīvotāju rēķinus par siltumu, ziema kā ziema. Jo bizness ir bizness. Sen jau Jūrmalā pastāv iespēja siltināšanu krietni lētāku ( protams, ne katram tas izdevīgi) organizēt. Jūrmalas meži un parki ir pilni ar kritalām, neiztīrīto pamežu. Pēc vētrām to sajūt ne tikai jūrmalnieki, bet arī caurbraucošie. Un arī sava šķeldas ražotne Jūrmalai ir. Kas trūkst? Normāla administrēšana pilsētā. Jo kopēju valodu atrast nevar Jūrmalas Siltums, šķeldas izgatavotājs un Jūrmalas Dome. Un tāpēc Jūrmalas Siltums iepērk, bet iedzīvotāji apmaksā pietiekoši lielu apjomu liekas gāzes. Pluss vēl soda sankcijas gadījumos, kad apkure būs iedzīvotāju vajadzību pietiekamai nodrošināšanai, ne bizness vajadzību nodrošināšanai.
Varbūt Jūrmalas Domes konsultatīvas padomes locekļi varētu organizēt, lai Jūrmalas iedzīvotāji samet pa 10 santīmiem, saklāj galdu pie kura var vienlaicīgi nosēdināt Jūrmalas Domes pārstāvi ar Jūrmalas Siltuma un Dubultu Šķeldas pārstāvjiem? Nu ko tu padarīsi ja Jūrmalas Domes vadībai rokas par īsām, jebšu laika nepietiek...Jeb gribēšanas nav, jo ietaupot iedzīvotājiem nesanāk kādam no iesaistīto pušu administratoriem? Savākt kopā un izrunāt lietas iedzīvotāju, ne dažu bizness interešu, labā. Jo ir vienkārši jāatrod kopsaucējs starp cenu, piegādi, mežu un parku tīrīšanu. Administratīvs darbs. Laikam jau, ja izdodas administratīvo pārvaldi piespiest pildīt savus pienākumus, līdzekļu no budžeta tas neprasīs?
3. Pilsētai ir nopietnas struktūras, kuras nodarbojas ar attīstības jautājumiem. Ar jaunu, un cerams , spējīgu virsvadoni, kurš par nopietnu darbu tiek nopietni atalgots. Varbūt iedzīvotāju konsultatīvā padome varēs pievērst šīs struktūras uzmanību apstāklim, ka Jūrmalā bez pussagrautās kūrorta-atpūtas industrijas ir divas infrastruktūras, par kurām var sapņot daudzas pilsētas ne tikai Latvijā. Ļoti nopietns dzelzceļa mezgls un osta. Visās citās pašvaldībās, ne tikai Latvijā, šādas infrastruktūras esamība nodrošina darba vietu palielināšanu. Vietējo nodokļu pieplūdumu pašvaldības kasē. Jeb vēl aizvien 20gadu pastāvīgi skandētais sapnis par Jūrmalu, kā visas pasaules tūrisma un kūrorta Meku, traucē paskatīt pēc citiem risinājumiem? Kuri, starp citu, šim sapnim netraucējot, var strādāt paralēli. Jeb tomēr piespiedīsim visu pasauli sapņot mūsu sapņus, un maksāt mums par šo piespiešanu..? Šobrīd Jūrmala ir unikāla starp visam Baltijas Jūras krastā esošām pašvaldībām, kā tāda, kura iznīcina savu ostu.
Ja runā par pilsētas attīstību tad Jūrmala tomēr nav tikai kilometrs Jomas ielas priekš tūristiem. Un attīstība nav runāšana 20 gadu garumā par to, kas praktiski ir tālu no iespējamā. Attīstība ir visu iespēju izmantošana.
4. Pēdējā gadā Jūrmalā ir uzsākt apsveicams darbs. Tiek mēģināts iemācīt iedzīvotājus šķirot atkritumus. Iztērēti līdzekļi šķiroto atkritumu savākšanas vietu izveidei. Un atkārtota kļūda, kura tika pieļauta daudzās Eiropas pilsētās. Domājot par šķirotajiem atkritumiem ir aizmirsts par pārējiem. Par tiem, kuri neietilpst kategorijās - stikls, papīrs. Vai doma bija ka iedzīvotājs visiem citiem atkritumiem meklēs izmešanai citu risinājumu? Līdz ar to daļēji ir jārēķinās ar ieguldīto līdzekļu daļēju nelietderīgu izmantošanu. Iespējams, ka kāds no Domes pievērsīs uzmanību arī šai problēmai. Un atradīs kopēju risinājumu. Jeb izbūvētās novietnes tiks izmantotas savādāk, nekā iecerēts.
Nāk gada skaistākais laiks - Ziemassvētki.. Novēlu visiem tos gaišus, siltus un sirsnīgus. Priecīgus. Un Jauno gadu – raženu, ar cerību piepildījumu. Un paturiet prātā, ka labākais laiks ir tagad, kamēr mēs dzīvojam.
Cieņā
Imants Burvis LR
Repšes skolas bargā nauda
Muļķība tik tad atzīstama par tādu, ja to atkārto...
Repšes skolas bargā nauda jeb krīzes prioritātes un Latvijas ekonomika.
Cilvēks rūdās grūtībās. Tieši tā varētu iedomāties iepazīstoties ar kārtējo Latvijas (?) Valdības finanšu vadītāja sacerējumu, par prioritātēm un ekonomikas atlabšanu Vai tiešām priekš tam noteikti grūtības ir jārada mākslīgi? Var būt tā notiek tikai tad, kad kāds mācās par pasaules līmeņa politfinansistu, atkal protams, ne par savu naudu. Varbūt pamēģināt kaut vai ko reiz salikt, kā tautā saka, „pa plauktiņiem”. Šoreiz mācību procesa eksperimenti skar visas tautas nākotni un iespēju pastāvēt. Nav vairs runas tik par tautas maku...
Šā gada 19.decembra rakstā portālā DELFI lasītājiem tika dotas iespējas iepazīties ar E.Repšes viedokli par nākamā, 2010.g. ekonomikas prioritātēm un valsts iespējām izkļūt ko krīzes.
Finanšu ministrs norāda uz to, ka beidzot arī viņa acīm kļuvis redzams, ka līdz šim valdošajā politiskajā elitē dominējušais viedoklis, par „gāzi grīdā” izrādījies kļūdains. Tautas, ne „gāzētāju” personīgajiem, makiem...
Repše, būdams Latvijas Bankas vadītājs, taujāts, kā viņš varēja pieļaut „Bankas Baltija” bankrotu, par kuras uzraudzību toreiz bija atbildīgs, atbildēja, ka zaudētā nauda, t.i. vairāki simti milj.Ls ir bijusi nepieciešamā „skolas nauda”. Tad jau iznāk, ka arī tagad ‘’gāzes spiešana grīdā’’ ir atkal Repšem bijusi „skolas” nauda. Dārgi gan valstij un tautai izmaksā šādi skolnieki... Pievērsīsimies lietas būtībai. No Repšes raksta kļūst skaidrs, ka viņš neapzinās stāvokļa nopietnību, kurā patlaban novedis valsti un Latvijas sabiedrību. Ministrs neapzinās ne tikai patiesos krīzes cēloņus, bet arī iespējamās sekas, un krīzes pārvarēšanas ceļus. Ir vispār zināms, ka Latvija ir viena no tām nedaudzām valstīm, kuru ekonomiskā krīze skārusi vissmagāk (vai tiešām Latvijas ekonomika ir tik liela pasaules mērogā..?). Par krīzes smagumu Latvijā jau daudz diskutēts, tomēr ne Repše, ne kāds cits nav sniedzis skaidrojumu, kāpēc tieši ar Latviju tas tā noticis. Un tas arī pašsaprotams, jo izvērtējot krīzes cēloņus Latvijā, gribot, negribot būtu jāatzīst politiķu personīgā vaina. ...un ne pēdējā vietā paša Repšes vaina krīzes dziļumā. Bet tas draud ar nepatīkamiem vēlēšanu rezultātiem. Ar iesildītās vietas zaudēšanu...
Lai nu kā, šādai Repšes nostājai mazs sakars ar rūpēm par valsti un tautu, gluži tāpat kā ar jauniem laikiem politikā un tautsaimniecībā.
Tomēr negribētos apgalvot, ka Latvijā ekonomiskā krīze, kura pēc IKP krituma un bezdarba līmeņa pārsniedz pat 1929. – 1933. g.g. pasaules ekonomisko krīzi, Latviju piemeklējusi tikai un vienīgi Finanšu ministra vainas dēļ. Tam ir arī citi svarīgāki iemesli, kurus Latvijas „galma” ekonomisti izvairās minēt, bet kuru nozīme krīzē ir pietiekoši nozīmīga. Un tāpēc mēģināsim īsumā tos aplūkot. Sāksim ar to, ka ekonomiskā krīze Latvijā bija cik nepieciešama (no tautsaimniecības struktūras viedokļa), tik pat arī neizbēgama. Jo dziļāka krīze tautsaimniecībā, jo par lielākām pretrunām ekonomikā un sabiedrībā tas liecina. Krīzes uzdevums ir likvidēt šīs pastāvošās pretrunas, vai citiem vārdiem atgriezt saimniecību pie tāda stāvokļa, kad pretrunas tiek vai nu noņemtas, vai būtiski vājinātas (iepriekš paveiktā labošana), kas savukārt ir pamats saimniecības tālākai attīstībai.
Kā vienu no galvenajiem faktoriem Latvijas smagajam saimnieciskajām stāvoklim noteikti atzīmēsim pretēji valsts un, tās saimnieciskajām interesēm sevišķi, veikto valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, kas tautā saukta par ‘’prihvatizāciju’’. Nerunāsim par to, ka privatizācijas rezultātā tika sagrauta faktiski visa modernā valsts rūpniecība, lauksaimniecība, izglītības sistēma, kultūra u.c. svarīgas valsts jomas. Tas ir vispār zināms fakts, un tāpēc to nav jēgas apstrīdēt. Ja kāds īpaši vēlas, lai strīdas strīdēšanās pēc, tas, protams, nevienam nav liegts. Tomēr fakts ir tāds, ka „prihvatizācijas” rezultātā lielākā daļa tautsaimniecībā izmantojamo resursu nonāca prihvatizētāju-pārdevēju. ne to izmantotāju-ražotāju rokās. Valsts un pašvaldību īpašumi tika aizlaisti pazušanā, kas arī ir viens no galvenajiem ekonomiskās krīzes cēloņiem patlaban.
Par to visa atbildība jāuzņemas LC (5., 6. Saeimas) un tā veidoto MK,LB.VK vadītājiem. Esošo stāvokli vēl vairāk pasliktināja nesaprašana, un iespējams, arī nevēlēšanās izprast modernas tirgus saimniecības darbības principus. Galējs liberālisms ir labs, ja vajag ko zagt, bet izrādījās galīgi nederīgs, ja vajag ko celt un attīstīt. Nespēja vai nevēlēšanās izprast un izvērtēt kaut vai tikai Eiropas valstu pieredzi tirgus ekonomikas būvniecībā, bija nākamā lielā kļūda, varbūt pat vēl lielāka par privatizāciju. Doma, ka tirgus pats visu saregulēs, apstākļos, ka vieni kļuvuši bez darba stāvus bagāti, bet citi iedzīti nabadzībā, protams, ne pie kādas ilgtspējīgas saimnieciskās darbības modeļa izveides nevarēja novest. Tas radīja sabiedrībā ne tikai ekonomisko, bet arī vērā ņemamu sociālo spriedzi. Bet kur ir spriedze, tur ir pretrunas. Negribu teikt, ka Latvijas pilsoņi nemīl bagātus cilvēkus. Ja šī bagātība ir pašu saražota, ne veiksmīgi tautas darba augļu pri(h)vatizēta... Tagad tikai var zīlēt, vai toreizējie valsts pārvaldes institūciju vadītāji bija bez zināšanām vai ar izteiktu merkantilu interesi. Drīzāk jau abi faktori kopā. Rezultātā radās tāds tirgus modelis, kur visu izšķīra ne cilvēka zināšanas, spējas un mācēšana, bet gan personiskie blati un sakari. Nepotismå un protekcionisma tirgus. Šāda saimnieciskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas pakāpi, politisko un ekonomisko nestabilitāti. Tā tas ir visur pasaulē, ne tikai Latvijā. Izveidojot šādus apstākļus, pievienošanās ES uzskatāma par nākamo nopietno politiski – saimniecisko kļūdu. Lieta tāda, ka ja kāds mazs un saimnieciski vājš mehānisms pievienojas lielam un stabili noregulētam, kurš darbojas pēc citiem principiem kā mazais, tad mazais un vājākais konkurences cīņā tiks aprīts, un tā mehānisms demontēts. Tikai ekonomika nav matemātika, te rezultāta var raksties kas jauns. Iznācis tā, kā lielā saimniecības sistēma kā jau bija paredzēts, mazo aprija un pārveidoja atbilstoši savām (nu ne jau tā mazā) interesēm. Un lielā mehānisma intereses šoreiz neatbilst Latvijas interesēm. Te daudz būtu ko darīt, lai lietas vērstu uz labo pusi, bet tas atkal prasa valsts regulēšanu un valsts pārvaldes institūciju vadītāju elementāru patriotismu. Kā varam pārliecināties, tad Repšes komentārā par to nav ne vārda. Vairāk velk uz nodokļu maksātāju piespiedu patriotismu pret nacionāli runājošiem politiķiem un ierēdņiem...
