«Ivars Godmanis ar draugu
Krīzes laikā nogriež algu!
What will happen, what will be?
Nothing special, you will see!» iz tautas folkloras
Daudz laimes , Latvija , Jaunajā – 2010.( vai slapjā kaķēna?) gadā.
Vecgads nāca ar jaunām atklāsmēm. “Cilvēkiem jāpaskaidro, ka aizvadītie gadi ir notrallināti un ir dzīvots pāri saviem līdzekļiem, ka pasaulē ir ekonomiskā krīze, ka Latvijas budžetā šobrīd nav naudas un ka jebkurš cilvēks, kurš nāktu par Latvijas valdības vadītāju, šo naudu vienalga nevarētu sagādāt.” Šādu viedokli Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs paudis intervijā. „Un tālāk ir jābūt skaidrojumam - tā bija kļūda, nepiedodama kļūda, tas bija pieredzes trūkums, tā bija neziņa, un tā rezultātā mēs esam tur, kur mēs esam,» uzskata I.Rimšēvičs, norādot, ka, viņaprāt, kļūdas radījis ekonomiskās izglītības trūkums gan valdībai, gan Saeimai, gan tautai.” Faktiski pēc „Banka Baltija” epopejas iepriekšējais Latvijas bankas vadītājs pateica īsāk: „ ... tā ir skolas nauda.”
Valdis Dombrovskis nāk klajā ar skaidrojumu (atvainošanās vieta pensionāru priekšā par mēģinājumu tos aplaupīt) par to, ka, protams, sociālajā budžetā ir uzkrājumi. Ir nauda, tikai tā ir virtuāla, jo iepriekšējās valdības to esot jau izmantojušas „valsts pārvaldes aparāta uzturēšanai.” (tātad ieredņu algām...) Tā arī palika neskaidrs vai Latvijas ministru prezidents griezīsies ar iesniegumu Latvijas Ģenerālprokuratūrā par šo naudas izšķērdēšanu sevišķi lielā apmērā. Jo vainīgie jau nav nekādi nabagi, tur ir pat bagāti konti, kurus varētu arestēt... Šobrīd ir jāpiekrīt I.Šmitiņai, VSAA vadītājai, par nepieciešamību glābt sociālo budžetu. Valsts tam ir radījusi lielus zaudējumus. Un zem lēmumiem ir konkrēti uzvārdi.
Roberts Zīle: „ ...esam atstāti bez Eiropas solidārās izpratnes. Viņi mums aizdod naudu, bet faktiski šī nauda paliek vienīgi finanšu sistēmas uzturēšanai... Pagaidām mums naudu aizdod, lai mēs uzturētu pie dzīvības banku sistēmu un pakāpeniski atdotu bankām parādus. Saucot lietas īstajos vārdos mums aizdod, lai mēs spētu norēķinātos ar zviedru bankām. ... Mēs, glābjot PAREX banku, nesabrucinājām banku sistēmu ap Baltijas jūru. Runa jau nebija tikai par PAREX un Latvijas banku sistēmu. Mēs ar savu nodokļu maksātāju naudu glābām visu Eiropas finanšu sistēmu.” Interesanti, protams, zināt ko šodien teiktu tie, kuri tā dedzīgi rosināja stāties ES, lai izmantotu ES solidaritātes iespējas... Kurš kuru izmantoja solidaritātes vārdā???
Pēc šādām atklāsmēm un atceroties Latvijas salīdzināšanu ar slapju kaķēnu, jāsāk domāt – kas tad to kaķēnu apslapināja. Teiksim, latviešiem svētu vietu – pieminekli Tēvzemei un Brīvībai, konsekventi apslapina britu, skandināvu un tagad arī itāļu tūristi...
Joprojām paliek sajūta, ka patiesībā Latvijā krīzes (vēl) nav. Krīze ir galvās. Ja darīts tiks valstij un tautai (ne valsts pārvaldes aparātam), izeja no šīs sarežģītās situācijas ir. Jāsāk kaut vai ar to, ka vienmēr jāzina kāpēc, cik un kam tiek maksāti nodokļi. Tas būtu jāzin gan tiem, kuri maksā. Gan tiem, kuri vēlāk tos izmanto. Lai katrs ierēdnis katru brīdi būtu spiests atcerēties to, ka algu šobrīd viņš saņem ne jau par labu darbu. Bet tikai par atrašanos amatā. Lai Latvijas premjers tiktu vērtēts par labāko jaunlaiku vēsturē ne tikai par to, ka ir pirmais uz kuru nekrīt korumpētības ēna. Lai par viņu varētu teikt ne tikai to, ka tas bija labs un godīgs cilvēks premjera amatā. Ļoti vēlos, lai valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs un ministru prezidents pastāvīgi atcerētos, ka mēs esam maza valsts, bet pietiekami svarīga lielajā politikā. Un sadarbojoties ar ES, NATO, ASV un citiem lielajiem spēlētājiem, ir par katru soli kaut kas jāsaņem savai valstij un tautai. Ne tikai savai nākošajai iespējamai karjerai ārpus Latvijas...
Un mēģināsim tomēr panākt, lai Tīģera gadā Latviju vairs nebūtu iemesls salīdzināt ar apslapinājušos vai apslapināto kaķēnu.
Daudz laimes Jaunajā gadā. Un lai tā mūs sagaida Latvijā ne svešās zemēs.
Imants Burvis, LR pilsonis.
P.S. Mēs nevaram pavēlēt vējam, kas pūš.
Bet varam virzīt sava kuģa buras tā, lai vējš dzen mūs uz priekšu.
Imants.
четверг, 31 декабря 2009 г.
воскресенье, 20 декабря 2009 г.
Sakārtoto lietu pilsēta - Jūrmala
Jūs cerat uz labākiem laikiem?
Neceriet. Jo labākie laiki ir tagad, kamēr Jūs dzīvojat...
K.Zāle
Sakārtoto lietu pilsēta - Jūrmala
Nu ko, šobrīd Jūrmalā visas lietas ir sakārtotas. Tie, kuri taisīs savu biznesu ar pilsētas budžeta naudu, ir savos amatos. Tie, kuri pildīs daļu deputātu funkcijas deputātu vietā, ir salikti konsultatīvajās padomēs, lai uzņemas zibensnovedēja uzdevumu pildot saiknes lomu starp iedzīvotājiem un pašvaldību.
Muļķības dēļ pieļautie skandāli ap skolu likvidēšanu ir pierimuši. Šobrīd Jūrmalas iedzīvotāji var pat būt pateicīgi Jūrmalas izglītības virsvadonim. Sen Jūrmalā māmiņas un vecmāmiņas, tēvi un bērni, skolotāji un skolnieki nav bijuši tik saliedēti. Iemesls tāds skumīgs – saliedēti pret pašu ievēlēto Jūrmalas Domi, pret tās kolektīvo muļķību.
Pat, kā tas pienāks eksperimentālai pilsētai, deputāti ir sākuši mainīt savas pārliecības, principus, partijas..
.Pat budžets ir pieņemts. Un grūti teikt, ka viņu ir sagatavojuši iepriekšējā sasaukuma Domes sastāvs.
Žēl, ka deputāti jau kuru gadu desmitu vai nu nespēj, jeb negrib risināt kopējo attīstības un kopējo visu Jūrmalas iedzīvotāju vajadzību samezglojumu. Tas pilsētai dotu gan attīstību, gan nākotni. Ja tā būs kopēja visai pilsētai, ne saraustīta pa grupām un grupiņām, vietām un vietiņām, tad varbūt arī beigsies divas-trīs varas maiņas katrā Jūrmalas Domes sasaukumā. Kas varbūt arī uzjautrina visus, bet nepriecē tās iedzīvotājus.
Ko nu tālāk? Varbūt kaut vai netīšām, būtu laiks ko labu izdarīt Jūrmalai un tās iedzīvotājiem, ne tikai pilsētas viesiem un caurbraucošajiem?
Piedāvāju dažus vajadzīgus darbus, kuriem diemžēl nākošā gada budžetā vieta neatradās:
1. Valsts līmenī Vides utt ministrijai ir aizmirsies fakts, ka vides iemītnieku starpā ir ne tikai skudras, vaboles, čūskas un odi. Jūrmalā sastopami arī tādi vides iemītnieki, kā cilvēki. Un ja, pateicoties ministrijas un Ķemeru Nacionālā Parka administrācijas pūlēm, Ķemeru parks ir pārvērsts par Ķemeru purvu ar iznīkstošo mežu, tad šīs sugas pārstāvji nez kāpēc nepriecājās par iespējām kopā ar saviem mitekļiem pēkšņi atrasties vairs ne uz sauszemes, bet purvā ( protams, protams. Ministrijai ir jāpilda mistiskās ES direktīvas par teritoriju atbrīvošanu no liekajiem...). Un tieši šajā sakarā Jūrmalas Dome varētu pievērst uzmanību tam, ka pārpurvoties jau sāk teritorija apkārt Ķemeriem. Gan uz Kalnciema pusi, gan uz citām pusēm. Tajā skaitā arī uz pilsētas centra pusi. Un ja uzmanīgi paskatās Dubultu-Jaundubultu rajonā, šīs pazīmes jau labi pamanāmas. Teritorijā virziena no centra uz Ķemeru pusi to izjūt jau ne pirmo gadu. Dūksnāji tā saucamajā meža parka zonā. Tā saucamajā tāpēc, ka uzkopts tur netiek sen, kritalas iedzīvotājiem novākt ir aizliegts... Un galvenais – ūdens novadīšanas sistēma ir nojaukta. Gan starp mājām, gan gar dzelzceļu. Faktiski visā teritorijā starp Lielupi un jūras līci. Rezultātā gruntsūdeņu līmenis ir krietni paaugstinājies, daudzās vietās tas sen vairs nav gruntsūdens, bet skalojas pa virszemi. Protams, ka bebriem, kuri dzīvo starp dzelzceļu un Poruka prospektu visā tā garumā, tas ļoti patīk. Tomēr cilvēkiem tas rada lielas neērtības. Un, ja es nekļūdos, tad ne jau bebri maksā nodokļus. Nekustāmā īpašuma nodoklis nav nekāds mazais, un šogad pat pieaudzis. Vai iedzīvotāji to maksā Jūrmalas Domei par savas dzīves vides pasliktināšanu? Par savu zemju vērtības krietnu samazināšanu saglabājot nedabiski augsto kadastrālo vērtību?
Protams, ka noteikti izrādīsies, ka ir nepieciešami neskaitāmi miljoni izpētei, saskaņošanai, projektēšanai... Viss, kā pieklājās ierastai naudas atmazgāšanas shēmai... Bet vai iesākumam nebūtu iespējams vienkārši iztīrīt vel palikušos grāvjus, padziļināt tos, dažās vietās atjaunot nelikumīgi aizbērtās caurtekas? Protams, ka miljonus atmazgāt šādā veidā būs grūtāk, nekā pastāvīgi uzklājot jauno asfaltu pa virsu vecajam...
Bet, ja to nedara, var kādu nejauku dienu pamosties vairs ne uz pussalas, bet uz salas. Jo pie ļoti augsta gruntsūdens līmeņa arī Lielupei būs vieglāk meklēt jaunu ceļu uz jūru kaut kur Majoru rajonā. Ja, protams, sakritīs kopā vēl kādi labvēlīgi apstākļi šādam pavērsienam. Pagātnē tā jau ir bijis. Gaidīsim kad atkārtosies? (Toties varēsim ietaupīt uz pilsētas attīstību imitējošām amatpersonām, arī labums...)