Tas ir apmēram tāpat, kā gaļas maļamai mašīnai ar gaļu. Ja abas liksiet kopā, diez vai gaļa samals gaļas mašīnu, visticamāk, ka būs otrādi. Protams, ja jūs gaļas mašīnā ieliksiet gaļu ar kauliem, tad arī gaļas mašīna salūzīs, bet tā jau būs tā saucamā regulēšana. Gaļas malšanas procesā regulēšanas instruments būs kauli, ekonomiskajā politikā tie ir dažādi normatīvie akti.
Jau tolaik, pirms Latvijas pievienošanas ES, daži ekonomisti brīdināja, ka tas ir pāragrs solis, kas nesīs tikai zaudējumus...Tā arī noticis, jo patiesībā Latvijas ekonomiskā sistēma ir bankrotējusi, kā dzīvot nespējīga vienotā, ne ar ko neaizsargātā, uz nopietnu konkurenci balstītā tirgū. Kārtējo reizi varam pārliecināties, ka jēdziens - moderns tirgus mūsdienu saimnieciskajā sistēmā nozīmē regulēts tirgus, kas, protams, traucēja Latvijas liberāļiem, faktiski valsts īpašuma „pri(h)vatizatoriem”. Regulēt nenozīmē tikai ko aizliegt, kā te sludināja Latvijas liberāļi. Tas vispirms nozīmē ilgtspējīga ekonomiskā modeļa izveidi. Bet tirgus apstākļos darboties spējīgs ir tikai tāds modelis, kurā konkurence ir viens no sistēmas pamatelementiem, bet ne „blati”. Ja kāds netic, lai pats dziļāk papētī Latvijas galveno „pri(h)vatizatoru” „veiksmīgos” biznesus....Konkurenci tur būs grūti sameklēt, ja neuzskata par konkurenci – kuram kurš draugs atbildīgākā un ietekmīgākā amatā...
Pat pašu veidotajā Latvijas saimniecības sistēmā tik pat kā neviens no viņiem nav spējis noturēties, ja zaudē savus sakarus starp amata krēslos sēdošajiem... Lielākā daļa agri vai vēlu tiek izspiesta no tirgus. Tikai nevajag domāt, ka izspiešana notikusi konkurences rezultātā. Gluži otrādi – vienus sakaru „veidotājus” nomainījuši citi spēlētāji, kuri ir spēcīgāki arī „blatu” sistēmās, jo to rīcībā ir šis sistēmas „eļļa” - bieži vien tie ir neierobežoti naudas resursi, vai cita ietekme uz lēmuma pieņemējiem.
Jau LPSR laikos Latvijas ekonomiskā un politiskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas līmeni, kas būtiski kavēja saimniecisko attīstību. Atgūstot neatkarību, šī kaite tika nevis iznīdēta, bet gan nostiprināta un padziļināta. Bet tas vienlaikus nozīmē, ka jau agrāk pastāvošās pretrunas saimnieciskajā sistēmā tika nevis noņemtas un mazinātas, bet gan uzplaucētas un attīstītas. Tas viss savijās kopā ar valdošās elites bezprincipu politiku un klaju valsts patriotisma trūkumu, jo nevar taču atklātu un reizēm pat trulu nacionālisma sludināšanu uzskatīt par valsts patriotismu. Viņiem tuvāka bija „pri(h)vatizācijas” ideja un tā rezultātā gūtā īpašuma pārdošana. Šajā konkurences cīņā rietumi izrādījās spējīgāki par austrumiem. Tālāk sekoja Rietumu konsultantu vizītes pie visu līmeņu valsts vadītājiem... Viņi neskopojās ar labiem solījumiem, vadošo Latvijas ierēdņu „skološanu” – EBRD kursi, SVF Vīnes skola un politiķu skološana Džordžtaunā. Kad runā par Lemberga stipendiātiem, par šīm stipendijām kautrīgi pieklusē... Pats par sevi skaidrs, ka sagaidīt no mūsu rietumu, gluži kā no austrumu, partneriem Latvijas patriotismu ir vairāk kā naivi. Katrs no viņiem rīkojas savās interesēs un aizstāv savu valsti. Par teikto ikviens varēja pārliecināties pēdējās Godmaņa valdības laikā, kad par konsultantiem Latvijas(?) Valdības vadītājs pieaicināja....nu, protams, ka zviedrus... Ko var ieteikt zviedru konsultanti, ja Latvija pilna ar zviedru bankām, to laikam nevienam skaidrot nevajadzēs.
Sevišķi ‘’labi’’ konsultanti Latvijas Valdībai gadījušies no PB un SVF. Te der atgādināt, ka nevienā valstī, kuru SVF konsultējusi, nav bijis saimnieciskais uzplaukums... Nevienā pašā... Visur krīzes un sociālie nemieri, ekonomikas lejupslīde un stagnācija...Un tādu valstu Dienvidāzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā ir ļoti daudz.
Ne reizi SVF un PB nav konsultējusi pasaules augošākās ekonomikas - Ķīnu, Vjetnamu, Indiju, Japānu utt (faktiski uz DienvidAustrumĀziju pārvietojas ražošana arī no Rietumu attīstītākajām valstīm). Toties gadu desmitiem konsultējusi Filipīnas, Indonēziju, Nigēriju, Brazīliju, Meksiku un desmitiem citu trešās pasaules valstu. Būtībā atbalstot viņu koruptīvos režīmus.
Jāpiemin arī Latvijas mazspējīgā valsts pārvaldes sistēma. Nav pat runas par ministriju skaitu. Valsts pārvalde sākas ar politisko sistēmu. Skaidrs, ka patlaban esošā politiskā sistēma nespēja ne valstij, ne tautai piedāvāt ko jaunu. Bet arī atkāpties pati negrib. Pēc šīs sistēmas principiem darbojas arī ierēdniecība un valsts pārvalde kopumā. Tā nespēj izstrādāt ne jaunas domas, ne koncepcijas valsts attīstībai. Pat no pašsaglabāšanās viedokļa ierēdnis nedrīkst pats ko radīt jaunu. Ja kāds netic, lai palasa minēto Repšes rakstu. Tur būs grūti atrast svaigas domas, jaunas koncepcijas, kaut vai esošās sistēmas analīzi un trūkumus. Tur ir tikai nodokļi... to nākošais pieaugums... Un vēl eiro ieviešana. Tas arī viss... It kā no nodokļiem un eiro ieviešanas vien būtu atkarīga krīzes pārvarēšana un konkurētspējīgas ekonomikas izveide. Dažādo finanšu – ekonomikas instrumentu starpā nodokļi un valūtas kurss ir tikai divi no daudzajiem instrumentiem. Lai ekonomiku paceltu un nodrošinātu tās ilgtspējīgu attīstību jāizmanto pilns instrumentu klāsts, ne tikai valūtas kurss un fiskālā politika. Tomēr par tiem ne vārda. Meklē kaut vai ar uguni. Ne vārda par konkurētspējīgu tautsaimniecību, par diversificētu tautsaimniecības struktūru, par noregulētu un konkurēt spējīgu uzņēmējdarbību, par iekšējā tirgus aizsardzību (ko ar netiešām metodēm izmanto visas ES dalībvalstis), par eksporta veicināšanu, par godīgas konkurences iedibināšanu. No tā visa nekā tur nav. Pat pats Repše apgalvo, ka ja spēs pats pārorganizēties un veikt nepieciešamās reformas, Latvija no krīzes izkļūs. Šai domai nevar nepievienoties, bet kur ir tas konkrētais veicamo pasākumu plāns par visām augstāk minētajām lietām? Kas jāpārorganizē, un kas ļaus valstij izkļūt no krīzes? Kā Repše var veikt reformas, ja pats un viņa pārvaldes aparāts pat nezina, kādas reformas jāveic? No kurienes rasties valsts attīstības potenciālam un krīzes ātrai pārvarēšanai? Kā var veicināt ēnu ekonomikas ierobežošanu tikai ar nodokļu pacelšanu? Jautājums, uz kuru ministrs nav sniedzis atbildi. Spriežot pēc darbiem tāpēc ka nezin...
Skaidrs, ka lai izkļūtu no krīzes, valstij vajadzīga cita domāšana un citi cilvēki. Par ASV jau pateica ASV prezidents B.Obama: „Ir pienācis laiks ķerties klāt ‘’treknajiem runčiem’’, citādi mūsu ekonomika sabruks.” Diez vai Latvijai ir cits ceļš.
Jautājums paliek: „Vai maz pats Repše apzinās, kur esam un kas jādara, jeb tautai atkal būs Repšes vietā jāmaksā barga skolas nauda?” Vai nav par daudz to skolnieku un skolu..?
Imants Burvis LR pilsonis
Repšes skolas bargā nauda jeb krīzes prioritātes un Latvijas ekonomika.
Cilvēks rūdās grūtībās. Tieši tā varētu iedomāties iepazīstoties ar kārtējo Latvijas (?) Valdības finanšu vadītāja sacerējumu, par prioritātēm un ekonomikas atlabšanu Vai tiešām priekš tam noteikti grūtības ir jārada mākslīgi? Var būt tā notiek tikai tad, kad kāds mācās par pasaules līmeņa politfinansistu, atkal protams, ne par savu naudu. Varbūt pamēģināt kaut vai ko reiz salikt, kā tautā saka, „pa plauktiņiem”. Šoreiz mācību procesa eksperimenti skar visas tautas nākotni un iespēju pastāvēt. Nav vairs runas tik par tautas maku...
Šā gada 19.decembra rakstā portālā DELFI lasītājiem tika dotas iespējas iepazīties ar E.Repšes viedokli par nākamā, 2010.g. ekonomikas prioritātēm un valsts iespējām izkļūt ko krīzes.
Finanšu ministrs norāda uz to, ka beidzot arī viņa acīm kļuvis redzams, ka līdz šim valdošajā politiskajā elitē dominējušais viedoklis, par „gāzi grīdā” izrādījies kļūdains. Tautas, ne „gāzētāju” personīgajiem, makiem...
Repše, būdams Latvijas Bankas vadītājs, taujāts, kā viņš varēja pieļaut „Bankas Baltija” bankrotu, par kuras uzraudzību toreiz bija atbildīgs, atbildēja, ka zaudētā nauda, t.i. vairāki simti milj.Ls ir bijusi nepieciešamā „skolas nauda”. Tad jau iznāk, ka arī tagad ‘’gāzes spiešana grīdā’’ ir atkal Repšem bijusi „skolas” nauda. Dārgi gan valstij un tautai izmaksā šādi skolnieki... Pievērsīsimies lietas būtībai. No Repšes raksta kļūst skaidrs, ka viņš neapzinās stāvokļa nopietnību, kurā patlaban novedis valsti un Latvijas sabiedrību. Ministrs neapzinās ne tikai patiesos krīzes cēloņus, bet arī iespējamās sekas, un krīzes pārvarēšanas ceļus. Ir vispār zināms, ka Latvija ir viena no tām nedaudzām valstīm, kuru ekonomiskā krīze skārusi vissmagāk (vai tiešām Latvijas ekonomika ir tik liela pasaules mērogā..?). Par krīzes smagumu Latvijā jau daudz diskutēts, tomēr ne Repše, ne kāds cits nav sniedzis skaidrojumu, kāpēc tieši ar Latviju tas tā noticis. Un tas arī pašsaprotams, jo izvērtējot krīzes cēloņus Latvijā, gribot, negribot būtu jāatzīst politiķu personīgā vaina. ...un ne pēdējā vietā paša Repšes vaina krīzes dziļumā. Bet tas draud ar nepatīkamiem vēlēšanu rezultātiem. Ar iesildītās vietas zaudēšanu...
Lai nu kā, šādai Repšes nostājai mazs sakars ar rūpēm par valsti un tautu, gluži tāpat kā ar jauniem laikiem politikā un tautsaimniecībā.