2. Nāk ziema. Pēc kalendāra, un siltumrēķiniem, jau klāt. Šoziem ne tik drastiska. Kaut gan skatot iedzīvotāju rēķinus par siltumu, ziema kā ziema. Jo bizness ir bizness. Sen jau Jūrmalā pastāv iespēja siltināšanu krietni lētāku ( protams, ne katram tas izdevīgi) organizēt. Jūrmalas meži un parki ir pilni ar kritalām, neiztīrīto pamežu. Pēc vētrām to sajūt ne tikai jūrmalnieki, bet arī caurbraucošie. Un arī sava šķeldas ražotne Jūrmalai ir. Kas trūkst? Normāla administrēšana pilsētā. Jo kopēju valodu atrast nevar Jūrmalas Siltums, šķeldas izgatavotājs un Jūrmalas Dome. Un tāpēc Jūrmalas Siltums iepērk, bet iedzīvotāji apmaksā pietiekoši lielu apjomu liekas gāzes. Pluss vēl soda sankcijas gadījumos, kad apkure būs iedzīvotāju vajadzību pietiekamai nodrošināšanai, ne bizness vajadzību nodrošināšanai.
Varbūt Jūrmalas Domes konsultatīvas padomes locekļi varētu organizēt, lai Jūrmalas iedzīvotāji samet pa 10 santīmiem, saklāj galdu pie kura var vienlaicīgi nosēdināt Jūrmalas Domes pārstāvi ar Jūrmalas Siltuma un Dubultu Šķeldas pārstāvjiem? Nu ko tu padarīsi ja Jūrmalas Domes vadībai rokas par īsām, jebšu laika nepietiek...Jeb gribēšanas nav, jo ietaupot iedzīvotājiem nesanāk kādam no iesaistīto pušu administratoriem? Savākt kopā un izrunāt lietas iedzīvotāju, ne dažu bizness interešu, labā. Jo ir vienkārši jāatrod kopsaucējs starp cenu, piegādi, mežu un parku tīrīšanu. Administratīvs darbs. Laikam jau, ja izdodas administratīvo pārvaldi piespiest pildīt savus pienākumus, līdzekļu no budžeta tas neprasīs?
3. Pilsētai ir nopietnas struktūras, kuras nodarbojas ar attīstības jautājumiem. Ar jaunu, un cerams , spējīgu virsvadoni, kurš par nopietnu darbu tiek nopietni atalgots. Varbūt iedzīvotāju konsultatīvā padome varēs pievērst šīs struktūras uzmanību apstāklim, ka Jūrmalā bez pussagrautās kūrorta-atpūtas industrijas ir divas infrastruktūras, par kurām var sapņot daudzas pilsētas ne tikai Latvijā. Ļoti nopietns dzelzceļa mezgls un osta. Visās citās pašvaldībās, ne tikai Latvijā, šādas infrastruktūras esamība nodrošina darba vietu palielināšanu. Vietējo nodokļu pieplūdumu pašvaldības kasē. Jeb vēl aizvien 20gadu pastāvīgi skandētais sapnis par Jūrmalu, kā visas pasaules tūrisma un kūrorta Meku, traucē paskatīt pēc citiem risinājumiem? Kuri, starp citu, šim sapnim netraucējot, var strādāt paralēli. Jeb tomēr piespiedīsim visu pasauli sapņot mūsu sapņus, un maksāt mums par šo piespiešanu..? Šobrīd Jūrmala ir unikāla starp visam Baltijas Jūras krastā esošām pašvaldībām, kā tāda, kura iznīcina savu ostu.
Ja runā par pilsētas attīstību tad Jūrmala tomēr nav tikai kilometrs Jomas ielas priekš tūristiem. Un attīstība nav runāšana 20 gadu garumā par to, kas praktiski ir tālu no iespējamā. Attīstība ir visu iespēju izmantošana.
4. Pēdējā gadā Jūrmalā ir uzsākt apsveicams darbs. Tiek mēģināts iemācīt iedzīvotājus šķirot atkritumus. Iztērēti līdzekļi šķiroto atkritumu savākšanas vietu izveidei. Un atkārtota kļūda, kura tika pieļauta daudzās Eiropas pilsētās. Domājot par šķirotajiem atkritumiem ir aizmirsts par pārējiem. Par tiem, kuri neietilpst kategorijās - stikls, papīrs. Vai doma bija ka iedzīvotājs visiem citiem atkritumiem meklēs izmešanai citu risinājumu? Līdz ar to daļēji ir jārēķinās ar ieguldīto līdzekļu daļēju nelietderīgu izmantošanu. Iespējams, ka kāds no Domes pievērsīs uzmanību arī šai problēmai. Un atradīs kopēju risinājumu. Jeb izbūvētās novietnes tiks izmantotas savādāk, nekā iecerēts.
Nāk gada skaistākais laiks - Ziemassvētki.. Novēlu visiem tos gaišus, siltus un sirsnīgus. Priecīgus. Un Jauno gadu – raženu, ar cerību piepildījumu. Un paturiet prātā, ka labākais laiks ir tagad, kamēr mēs dzīvojam.
Cieņā
Imants Burvis LR
Neceriet. Jo labākie laiki ir tagad, kamēr Jūs dzīvojat...
K.Zāle
Sakārtoto lietu pilsēta - Jūrmala
Nu ko, šobrīd Jūrmalā visas lietas ir sakārtotas. Tie, kuri taisīs savu biznesu ar pilsētas budžeta naudu, ir savos amatos. Tie, kuri pildīs daļu deputātu funkcijas deputātu vietā, ir salikti konsultatīvajās padomēs, lai uzņemas zibensnovedēja uzdevumu pildot saiknes lomu starp iedzīvotājiem un pašvaldību.
Muļķības dēļ pieļautie skandāli ap skolu likvidēšanu ir pierimuši. Šobrīd Jūrmalas iedzīvotāji var pat būt pateicīgi Jūrmalas izglītības virsvadonim. Sen Jūrmalā māmiņas un vecmāmiņas, tēvi un bērni, skolotāji un skolnieki nav bijuši tik saliedēti. Iemesls tāds skumīgs – saliedēti pret pašu ievēlēto Jūrmalas Domi, pret tās kolektīvo muļķību.
Pat, kā tas pienāks eksperimentālai pilsētai, deputāti ir sākuši mainīt savas pārliecības, principus, partijas..
.Pat budžets ir pieņemts. Un grūti teikt, ka viņu ir sagatavojuši iepriekšējā sasaukuma Domes sastāvs.
Žēl, ka deputāti jau kuru gadu desmitu vai nu nespēj, jeb negrib risināt kopējo attīstības un kopējo visu Jūrmalas iedzīvotāju vajadzību samezglojumu. Tas pilsētai dotu gan attīstību, gan nākotni. Ja tā būs kopēja visai pilsētai, ne saraustīta pa grupām un grupiņām, vietām un vietiņām, tad varbūt arī beigsies divas-trīs varas maiņas katrā Jūrmalas Domes sasaukumā. Kas varbūt arī uzjautrina visus, bet nepriecē tās iedzīvotājus.
Ko nu tālāk? Varbūt kaut vai netīšām, būtu laiks ko labu izdarīt Jūrmalai un tās iedzīvotājiem, ne tikai pilsētas viesiem un caurbraucošajiem?
Piedāvāju dažus vajadzīgus darbus, kuriem diemžēl nākošā gada budžetā vieta neatradās:
1. Valsts līmenī Vides utt ministrijai ir aizmirsies fakts, ka vides iemītnieku starpā ir ne tikai skudras, vaboles, čūskas un odi. Jūrmalā sastopami arī tādi vides iemītnieki, kā cilvēki. Un ja, pateicoties ministrijas un Ķemeru Nacionālā Parka administrācijas pūlēm, Ķemeru parks ir pārvērsts par Ķemeru purvu ar iznīkstošo mežu, tad šīs sugas pārstāvji nez kāpēc nepriecājās par iespējām kopā ar saviem mitekļiem pēkšņi atrasties vairs ne uz sauszemes, bet purvā ( protams, protams. Ministrijai ir jāpilda mistiskās ES direktīvas par teritoriju atbrīvošanu no liekajiem...). Un tieši šajā sakarā Jūrmalas Dome varētu pievērst uzmanību tam, ka pārpurvoties jau sāk teritorija apkārt Ķemeriem. Gan uz Kalnciema pusi, gan uz citām pusēm. Tajā skaitā arī uz pilsētas centra pusi. Un ja uzmanīgi paskatās Dubultu-Jaundubultu rajonā, šīs pazīmes jau labi pamanāmas. Teritorijā virziena no centra uz Ķemeru pusi to izjūt jau ne pirmo gadu. Dūksnāji tā saucamajā meža parka zonā. Tā saucamajā tāpēc, ka uzkopts tur netiek sen, kritalas iedzīvotājiem novākt ir aizliegts... Un galvenais – ūdens novadīšanas sistēma ir nojaukta. Gan starp mājām, gan gar dzelzceļu. Faktiski visā teritorijā starp Lielupi un jūras līci. Rezultātā gruntsūdeņu līmenis ir krietni paaugstinājies, daudzās vietās tas sen vairs nav gruntsūdens, bet skalojas pa virszemi. Protams, ka bebriem, kuri dzīvo starp dzelzceļu un Poruka prospektu visā tā garumā, tas ļoti patīk. Tomēr cilvēkiem tas rada lielas neērtības. Un, ja es nekļūdos, tad ne jau bebri maksā nodokļus. Nekustāmā īpašuma nodoklis nav nekāds mazais, un šogad pat pieaudzis. Vai iedzīvotāji to maksā Jūrmalas Domei par savas dzīves vides pasliktināšanu? Par savu zemju vērtības krietnu samazināšanu saglabājot nedabiski augsto kadastrālo vērtību?
Protams, ka noteikti izrādīsies, ka ir nepieciešami neskaitāmi miljoni izpētei, saskaņošanai, projektēšanai... Viss, kā pieklājās ierastai naudas atmazgāšanas shēmai... Bet vai iesākumam nebūtu iespējams vienkārši iztīrīt vel palikušos grāvjus, padziļināt tos, dažās vietās atjaunot nelikumīgi aizbērtās caurtekas? Protams, ka miljonus atmazgāt šādā veidā būs grūtāk, nekā pastāvīgi uzklājot jauno asfaltu pa virsu vecajam...
Bet, ja to nedara, var kādu nejauku dienu pamosties vairs ne uz pussalas, bet uz salas. Jo pie ļoti augsta gruntsūdens līmeņa arī Lielupei būs vieglāk meklēt jaunu ceļu uz jūru kaut kur Majoru rajonā. Ja, protams, sakritīs kopā vēl kādi labvēlīgi apstākļi šādam pavērsienam. Pagātnē tā jau ir bijis. Gaidīsim kad atkārtosies? (Toties varēsim ietaupīt uz pilsētas attīstību imitējošām amatpersonām, arī labums...)
2. Nāk ziema. Pēc kalendāra, un siltumrēķiniem, jau klāt. Šoziem ne tik drastiska. Kaut gan skatot iedzīvotāju rēķinus par siltumu, ziema kā ziema. Jo bizness ir bizness. Sen jau Jūrmalā pastāv iespēja siltināšanu krietni lētāku ( protams, ne katram tas izdevīgi) organizēt. Jūrmalas meži un parki ir pilni ar kritalām, neiztīrīto pamežu. Pēc vētrām to sajūt ne tikai jūrmalnieki, bet arī caurbraucošie. Un arī sava šķeldas ražotne Jūrmalai ir. Kas trūkst? Normāla administrēšana pilsētā. Jo kopēju valodu atrast nevar Jūrmalas Siltums, šķeldas izgatavotājs un Jūrmalas Dome. Un tāpēc Jūrmalas Siltums iepērk, bet iedzīvotāji apmaksā pietiekoši lielu apjomu liekas gāzes. Pluss vēl soda sankcijas gadījumos, kad apkure būs iedzīvotāju vajadzību pietiekamai nodrošināšanai, ne bizness vajadzību nodrošināšanai.
Varbūt Jūrmalas Domes konsultatīvas padomes locekļi varētu organizēt, lai Jūrmalas iedzīvotāji samet pa 10 santīmiem, saklāj galdu pie kura var vienlaicīgi nosēdināt Jūrmalas Domes pārstāvi ar Jūrmalas Siltuma un Dubultu Šķeldas pārstāvjiem? Nu ko tu padarīsi ja Jūrmalas Domes vadībai rokas par īsām, jebšu laika nepietiek...Jeb gribēšanas nav, jo ietaupot iedzīvotājiem nesanāk kādam no iesaistīto pušu administratoriem? Savākt kopā un izrunāt lietas iedzīvotāju, ne dažu bizness interešu, labā. Jo ir vienkārši jāatrod kopsaucējs starp cenu, piegādi, mežu un parku tīrīšanu. Administratīvs darbs. Laikam jau, ja izdodas administratīvo pārvaldi piespiest pildīt savus pienākumus, līdzekļu no budžeta tas neprasīs?
3. Pilsētai ir nopietnas struktūras, kuras nodarbojas ar attīstības jautājumiem. Ar jaunu, un cerams , spējīgu virsvadoni, kurš par nopietnu darbu tiek nopietni atalgots. Varbūt iedzīvotāju konsultatīvā padome varēs pievērst šīs struktūras uzmanību apstāklim, ka Jūrmalā bez pussagrautās kūrorta-atpūtas industrijas ir divas infrastruktūras, par kurām var sapņot daudzas pilsētas ne tikai Latvijā. Ļoti nopietns dzelzceļa mezgls un osta. Visās citās pašvaldībās, ne tikai Latvijā, šādas infrastruktūras esamība nodrošina darba vietu palielināšanu. Vietējo nodokļu pieplūdumu pašvaldības kasē. Jeb vēl aizvien 20gadu pastāvīgi skandētais sapnis par Jūrmalu, kā visas pasaules tūrisma un kūrorta Meku, traucē paskatīt pēc citiem risinājumiem? Kuri, starp citu, šim sapnim netraucējot, var strādāt paralēli. Jeb tomēr piespiedīsim visu pasauli sapņot mūsu sapņus, un maksāt mums par šo piespiešanu..? Šobrīd Jūrmala ir unikāla starp visam Baltijas Jūras krastā esošām pašvaldībām, kā tāda, kura iznīcina savu ostu.
Ja runā par pilsētas attīstību tad Jūrmala tomēr nav tikai kilometrs Jomas ielas priekš tūristiem. Un attīstība nav runāšana 20 gadu garumā par to, kas praktiski ir tālu no iespējamā. Attīstība ir visu iespēju izmantošana.
4. Pēdējā gadā Jūrmalā ir uzsākt apsveicams darbs. Tiek mēģināts iemācīt iedzīvotājus šķirot atkritumus. Iztērēti līdzekļi šķiroto atkritumu savākšanas vietu izveidei. Un atkārtota kļūda, kura tika pieļauta daudzās Eiropas pilsētās. Domājot par šķirotajiem atkritumiem ir aizmirsts par pārējiem. Par tiem, kuri neietilpst kategorijās - stikls, papīrs. Vai doma bija ka iedzīvotājs visiem citiem atkritumiem meklēs izmešanai citu risinājumu? Līdz ar to daļēji ir jārēķinās ar ieguldīto līdzekļu daļēju nelietderīgu izmantošanu. Iespējams, ka kāds no Domes pievērsīs uzmanību arī šai problēmai. Un atradīs kopēju risinājumu. Jeb izbūvētās novietnes tiks izmantotas savādāk, nekā iecerēts.
Nāk gada skaistākais laiks - Ziemassvētki.. Novēlu visiem tos gaišus, siltus un sirsnīgus. Priecīgus. Un Jauno gadu – raženu, ar cerību piepildījumu. Un paturiet prātā, ka labākais laiks ir tagad, kamēr mēs dzīvojam.
Cieņā
Imants Burvis LR
Repšes skolas bargā nauda
Muļķība tik tad atzīstama par tādu, ja to atkārto...
Repšes skolas bargā nauda jeb krīzes prioritātes un Latvijas ekonomika.
Cilvēks rūdās grūtībās. Tieši tā varētu iedomāties iepazīstoties ar kārtējo Latvijas (?) Valdības finanšu vadītāja sacerējumu, par prioritātēm un ekonomikas atlabšanu Vai tiešām priekš tam noteikti grūtības ir jārada mākslīgi? Var būt tā notiek tikai tad, kad kāds mācās par pasaules līmeņa politfinansistu, atkal protams, ne par savu naudu. Varbūt pamēģināt kaut vai ko reiz salikt, kā tautā saka, „pa plauktiņiem”. Šoreiz mācību procesa eksperimenti skar visas tautas nākotni un iespēju pastāvēt. Nav vairs runas tik par tautas maku...
Šā gada 19.decembra rakstā portālā DELFI lasītājiem tika dotas iespējas iepazīties ar E.Repšes viedokli par nākamā, 2010.g. ekonomikas prioritātēm un valsts iespējām izkļūt ko krīzes.
Finanšu ministrs norāda uz to, ka beidzot arī viņa acīm kļuvis redzams, ka līdz šim valdošajā politiskajā elitē dominējušais viedoklis, par „gāzi grīdā” izrādījies kļūdains. Tautas, ne „gāzētāju” personīgajiem, makiem...
Repše, būdams Latvijas Bankas vadītājs, taujāts, kā viņš varēja pieļaut „Bankas Baltija” bankrotu, par kuras uzraudzību toreiz bija atbildīgs, atbildēja, ka zaudētā nauda, t.i. vairāki simti milj.Ls ir bijusi nepieciešamā „skolas nauda”. Tad jau iznāk, ka arī tagad ‘’gāzes spiešana grīdā’’ ir atkal Repšem bijusi „skolas” nauda. Dārgi gan valstij un tautai izmaksā šādi skolnieki... Pievērsīsimies lietas būtībai. No Repšes raksta kļūst skaidrs, ka viņš neapzinās stāvokļa nopietnību, kurā patlaban novedis valsti un Latvijas sabiedrību. Ministrs neapzinās ne tikai patiesos krīzes cēloņus, bet arī iespējamās sekas, un krīzes pārvarēšanas ceļus. Ir vispār zināms, ka Latvija ir viena no tām nedaudzām valstīm, kuru ekonomiskā krīze skārusi vissmagāk (vai tiešām Latvijas ekonomika ir tik liela pasaules mērogā..?). Par krīzes smagumu Latvijā jau daudz diskutēts, tomēr ne Repše, ne kāds cits nav sniedzis skaidrojumu, kāpēc tieši ar Latviju tas tā noticis. Un tas arī pašsaprotams, jo izvērtējot krīzes cēloņus Latvijā, gribot, negribot būtu jāatzīst politiķu personīgā vaina. ...un ne pēdējā vietā paša Repšes vaina krīzes dziļumā. Bet tas draud ar nepatīkamiem vēlēšanu rezultātiem. Ar iesildītās vietas zaudēšanu...
Lai nu kā, šādai Repšes nostājai mazs sakars ar rūpēm par valsti un tautu, gluži tāpat kā ar jauniem laikiem politikā un tautsaimniecībā.
Tomēr negribētos apgalvot, ka Latvijā ekonomiskā krīze, kura pēc IKP krituma un bezdarba līmeņa pārsniedz pat 1929. – 1933. g.g. pasaules ekonomisko krīzi, Latviju piemeklējusi tikai un vienīgi Finanšu ministra vainas dēļ. Tam ir arī citi svarīgāki iemesli, kurus Latvijas „galma” ekonomisti izvairās minēt, bet kuru nozīme krīzē ir pietiekoši nozīmīga. Un tāpēc mēģināsim īsumā tos aplūkot. Sāksim ar to, ka ekonomiskā krīze Latvijā bija cik nepieciešama (no tautsaimniecības struktūras viedokļa), tik pat arī neizbēgama. Jo dziļāka krīze tautsaimniecībā, jo par lielākām pretrunām ekonomikā un sabiedrībā tas liecina. Krīzes uzdevums ir likvidēt šīs pastāvošās pretrunas, vai citiem vārdiem atgriezt saimniecību pie tāda stāvokļa, kad pretrunas tiek vai nu noņemtas, vai būtiski vājinātas (iepriekš paveiktā labošana), kas savukārt ir pamats saimniecības tālākai attīstībai.
Kā vienu no galvenajiem faktoriem Latvijas smagajam saimnieciskajām stāvoklim noteikti atzīmēsim pretēji valsts un, tās saimnieciskajām interesēm sevišķi, veikto valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, kas tautā saukta par ‘’prihvatizāciju’’. Nerunāsim par to, ka privatizācijas rezultātā tika sagrauta faktiski visa modernā valsts rūpniecība, lauksaimniecība, izglītības sistēma, kultūra u.c. svarīgas valsts jomas. Tas ir vispār zināms fakts, un tāpēc to nav jēgas apstrīdēt. Ja kāds īpaši vēlas, lai strīdas strīdēšanās pēc, tas, protams, nevienam nav liegts. Tomēr fakts ir tāds, ka „prihvatizācijas” rezultātā lielākā daļa tautsaimniecībā izmantojamo resursu nonāca prihvatizētāju-pārdevēju. ne to izmantotāju-ražotāju rokās. Valsts un pašvaldību īpašumi tika aizlaisti pazušanā, kas arī ir viens no galvenajiem ekonomiskās krīzes cēloņiem patlaban.