Tomēr negribētos apgalvot, ka Latvijā ekonomiskā krīze, kura pēc IKP krituma un bezdarba līmeņa pārsniedz pat 1929. – 1933. g.g. pasaules ekonomisko krīzi, Latviju piemeklējusi tikai un vienīgi Finanšu ministra vainas dēļ. Tam ir arī citi svarīgāki iemesli, kurus Latvijas „galma” ekonomisti izvairās minēt, bet kuru nozīme krīzē ir pietiekoši nozīmīga. Un tāpēc mēģināsim īsumā tos aplūkot. Sāksim ar to, ka ekonomiskā krīze Latvijā bija cik nepieciešama (no tautsaimniecības struktūras viedokļa), tik pat arī neizbēgama. Jo dziļāka krīze tautsaimniecībā, jo par lielākām pretrunām ekonomikā un sabiedrībā tas liecina. Krīzes uzdevums ir likvidēt šīs pastāvošās pretrunas, vai citiem vārdiem atgriezt saimniecību pie tāda stāvokļa, kad pretrunas tiek vai nu noņemtas, vai būtiski vājinātas (iepriekš paveiktā labošana), kas savukārt ir pamats saimniecības tālākai attīstībai.
Kā vienu no galvenajiem faktoriem Latvijas smagajam saimnieciskajām stāvoklim noteikti atzīmēsim pretēji valsts un, tās saimnieciskajām interesēm sevišķi, veikto valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, kas tautā saukta par ‘’prihvatizāciju’’. Nerunāsim par to, ka privatizācijas rezultātā tika sagrauta faktiski visa modernā valsts rūpniecība, lauksaimniecība, izglītības sistēma, kultūra u.c. svarīgas valsts jomas. Tas ir vispār zināms fakts, un tāpēc to nav jēgas apstrīdēt. Ja kāds īpaši vēlas, lai strīdas strīdēšanās pēc, tas, protams, nevienam nav liegts. Tomēr fakts ir tāds, ka „prihvatizācijas” rezultātā lielākā daļa tautsaimniecībā izmantojamo resursu nonāca prihvatizētāju-pārdevēju. ne to izmantotāju-ražotāju rokās. Valsts un pašvaldību īpašumi tika aizlaisti pazušanā, kas arī ir viens no galvenajiem ekonomiskās krīzes cēloņiem patlaban.
Par to visa atbildība jāuzņemas LC (5., 6. Saeimas) un tā veidoto MK,LB.VK vadītājiem. Esošo stāvokli vēl vairāk pasliktināja nesaprašana, un iespējams, arī nevēlēšanās izprast modernas tirgus saimniecības darbības principus. Galējs liberālisms ir labs, ja vajag ko zagt, bet izrādījās galīgi nederīgs, ja vajag ko celt un attīstīt. Nespēja vai nevēlēšanās izprast un izvērtēt kaut vai tikai Eiropas valstu pieredzi tirgus ekonomikas būvniecībā, bija nākamā lielā kļūda, varbūt pat vēl lielāka par privatizāciju. Doma, ka tirgus pats visu saregulēs, apstākļos, ka vieni kļuvuši bez darba stāvus bagāti, bet citi iedzīti nabadzībā, protams, ne pie kādas ilgtspējīgas saimnieciskās darbības modeļa izveides nevarēja novest. Tas radīja sabiedrībā ne tikai ekonomisko, bet arī vērā ņemamu sociālo spriedzi. Bet kur ir spriedze, tur ir pretrunas. Negribu teikt, ka Latvijas pilsoņi nemīl bagātus cilvēkus. Ja šī bagātība ir pašu saražota, ne veiksmīgi tautas darba augļu pri(h)vatizēta... Tagad tikai var zīlēt, vai toreizējie valsts pārvaldes institūciju vadītāji bija bez zināšanām vai ar izteiktu merkantilu interesi. Drīzāk jau abi faktori kopā. Rezultātā radās tāds tirgus modelis, kur visu izšķīra ne cilvēka zināšanas, spējas un mācēšana, bet gan personiskie blati un sakari. Nepotismå un protekcionisma tirgus. Šāda saimnieciskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas pakāpi, politisko un ekonomisko nestabilitāti. Tā tas ir visur pasaulē, ne tikai Latvijā. Izveidojot šādus apstākļus, pievienošanās ES uzskatāma par nākamo nopietno politiski – saimniecisko kļūdu. Lieta tāda, ka ja kāds mazs un saimnieciski vājš mehānisms pievienojas lielam un stabili noregulētam, kurš darbojas pēc citiem principiem kā mazais, tad mazais un vājākais konkurences cīņā tiks aprīts, un tā mehānisms demontēts. Tikai ekonomika nav matemātika, te rezultāta var raksties kas jauns. Iznācis tā, kā lielā saimniecības sistēma kā jau bija paredzēts, mazo aprija un pārveidoja atbilstoši savām (nu ne jau tā mazā) interesēm. Un lielā mehānisma intereses šoreiz neatbilst Latvijas interesēm. Te daudz būtu ko darīt, lai lietas vērstu uz labo pusi, bet tas atkal prasa valsts regulēšanu un valsts pārvaldes institūciju vadītāju elementāru patriotismu. Kā varam pārliecināties, tad Repšes komentārā par to nav ne vārda. Vairāk velk uz nodokļu maksātāju piespiedu patriotismu pret nacionāli runājošiem politiķiem un ierēdņiem...
Tas ir apmēram tāpat, kā gaļas maļamai mašīnai ar gaļu. Ja abas liksiet kopā, diez vai gaļa samals gaļas mašīnu, visticamāk, ka būs otrādi. Protams, ja jūs gaļas mašīnā ieliksiet gaļu ar kauliem, tad arī gaļas mašīna salūzīs, bet tā jau būs tā saucamā regulēšana. Gaļas malšanas procesā regulēšanas instruments būs kauli, ekonomiskajā politikā tie ir dažādi normatīvie akti.
Jau tolaik, pirms Latvijas pievienošanas ES, daži ekonomisti brīdināja, ka tas ir pāragrs solis, kas nesīs tikai zaudējumus...Tā arī noticis, jo patiesībā Latvijas ekonomiskā sistēma ir bankrotējusi, kā dzīvot nespējīga vienotā, ne ar ko neaizsargātā, uz nopietnu konkurenci balstītā tirgū. Kārtējo reizi varam pārliecināties, ka jēdziens - moderns tirgus mūsdienu saimnieciskajā sistēmā nozīmē regulēts tirgus, kas, protams, traucēja Latvijas liberāļiem, faktiski valsts īpašuma „pri(h)vatizatoriem”. Regulēt nenozīmē tikai ko aizliegt, kā te sludināja Latvijas liberāļi. Tas vispirms nozīmē ilgtspējīga ekonomiskā modeļa izveidi. Bet tirgus apstākļos darboties spējīgs ir tikai tāds modelis, kurā konkurence ir viens no sistēmas pamatelementiem, bet ne „blati”. Ja kāds netic, lai pats dziļāk papētī Latvijas galveno „pri(h)vatizatoru” „veiksmīgos” biznesus....Konkurenci tur būs grūti sameklēt, ja neuzskata par konkurenci – kuram kurš draugs atbildīgākā un ietekmīgākā amatā...
Pat pašu veidotajā Latvijas saimniecības sistēmā tik pat kā neviens no viņiem nav spējis noturēties, ja zaudē savus sakarus starp amata krēslos sēdošajiem... Lielākā daļa agri vai vēlu tiek izspiesta no tirgus. Tikai nevajag domāt, ka izspiešana notikusi konkurences rezultātā. Gluži otrādi – vienus sakaru „veidotājus” nomainījuši citi spēlētāji, kuri ir spēcīgāki arī „blatu” sistēmās, jo to rīcībā ir šis sistēmas „eļļa” - bieži vien tie ir neierobežoti naudas resursi, vai cita ietekme uz lēmuma pieņemējiem.
Jau LPSR laikos Latvijas ekonomiskā un politiskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas līmeni, kas būtiski kavēja saimniecisko attīstību. Atgūstot neatkarību, šī kaite tika nevis iznīdēta, bet gan nostiprināta un padziļināta. Bet tas vienlaikus nozīmē, ka jau agrāk pastāvošās pretrunas saimnieciskajā sistēmā tika nevis noņemtas un mazinātas, bet gan uzplaucētas un attīstītas. Tas viss savijās kopā ar valdošās elites bezprincipu politiku un klaju valsts patriotisma trūkumu, jo nevar taču atklātu un reizēm pat trulu nacionālisma sludināšanu uzskatīt par valsts patriotismu. Viņiem tuvāka bija „pri(h)vatizācijas” ideja un tā rezultātā gūtā īpašuma pārdošana. Šajā konkurences cīņā rietumi izrādījās spējīgāki par austrumiem. Tālāk sekoja Rietumu konsultantu vizītes pie visu līmeņu valsts vadītājiem... Viņi neskopojās ar labiem solījumiem, vadošo Latvijas ierēdņu „skološanu” – EBRD kursi, SVF Vīnes skola un politiķu skološana Džordžtaunā. Kad runā par Lemberga stipendiātiem, par šīm stipendijām kautrīgi pieklusē... Pats par sevi skaidrs, ka sagaidīt no mūsu rietumu, gluži kā no austrumu, partneriem Latvijas patriotismu ir vairāk kā naivi. Katrs no viņiem rīkojas savās interesēs un aizstāv savu valsti. Par teikto ikviens varēja pārliecināties pēdējās Godmaņa valdības laikā, kad par konsultantiem Latvijas(?) Valdības vadītājs pieaicināja....nu, protams, ka zviedrus... Ko var ieteikt zviedru konsultanti, ja Latvija pilna ar zviedru bankām, to laikam nevienam skaidrot nevajadzēs.
Sevišķi ‘’labi’’ konsultanti Latvijas Valdībai gadījušies no PB un SVF. Te der atgādināt, ka nevienā valstī, kuru SVF konsultējusi, nav bijis saimnieciskais uzplaukums... Nevienā pašā... Visur krīzes un sociālie nemieri, ekonomikas lejupslīde un stagnācija...Un tādu valstu Dienvidāzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā ir ļoti daudz.
Ne reizi SVF un PB nav konsultējusi pasaules augošākās ekonomikas - Ķīnu, Vjetnamu, Indiju, Japānu utt (faktiski uz DienvidAustrumĀziju pārvietojas ražošana arī no Rietumu attīstītākajām valstīm). Toties gadu desmitiem konsultējusi Filipīnas, Indonēziju, Nigēriju, Brazīliju, Meksiku un desmitiem citu trešās pasaules valstu. Būtībā atbalstot viņu koruptīvos režīmus.
Jāpiemin arī Latvijas mazspējīgā valsts pārvaldes sistēma. Nav pat runas par ministriju skaitu. Valsts pārvalde sākas ar politisko sistēmu. Skaidrs, ka patlaban esošā politiskā sistēma nespēja ne valstij, ne tautai piedāvāt ko jaunu. Bet arī atkāpties pati negrib. Pēc šīs sistēmas principiem darbojas arī ierēdniecība un valsts pārvalde kopumā. Tā nespēj izstrādāt ne jaunas domas, ne koncepcijas valsts attīstībai. Pat no pašsaglabāšanās viedokļa ierēdnis nedrīkst pats ko radīt jaunu. Ja kāds netic, lai palasa minēto Repšes rakstu. Tur būs grūti atrast svaigas domas, jaunas koncepcijas, kaut vai esošās sistēmas analīzi un trūkumus. Tur ir tikai nodokļi... to nākošais pieaugums... Un vēl eiro ieviešana. Tas arī viss... It kā no nodokļiem un eiro ieviešanas vien būtu atkarīga krīzes pārvarēšana un konkurētspējīgas ekonomikas izveide. Dažādo finanšu – ekonomikas instrumentu starpā nodokļi un valūtas kurss ir tikai divi no daudzajiem instrumentiem. Lai ekonomiku paceltu un nodrošinātu tās ilgtspējīgu attīstību jāizmanto pilns instrumentu klāsts, ne tikai valūtas kurss un fiskālā politika. Tomēr par tiem ne vārda. Meklē kaut vai ar uguni. Ne vārda par konkurētspējīgu tautsaimniecību, par diversificētu tautsaimniecības struktūru, par noregulētu un konkurēt spējīgu uzņēmējdarbību, par iekšējā tirgus aizsardzību (ko ar netiešām metodēm izmanto visas ES dalībvalstis), par eksporta veicināšanu, par godīgas konkurences iedibināšanu. No tā visa nekā tur nav. Pat pats Repše apgalvo, ka ja spēs pats pārorganizēties un veikt nepieciešamās reformas, Latvija no krīzes izkļūs. Šai domai nevar nepievienoties, bet kur ir tas konkrētais veicamo pasākumu plāns par visām augstāk minētajām lietām? Kas jāpārorganizē, un kas ļaus valstij izkļūt no krīzes? Kā Repše var veikt reformas, ja pats un viņa pārvaldes aparāts pat nezina, kādas reformas jāveic? No kurienes rasties valsts attīstības potenciālam un krīzes ātrai pārvarēšanai? Kā var veicināt ēnu ekonomikas ierobežošanu tikai ar nodokļu pacelšanu? Jautājums, uz kuru ministrs nav sniedzis atbildi. Spriežot pēc darbiem tāpēc ka nezin...