Par to visa atbildība jāuzņemas LC (5., 6. Saeimas) un tā veidoto MK,LB.VK vadītājiem. Esošo stāvokli vēl vairāk pasliktināja nesaprašana, un iespējams, arī nevēlēšanās izprast modernas tirgus saimniecības darbības principus. Galējs liberālisms ir labs, ja vajag ko zagt, bet izrādījās galīgi nederīgs, ja vajag ko celt un attīstīt. Nespēja vai nevēlēšanās izprast un izvērtēt kaut vai tikai Eiropas valstu pieredzi tirgus ekonomikas būvniecībā, bija nākamā lielā kļūda, varbūt pat vēl lielāka par privatizāciju. Doma, ka tirgus pats visu saregulēs, apstākļos, ka vieni kļuvuši bez darba stāvus bagāti, bet citi iedzīti nabadzībā, protams, ne pie kādas ilgtspējīgas saimnieciskās darbības modeļa izveides nevarēja novest. Tas radīja sabiedrībā ne tikai ekonomisko, bet arī vērā ņemamu sociālo spriedzi. Bet kur ir spriedze, tur ir pretrunas. Negribu teikt, ka Latvijas pilsoņi nemīl bagātus cilvēkus. Ja šī bagātība ir pašu saražota, ne veiksmīgi tautas darba augļu pri(h)vatizēta... Tagad tikai var zīlēt, vai toreizējie valsts pārvaldes institūciju vadītāji bija bez zināšanām vai ar izteiktu merkantilu interesi. Drīzāk jau abi faktori kopā. Rezultātā radās tāds tirgus modelis, kur visu izšķīra ne cilvēka zināšanas, spējas un mācēšana, bet gan personiskie blati un sakari. Nepotismå un protekcionisma tirgus. Šāda saimnieciskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas pakāpi, politisko un ekonomisko nestabilitāti. Tā tas ir visur pasaulē, ne tikai Latvijā. Izveidojot šādus apstākļus, pievienošanās ES uzskatāma par nākamo nopietno politiski – saimniecisko kļūdu. Lieta tāda, ka ja kāds mazs un saimnieciski vājš mehānisms pievienojas lielam un stabili noregulētam, kurš darbojas pēc citiem principiem kā mazais, tad mazais un vājākais konkurences cīņā tiks aprīts, un tā mehānisms demontēts. Tikai ekonomika nav matemātika, te rezultāta var raksties kas jauns. Iznācis tā, kā lielā saimniecības sistēma kā jau bija paredzēts, mazo aprija un pārveidoja atbilstoši savām (nu ne jau tā mazā) interesēm. Un lielā mehānisma intereses šoreiz neatbilst Latvijas interesēm. Te daudz būtu ko darīt, lai lietas vērstu uz labo pusi, bet tas atkal prasa valsts regulēšanu un valsts pārvaldes institūciju vadītāju elementāru patriotismu. Kā varam pārliecināties, tad Repšes komentārā par to nav ne vārda. Vairāk velk uz nodokļu maksātāju piespiedu patriotismu pret nacionāli runājošiem politiķiem un ierēdņiem...
Tas ir apmēram tāpat, kā gaļas maļamai mašīnai ar gaļu. Ja abas liksiet kopā, diez vai gaļa samals gaļas mašīnu, visticamāk, ka būs otrādi. Protams, ja jūs gaļas mašīnā ieliksiet gaļu ar kauliem, tad arī gaļas mašīna salūzīs, bet tā jau būs tā saucamā regulēšana. Gaļas malšanas procesā regulēšanas instruments būs kauli, ekonomiskajā politikā tie ir dažādi normatīvie akti.
Jau tolaik, pirms Latvijas pievienošanas ES, daži ekonomisti brīdināja, ka tas ir pāragrs solis, kas nesīs tikai zaudējumus...Tā arī noticis, jo patiesībā Latvijas ekonomiskā sistēma ir bankrotējusi, kā dzīvot nespējīga vienotā, ne ar ko neaizsargātā, uz nopietnu konkurenci balstītā tirgū. Kārtējo reizi varam pārliecināties, ka jēdziens - moderns tirgus mūsdienu saimnieciskajā sistēmā nozīmē regulēts tirgus, kas, protams, traucēja Latvijas liberāļiem, faktiski valsts īpašuma „pri(h)vatizatoriem”. Regulēt nenozīmē tikai ko aizliegt, kā te sludināja Latvijas liberāļi. Tas vispirms nozīmē ilgtspējīga ekonomiskā modeļa izveidi. Bet tirgus apstākļos darboties spējīgs ir tikai tāds modelis, kurā konkurence ir viens no sistēmas pamatelementiem, bet ne „blati”. Ja kāds netic, lai pats dziļāk papētī Latvijas galveno „pri(h)vatizatoru” „veiksmīgos” biznesus....Konkurenci tur būs grūti sameklēt, ja neuzskata par konkurenci – kuram kurš draugs atbildīgākā un ietekmīgākā amatā...
Pat pašu veidotajā Latvijas saimniecības sistēmā tik pat kā neviens no viņiem nav spējis noturēties, ja zaudē savus sakarus starp amata krēslos sēdošajiem... Lielākā daļa agri vai vēlu tiek izspiesta no tirgus. Tikai nevajag domāt, ka izspiešana notikusi konkurences rezultātā. Gluži otrādi – vienus sakaru „veidotājus” nomainījuši citi spēlētāji, kuri ir spēcīgāki arī „blatu” sistēmās, jo to rīcībā ir šis sistēmas „eļļa” - bieži vien tie ir neierobežoti naudas resursi, vai cita ietekme uz lēmuma pieņemējiem.
Jau LPSR laikos Latvijas ekonomiskā un politiskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas līmeni, kas būtiski kavēja saimniecisko attīstību. Atgūstot neatkarību, šī kaite tika nevis iznīdēta, bet gan nostiprināta un padziļināta. Bet tas vienlaikus nozīmē, ka jau agrāk pastāvošās pretrunas saimnieciskajā sistēmā tika nevis noņemtas un mazinātas, bet gan uzplaucētas un attīstītas. Tas viss savijās kopā ar valdošās elites bezprincipu politiku un klaju valsts patriotisma trūkumu, jo nevar taču atklātu un reizēm pat trulu nacionālisma sludināšanu uzskatīt par valsts patriotismu. Viņiem tuvāka bija „pri(h)vatizācijas” ideja un tā rezultātā gūtā īpašuma pārdošana. Šajā konkurences cīņā rietumi izrādījās spējīgāki par austrumiem. Tālāk sekoja Rietumu konsultantu vizītes pie visu līmeņu valsts vadītājiem... Viņi neskopojās ar labiem solījumiem, vadošo Latvijas ierēdņu „skološanu” – EBRD kursi, SVF Vīnes skola un politiķu skološana Džordžtaunā. Kad runā par Lemberga stipendiātiem, par šīm stipendijām kautrīgi pieklusē... Pats par sevi skaidrs, ka sagaidīt no mūsu rietumu, gluži kā no austrumu, partneriem Latvijas patriotismu ir vairāk kā naivi. Katrs no viņiem rīkojas savās interesēs un aizstāv savu valsti. Par teikto ikviens varēja pārliecināties pēdējās Godmaņa valdības laikā, kad par konsultantiem Latvijas(?) Valdības vadītājs pieaicināja....nu, protams, ka zviedrus... Ko var ieteikt zviedru konsultanti, ja Latvija pilna ar zviedru bankām, to laikam nevienam skaidrot nevajadzēs.
Sevišķi ‘’labi’’ konsultanti Latvijas Valdībai gadījušies no PB un SVF. Te der atgādināt, ka nevienā valstī, kuru SVF konsultējusi, nav bijis saimnieciskais uzplaukums... Nevienā pašā... Visur krīzes un sociālie nemieri, ekonomikas lejupslīde un stagnācija...Un tādu valstu Dienvidāzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā ir ļoti daudz.
Ne reizi SVF un PB nav konsultējusi pasaules augošākās ekonomikas - Ķīnu, Vjetnamu, Indiju, Japānu utt (faktiski uz DienvidAustrumĀziju pārvietojas ražošana arī no Rietumu attīstītākajām valstīm). Toties gadu desmitiem konsultējusi Filipīnas, Indonēziju, Nigēriju, Brazīliju, Meksiku un desmitiem citu trešās pasaules valstu. Būtībā atbalstot viņu koruptīvos režīmus.
Jāpiemin arī Latvijas mazspējīgā valsts pārvaldes sistēma. Nav pat runas par ministriju skaitu. Valsts pārvalde sākas ar politisko sistēmu. Skaidrs, ka patlaban esošā politiskā sistēma nespēja ne valstij, ne tautai piedāvāt ko jaunu. Bet arī atkāpties pati negrib. Pēc šīs sistēmas principiem darbojas arī ierēdniecība un valsts pārvalde kopumā. Tā nespēj izstrādāt ne jaunas domas, ne koncepcijas valsts attīstībai. Pat no pašsaglabāšanās viedokļa ierēdnis nedrīkst pats ko radīt jaunu. Ja kāds netic, lai palasa minēto Repšes rakstu. Tur būs grūti atrast svaigas domas, jaunas koncepcijas, kaut vai esošās sistēmas analīzi un trūkumus. Tur ir tikai nodokļi... to nākošais pieaugums... Un vēl eiro ieviešana. Tas arī viss... It kā no nodokļiem un eiro ieviešanas vien būtu atkarīga krīzes pārvarēšana un konkurētspējīgas ekonomikas izveide. Dažādo finanšu – ekonomikas instrumentu starpā nodokļi un valūtas kurss ir tikai divi no daudzajiem instrumentiem. Lai ekonomiku paceltu un nodrošinātu tās ilgtspējīgu attīstību jāizmanto pilns instrumentu klāsts, ne tikai valūtas kurss un fiskālā politika. Tomēr par tiem ne vārda. Meklē kaut vai ar uguni. Ne vārda par konkurētspējīgu tautsaimniecību, par diversificētu tautsaimniecības struktūru, par noregulētu un konkurēt spējīgu uzņēmējdarbību, par iekšējā tirgus aizsardzību (ko ar netiešām metodēm izmanto visas ES dalībvalstis), par eksporta veicināšanu, par godīgas konkurences iedibināšanu. No tā visa nekā tur nav. Pat pats Repše apgalvo, ka ja spēs pats pārorganizēties un veikt nepieciešamās reformas, Latvija no krīzes izkļūs. Šai domai nevar nepievienoties, bet kur ir tas konkrētais veicamo pasākumu plāns par visām augstāk minētajām lietām? Kas jāpārorganizē, un kas ļaus valstij izkļūt no krīzes? Kā Repše var veikt reformas, ja pats un viņa pārvaldes aparāts pat nezina, kādas reformas jāveic? No kurienes rasties valsts attīstības potenciālam un krīzes ātrai pārvarēšanai? Kā var veicināt ēnu ekonomikas ierobežošanu tikai ar nodokļu pacelšanu? Jautājums, uz kuru ministrs nav sniedzis atbildi. Spriežot pēc darbiem tāpēc ka nezin...
Skaidrs, ka lai izkļūtu no krīzes, valstij vajadzīga cita domāšana un citi cilvēki. Par ASV jau pateica ASV prezidents B.Obama: „Ir pienācis laiks ķerties klāt ‘’treknajiem runčiem’’, citādi mūsu ekonomika sabruks.” Diez vai Latvijai ir cits ceļš.
Jautājums paliek: „Vai maz pats Repše apzinās, kur esam un kas jādara, jeb tautai atkal būs Repšes vietā jāmaksā barga skolas nauda?” Vai nav par daudz to skolnieku un skolu..?
Imants Burvis LR pilsonis
Repšes skolas bargā nauda jeb krīzes prioritātes un Latvijas ekonomika.
Cilvēks rūdās grūtībās. Tieši tā varētu iedomāties iepazīstoties ar kārtējo Latvijas (?) Valdības finanšu vadītāja sacerējumu, par prioritātēm un ekonomikas atlabšanu Vai tiešām priekš tam noteikti grūtības ir jārada mākslīgi? Var būt tā notiek tikai tad, kad kāds mācās par pasaules līmeņa politfinansistu, atkal protams, ne par savu naudu. Varbūt pamēģināt kaut vai ko reiz salikt, kā tautā saka, „pa plauktiņiem”. Šoreiz mācību procesa eksperimenti skar visas tautas nākotni un iespēju pastāvēt. Nav vairs runas tik par tautas maku...
Šā gada 19.decembra rakstā portālā DELFI lasītājiem tika dotas iespējas iepazīties ar E.Repšes viedokli par nākamā, 2010.g. ekonomikas prioritātēm un valsts iespējām izkļūt ko krīzes.
Finanšu ministrs norāda uz to, ka beidzot arī viņa acīm kļuvis redzams, ka līdz šim valdošajā politiskajā elitē dominējušais viedoklis, par „gāzi grīdā” izrādījies kļūdains. Tautas, ne „gāzētāju” personīgajiem, makiem...
Repše, būdams Latvijas Bankas vadītājs, taujāts, kā viņš varēja pieļaut „Bankas Baltija” bankrotu, par kuras uzraudzību toreiz bija atbildīgs, atbildēja, ka zaudētā nauda, t.i. vairāki simti milj.Ls ir bijusi nepieciešamā „skolas nauda”. Tad jau iznāk, ka arī tagad ‘’gāzes spiešana grīdā’’ ir atkal Repšem bijusi „skolas” nauda. Dārgi gan valstij un tautai izmaksā šādi skolnieki... Pievērsīsimies lietas būtībai. No Repšes raksta kļūst skaidrs, ka viņš neapzinās stāvokļa nopietnību, kurā patlaban novedis valsti un Latvijas sabiedrību. Ministrs neapzinās ne tikai patiesos krīzes cēloņus, bet arī iespējamās sekas, un krīzes pārvarēšanas ceļus. Ir vispār zināms, ka Latvija ir viena no tām nedaudzām valstīm, kuru ekonomiskā krīze skārusi vissmagāk (vai tiešām Latvijas ekonomika ir tik liela pasaules mērogā..?). Par krīzes smagumu Latvijā jau daudz diskutēts, tomēr ne Repše, ne kāds cits nav sniedzis skaidrojumu, kāpēc tieši ar Latviju tas tā noticis. Un tas arī pašsaprotams, jo izvērtējot krīzes cēloņus Latvijā, gribot, negribot būtu jāatzīst politiķu personīgā vaina. ...un ne pēdējā vietā paša Repšes vaina krīzes dziļumā. Bet tas draud ar nepatīkamiem vēlēšanu rezultātiem. Ar iesildītās vietas zaudēšanu...
Lai nu kā, šādai Repšes nostājai mazs sakars ar rūpēm par valsti un tautu, gluži tāpat kā ar jauniem laikiem politikā un tautsaimniecībā.
Tomēr negribētos apgalvot, ka Latvijā ekonomiskā krīze, kura pēc IKP krituma un bezdarba līmeņa pārsniedz pat 1929. – 1933. g.g. pasaules ekonomisko krīzi, Latviju piemeklējusi tikai un vienīgi Finanšu ministra vainas dēļ. Tam ir arī citi svarīgāki iemesli, kurus Latvijas „galma” ekonomisti izvairās minēt, bet kuru nozīme krīzē ir pietiekoši nozīmīga. Un tāpēc mēģināsim īsumā tos aplūkot. Sāksim ar to, ka ekonomiskā krīze Latvijā bija cik nepieciešama (no tautsaimniecības struktūras viedokļa), tik pat arī neizbēgama. Jo dziļāka krīze tautsaimniecībā, jo par lielākām pretrunām ekonomikā un sabiedrībā tas liecina. Krīzes uzdevums ir likvidēt šīs pastāvošās pretrunas, vai citiem vārdiem atgriezt saimniecību pie tāda stāvokļa, kad pretrunas tiek vai nu noņemtas, vai būtiski vājinātas (iepriekš paveiktā labošana), kas savukārt ir pamats saimniecības tālākai attīstībai.
Kā vienu no galvenajiem faktoriem Latvijas smagajam saimnieciskajām stāvoklim noteikti atzīmēsim pretēji valsts un, tās saimnieciskajām interesēm sevišķi, veikto valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, kas tautā saukta par ‘’prihvatizāciju’’. Nerunāsim par to, ka privatizācijas rezultātā tika sagrauta faktiski visa modernā valsts rūpniecība, lauksaimniecība, izglītības sistēma, kultūra u.c. svarīgas valsts jomas. Tas ir vispār zināms fakts, un tāpēc to nav jēgas apstrīdēt. Ja kāds īpaši vēlas, lai strīdas strīdēšanās pēc, tas, protams, nevienam nav liegts. Tomēr fakts ir tāds, ka „prihvatizācijas” rezultātā lielākā daļa tautsaimniecībā izmantojamo resursu nonāca prihvatizētāju-pārdevēju. ne to izmantotāju-ražotāju rokās. Valsts un pašvaldību īpašumi tika aizlaisti pazušanā, kas arī ir viens no galvenajiem ekonomiskās krīzes cēloņiem patlaban.
Par to visa atbildība jāuzņemas LC (5., 6. Saeimas) un tā veidoto MK,LB.VK vadītājiem. Esošo stāvokli vēl vairāk pasliktināja nesaprašana, un iespējams, arī nevēlēšanās izprast modernas tirgus saimniecības darbības principus. Galējs liberālisms ir labs, ja vajag ko zagt, bet izrādījās galīgi nederīgs, ja vajag ko celt un attīstīt. Nespēja vai nevēlēšanās izprast un izvērtēt kaut vai tikai Eiropas valstu pieredzi tirgus ekonomikas būvniecībā, bija nākamā lielā kļūda, varbūt pat vēl lielāka par privatizāciju. Doma, ka tirgus pats visu saregulēs, apstākļos, ka vieni kļuvuši bez darba stāvus bagāti, bet citi iedzīti nabadzībā, protams, ne pie kādas ilgtspējīgas saimnieciskās darbības modeļa izveides nevarēja novest. Tas radīja sabiedrībā ne tikai ekonomisko, bet arī vērā ņemamu sociālo spriedzi. Bet kur ir spriedze, tur ir pretrunas. Negribu teikt, ka Latvijas pilsoņi nemīl bagātus cilvēkus. Ja šī bagātība ir pašu saražota, ne veiksmīgi tautas darba augļu pri(h)vatizēta... Tagad tikai var zīlēt, vai toreizējie valsts pārvaldes institūciju vadītāji bija bez zināšanām vai ar izteiktu merkantilu interesi. Drīzāk jau abi faktori kopā. Rezultātā radās tāds tirgus modelis, kur visu izšķīra ne cilvēka zināšanas, spējas un mācēšana, bet gan personiskie blati un sakari. Nepotismå un protekcionisma tirgus. Šāda saimnieciskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas pakāpi, politisko un ekonomisko nestabilitāti. Tā tas ir visur pasaulē, ne tikai Latvijā. Izveidojot šādus apstākļus, pievienošanās ES uzskatāma par nākamo nopietno politiski – saimniecisko kļūdu. Lieta tāda, ka ja kāds mazs un saimnieciski vājš mehānisms pievienojas lielam un stabili noregulētam, kurš darbojas pēc citiem principiem kā mazais, tad mazais un vājākais konkurences cīņā tiks aprīts, un tā mehānisms demontēts. Tikai ekonomika nav matemātika, te rezultāta var raksties kas jauns. Iznācis tā, kā lielā saimniecības sistēma kā jau bija paredzēts, mazo aprija un pārveidoja atbilstoši savām (nu ne jau tā mazā) interesēm. Un lielā mehānisma intereses šoreiz neatbilst Latvijas interesēm. Te daudz būtu ko darīt, lai lietas vērstu uz labo pusi, bet tas atkal prasa valsts regulēšanu un valsts pārvaldes institūciju vadītāju elementāru patriotismu. Kā varam pārliecināties, tad Repšes komentārā par to nav ne vārda. Vairāk velk uz nodokļu maksātāju piespiedu patriotismu pret nacionāli runājošiem politiķiem un ierēdņiem...
Tas ir apmēram tāpat, kā gaļas maļamai mašīnai ar gaļu. Ja abas liksiet kopā, diez vai gaļa samals gaļas mašīnu, visticamāk, ka būs otrādi. Protams, ja jūs gaļas mašīnā ieliksiet gaļu ar kauliem, tad arī gaļas mašīna salūzīs, bet tā jau būs tā saucamā regulēšana. Gaļas malšanas procesā regulēšanas instruments būs kauli, ekonomiskajā politikā tie ir dažādi normatīvie akti.
Jau tolaik, pirms Latvijas pievienošanas ES, daži ekonomisti brīdināja, ka tas ir pāragrs solis, kas nesīs tikai zaudējumus...Tā arī noticis, jo patiesībā Latvijas ekonomiskā sistēma ir bankrotējusi, kā dzīvot nespējīga vienotā, ne ar ko neaizsargātā, uz nopietnu konkurenci balstītā tirgū. Kārtējo reizi varam pārliecināties, ka jēdziens - moderns tirgus mūsdienu saimnieciskajā sistēmā nozīmē regulēts tirgus, kas, protams, traucēja Latvijas liberāļiem, faktiski valsts īpašuma „pri(h)vatizatoriem”. Regulēt nenozīmē tikai ko aizliegt, kā te sludināja Latvijas liberāļi. Tas vispirms nozīmē ilgtspējīga ekonomiskā modeļa izveidi. Bet tirgus apstākļos darboties spējīgs ir tikai tāds modelis, kurā konkurence ir viens no sistēmas pamatelementiem, bet ne „blati”. Ja kāds netic, lai pats dziļāk papētī Latvijas galveno „pri(h)vatizatoru” „veiksmīgos” biznesus....Konkurenci tur būs grūti sameklēt, ja neuzskata par konkurenci – kuram kurš draugs atbildīgākā un ietekmīgākā amatā...
Pat pašu veidotajā Latvijas saimniecības sistēmā tik pat kā neviens no viņiem nav spējis noturēties, ja zaudē savus sakarus starp amata krēslos sēdošajiem... Lielākā daļa agri vai vēlu tiek izspiesta no tirgus. Tikai nevajag domāt, ka izspiešana notikusi konkurences rezultātā. Gluži otrādi – vienus sakaru „veidotājus” nomainījuši citi spēlētāji, kuri ir spēcīgāki arī „blatu” sistēmās, jo to rīcībā ir šis sistēmas „eļļa” - bieži vien tie ir neierobežoti naudas resursi, vai cita ietekme uz lēmuma pieņemējiem.
Jau LPSR laikos Latvijas ekonomiskā un politiskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas līmeni, kas būtiski kavēja saimniecisko attīstību. Atgūstot neatkarību, šī kaite tika nevis iznīdēta, bet gan nostiprināta un padziļināta. Bet tas vienlaikus nozīmē, ka jau agrāk pastāvošās pretrunas saimnieciskajā sistēmā tika nevis noņemtas un mazinātas, bet gan uzplaucētas un attīstītas. Tas viss savijās kopā ar valdošās elites bezprincipu politiku un klaju valsts patriotisma trūkumu, jo nevar taču atklātu un reizēm pat trulu nacionālisma sludināšanu uzskatīt par valsts patriotismu. Viņiem tuvāka bija „pri(h)vatizācijas” ideja un tā rezultātā gūtā īpašuma pārdošana. Šajā konkurences cīņā rietumi izrādījās spējīgāki par austrumiem. Tālāk sekoja Rietumu konsultantu vizītes pie visu līmeņu valsts vadītājiem... Viņi neskopojās ar labiem solījumiem, vadošo Latvijas ierēdņu „skološanu” – EBRD kursi, SVF Vīnes skola un politiķu skološana Džordžtaunā. Kad runā par Lemberga stipendiātiem, par šīm stipendijām kautrīgi pieklusē... Pats par sevi skaidrs, ka sagaidīt no mūsu rietumu, gluži kā no austrumu, partneriem Latvijas patriotismu ir vairāk kā naivi. Katrs no viņiem rīkojas savās interesēs un aizstāv savu valsti. Par teikto ikviens varēja pārliecināties pēdējās Godmaņa valdības laikā, kad par konsultantiem Latvijas(?) Valdības vadītājs pieaicināja....nu, protams, ka zviedrus... Ko var ieteikt zviedru konsultanti, ja Latvija pilna ar zviedru bankām, to laikam nevienam skaidrot nevajadzēs.