Skaidrs, ka lai izkļūtu no krīzes, valstij vajadzīga cita domāšana un citi cilvēki. Par ASV jau pateica ASV prezidents B.Obama: „Ir pienācis laiks ķerties klāt ‘’treknajiem runčiem’’, citādi mūsu ekonomika sabruks.” Diez vai Latvijai ir cits ceļš.
Jautājums paliek: „Vai maz pats Repše apzinās, kur esam un kas jādara, jeb tautai atkal būs Repšes vietā jāmaksā barga skolas nauda?” Vai nav par daudz to skolnieku un skolu..?
Imants Burvis LR pilsonis
понедельник, 7 декабря 2009 г.
Vai valsts izplederešana ir objektīvs faktors?
Daudzi pensionāri, pēc Mārtiņa Draudiņa iniciatīvas, griezās pie Satversmes Tiesas ar lūgumu aizstāvēt viņu Satversmē nostiprinātās tiesības. Daudzi to, pēc Satversmes Tiesas priekšsēdētāja lūguma, nedarīja, paļaudamies uz to, ka jautājums tiks izskatīts. Satversmes Tiesa pieņēma lēmumu izskatīt šo lietu rakstveida procesā, šādi liegdama pensionāriem – iesniedzējiem iespēju sniegt savu skaidrojumu Saeimas priekšsēdētāja viedoklim par izskatāmo lietu.
TNSS, atbalstot šo pensionāru cīņu par savu tiesību ievērošanu, uzskata par neiespējamu uzsākt nacionalizācijas procesu valstī ar pensiju atņemšanu laikā, kad negodīgi veiktās valsts īpašumu privatizācijas rezultātā valsts ir tik izlaupīta, ka pat nespējot pildīt Satversmē noteiktās funkcijas. Tāpēc esam veikuši Saeimas priekšsēdētāja skaidrojumu analīzi un daudzu pensionāru viedokļa apkopojumu, kuru piedāvājam informācijai.
Savos skaidrojamos Satversmes Tiesai lietā par pensionāru personīgā īpašuma – pensijas nacionalizāciju, Saeimas priekšsēdētājs norāda, ka pensionāru aplaupīšanu noteica objektīvi faktori, kas saistīti ar ekonomisko situāciju valstī un Latvijas budžeta iespējām. Tomēr konkrēti nenorāda un neanalizē kādi ir šie noteicošie faktori.
Kādi tad ir šie faktori?
1. Reāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzu pēdējo gadu laikā veikusi valsts politiskā elite un tās ielikteņi valsts uzņēmumu padomēs un valdēs. Neskatoties uz SVF pārstāvju prasībām un daudzkārtīgiem atgādinājumiem, Saeima un MK pat necentās uzsākt politisko partiju barotavu likvidēšanu. Šajā barotavās aizgāja daudzi miljoni latu. Kopš 2009.gada sākuma, laikā kad valdība baidīja tautu ar ekonomisko krīzi un pastāvīgi apgalvoja, ka drīzumā kļūs vēl grūtāk, netika darīts nekas, lai pārtrauktu valsts budžeta līdzekļu bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Arī 2009.gada pirmajā pusē turpinājās nevajadzīga sinekūru - valžu un padomju uzturēšana. Ja katram valdes loceklim bija noteikta no 4 līdz 6 tūkstošiem latu liela mēnešalga, tad dažam mēnešalga pārsniedza 26 tūkstošu latu un gadā „nopelnītais” pārsniedza pat 130 tūkstošus latu ( Rīgas lidosta). Par valžu locekļiem tika nozīmēti radi un draugi , pat šoferi un viņu dēli, un tas notika valdības izsludinātās krīzes apstākļos. Tātad viens no faktoriem kurš noklusēts Saeimas atbildes vēstulēs ST, ir totāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzus gadus veikusi valsts politiskā elite un tai pietuvinātie ierēdņi. Neskatoties uz SVF daudzkārtīgiem aizrādījumiem, valsts finansu līdzekļu izlaupīšana notika straujos tempos. Tika būvēti pasaulē dārgākie tilti, uzsākta dārgākās bibliotēkas būve, noslēgts līgums par koncertzāles būvniecību pilnīgi nepiemērotā vietā. Lai glābtu politiskās elites personīgos noguldījumus “Pareks” bankā, ar valsts budžeta līdzekļiem tika paglābta no bankrota privāta komercbanka un tās bankrota sagatavotāji- īpašnieki.
2. Pēdējos gados aizvien tika paplašināta ierēdņu armija, radītas nevajadzīgas valsts aģentūras, komisijas un kapitālsabiedrības, kuras strādāja nevis valsts attīstības virzienā, bet faktiski traucēja normālu uzņēmējdarbību un veicināja korupciju.
3. Valsts politiskā elite nodrošināja ar labi apmaksātu darbu ne tikai savus ģimenes locekļus, bet arī radus un draugus un pat savu apkalpojošo personālu (šoferus, stilistes utt.).
4. Glābjot privātu komercbanku, valdība nodrošināja, ka bankas īpašnieki par bankas novešanu līdz bankrotam vēl līdz šim brīdim saņem vairāku simtu tūkstošu latu lielas dividendes mēnesī. To visu labi zināja arī LR Saeima un tās priekšsēdētājs G.Daudze, kurš savās atbildes vēstulēs gan atsaucas uz “faktoriem”, bet tos apzināti nenorāda.
Pensionāri no savu algu atskaitījumiem Sociālā budžetā bija veikuši uzkrājumus aptuveni viena miljarda latu apmērā. Šis miljards klusi un nemanot no sociālā budžeta pazuda vienas nakts laikā. Tiesiskā un demokrātiskā valstī par sociālā budžeta izlaupīšanu būtu uzsākta kriminālvajāšana un vainīgie tiktu saukti pie atbildības. Kas norāda uz to, ka arī Latvijas Ģēnerālprokuratūra nav tiesiskas valsts nodrošinātājs, bet tikai politisku pasūtījumu veicējs un sinekūra.
LR valdība un Saeima, kuras pārstāv valdošas politiskās elites (oligarhijas) intereses, kā vienu no pieņemamām izejām no radītās situācijas, ignorējot Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta spriedumu pensiju nelikumīgas izņemšanas lietā, iemidzinot pensionāru uzmanību, publiski vairākkārtīgi paziņoja plašsaziņas līdzekļos, ka pensijas netiks aizskartas (pēdējais publiskais paziņojums notika iepriekšējā dienā pirms pašvaldību vēlēšanām), bet jau nākošajā dienā pēc vēlēšanām paziņoja, ka, pakļaujoties SVF ( pēc būtības tā ir kredītdevēja apmelošana izmantojot to, ka viņš nevar pats sniegt atbildi šajā jautājumā ) spiedienam, pensijas tiks samazinātas nestrādājošiem par 10%, bet strādājošiem pensionāriem par 70%). Šis genocīda likums tika pieņemts triecientempā, neļaujot pensionāriem attapties, un Valsts prezidents likumu izsludināja bez liekas kavēšanās un pārdomām. Rezultātā likums ir iznācis brāķis, sasteigts un neizdiskutēts. Sociāli netaisns. Strādājošie pensionāri katru mēnesi ienesa nodokļus gan valsts pamatbudžetā, gan sociālajā budžetā, bet sakarā ar genocīda likuma izsludināšanu nodokļu ieplūdi zaudēja gan sociālais, gan valsts pamatbudžets. Pensionāri lielākajā vairākumā pārtrauca darba attiecības un kļuva par valsts vecuma pensiju saņēmējiem. Tādējādi, pārkāpjot Satversmes Tiesas vairākkārtīgi doto interpretāciju, Valdība iniciēja nepārdomātu rīcību un, līdzīgi kā ar PVN nodokļa paaugstināšanu, atkal saņēma pretēju efektu. Strādājošus pensionārus no nodokļu maksātājiem pārvērta par sociālā budžeta patērētājiem, tajā vairs nekā nepieliekot. Vienlaicīgi brīvu darba vietu radīts netika. Šo genocīda likumu, kurš ir pretrunā ar Satversmes Tiesas spriedumā doto interpretāciju, Saeima pieņēma steidzamības kārtā bez domāšanas.
Pensionāri šo nepārdomāto un steigā pieņemto likumu uzskata par genocīda likumu, kas vērsts pret pensionāriem šādu iemeslu dēļ:
Veciem cilvēkiem ir būtiska nepieciešamība pēc zālēm un medicīnas iestāžu pakalpojumiem. Medicīnas iestāžu pakalpojumi ir saņemami tikai par īpaši augstu maksu un pensionāriem bez papildus ienākumiem vispār nav pieejami. Zāļu cenas ir pēdējā laikā stipri paaugstinājušās. Vienlaicīgi kompensējamo zāļu saraksts ir ievērojami samazināts. Tātad zāles ir kļuvušās nepieejamas.
Pārtika ir kļuvusi dārgāka un tai ir uzlikts papildus PVN nodoklis, kurš paaugstināts līdz 21% bijušo 18% vietā.
Valstī tiek piemērots līdz šim nebijis mājokļa nodoklis, kurš veidots apzināti sociāli netaisns. Saudzējošs pret lielo nekustāmo īpašumu īpašniekiem. Visi komunālie pakalpojumi ievērojami sadārdzināti. Tajā pašā laikā pensionāriem tiek samazināta pensija par 10%, bet strādājošiem pensionāriem pat par 70 %, kad strādāšana kļūst neefektīva. Ar šo likumu strādājošiem pensionāriem nodokļos vairāk tiek atvilkts, nekā viņi var nopelnīt ar strādāšanu maksājot valsts nodokļus.
Pēdējos gados katru gadu valstī nosalst aptuveni 300 bezpajumtnieku, bet pašnāvībās, saskaņā ar statistikas datiem, „labprātīgi” katru gadu aiziet no dzīves vairāk kā 600 cilvēku, galvenokārt pensionāri,. Kuri nevar izdzīvot ar pieticīgo pensiju, lai samaksātu par dzīvokļa īri, nesamērīgi dārgo veselības aprūpi, un pārtiku.
LR pamatlikuma- Satversmes 1.pants garantē, ka Latvija ir tiesiska, neatkarīga un demokrātiska republika. No Satversmes 1.panta izriet, ka Latvijas pamatlikums garantē Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Sociālas valsts principu , Labas pārvaldības principu, Likuma varas principu, Sociālās solidaritātes principu. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto likumu, kas paredz “uz mūžu” piešķirtās vecuma pensijas samazināšanu par 10% vai pat 70 %, ir rupji pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu un Sociāli atbildīgas valsts principu.
Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka valsts iestādēm savā rīcībā jābūt konsekventām, jāievēro tiesiskā paļāvība. Indivīds, konkrēti pensionārs, varēja paļauties, ka uz likuma pamata “uz mūžu” piešķirtā pensija, viņā paša nopelnītā, tiks nodrošināta uz Solidaritātes principa pamata līdz mūža galam. Pensionāri varēja paļauties uz likumīgi piešķirtās pensijas pastāvību un nemainīgumu, jo pensija ir piešķirta Satversmes 109.panta garantētā kārtībā un aprēķināta uz likuma “Par valsts pensijām” pamata. Pensionārs visu savu mūžu, tai skaitā arī laikā no 1996.gada, ir godprātīgi pildījis likumu normas un veicis sociālo iemaksu maksājumus.
Satversmes Tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi, ka vecuma pensija ir sociālās politikas jautājums ar ilglaicīgu raksturu, un pensiju tiesiskajam regulējumam nepieciešama stabilitāte, tādēļ tiesiskam regulējumam ir jābūt stabilam un nemainīgam, lai pensionārs varētu droši plānot savu nākotni (Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2001-12-01 (19.03.2002.), Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2004-03-01 (25.10.2004.)).