Sevišķi ‘’labi’’ konsultanti Latvijas Valdībai gadījušies no PB un SVF. Te der atgādināt, ka nevienā valstī, kuru SVF konsultējusi, nav bijis saimnieciskais uzplaukums... Nevienā pašā... Visur krīzes un sociālie nemieri, ekonomikas lejupslīde un stagnācija...Un tādu valstu Dienvidāzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā ir ļoti daudz.
Ne reizi SVF un PB nav konsultējusi pasaules augošākās ekonomikas - Ķīnu, Vjetnamu, Indiju, Japānu utt (faktiski uz DienvidAustrumĀziju pārvietojas ražošana arī no Rietumu attīstītākajām valstīm). Toties gadu desmitiem konsultējusi Filipīnas, Indonēziju, Nigēriju, Brazīliju, Meksiku un desmitiem citu trešās pasaules valstu. Būtībā atbalstot viņu koruptīvos režīmus.
Jāpiemin arī Latvijas mazspējīgā valsts pārvaldes sistēma. Nav pat runas par ministriju skaitu. Valsts pārvalde sākas ar politisko sistēmu. Skaidrs, ka patlaban esošā politiskā sistēma nespēja ne valstij, ne tautai piedāvāt ko jaunu. Bet arī atkāpties pati negrib. Pēc šīs sistēmas principiem darbojas arī ierēdniecība un valsts pārvalde kopumā. Tā nespēj izstrādāt ne jaunas domas, ne koncepcijas valsts attīstībai. Pat no pašsaglabāšanās viedokļa ierēdnis nedrīkst pats ko radīt jaunu. Ja kāds netic, lai palasa minēto Repšes rakstu. Tur būs grūti atrast svaigas domas, jaunas koncepcijas, kaut vai esošās sistēmas analīzi un trūkumus. Tur ir tikai nodokļi... to nākošais pieaugums... Un vēl eiro ieviešana. Tas arī viss... It kā no nodokļiem un eiro ieviešanas vien būtu atkarīga krīzes pārvarēšana un konkurētspējīgas ekonomikas izveide. Dažādo finanšu – ekonomikas instrumentu starpā nodokļi un valūtas kurss ir tikai divi no daudzajiem instrumentiem. Lai ekonomiku paceltu un nodrošinātu tās ilgtspējīgu attīstību jāizmanto pilns instrumentu klāsts, ne tikai valūtas kurss un fiskālā politika. Tomēr par tiem ne vārda. Meklē kaut vai ar uguni. Ne vārda par konkurētspējīgu tautsaimniecību, par diversificētu tautsaimniecības struktūru, par noregulētu un konkurēt spējīgu uzņēmējdarbību, par iekšējā tirgus aizsardzību (ko ar netiešām metodēm izmanto visas ES dalībvalstis), par eksporta veicināšanu, par godīgas konkurences iedibināšanu. No tā visa nekā tur nav. Pat pats Repše apgalvo, ka ja spēs pats pārorganizēties un veikt nepieciešamās reformas, Latvija no krīzes izkļūs. Šai domai nevar nepievienoties, bet kur ir tas konkrētais veicamo pasākumu plāns par visām augstāk minētajām lietām? Kas jāpārorganizē, un kas ļaus valstij izkļūt no krīzes? Kā Repše var veikt reformas, ja pats un viņa pārvaldes aparāts pat nezina, kādas reformas jāveic? No kurienes rasties valsts attīstības potenciālam un krīzes ātrai pārvarēšanai? Kā var veicināt ēnu ekonomikas ierobežošanu tikai ar nodokļu pacelšanu? Jautājums, uz kuru ministrs nav sniedzis atbildi. Spriežot pēc darbiem tāpēc ka nezin...
Skaidrs, ka lai izkļūtu no krīzes, valstij vajadzīga cita domāšana un citi cilvēki. Par ASV jau pateica ASV prezidents B.Obama: „Ir pienācis laiks ķerties klāt ‘’treknajiem runčiem’’, citādi mūsu ekonomika sabruks.” Diez vai Latvijai ir cits ceļš.
Jautājums paliek: „Vai maz pats Repše apzinās, kur esam un kas jādara, jeb tautai atkal būs Repšes vietā jāmaksā barga skolas nauda?” Vai nav par daudz to skolnieku un skolu..?
Imants Burvis LR pilsonis
понедельник, 7 декабря 2009 г.
Vai valsts izplederešana ir objektīvs faktors?
Daudzi pensionāri, pēc Mārtiņa Draudiņa iniciatīvas, griezās pie Satversmes Tiesas ar lūgumu aizstāvēt viņu Satversmē nostiprinātās tiesības. Daudzi to, pēc Satversmes Tiesas priekšsēdētāja lūguma, nedarīja, paļaudamies uz to, ka jautājums tiks izskatīts. Satversmes Tiesa pieņēma lēmumu izskatīt šo lietu rakstveida procesā, šādi liegdama pensionāriem – iesniedzējiem iespēju sniegt savu skaidrojumu Saeimas priekšsēdētāja viedoklim par izskatāmo lietu.
TNSS, atbalstot šo pensionāru cīņu par savu tiesību ievērošanu, uzskata par neiespējamu uzsākt nacionalizācijas procesu valstī ar pensiju atņemšanu laikā, kad negodīgi veiktās valsts īpašumu privatizācijas rezultātā valsts ir tik izlaupīta, ka pat nespējot pildīt Satversmē noteiktās funkcijas. Tāpēc esam veikuši Saeimas priekšsēdētāja skaidrojumu analīzi un daudzu pensionāru viedokļa apkopojumu, kuru piedāvājam informācijai.
Savos skaidrojamos Satversmes Tiesai lietā par pensionāru personīgā īpašuma – pensijas nacionalizāciju, Saeimas priekšsēdētājs norāda, ka pensionāru aplaupīšanu noteica objektīvi faktori, kas saistīti ar ekonomisko situāciju valstī un Latvijas budžeta iespējām. Tomēr konkrēti nenorāda un neanalizē kādi ir šie noteicošie faktori.
Kādi tad ir šie faktori?
1. Reāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzu pēdējo gadu laikā veikusi valsts politiskā elite un tās ielikteņi valsts uzņēmumu padomēs un valdēs. Neskatoties uz SVF pārstāvju prasībām un daudzkārtīgiem atgādinājumiem, Saeima un MK pat necentās uzsākt politisko partiju barotavu likvidēšanu. Šajā barotavās aizgāja daudzi miljoni latu. Kopš 2009.gada sākuma, laikā kad valdība baidīja tautu ar ekonomisko krīzi un pastāvīgi apgalvoja, ka drīzumā kļūs vēl grūtāk, netika darīts nekas, lai pārtrauktu valsts budžeta līdzekļu bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Arī 2009.gada pirmajā pusē turpinājās nevajadzīga sinekūru - valžu un padomju uzturēšana. Ja katram valdes loceklim bija noteikta no 4 līdz 6 tūkstošiem latu liela mēnešalga, tad dažam mēnešalga pārsniedza 26 tūkstošu latu un gadā „nopelnītais” pārsniedza pat 130 tūkstošus latu ( Rīgas lidosta). Par valžu locekļiem tika nozīmēti radi un draugi , pat šoferi un viņu dēli, un tas notika valdības izsludinātās krīzes apstākļos. Tātad viens no faktoriem kurš noklusēts Saeimas atbildes vēstulēs ST, ir totāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzus gadus veikusi valsts politiskā elite un tai pietuvinātie ierēdņi. Neskatoties uz SVF daudzkārtīgiem aizrādījumiem, valsts finansu līdzekļu izlaupīšana notika straujos tempos. Tika būvēti pasaulē dārgākie tilti, uzsākta dārgākās bibliotēkas būve, noslēgts līgums par koncertzāles būvniecību pilnīgi nepiemērotā vietā. Lai glābtu politiskās elites personīgos noguldījumus “Pareks” bankā, ar valsts budžeta līdzekļiem tika paglābta no bankrota privāta komercbanka un tās bankrota sagatavotāji- īpašnieki.
2. Pēdējos gados aizvien tika paplašināta ierēdņu armija, radītas nevajadzīgas valsts aģentūras, komisijas un kapitālsabiedrības, kuras strādāja nevis valsts attīstības virzienā, bet faktiski traucēja normālu uzņēmējdarbību un veicināja korupciju.
3. Valsts politiskā elite nodrošināja ar labi apmaksātu darbu ne tikai savus ģimenes locekļus, bet arī radus un draugus un pat savu apkalpojošo personālu (šoferus, stilistes utt.).
4. Glābjot privātu komercbanku, valdība nodrošināja, ka bankas īpašnieki par bankas novešanu līdz bankrotam vēl līdz šim brīdim saņem vairāku simtu tūkstošu latu lielas dividendes mēnesī. To visu labi zināja arī LR Saeima un tās priekšsēdētājs G.Daudze, kurš savās atbildes vēstulēs gan atsaucas uz “faktoriem”, bet tos apzināti nenorāda.
Pensionāri no savu algu atskaitījumiem Sociālā budžetā bija veikuši uzkrājumus aptuveni viena miljarda latu apmērā. Šis miljards klusi un nemanot no sociālā budžeta pazuda vienas nakts laikā. Tiesiskā un demokrātiskā valstī par sociālā budžeta izlaupīšanu būtu uzsākta kriminālvajāšana un vainīgie tiktu saukti pie atbildības. Kas norāda uz to, ka arī Latvijas Ģēnerālprokuratūra nav tiesiskas valsts nodrošinātājs, bet tikai politisku pasūtījumu veicējs un sinekūra.