Likumdevējs - Saeima, pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, ir atkāpies no iepriekš pieņemtā likumīgā un tiesiskā regulējuma, tātad ir pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu. Likuma anotācijā ir norādīts, ka šis likums ir pieņemts, lai sabalansētu valsts pamatbudžetu. Tādējādi likumdevējs bija informēts, ka Satversmes Tiesa jau vairākkārtīgi ir atzinusi pensiju izņemšanu par prettiesisku un neatbilstošu tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem - Satversmes 1.pantam. Pārkāpts tiek arī Satversmes 109.panta un Satversmes 91.pants. Likumdevējs nav paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Pensionāru “uz mūžu” piešķirtā pensija ir aprēķināta uz likuma pamata “Par valsts pensijām” un atbilstoši Satversmes 109.pantā dotai garantijai. Likums “Par valsts pensijām” ir spēkā vairāk kā 12 gadus, kopš 1996.gada 1.janvāra. Pensiju likuma 30.pants nosaka, ka “Vecuma pensija tiek piešķirta “uz mūžu””. Pensiju aprēķināšana ir balstīta uz noteiktiem principiem un darbojas ilgstošu laika periodu, tādējādi ir nostiprinājies Tiesiskās paļāvības princips, ka vienreiz likumīgi iegūta tiesība nevar tikt patvaļīgi atņemta. Personas pensijas pamatā ir tās veiktās sociālās iemaksas. Pensijas aprēķina pamātā ir katra pensionāra darba periodā uzkrātais pensijas kapitāls. Tā ir aprēķināta uz spēkā esoša likuma “Par valsts pensijām” pamata, Tādēļ pensionāra paļaušanās uz piešķirto pensiju, kā pensionāra vienīgo iztikas līdzekli, ir likumīga, pamatota un saprātīga, un šis tiesiskais regulējums ir darbojies ilgstošu laika periodu, ir bijis noteikts un nemainīgs. Likumdevējam ir tikuši iesniegti vairāki saudzējoši priekšlikumi. Neviens no šiem priekšlikumiem netika izskatīts. Likumprojekts ir izskatīts steidzamības kārtā un pieņemts bez domāšanas par šā genocīda likuma iespējamām sekām. Valdībai un likumdevējam bija iespēja citādā, pensionāru saudzējošākā veidā, nodrošināt valsts pamatbudžeta samazinājumu - ieviešot progresīvo ienākumu nodokli. Saskaņā ar šādu nodokli personas, kuras saņem nesamērīgi lielas algas, kas pārsniedz vairākus tūkstošus latu mēnesī, vai vairākus simtus tūkstošus latus gadā, maksātu lielāku nodokli nekā personas, kuras saņem samērā nelielas algas. Latvijas valdība pārstāv Latvijas politiskās elites un oligarhu intereses un šādā progresīvā nodokļa ieviešanas iespēju pat nediskutēja. Valdība pati saņem vairāku tūkstošu latu algas, par valsts novešanu krīzē, un nav ieinteresēta savu nesamērīgi lielo algu samazināšanā maksājot lielākus nodokļus, nekā tās personas, kuras saņem minimālo algu nodrošinot nodokļu ieplūšanu valsts kasē. Valdība aizstāv oligarhu un bagāto intereses un kā vienīgo iespēju saskata pensionāru “uz mūžu” piešķirto pensiju nacionalizāciju jeb ekspropriāciju. Valdība, iesniedzot genocīda likumprojektu Saeimai, zināja par vairākiem Satversmes Tiesas spriedumiem attiecībā par pensijām, bet tomēr nolēma steidzamības kārtā, bez apdomāšanās, šo genocīda likumu pieņemt un iespējams ar spiedienu uz Satversmes Tiesu panākt šā genocīda likuma atzīšanu par pieņemamu tiesiskā un demokrātiskā valstī. Pat atzīstot, ka viņas vadībā valsts ir pilnībā izzagta un novesta līdz bankrota robežai.
Tiesiskās paļāvības principam ir būtiska loma tiesiskas valsts pastāvēšanā. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesisko stabilitāti, bet personas ir tiesīgas paļauties uz to, ka valsts godprātīgi pildīs valsts likumus un nodrošinās Satversmē garantēto cilvēku pamattiesību realizāciju. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem valsts ir pārkāpusi Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu. Saeima savās atrakstīšanās vēstulēs norāda, ka apstrīdēto normu mērķis ir valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos un nepieciešams ir sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus.
Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze atsaucas uz Satversmes 116.pantu, norādot uz nepieciešamību ievērot citu personu likumīgās tiesības un tiesiskās intereses. Acīmredzot zem citām personām ir jāsaprot valsts politiskās elites pārstāvji un citi milzīgo lielo mēnešalgu saņēmēji, kuru tiesību un interešu ierobežojums slēpjas progresīvā ienākumu nodokļa likuma noraidīšanā, lai lielo algu saņēmēji neciestu no progresīvā ienākumu nodokļa sloga. Valdība un Saeima pārstāv politiskās elites un valsts bagātāko personu intereses un cenšas nosargāt šīs intereses, nepieļaujot progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Tādēļ ir saprotama Saeimas priekšsēdētāja atsaukšanās uz Satversmes 116.pantu. Saeima nevar pieļaut, ka Šķēle un Kalvītis maksātu progresīvo ienākumu nodokli, tādēļ ar likumu valsts glābšana no bankrota ir uzlikta uz pensionāru stiprajiem un darbā norūdītajiem pleciem.
G.Daudze vairākos rakstos norāda, ka ievērots ir Samērīguma princips, jo ar pensiju nacionalizāciju tiekot nodrošināts valsts budžeta piepildījums uz sociālā budžeta līdzekļu rēķina un sabiedrības (politiskās elites un tai pielīdzināmo lielo algu saņēmēju) intereses netiek aizskartas, un progresīvā ienākumu nodokļa pieņemšana pat netiek izskatīta, lai netraucētu sabiedrības - lielo ienākumu guvēju naktsmieru, uzliekot arī tiem pienākumu solidāri piedalīties valsts glābšanā no bankrota.
Genocīda likuma 1.pants nosaka, ka likuma mērķis ir sniegt personām (saprast pensionāriem) sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros. Savukārt likuma anotācijā parādās šā genocīda likuma patiesais mērķis. Anotācijas 1.sadaļas 3.punktā ir norādīts, ka apstrīdēto normu mērķis ir ne tikai valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskajās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus, bet arī citu personu (saprast valsts politiskās elites un lielo algu saņēmēju) tiesību nodrošināšana (saprast netikt pakļautiem progresīvā ienākuma nodokļa Damokla zobenam). Valsts budžeta līdzekļu taupīšana pati par sevi ir leģitīms mērķis. Iespējams, ka arī valsts politiskās elites un oligarhu, kā arī lielo amatalgu interešu ievērošana (nemaksāt augstākus nodokļus no augstākiem ienākumiem), nosacīti varētu uzskatīt par leģitīmu , jo politiskā elite jau pati vien spriež par progresīvā ienākuma nodokļa neiespējamību un nepieļaujamību, Bet ja valsts budžeta līdzekļi tiek taupīti uz vecuma pensionāru rēķina, pat pārkāpjot šo personu Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, tad šāds mērķis nevar tikt uzskatīts par leģitīmu. Par citu pensionāru mazāk apgrūtinošu līdzekli, kā, piemēram, par progresīvo ienākuma nodokli, gan valdības, gan Saeimas ieskatā nav pat apspriežams, jo tas būtiski aizskars gan politiskās elites, gan valsts oligarhu, gan lielo amatalgu saņēmēju (kopumā – “sabiedrības” intereses.).
Tādējādi genocīda likuma pieņemšanas mērķis nav uzskatāms par leģitīmu, un tas neatbilst ne Tiesiskās paļāvības principam, ne Samērīguma principam, ne Sociāli atbildīgas valsts principam, līdz ar to genocīda likums neatbilst Satversmes 1.pantam un ir atceļams. Saeimas priekšsēdētāja paustos atzinumus uzskatām par Vispārīgiem tiesību principiem neatbilstošiem un nekorektiem attiecībā pret pensionāriem. Satversmes 109.pantā ir nostiprinātas pensionāru tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās, darbnespējas un bezdarba gadījumos. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā un konkretizētas vēl arī citos likumos, tad valsts no tām nevar atteikties, un šīm pamattiesībām nav vairs tikai deklaratīvs raksturs. To nosaka arī Sociāli atbildīgas valsts princips. Ņemot vērā, ka Satversmes 109.pantā nav konkretizēts pensionēšanās vecums, ne pensijas apmērs, likumdevējam ir pienākums šos jautājumus konkretizēt likumos izveidojot šo tiesību efektīvu īstenošanas un aizsardzības mehānismu, ievērojot Satversmē nostiprinātos pamatprincipus. Likumdevējs ir nostiprinājis Konstitucionālās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā likumā “Par sociālo drošību”, likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un konkretizējis likumā “Par valsts pensijām”. Pensiju sistēma ir izveidota kā apdrošināšanas sistēma un personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Vecuma pensija saskaņā ar likumu tiek piešķirta “uz mūžu”. Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Pamatlikumā ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt savas tiesības tiesā. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, likumdevējs ir noteicis pensijas izmaksas ierobežojumus patvaļīgi sašaurinot Satversmes 109.pantā paredzētās garantijas un likumā “Par valsts pensijām” konkretizētās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Apstrīdētās normas ir jāskata arī kopsakarībā ar Satversmes 105.pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu.
Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ja valsts ir izveidojusi noteiktu pensiju sistēmu, tad personas tiesības un tiesiskās intereses, kas izriet no šīs sistēmas, ir aplūkojamas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pantā, nostiprināto tiesību uz īpašumu kontekstā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais maksājums balstīts uz sociālās apdrošināšanas iemaksām. Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu, neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma vai finansēšanas avota, ietilpst Satversmes 105.panta pirmajā teikumā ietvertā jēdzienā “īpašums” saturā.
Likumdevējs ir noteicis jau piešķirtās pensijas izmaksas ierobežojumus, līdz ar to atzīdams, ka apsūdzētā norma ierobežo satversmes 105.panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa 2007.gada 8.jūnijā spriedumā lietā Nr. 2007-01-01. Samērīguma princips nosaka, ja valsts vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts interesēm. Lai izvērtētu vai apstrīdētā norma atbilsts Samērīguma principam, jānoskaidro:
1. Vai likumdevēja lietotie līdzekļi piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai.
2. Vai šāda rīcība nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Genocīda likuma anotācijā ir noteikts apstrīdētā likuma mērķis: valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta izdevumus un ieņēmumus. Šo mērķi mazāk sāpīgi un nepārkāpjot Satversmē garantētās pamattiesības var ar likumu ieviešot progresīvo ienākuma nodokli (personas, kuras vairāk pelna - vairāk maksā. Šāda nodokļa ieviešanas prasību daudzkārtīgi ir izteicis SVF, bet gan valdība, gan likumdevējs izliekas par “kurliem” un “nesaprot” SVF prasības būtību: neuzkraut visu smagumu tikai uz sabiedrības neaizsargāto daļu - pensionāriem, bet solidāri piesaistīt lielo algu īpašniekus un valsts politiskās elites pārstāvjus, kuri saņem vairākos tūkstošos latu mērāmas mēnešalgas. Izpildot SVF prasības tiktu ievērots Sociālā taisnīguma princips un nebūtu nepieciešamība atņemt pensionāriem pēdējos iztikas līdzekļus. Tādējādi varam secināt, ka apstrīdētā norma nav nepieciešama, ja pastāv taisnīgāks jautājuma atrisinājums - progresīvais ienākuma nodoklis, kurš ir pieņemts un darbojas lielākajā Eiropas Savienības valstu daļā un visā civilizētajā pasaulē. Valdība un likumdevējs nevēlas pat izskatīt SVF piedāvāto risinājumu, jo tas skar pašus likumdevējus un valdības locekļus kā lielo algu saņēmējus. Pensionāru ieskatā tas apstāklis, ka valsts politiskā elite, kura pieder pie lielo algu saņēmējiem nevēlas piedalīties progresīvā nodokļa maksāšanā no saviem lielajiem ienākumiem, nevarētu būt par pamatojumu, lai valsts budžetu stabilizētu vienīgi uz pensionāru rēķina. Tādējādi anotācijā norādīto mērķi ir iespējams panākt ar visā pasaulē aprobēta likuma pieņemšanu un nav nepieciešams atņemt pēdējos uzturlīdzekļus pensionāriem. Nav nepieciešams izsludināt genocīdu pret pensionāriem. Tā kā apstrīdētā likuma norma neatbilst Samērīguma principam, tā ir prettiesiska un atceļama. Ārkārtas situācijās pensijas nevar tikt samazinātas, pārkāpjot līdzsvaru starp personas un sabiedrības interesēm.