LR valdība un Saeima, kuras pārstāv valdošas politiskās elites (oligarhijas) intereses, kā vienu no pieņemamām izejām no radītās situācijas, ignorējot Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta spriedumu pensiju nelikumīgas izņemšanas lietā, iemidzinot pensionāru uzmanību, publiski vairākkārtīgi paziņoja plašsaziņas līdzekļos, ka pensijas netiks aizskartas (pēdējais publiskais paziņojums notika iepriekšējā dienā pirms pašvaldību vēlēšanām), bet jau nākošajā dienā pēc vēlēšanām paziņoja, ka, pakļaujoties SVF ( pēc būtības tā ir kredītdevēja apmelošana izmantojot to, ka viņš nevar pats sniegt atbildi šajā jautājumā ) spiedienam, pensijas tiks samazinātas nestrādājošiem par 10%, bet strādājošiem pensionāriem par 70%). Šis genocīda likums tika pieņemts triecientempā, neļaujot pensionāriem attapties, un Valsts prezidents likumu izsludināja bez liekas kavēšanās un pārdomām. Rezultātā likums ir iznācis brāķis, sasteigts un neizdiskutēts. Sociāli netaisns. Strādājošie pensionāri katru mēnesi ienesa nodokļus gan valsts pamatbudžetā, gan sociālajā budžetā, bet sakarā ar genocīda likuma izsludināšanu nodokļu ieplūdi zaudēja gan sociālais, gan valsts pamatbudžets. Pensionāri lielākajā vairākumā pārtrauca darba attiecības un kļuva par valsts vecuma pensiju saņēmējiem. Tādējādi, pārkāpjot Satversmes Tiesas vairākkārtīgi doto interpretāciju, Valdība iniciēja nepārdomātu rīcību un, līdzīgi kā ar PVN nodokļa paaugstināšanu, atkal saņēma pretēju efektu. Strādājošus pensionārus no nodokļu maksātājiem pārvērta par sociālā budžeta patērētājiem, tajā vairs nekā nepieliekot. Vienlaicīgi brīvu darba vietu radīts netika. Šo genocīda likumu, kurš ir pretrunā ar Satversmes Tiesas spriedumā doto interpretāciju, Saeima pieņēma steidzamības kārtā bez domāšanas.
Pensionāri šo nepārdomāto un steigā pieņemto likumu uzskata par genocīda likumu, kas vērsts pret pensionāriem šādu iemeslu dēļ:
Veciem cilvēkiem ir būtiska nepieciešamība pēc zālēm un medicīnas iestāžu pakalpojumiem. Medicīnas iestāžu pakalpojumi ir saņemami tikai par īpaši augstu maksu un pensionāriem bez papildus ienākumiem vispār nav pieejami. Zāļu cenas ir pēdējā laikā stipri paaugstinājušās. Vienlaicīgi kompensējamo zāļu saraksts ir ievērojami samazināts. Tātad zāles ir kļuvušās nepieejamas.
Pārtika ir kļuvusi dārgāka un tai ir uzlikts papildus PVN nodoklis, kurš paaugstināts līdz 21% bijušo 18% vietā.
Valstī tiek piemērots līdz šim nebijis mājokļa nodoklis, kurš veidots apzināti sociāli netaisns. Saudzējošs pret lielo nekustāmo īpašumu īpašniekiem. Visi komunālie pakalpojumi ievērojami sadārdzināti. Tajā pašā laikā pensionāriem tiek samazināta pensija par 10%, bet strādājošiem pensionāriem pat par 70 %, kad strādāšana kļūst neefektīva. Ar šo likumu strādājošiem pensionāriem nodokļos vairāk tiek atvilkts, nekā viņi var nopelnīt ar strādāšanu maksājot valsts nodokļus.
Pēdējos gados katru gadu valstī nosalst aptuveni 300 bezpajumtnieku, bet pašnāvībās, saskaņā ar statistikas datiem, „labprātīgi” katru gadu aiziet no dzīves vairāk kā 600 cilvēku, galvenokārt pensionāri,. Kuri nevar izdzīvot ar pieticīgo pensiju, lai samaksātu par dzīvokļa īri, nesamērīgi dārgo veselības aprūpi, un pārtiku.
LR pamatlikuma- Satversmes 1.pants garantē, ka Latvija ir tiesiska, neatkarīga un demokrātiska republika. No Satversmes 1.panta izriet, ka Latvijas pamatlikums garantē Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Sociālas valsts principu , Labas pārvaldības principu, Likuma varas principu, Sociālās solidaritātes principu. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto likumu, kas paredz “uz mūžu” piešķirtās vecuma pensijas samazināšanu par 10% vai pat 70 %, ir rupji pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu un Sociāli atbildīgas valsts principu.
Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka valsts iestādēm savā rīcībā jābūt konsekventām, jāievēro tiesiskā paļāvība. Indivīds, konkrēti pensionārs, varēja paļauties, ka uz likuma pamata “uz mūžu” piešķirtā pensija, viņā paša nopelnītā, tiks nodrošināta uz Solidaritātes principa pamata līdz mūža galam. Pensionāri varēja paļauties uz likumīgi piešķirtās pensijas pastāvību un nemainīgumu, jo pensija ir piešķirta Satversmes 109.panta garantētā kārtībā un aprēķināta uz likuma “Par valsts pensijām” pamata. Pensionārs visu savu mūžu, tai skaitā arī laikā no 1996.gada, ir godprātīgi pildījis likumu normas un veicis sociālo iemaksu maksājumus.
Satversmes Tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi, ka vecuma pensija ir sociālās politikas jautājums ar ilglaicīgu raksturu, un pensiju tiesiskajam regulējumam nepieciešama stabilitāte, tādēļ tiesiskam regulējumam ir jābūt stabilam un nemainīgam, lai pensionārs varētu droši plānot savu nākotni (Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2001-12-01 (19.03.2002.), Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2004-03-01 (25.10.2004.)).
Likumdevējs - Saeima, pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, ir atkāpies no iepriekš pieņemtā likumīgā un tiesiskā regulējuma, tātad ir pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu. Likuma anotācijā ir norādīts, ka šis likums ir pieņemts, lai sabalansētu valsts pamatbudžetu. Tādējādi likumdevējs bija informēts, ka Satversmes Tiesa jau vairākkārtīgi ir atzinusi pensiju izņemšanu par prettiesisku un neatbilstošu tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem - Satversmes 1.pantam. Pārkāpts tiek arī Satversmes 109.panta un Satversmes 91.pants. Likumdevējs nav paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Pensionāru “uz mūžu” piešķirtā pensija ir aprēķināta uz likuma pamata “Par valsts pensijām” un atbilstoši Satversmes 109.pantā dotai garantijai. Likums “Par valsts pensijām” ir spēkā vairāk kā 12 gadus, kopš 1996.gada 1.janvāra. Pensiju likuma 30.pants nosaka, ka “Vecuma pensija tiek piešķirta “uz mūžu””. Pensiju aprēķināšana ir balstīta uz noteiktiem principiem un darbojas ilgstošu laika periodu, tādējādi ir nostiprinājies Tiesiskās paļāvības princips, ka vienreiz likumīgi iegūta tiesība nevar tikt patvaļīgi atņemta. Personas pensijas pamatā ir tās veiktās sociālās iemaksas. Pensijas aprēķina pamātā ir katra pensionāra darba periodā uzkrātais pensijas kapitāls. Tā ir aprēķināta uz spēkā esoša likuma “Par valsts pensijām” pamata, Tādēļ pensionāra paļaušanās uz piešķirto pensiju, kā pensionāra vienīgo iztikas līdzekli, ir likumīga, pamatota un saprātīga, un šis tiesiskais regulējums ir darbojies ilgstošu laika periodu, ir bijis noteikts un nemainīgs. Likumdevējam ir tikuši iesniegti vairāki saudzējoši priekšlikumi. Neviens no šiem priekšlikumiem netika izskatīts. Likumprojekts ir izskatīts steidzamības kārtā un pieņemts bez domāšanas par šā genocīda likuma iespējamām sekām. Valdībai un likumdevējam bija iespēja citādā, pensionāru saudzējošākā veidā, nodrošināt valsts pamatbudžeta samazinājumu - ieviešot progresīvo ienākumu nodokli. Saskaņā ar šādu nodokli personas, kuras saņem nesamērīgi lielas algas, kas pārsniedz vairākus tūkstošus latu mēnesī, vai vairākus simtus tūkstošus latus gadā, maksātu lielāku nodokli nekā personas, kuras saņem samērā nelielas algas. Latvijas valdība pārstāv Latvijas politiskās elites un oligarhu intereses un šādā progresīvā nodokļa ieviešanas iespēju pat nediskutēja. Valdība pati saņem vairāku tūkstošu latu algas, par valsts novešanu krīzē, un nav ieinteresēta savu nesamērīgi lielo algu samazināšanā maksājot lielākus nodokļus, nekā tās personas, kuras saņem minimālo algu nodrošinot nodokļu ieplūšanu valsts kasē. Valdība aizstāv oligarhu un bagāto intereses un kā vienīgo iespēju saskata pensionāru “uz mūžu” piešķirto pensiju nacionalizāciju jeb ekspropriāciju. Valdība, iesniedzot genocīda likumprojektu Saeimai, zināja par vairākiem Satversmes Tiesas spriedumiem attiecībā par pensijām, bet tomēr nolēma steidzamības kārtā, bez apdomāšanās, šo genocīda likumu pieņemt un iespējams ar spiedienu uz Satversmes Tiesu panākt šā genocīda likuma atzīšanu par pieņemamu tiesiskā un demokrātiskā valstī. Pat atzīstot, ka viņas vadībā valsts ir pilnībā izzagta un novesta līdz bankrota robežai.
Tiesiskās paļāvības principam ir būtiska loma tiesiskas valsts pastāvēšanā. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesisko stabilitāti, bet personas ir tiesīgas paļauties uz to, ka valsts godprātīgi pildīs valsts likumus un nodrošinās Satversmē garantēto cilvēku pamattiesību realizāciju. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem valsts ir pārkāpusi Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu. Saeima savās atrakstīšanās vēstulēs norāda, ka apstrīdēto normu mērķis ir valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos un nepieciešams ir sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus.
Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze atsaucas uz Satversmes 116.pantu, norādot uz nepieciešamību ievērot citu personu likumīgās tiesības un tiesiskās intereses. Acīmredzot zem citām personām ir jāsaprot valsts politiskās elites pārstāvji un citi milzīgo lielo mēnešalgu saņēmēji, kuru tiesību un interešu ierobežojums slēpjas progresīvā ienākumu nodokļa likuma noraidīšanā, lai lielo algu saņēmēji neciestu no progresīvā ienākumu nodokļa sloga. Valdība un Saeima pārstāv politiskās elites un valsts bagātāko personu intereses un cenšas nosargāt šīs intereses, nepieļaujot progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Tādēļ ir saprotama Saeimas priekšsēdētāja atsaukšanās uz Satversmes 116.pantu. Saeima nevar pieļaut, ka Šķēle un Kalvītis maksātu progresīvo ienākumu nodokli, tādēļ ar likumu valsts glābšana no bankrota ir uzlikta uz pensionāru stiprajiem un darbā norūdītajiem pleciem.
G.Daudze vairākos rakstos norāda, ka ievērots ir Samērīguma princips, jo ar pensiju nacionalizāciju tiekot nodrošināts valsts budžeta piepildījums uz sociālā budžeta līdzekļu rēķina un sabiedrības (politiskās elites un tai pielīdzināmo lielo algu saņēmēju) intereses netiek aizskartas, un progresīvā ienākumu nodokļa pieņemšana pat netiek izskatīta, lai netraucētu sabiedrības - lielo ienākumu guvēju naktsmieru, uzliekot arī tiem pienākumu solidāri piedalīties valsts glābšanā no bankrota.