Sociāli atbildīgas valsts principa mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskās sociālās atšķirības. Personām, kuras saņem vairāku tūkstošu latu mēnešalgu būtu pienākums maksāt lielāku nodokli ne kā personām, kuras saņem minimālo algu vai tuvu tai. Eiropas dalībvalstij, kurā ir visvairāk miljonāru, būtu jānodrošina sociālais taisnīgums, un lielo ienākumu guvējiem arī būtu jāpiedalās valsts nodokļu maksāšanā progresīvā ienākuma nodokļa formā. Valdības un likumdevēja pārstāvju nevēlēšanās ieviest valstī progresīvo ienākuma nodokli nevarētu būt par pamatu genocīda izsludināšanai pret mazāk nodrošinātām personām. Sociālais taisnīgums ietver rūpes par sociālo atšķirību iznīcināšanu un vājāko aizsardzību.
Satversmes Tiesa jau 2002.gada 19.marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 norādīja uz sekām, kādas rodas personai valstij veicot šādus nepamatotus pensiju samazinājumus. Strādājošie pensionāri tiek netieši diskriminēti salīdzinājumā ar personām, kuras atrodas darba attiecībās. Pensionāri nevar brīvi izvēlēties nodarbošanos, jo izvēloties nodarbošanos, pensionāriem tiek ierobežotas tiesības saņemt “uz mūžu” piešķirto pensiju, jo sākot strādāt persona zaudē pensiju. Tādējādi šāda situācija ir Vienlīdzības principa - Satversmes 91.panta pārkāpums.
Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze savā atbildes rakstā cenšas apgalvot, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz likumdevējam atkāpties no Satversmē garantētās un ar likumu noteiktās prakses. Pēc G.Daudzes ieskatiem neviens no tiesiskuma principiem neliedz atkāpties no personai labvēlīgākā tiesiskā regulējuma, ja indivīdam dota iespēja saprast šādas rīcības motivāciju. Tieši to mēs vēlāmies norādīt, ka pensionāriem nav ticis motivēti izskaidrots, kāda iemesla dēļ vairāku tūkstošu latu mēnešalgu saņēmēji tiek saudzēti un pasargāti no viņiem nevēlamā progresīvā nodokļa ieviešanas, ko daudzkārtīgi ir pieprasījis SVF, bet pensionāri, kuri cenšas piestrādāt, lai nodrošinātu savas minimālās visbūtiskākās vajadzības - dzīvokļa un komunālo maksājumu nomaksu, valsts jauno un palielināto nodokļu nomaksu, medicīniskās aprūpes saņemšanu, atlicinot vēl arī nedaudz latu pārtikai, transportam un bērnu skološanai, tiek pakļauti genocīdam, ierobežojot viņu jau tā pieticīgās vecuma pensijas. Kategoriski nevaram piekrist G.Daudzes subjektīvam ieskatam par atkāpšanos no Tiesiskās paļāvības principa, kā konstitucionālās vērtības, konfrontējot to ar kādu citu konstitucionālo vērtību. Valdībai un likumdevējam bija plaši jāizskaidro plašsaziņas līdzekļos, kāpēc viena sociālā grupa - valsts politiskā elite, lielo algu saņēmēji ir vairāk aizsargājami no progresīvā nodokļa ieviešanas, bet cita sociālā grupa- pensionāri tajā pašā laikā ir pakļauti genocīdam.
Nav saprotams kādā veidā Saeimas priekšsēdētājs Sociālā taisnīguma principu piemēro dažādi un atšķirīgi valsts politiskās elites un lielo algu saņēmējiem un maznodrošinātiem pensionāriem, kuri strādā, lai nodrošinātu savas un savas ģimenes izdzīvošanu ekonomiskās krīzes apstākļos.
Nevar piekrist G.Daudzem, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz atkāpties no pensionāriem likumīgi iegūtām tiesībām, kā arī nevar piekrist dažādu konstitucionālo vērtību konfrontēšanai, jo tas izskatās pēc Satversmes Tiesas vairākiem spriedumiem neatbilstošas demagoģijas. Saeima uzskata, ka vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā, likumpārkāpējam ir rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu, un tiesiskās paļāvības mehāniska aizsardzība gadījumos, kad likumdevēja ieskatā tā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālās vērtībām (jo tā to uzskata likumdevējs), nav un nevar būt absolūta. Ar šo viedokli likumdevējs - Saeima faktiski atceļ LR Satversmi un uzurpē sev tiesības Satversmes Tiesas vietā veikt Satversmes pantu izvērtēšanu. Kuras no konstitucionālām vērtībām likumdevējs respektēs, bet kuras uzskatīs par mazsvarīgākām un vērā neņemamām. No šāda atzinuma var secināt, ka likumdevējs arī Satversmes Tiesas spriedumos doto interpretāciju neuzskata par nopietni vērā ņemamu. Tā ir bīstama un nepieļaujama tendence tiesiskā valstī, jo tādējādi likumdevējs ignorē tiesu varu. Praksē tas izpaužas tādējādi, ka Satversmes Tiesa 2002.gada 19.martā taisīja spriedumu par strādājošo pensionāru pensijas izņemšanas neatbilstību Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem, bet likumdevējs - Saeima, uzspļaujot Satversmes Tiesas dotai interpretācijai, atkārtoti veic to pašu un pieņem genocīda likumu pret pensionāriem. Ejot pat tālāk - G.Daudze apšauba Satversmē garantēto konstitucionālo vērtību respektēšanas nepieciešamību. Ja Saeima atsakās ņemt vērā Latvijas Republikas Satversmi un cenšas ieviest likumdevēja rīcībā rupju patvaļu, tad rodas pamatots jautājums - vai šādu Saeimu nav jāpadzen pirms termiņa. Jo līdz ar to Saeima pārkāpj saskaņā ar Satversmes prasībām doto zvērestu. Tas būtībā ir valsts prezidenta pienākums. Pirms G.Daudzes neviena Saeima nav iedrošinājusies uzspļaut LR Satversmē garantētām pamattiesībām un apšaubīt Satversmes Tiesas spriedumus vai prasīt Satversmes Tiesai pārvērtēt iepriekšējos spriedumos doto interpretāciju. Pašreizējās Saeimas priekšsēdētājs to dara nekautrējoties un atklātā tekstā, iesniedzot Satversmes Tiesai savus filozofiskos un demokrātijai bīstamos apcerējumus, kuriem nav ne juridiska, ne morāla seguma.
Pilnībā piekrītam tiesībsarga 2009.gada 7.oktobra atzinumam, ka šāda likumdošanas prakse demokrātiskā valstī atzīstama par nepieņemamu. G.Daudzes paustais viedoklis ir tiešā pretrunā ar Saeimas juridiskā biroja vadītāja Kusiņa kunga doto genocīda likuma vērtējumu.
Uzskatām, ka apstrīdētās likuma 2.panta pirmā daļa un 3.panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem un šāds pret pensionāriem vērsts genocīda likums ir atceļams.
Vēršam Latvijas sabiedrības un Satversmes Tiesas uzmanību , ka Latvijas bankas prezidenta I.Rimšēvica sniegtajā informācijā ir konkrēta atbilde par to, ka starptautiskie aizdevēji nepieprasīja pensiju izmaksu samazināšanu, bet vairākkārtīgi ieteica progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Bet gan valdība, gan likumdevējs budžeta sakārtošanas iespēju, kas neskartu sociāli visneaizsargātākās grupas - pensionāru Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, nav veikusi ne publiska apspriešana, ne analīzi. Jautājums tika parodētā formā piedāvāts MK izskatīšanai, lai to nogremdētu..
Imants Burvis
LR pilsonis
TNSS, atbalstot šo pensionāru cīņu par savu tiesību ievērošanu, uzskata par neiespējamu uzsākt nacionalizācijas procesu valstī ar pensiju atņemšanu laikā, kad negodīgi veiktās valsts īpašumu privatizācijas rezultātā valsts ir tik izlaupīta, ka pat nespējot pildīt Satversmē noteiktās funkcijas. Tāpēc esam veikuši Saeimas priekšsēdētāja skaidrojumu analīzi un daudzu pensionāru viedokļa apkopojumu, kuru piedāvājam informācijai.
Savos skaidrojamos Satversmes Tiesai lietā par pensionāru personīgā īpašuma – pensijas nacionalizāciju, Saeimas priekšsēdētājs norāda, ka pensionāru aplaupīšanu noteica objektīvi faktori, kas saistīti ar ekonomisko situāciju valstī un Latvijas budžeta iespējām. Tomēr konkrēti nenorāda un neanalizē kādi ir šie noteicošie faktori.
Kādi tad ir šie faktori?
1. Reāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzu pēdējo gadu laikā veikusi valsts politiskā elite un tās ielikteņi valsts uzņēmumu padomēs un valdēs. Neskatoties uz SVF pārstāvju prasībām un daudzkārtīgiem atgādinājumiem, Saeima un MK pat necentās uzsākt politisko partiju barotavu likvidēšanu. Šajā barotavās aizgāja daudzi miljoni latu. Kopš 2009.gada sākuma, laikā kad valdība baidīja tautu ar ekonomisko krīzi un pastāvīgi apgalvoja, ka drīzumā kļūs vēl grūtāk, netika darīts nekas, lai pārtrauktu valsts budžeta līdzekļu bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Arī 2009.gada pirmajā pusē turpinājās nevajadzīga sinekūru - valžu un padomju uzturēšana. Ja katram valdes loceklim bija noteikta no 4 līdz 6 tūkstošiem latu liela mēnešalga, tad dažam mēnešalga pārsniedza 26 tūkstošu latu un gadā „nopelnītais” pārsniedza pat 130 tūkstošus latu ( Rīgas lidosta). Par valžu locekļiem tika nozīmēti radi un draugi , pat šoferi un viņu dēli, un tas notika valdības izsludinātās krīzes apstākļos. Tātad viens no faktoriem kurš noklusēts Saeimas atbildes vēstulēs ST, ir totāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzus gadus veikusi valsts politiskā elite un tai pietuvinātie ierēdņi. Neskatoties uz SVF daudzkārtīgiem aizrādījumiem, valsts finansu līdzekļu izlaupīšana notika straujos tempos. Tika būvēti pasaulē dārgākie tilti, uzsākta dārgākās bibliotēkas būve, noslēgts līgums par koncertzāles būvniecību pilnīgi nepiemērotā vietā. Lai glābtu politiskās elites personīgos noguldījumus “Pareks” bankā, ar valsts budžeta līdzekļiem tika paglābta no bankrota privāta komercbanka un tās bankrota sagatavotāji- īpašnieki.
2. Pēdējos gados aizvien tika paplašināta ierēdņu armija, radītas nevajadzīgas valsts aģentūras, komisijas un kapitālsabiedrības, kuras strādāja nevis valsts attīstības virzienā, bet faktiski traucēja normālu uzņēmējdarbību un veicināja korupciju.
3. Valsts politiskā elite nodrošināja ar labi apmaksātu darbu ne tikai savus ģimenes locekļus, bet arī radus un draugus un pat savu apkalpojošo personālu (šoferus, stilistes utt.).
4. Glābjot privātu komercbanku, valdība nodrošināja, ka bankas īpašnieki par bankas novešanu līdz bankrotam vēl līdz šim brīdim saņem vairāku simtu tūkstošu latu lielas dividendes mēnesī. To visu labi zināja arī LR Saeima un tās priekšsēdētājs G.Daudze, kurš savās atbildes vēstulēs gan atsaucas uz “faktoriem”, bet tos apzināti nenorāda.
Pensionāri no savu algu atskaitījumiem Sociālā budžetā bija veikuši uzkrājumus aptuveni viena miljarda latu apmērā. Šis miljards klusi un nemanot no sociālā budžeta pazuda vienas nakts laikā. Tiesiskā un demokrātiskā valstī par sociālā budžeta izlaupīšanu būtu uzsākta kriminālvajāšana un vainīgie tiktu saukti pie atbildības. Kas norāda uz to, ka arī Latvijas Ģēnerālprokuratūra nav tiesiskas valsts nodrošinātājs, bet tikai politisku pasūtījumu veicējs un sinekūra.
LR valdība un Saeima, kuras pārstāv valdošas politiskās elites (oligarhijas) intereses, kā vienu no pieņemamām izejām no radītās situācijas, ignorējot Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta spriedumu pensiju nelikumīgas izņemšanas lietā, iemidzinot pensionāru uzmanību, publiski vairākkārtīgi paziņoja plašsaziņas līdzekļos, ka pensijas netiks aizskartas (pēdējais publiskais paziņojums notika iepriekšējā dienā pirms pašvaldību vēlēšanām), bet jau nākošajā dienā pēc vēlēšanām paziņoja, ka, pakļaujoties SVF ( pēc būtības tā ir kredītdevēja apmelošana izmantojot to, ka viņš nevar pats sniegt atbildi šajā jautājumā ) spiedienam, pensijas tiks samazinātas nestrādājošiem par 10%, bet strādājošiem pensionāriem par 70%). Šis genocīda likums tika pieņemts triecientempā, neļaujot pensionāriem attapties, un Valsts prezidents likumu izsludināja bez liekas kavēšanās un pārdomām. Rezultātā likums ir iznācis brāķis, sasteigts un neizdiskutēts. Sociāli netaisns. Strādājošie pensionāri katru mēnesi ienesa nodokļus gan valsts pamatbudžetā, gan sociālajā budžetā, bet sakarā ar genocīda likuma izsludināšanu nodokļu ieplūdi zaudēja gan sociālais, gan valsts pamatbudžets. Pensionāri lielākajā vairākumā pārtrauca darba attiecības un kļuva par valsts vecuma pensiju saņēmējiem. Tādējādi, pārkāpjot Satversmes Tiesas vairākkārtīgi doto interpretāciju, Valdība iniciēja nepārdomātu rīcību un, līdzīgi kā ar PVN nodokļa paaugstināšanu, atkal saņēma pretēju efektu. Strādājošus pensionārus no nodokļu maksātājiem pārvērta par sociālā budžeta patērētājiem, tajā vairs nekā nepieliekot. Vienlaicīgi brīvu darba vietu radīts netika. Šo genocīda likumu, kurš ir pretrunā ar Satversmes Tiesas spriedumā doto interpretāciju, Saeima pieņēma steidzamības kārtā bez domāšanas.
Pensionāri šo nepārdomāto un steigā pieņemto likumu uzskata par genocīda likumu, kas vērsts pret pensionāriem šādu iemeslu dēļ:
Veciem cilvēkiem ir būtiska nepieciešamība pēc zālēm un medicīnas iestāžu pakalpojumiem. Medicīnas iestāžu pakalpojumi ir saņemami tikai par īpaši augstu maksu un pensionāriem bez papildus ienākumiem vispār nav pieejami. Zāļu cenas ir pēdējā laikā stipri paaugstinājušās. Vienlaicīgi kompensējamo zāļu saraksts ir ievērojami samazināts. Tātad zāles ir kļuvušās nepieejamas.
Pārtika ir kļuvusi dārgāka un tai ir uzlikts papildus PVN nodoklis, kurš paaugstināts līdz 21% bijušo 18% vietā.
Valstī tiek piemērots līdz šim nebijis mājokļa nodoklis, kurš veidots apzināti sociāli netaisns. Saudzējošs pret lielo nekustāmo īpašumu īpašniekiem. Visi komunālie pakalpojumi ievērojami sadārdzināti. Tajā pašā laikā pensionāriem tiek samazināta pensija par 10%, bet strādājošiem pensionāriem pat par 70 %, kad strādāšana kļūst neefektīva. Ar šo likumu strādājošiem pensionāriem nodokļos vairāk tiek atvilkts, nekā viņi var nopelnīt ar strādāšanu maksājot valsts nodokļus.
Pēdējos gados katru gadu valstī nosalst aptuveni 300 bezpajumtnieku, bet pašnāvībās, saskaņā ar statistikas datiem, „labprātīgi” katru gadu aiziet no dzīves vairāk kā 600 cilvēku, galvenokārt pensionāri,. Kuri nevar izdzīvot ar pieticīgo pensiju, lai samaksātu par dzīvokļa īri, nesamērīgi dārgo veselības aprūpi, un pārtiku.
LR pamatlikuma- Satversmes 1.pants garantē, ka Latvija ir tiesiska, neatkarīga un demokrātiska republika. No Satversmes 1.panta izriet, ka Latvijas pamatlikums garantē Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Sociālas valsts principu , Labas pārvaldības principu, Likuma varas principu, Sociālās solidaritātes principu. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto likumu, kas paredz “uz mūžu” piešķirtās vecuma pensijas samazināšanu par 10% vai pat 70 %, ir rupji pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu un Sociāli atbildīgas valsts principu.
Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka valsts iestādēm savā rīcībā jābūt konsekventām, jāievēro tiesiskā paļāvība. Indivīds, konkrēti pensionārs, varēja paļauties, ka uz likuma pamata “uz mūžu” piešķirtā pensija, viņā paša nopelnītā, tiks nodrošināta uz Solidaritātes principa pamata līdz mūža galam. Pensionāri varēja paļauties uz likumīgi piešķirtās pensijas pastāvību un nemainīgumu, jo pensija ir piešķirta Satversmes 109.panta garantētā kārtībā un aprēķināta uz likuma “Par valsts pensijām” pamata. Pensionārs visu savu mūžu, tai skaitā arī laikā no 1996.gada, ir godprātīgi pildījis likumu normas un veicis sociālo iemaksu maksājumus.
Satversmes Tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi, ka vecuma pensija ir sociālās politikas jautājums ar ilglaicīgu raksturu, un pensiju tiesiskajam regulējumam nepieciešama stabilitāte, tādēļ tiesiskam regulējumam ir jābūt stabilam un nemainīgam, lai pensionārs varētu droši plānot savu nākotni (Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2001-12-01 (19.03.2002.), Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2004-03-01 (25.10.2004.)).
Likumdevējs - Saeima, pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, ir atkāpies no iepriekš pieņemtā likumīgā un tiesiskā regulējuma, tātad ir pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu. Likuma anotācijā ir norādīts, ka šis likums ir pieņemts, lai sabalansētu valsts pamatbudžetu. Tādējādi likumdevējs bija informēts, ka Satversmes Tiesa jau vairākkārtīgi ir atzinusi pensiju izņemšanu par prettiesisku un neatbilstošu tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem - Satversmes 1.pantam. Pārkāpts tiek arī Satversmes 109.panta un Satversmes 91.pants. Likumdevējs nav paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Pensionāru “uz mūžu” piešķirtā pensija ir aprēķināta uz likuma pamata “Par valsts pensijām” un atbilstoši Satversmes 109.pantā dotai garantijai. Likums “Par valsts pensijām” ir spēkā vairāk kā 12 gadus, kopš 1996.gada 1.janvāra. Pensiju likuma 30.pants nosaka, ka “Vecuma pensija tiek piešķirta “uz mūžu””. Pensiju aprēķināšana ir balstīta uz noteiktiem principiem un darbojas ilgstošu laika periodu, tādējādi ir nostiprinājies Tiesiskās paļāvības princips, ka vienreiz likumīgi iegūta tiesība nevar tikt patvaļīgi atņemta. Personas pensijas pamatā ir tās veiktās sociālās iemaksas. Pensijas aprēķina pamātā ir katra pensionāra darba periodā uzkrātais pensijas kapitāls. Tā ir aprēķināta uz spēkā esoša likuma “Par valsts pensijām” pamata, Tādēļ pensionāra paļaušanās uz piešķirto pensiju, kā pensionāra vienīgo iztikas līdzekli, ir likumīga, pamatota un saprātīga, un šis tiesiskais regulējums ir darbojies ilgstošu laika periodu, ir bijis noteikts un nemainīgs. Likumdevējam ir tikuši iesniegti vairāki saudzējoši priekšlikumi. Neviens no šiem priekšlikumiem netika izskatīts. Likumprojekts ir izskatīts steidzamības kārtā un pieņemts bez domāšanas par šā genocīda likuma iespējamām sekām. Valdībai un likumdevējam bija iespēja citādā, pensionāru saudzējošākā veidā, nodrošināt valsts pamatbudžeta samazinājumu - ieviešot progresīvo ienākumu nodokli. Saskaņā ar šādu nodokli personas, kuras saņem nesamērīgi lielas algas, kas pārsniedz vairākus tūkstošus latu mēnesī, vai vairākus simtus tūkstošus latus gadā, maksātu lielāku nodokli nekā personas, kuras saņem samērā nelielas algas. Latvijas valdība pārstāv Latvijas politiskās elites un oligarhu intereses un šādā progresīvā nodokļa ieviešanas iespēju pat nediskutēja. Valdība pati saņem vairāku tūkstošu latu algas, par valsts novešanu krīzē, un nav ieinteresēta savu nesamērīgi lielo algu samazināšanā maksājot lielākus nodokļus, nekā tās personas, kuras saņem minimālo algu nodrošinot nodokļu ieplūšanu valsts kasē. Valdība aizstāv oligarhu un bagāto intereses un kā vienīgo iespēju saskata pensionāru “uz mūžu” piešķirto pensiju nacionalizāciju jeb ekspropriāciju. Valdība, iesniedzot genocīda likumprojektu Saeimai, zināja par vairākiem Satversmes Tiesas spriedumiem attiecībā par pensijām, bet tomēr nolēma steidzamības kārtā, bez apdomāšanās, šo genocīda likumu pieņemt un iespējams ar spiedienu uz Satversmes Tiesu panākt šā genocīda likuma atzīšanu par pieņemamu tiesiskā un demokrātiskā valstī. Pat atzīstot, ka viņas vadībā valsts ir pilnībā izzagta un novesta līdz bankrota robežai.
Tiesiskās paļāvības principam ir būtiska loma tiesiskas valsts pastāvēšanā. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesisko stabilitāti, bet personas ir tiesīgas paļauties uz to, ka valsts godprātīgi pildīs valsts likumus un nodrošinās Satversmē garantēto cilvēku pamattiesību realizāciju. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem valsts ir pārkāpusi Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu. Saeima savās atrakstīšanās vēstulēs norāda, ka apstrīdēto normu mērķis ir valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos un nepieciešams ir sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus.
Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze atsaucas uz Satversmes 116.pantu, norādot uz nepieciešamību ievērot citu personu likumīgās tiesības un tiesiskās intereses. Acīmredzot zem citām personām ir jāsaprot valsts politiskās elites pārstāvji un citi milzīgo lielo mēnešalgu saņēmēji, kuru tiesību un interešu ierobežojums slēpjas progresīvā ienākumu nodokļa likuma noraidīšanā, lai lielo algu saņēmēji neciestu no progresīvā ienākumu nodokļa sloga. Valdība un Saeima pārstāv politiskās elites un valsts bagātāko personu intereses un cenšas nosargāt šīs intereses, nepieļaujot progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Tādēļ ir saprotama Saeimas priekšsēdētāja atsaukšanās uz Satversmes 116.pantu. Saeima nevar pieļaut, ka Šķēle un Kalvītis maksātu progresīvo ienākumu nodokli, tādēļ ar likumu valsts glābšana no bankrota ir uzlikta uz pensionāru stiprajiem un darbā norūdītajiem pleciem.
G.Daudze vairākos rakstos norāda, ka ievērots ir Samērīguma princips, jo ar pensiju nacionalizāciju tiekot nodrošināts valsts budžeta piepildījums uz sociālā budžeta līdzekļu rēķina un sabiedrības (politiskās elites un tai pielīdzināmo lielo algu saņēmēju) intereses netiek aizskartas, un progresīvā ienākumu nodokļa pieņemšana pat netiek izskatīta, lai netraucētu sabiedrības - lielo ienākumu guvēju naktsmieru, uzliekot arī tiem pienākumu solidāri piedalīties valsts glābšanā no bankrota.
Genocīda likuma 1.pants nosaka, ka likuma mērķis ir sniegt personām (saprast pensionāriem) sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros. Savukārt likuma anotācijā parādās šā genocīda likuma patiesais mērķis. Anotācijas 1.sadaļas 3.punktā ir norādīts, ka apstrīdēto normu mērķis ir ne tikai valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskajās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus, bet arī citu personu (saprast valsts politiskās elites un lielo algu saņēmēju) tiesību nodrošināšana (saprast netikt pakļautiem progresīvā ienākuma nodokļa Damokla zobenam). Valsts budžeta līdzekļu taupīšana pati par sevi ir leģitīms mērķis. Iespējams, ka arī valsts politiskās elites un oligarhu, kā arī lielo amatalgu interešu ievērošana (nemaksāt augstākus nodokļus no augstākiem ienākumiem), nosacīti varētu uzskatīt par leģitīmu , jo politiskā elite jau pati vien spriež par progresīvā ienākuma nodokļa neiespējamību un nepieļaujamību, Bet ja valsts budžeta līdzekļi tiek taupīti uz vecuma pensionāru rēķina, pat pārkāpjot šo personu Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, tad šāds mērķis nevar tikt uzskatīts par leģitīmu. Par citu pensionāru mazāk apgrūtinošu līdzekli, kā, piemēram, par progresīvo ienākuma nodokli, gan valdības, gan Saeimas ieskatā nav pat apspriežams, jo tas būtiski aizskars gan politiskās elites, gan valsts oligarhu, gan lielo amatalgu saņēmēju (kopumā – “sabiedrības” intereses.).
Tādējādi genocīda likuma pieņemšanas mērķis nav uzskatāms par leģitīmu, un tas neatbilst ne Tiesiskās paļāvības principam, ne Samērīguma principam, ne Sociāli atbildīgas valsts principam, līdz ar to genocīda likums neatbilst Satversmes 1.pantam un ir atceļams. Saeimas priekšsēdētāja paustos atzinumus uzskatām par Vispārīgiem tiesību principiem neatbilstošiem un nekorektiem attiecībā pret pensionāriem. Satversmes 109.pantā ir nostiprinātas pensionāru tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās, darbnespējas un bezdarba gadījumos. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā un konkretizētas vēl arī citos likumos, tad valsts no tām nevar atteikties, un šīm pamattiesībām nav vairs tikai deklaratīvs raksturs. To nosaka arī Sociāli atbildīgas valsts princips. Ņemot vērā, ka Satversmes 109.pantā nav konkretizēts pensionēšanās vecums, ne pensijas apmērs, likumdevējam ir pienākums šos jautājumus konkretizēt likumos izveidojot šo tiesību efektīvu īstenošanas un aizsardzības mehānismu, ievērojot Satversmē nostiprinātos pamatprincipus. Likumdevējs ir nostiprinājis Konstitucionālās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā likumā “Par sociālo drošību”, likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un konkretizējis likumā “Par valsts pensijām”. Pensiju sistēma ir izveidota kā apdrošināšanas sistēma un personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Vecuma pensija saskaņā ar likumu tiek piešķirta “uz mūžu”. Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Pamatlikumā ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt savas tiesības tiesā. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, likumdevējs ir noteicis pensijas izmaksas ierobežojumus patvaļīgi sašaurinot Satversmes 109.pantā paredzētās garantijas un likumā “Par valsts pensijām” konkretizētās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Apstrīdētās normas ir jāskata arī kopsakarībā ar Satversmes 105.pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu.
Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ja valsts ir izveidojusi noteiktu pensiju sistēmu, tad personas tiesības un tiesiskās intereses, kas izriet no šīs sistēmas, ir aplūkojamas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pantā, nostiprināto tiesību uz īpašumu kontekstā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais maksājums balstīts uz sociālās apdrošināšanas iemaksām. Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu, neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma vai finansēšanas avota, ietilpst Satversmes 105.panta pirmajā teikumā ietvertā jēdzienā “īpašums” saturā.
Likumdevējs ir noteicis jau piešķirtās pensijas izmaksas ierobežojumus, līdz ar to atzīdams, ka apsūdzētā norma ierobežo satversmes 105.panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa 2007.gada 8.jūnijā spriedumā lietā Nr. 2007-01-01. Samērīguma princips nosaka, ja valsts vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts interesēm. Lai izvērtētu vai apstrīdētā norma atbilsts Samērīguma principam, jānoskaidro:
1. Vai likumdevēja lietotie līdzekļi piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai.
2. Vai šāda rīcība nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Genocīda likuma anotācijā ir noteikts apstrīdētā likuma mērķis: valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta izdevumus un ieņēmumus. Šo mērķi mazāk sāpīgi un nepārkāpjot Satversmē garantētās pamattiesības var ar likumu ieviešot progresīvo ienākuma nodokli (personas, kuras vairāk pelna - vairāk maksā. Šāda nodokļa ieviešanas prasību daudzkārtīgi ir izteicis SVF, bet gan valdība, gan likumdevējs izliekas par “kurliem” un “nesaprot” SVF prasības būtību: neuzkraut visu smagumu tikai uz sabiedrības neaizsargāto daļu - pensionāriem, bet solidāri piesaistīt lielo algu īpašniekus un valsts politiskās elites pārstāvjus, kuri saņem vairākos tūkstošos latu mērāmas mēnešalgas. Izpildot SVF prasības tiktu ievērots Sociālā taisnīguma princips un nebūtu nepieciešamība atņemt pensionāriem pēdējos iztikas līdzekļus. Tādējādi varam secināt, ka apstrīdētā norma nav nepieciešama, ja pastāv taisnīgāks jautājuma atrisinājums - progresīvais ienākuma nodoklis, kurš ir pieņemts un darbojas lielākajā Eiropas Savienības valstu daļā un visā civilizētajā pasaulē. Valdība un likumdevējs nevēlas pat izskatīt SVF piedāvāto risinājumu, jo tas skar pašus likumdevējus un valdības locekļus kā lielo algu saņēmējus. Pensionāru ieskatā tas apstāklis, ka valsts politiskā elite, kura pieder pie lielo algu saņēmējiem nevēlas piedalīties progresīvā nodokļa maksāšanā no saviem lielajiem ienākumiem, nevarētu būt par pamatojumu, lai valsts budžetu stabilizētu vienīgi uz pensionāru rēķina. Tādējādi anotācijā norādīto mērķi ir iespējams panākt ar visā pasaulē aprobēta likuma pieņemšanu un nav nepieciešams atņemt pēdējos uzturlīdzekļus pensionāriem. Nav nepieciešams izsludināt genocīdu pret pensionāriem. Tā kā apstrīdētā likuma norma neatbilst Samērīguma principam, tā ir prettiesiska un atceļama. Ārkārtas situācijās pensijas nevar tikt samazinātas, pārkāpjot līdzsvaru starp personas un sabiedrības interesēm.
Sociāli atbildīgas valsts principa mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskās sociālās atšķirības. Personām, kuras saņem vairāku tūkstošu latu mēnešalgu būtu pienākums maksāt lielāku nodokli ne kā personām, kuras saņem minimālo algu vai tuvu tai. Eiropas dalībvalstij, kurā ir visvairāk miljonāru, būtu jānodrošina sociālais taisnīgums, un lielo ienākumu guvējiem arī būtu jāpiedalās valsts nodokļu maksāšanā progresīvā ienākuma nodokļa formā. Valdības un likumdevēja pārstāvju nevēlēšanās ieviest valstī progresīvo ienākuma nodokli nevarētu būt par pamatu genocīda izsludināšanai pret mazāk nodrošinātām personām. Sociālais taisnīgums ietver rūpes par sociālo atšķirību iznīcināšanu un vājāko aizsardzību.
Satversmes Tiesa jau 2002.gada 19.marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 norādīja uz sekām, kādas rodas personai valstij veicot šādus nepamatotus pensiju samazinājumus. Strādājošie pensionāri tiek netieši diskriminēti salīdzinājumā ar personām, kuras atrodas darba attiecībās. Pensionāri nevar brīvi izvēlēties nodarbošanos, jo izvēloties nodarbošanos, pensionāriem tiek ierobežotas tiesības saņemt “uz mūžu” piešķirto pensiju, jo sākot strādāt persona zaudē pensiju. Tādējādi šāda situācija ir Vienlīdzības principa - Satversmes 91.panta pārkāpums.
Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze savā atbildes rakstā cenšas apgalvot, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz likumdevējam atkāpties no Satversmē garantētās un ar likumu noteiktās prakses. Pēc G.Daudzes ieskatiem neviens no tiesiskuma principiem neliedz atkāpties no personai labvēlīgākā tiesiskā regulējuma, ja indivīdam dota iespēja saprast šādas rīcības motivāciju. Tieši to mēs vēlāmies norādīt, ka pensionāriem nav ticis motivēti izskaidrots, kāda iemesla dēļ vairāku tūkstošu latu mēnešalgu saņēmēji tiek saudzēti un pasargāti no viņiem nevēlamā progresīvā nodokļa ieviešanas, ko daudzkārtīgi ir pieprasījis SVF, bet pensionāri, kuri cenšas piestrādāt, lai nodrošinātu savas minimālās visbūtiskākās vajadzības - dzīvokļa un komunālo maksājumu nomaksu, valsts jauno un palielināto nodokļu nomaksu, medicīniskās aprūpes saņemšanu, atlicinot vēl arī nedaudz latu pārtikai, transportam un bērnu skološanai, tiek pakļauti genocīdam, ierobežojot viņu jau tā pieticīgās vecuma pensijas. Kategoriski nevaram piekrist G.Daudzes subjektīvam ieskatam par atkāpšanos no Tiesiskās paļāvības principa, kā konstitucionālās vērtības, konfrontējot to ar kādu citu konstitucionālo vērtību. Valdībai un likumdevējam bija plaši jāizskaidro plašsaziņas līdzekļos, kāpēc viena sociālā grupa - valsts politiskā elite, lielo algu saņēmēji ir vairāk aizsargājami no progresīvā nodokļa ieviešanas, bet cita sociālā grupa- pensionāri tajā pašā laikā ir pakļauti genocīdam.
Nav saprotams kādā veidā Saeimas priekšsēdētājs Sociālā taisnīguma principu piemēro dažādi un atšķirīgi valsts politiskās elites un lielo algu saņēmējiem un maznodrošinātiem pensionāriem, kuri strādā, lai nodrošinātu savas un savas ģimenes izdzīvošanu ekonomiskās krīzes apstākļos.
Nevar piekrist G.Daudzem, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz atkāpties no pensionāriem likumīgi iegūtām tiesībām, kā arī nevar piekrist dažādu konstitucionālo vērtību konfrontēšanai, jo tas izskatās pēc Satversmes Tiesas vairākiem spriedumiem neatbilstošas demagoģijas. Saeima uzskata, ka vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā, likumpārkāpējam ir rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu, un tiesiskās paļāvības mehāniska aizsardzība gadījumos, kad likumdevēja ieskatā tā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālās vērtībām (jo tā to uzskata likumdevējs), nav un nevar būt absolūta. Ar šo viedokli likumdevējs - Saeima faktiski atceļ LR Satversmi un uzurpē sev tiesības Satversmes Tiesas vietā veikt Satversmes pantu izvērtēšanu. Kuras no konstitucionālām vērtībām likumdevējs respektēs, bet kuras uzskatīs par mazsvarīgākām un vērā neņemamām. No šāda atzinuma var secināt, ka likumdevējs arī Satversmes Tiesas spriedumos doto interpretāciju neuzskata par nopietni vērā ņemamu. Tā ir bīstama un nepieļaujama tendence tiesiskā valstī, jo tādējādi likumdevējs ignorē tiesu varu. Praksē tas izpaužas tādējādi, ka Satversmes Tiesa 2002.gada 19.martā taisīja spriedumu par strādājošo pensionāru pensijas izņemšanas neatbilstību Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem, bet likumdevējs - Saeima, uzspļaujot Satversmes Tiesas dotai interpretācijai, atkārtoti veic to pašu un pieņem genocīda likumu pret pensionāriem. Ejot pat tālāk - G.Daudze apšauba Satversmē garantēto konstitucionālo vērtību respektēšanas nepieciešamību. Ja Saeima atsakās ņemt vērā Latvijas Republikas Satversmi un cenšas ieviest likumdevēja rīcībā rupju patvaļu, tad rodas pamatots jautājums - vai šādu Saeimu nav jāpadzen pirms termiņa. Jo līdz ar to Saeima pārkāpj saskaņā ar Satversmes prasībām doto zvērestu. Tas būtībā ir valsts prezidenta pienākums. Pirms G.Daudzes neviena Saeima nav iedrošinājusies uzspļaut LR Satversmē garantētām pamattiesībām un apšaubīt Satversmes Tiesas spriedumus vai prasīt Satversmes Tiesai pārvērtēt iepriekšējos spriedumos doto interpretāciju. Pašreizējās Saeimas priekšsēdētājs to dara nekautrējoties un atklātā tekstā, iesniedzot Satversmes Tiesai savus filozofiskos un demokrātijai bīstamos apcerējumus, kuriem nav ne juridiska, ne morāla seguma.
Pilnībā piekrītam tiesībsarga 2009.gada 7.oktobra atzinumam, ka šāda likumdošanas prakse demokrātiskā valstī atzīstama par nepieņemamu. G.Daudzes paustais viedoklis ir tiešā pretrunā ar Saeimas juridiskā biroja vadītāja Kusiņa kunga doto genocīda likuma vērtējumu.
Uzskatām, ka apstrīdētās likuma 2.panta pirmā daļa un 3.panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem un šāds pret pensionāriem vērsts genocīda likums ir atceļams.
Vēršam Latvijas sabiedrības un Satversmes Tiesas uzmanību , ka Latvijas bankas prezidenta I.Rimšēvica sniegtajā informācijā ir konkrēta atbilde par to, ka starptautiskie aizdevēji nepieprasīja pensiju izmaksu samazināšanu, bet vairākkārtīgi ieteica progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Bet gan valdība, gan likumdevējs budžeta sakārtošanas iespēju, kas neskartu sociāli visneaizsargātākās grupas - pensionāru Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, nav veikusi ne publiska apspriešana, ne analīzi. Jautājums tika parodētā formā piedāvāts MK izskatīšanai, lai to nogremdētu..
Imants Burvis
LR pilsonis
Подписаться на:
Сообщения (Atom)