Genocīda likuma 1.pants nosaka, ka likuma mērķis ir sniegt personām (saprast pensionāriem) sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros. Savukārt likuma anotācijā parādās šā genocīda likuma patiesais mērķis. Anotācijas 1.sadaļas 3.punktā ir norādīts, ka apstrīdēto normu mērķis ir ne tikai valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskajās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus, bet arī citu personu (saprast valsts politiskās elites un lielo algu saņēmēju) tiesību nodrošināšana (saprast netikt pakļautiem progresīvā ienākuma nodokļa Damokla zobenam). Valsts budžeta līdzekļu taupīšana pati par sevi ir leģitīms mērķis. Iespējams, ka arī valsts politiskās elites un oligarhu, kā arī lielo amatalgu interešu ievērošana (nemaksāt augstākus nodokļus no augstākiem ienākumiem), nosacīti varētu uzskatīt par leģitīmu , jo politiskā elite jau pati vien spriež par progresīvā ienākuma nodokļa neiespējamību un nepieļaujamību, Bet ja valsts budžeta līdzekļi tiek taupīti uz vecuma pensionāru rēķina, pat pārkāpjot šo personu Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, tad šāds mērķis nevar tikt uzskatīts par leģitīmu. Par citu pensionāru mazāk apgrūtinošu līdzekli, kā, piemēram, par progresīvo ienākuma nodokli, gan valdības, gan Saeimas ieskatā nav pat apspriežams, jo tas būtiski aizskars gan politiskās elites, gan valsts oligarhu, gan lielo amatalgu saņēmēju (kopumā – “sabiedrības” intereses.).
Tādējādi genocīda likuma pieņemšanas mērķis nav uzskatāms par leģitīmu, un tas neatbilst ne Tiesiskās paļāvības principam, ne Samērīguma principam, ne Sociāli atbildīgas valsts principam, līdz ar to genocīda likums neatbilst Satversmes 1.pantam un ir atceļams. Saeimas priekšsēdētāja paustos atzinumus uzskatām par Vispārīgiem tiesību principiem neatbilstošiem un nekorektiem attiecībā pret pensionāriem. Satversmes 109.pantā ir nostiprinātas pensionāru tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās, darbnespējas un bezdarba gadījumos. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā un konkretizētas vēl arī citos likumos, tad valsts no tām nevar atteikties, un šīm pamattiesībām nav vairs tikai deklaratīvs raksturs. To nosaka arī Sociāli atbildīgas valsts princips. Ņemot vērā, ka Satversmes 109.pantā nav konkretizēts pensionēšanās vecums, ne pensijas apmērs, likumdevējam ir pienākums šos jautājumus konkretizēt likumos izveidojot šo tiesību efektīvu īstenošanas un aizsardzības mehānismu, ievērojot Satversmē nostiprinātos pamatprincipus. Likumdevējs ir nostiprinājis Konstitucionālās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā likumā “Par sociālo drošību”, likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un konkretizējis likumā “Par valsts pensijām”. Pensiju sistēma ir izveidota kā apdrošināšanas sistēma un personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Vecuma pensija saskaņā ar likumu tiek piešķirta “uz mūžu”. Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Pamatlikumā ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt savas tiesības tiesā. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, likumdevējs ir noteicis pensijas izmaksas ierobežojumus patvaļīgi sašaurinot Satversmes 109.pantā paredzētās garantijas un likumā “Par valsts pensijām” konkretizētās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Apstrīdētās normas ir jāskata arī kopsakarībā ar Satversmes 105.pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu.
Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ja valsts ir izveidojusi noteiktu pensiju sistēmu, tad personas tiesības un tiesiskās intereses, kas izriet no šīs sistēmas, ir aplūkojamas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pantā, nostiprināto tiesību uz īpašumu kontekstā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais maksājums balstīts uz sociālās apdrošināšanas iemaksām. Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu, neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma vai finansēšanas avota, ietilpst Satversmes 105.panta pirmajā teikumā ietvertā jēdzienā “īpašums” saturā.
Likumdevējs ir noteicis jau piešķirtās pensijas izmaksas ierobežojumus, līdz ar to atzīdams, ka apsūdzētā norma ierobežo satversmes 105.panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa 2007.gada 8.jūnijā spriedumā lietā Nr. 2007-01-01. Samērīguma princips nosaka, ja valsts vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts interesēm. Lai izvērtētu vai apstrīdētā norma atbilsts Samērīguma principam, jānoskaidro:
1. Vai likumdevēja lietotie līdzekļi piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai.
2. Vai šāda rīcība nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Genocīda likuma anotācijā ir noteikts apstrīdētā likuma mērķis: valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta izdevumus un ieņēmumus. Šo mērķi mazāk sāpīgi un nepārkāpjot Satversmē garantētās pamattiesības var ar likumu ieviešot progresīvo ienākuma nodokli (personas, kuras vairāk pelna - vairāk maksā. Šāda nodokļa ieviešanas prasību daudzkārtīgi ir izteicis SVF, bet gan valdība, gan likumdevējs izliekas par “kurliem” un “nesaprot” SVF prasības būtību: neuzkraut visu smagumu tikai uz sabiedrības neaizsargāto daļu - pensionāriem, bet solidāri piesaistīt lielo algu īpašniekus un valsts politiskās elites pārstāvjus, kuri saņem vairākos tūkstošos latu mērāmas mēnešalgas. Izpildot SVF prasības tiktu ievērots Sociālā taisnīguma princips un nebūtu nepieciešamība atņemt pensionāriem pēdējos iztikas līdzekļus. Tādējādi varam secināt, ka apstrīdētā norma nav nepieciešama, ja pastāv taisnīgāks jautājuma atrisinājums - progresīvais ienākuma nodoklis, kurš ir pieņemts un darbojas lielākajā Eiropas Savienības valstu daļā un visā civilizētajā pasaulē. Valdība un likumdevējs nevēlas pat izskatīt SVF piedāvāto risinājumu, jo tas skar pašus likumdevējus un valdības locekļus kā lielo algu saņēmējus. Pensionāru ieskatā tas apstāklis, ka valsts politiskā elite, kura pieder pie lielo algu saņēmējiem nevēlas piedalīties progresīvā nodokļa maksāšanā no saviem lielajiem ienākumiem, nevarētu būt par pamatojumu, lai valsts budžetu stabilizētu vienīgi uz pensionāru rēķina. Tādējādi anotācijā norādīto mērķi ir iespējams panākt ar visā pasaulē aprobēta likuma pieņemšanu un nav nepieciešams atņemt pēdējos uzturlīdzekļus pensionāriem. Nav nepieciešams izsludināt genocīdu pret pensionāriem. Tā kā apstrīdētā likuma norma neatbilst Samērīguma principam, tā ir prettiesiska un atceļama. Ārkārtas situācijās pensijas nevar tikt samazinātas, pārkāpjot līdzsvaru starp personas un sabiedrības interesēm.
Sociāli atbildīgas valsts principa mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskās sociālās atšķirības. Personām, kuras saņem vairāku tūkstošu latu mēnešalgu būtu pienākums maksāt lielāku nodokli ne kā personām, kuras saņem minimālo algu vai tuvu tai. Eiropas dalībvalstij, kurā ir visvairāk miljonāru, būtu jānodrošina sociālais taisnīgums, un lielo ienākumu guvējiem arī būtu jāpiedalās valsts nodokļu maksāšanā progresīvā ienākuma nodokļa formā. Valdības un likumdevēja pārstāvju nevēlēšanās ieviest valstī progresīvo ienākuma nodokli nevarētu būt par pamatu genocīda izsludināšanai pret mazāk nodrošinātām personām. Sociālais taisnīgums ietver rūpes par sociālo atšķirību iznīcināšanu un vājāko aizsardzību.
Satversmes Tiesa jau 2002.gada 19.marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 norādīja uz sekām, kādas rodas personai valstij veicot šādus nepamatotus pensiju samazinājumus. Strādājošie pensionāri tiek netieši diskriminēti salīdzinājumā ar personām, kuras atrodas darba attiecībās. Pensionāri nevar brīvi izvēlēties nodarbošanos, jo izvēloties nodarbošanos, pensionāriem tiek ierobežotas tiesības saņemt “uz mūžu” piešķirto pensiju, jo sākot strādāt persona zaudē pensiju. Tādējādi šāda situācija ir Vienlīdzības principa - Satversmes 91.panta pārkāpums.
Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze savā atbildes rakstā cenšas apgalvot, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz likumdevējam atkāpties no Satversmē garantētās un ar likumu noteiktās prakses. Pēc G.Daudzes ieskatiem neviens no tiesiskuma principiem neliedz atkāpties no personai labvēlīgākā tiesiskā regulējuma, ja indivīdam dota iespēja saprast šādas rīcības motivāciju. Tieši to mēs vēlāmies norādīt, ka pensionāriem nav ticis motivēti izskaidrots, kāda iemesla dēļ vairāku tūkstošu latu mēnešalgu saņēmēji tiek saudzēti un pasargāti no viņiem nevēlamā progresīvā nodokļa ieviešanas, ko daudzkārtīgi ir pieprasījis SVF, bet pensionāri, kuri cenšas piestrādāt, lai nodrošinātu savas minimālās visbūtiskākās vajadzības - dzīvokļa un komunālo maksājumu nomaksu, valsts jauno un palielināto nodokļu nomaksu, medicīniskās aprūpes saņemšanu, atlicinot vēl arī nedaudz latu pārtikai, transportam un bērnu skološanai, tiek pakļauti genocīdam, ierobežojot viņu jau tā pieticīgās vecuma pensijas. Kategoriski nevaram piekrist G.Daudzes subjektīvam ieskatam par atkāpšanos no Tiesiskās paļāvības principa, kā konstitucionālās vērtības, konfrontējot to ar kādu citu konstitucionālo vērtību. Valdībai un likumdevējam bija plaši jāizskaidro plašsaziņas līdzekļos, kāpēc viena sociālā grupa - valsts politiskā elite, lielo algu saņēmēji ir vairāk aizsargājami no progresīvā nodokļa ieviešanas, bet cita sociālā grupa- pensionāri tajā pašā laikā ir pakļauti genocīdam.
Nav saprotams kādā veidā Saeimas priekšsēdētājs Sociālā taisnīguma principu piemēro dažādi un atšķirīgi valsts politiskās elites un lielo algu saņēmējiem un maznodrošinātiem pensionāriem, kuri strādā, lai nodrošinātu savas un savas ģimenes izdzīvošanu ekonomiskās krīzes apstākļos.
Nevar piekrist G.Daudzem, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz atkāpties no pensionāriem likumīgi iegūtām tiesībām, kā arī nevar piekrist dažādu konstitucionālo vērtību konfrontēšanai, jo tas izskatās pēc Satversmes Tiesas vairākiem spriedumiem neatbilstošas demagoģijas. Saeima uzskata, ka vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā, likumpārkāpējam ir rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu, un tiesiskās paļāvības mehāniska aizsardzība gadījumos, kad likumdevēja ieskatā tā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālās vērtībām (jo tā to uzskata likumdevējs), nav un nevar būt absolūta. Ar šo viedokli likumdevējs - Saeima faktiski atceļ LR Satversmi un uzurpē sev tiesības Satversmes Tiesas vietā veikt Satversmes pantu izvērtēšanu. Kuras no konstitucionālām vērtībām likumdevējs respektēs, bet kuras uzskatīs par mazsvarīgākām un vērā neņemamām. No šāda atzinuma var secināt, ka likumdevējs arī Satversmes Tiesas spriedumos doto interpretāciju neuzskata par nopietni vērā ņemamu. Tā ir bīstama un nepieļaujama tendence tiesiskā valstī, jo tādējādi likumdevējs ignorē tiesu varu. Praksē tas izpaužas tādējādi, ka Satversmes Tiesa 2002.gada 19.martā taisīja spriedumu par strādājošo pensionāru pensijas izņemšanas neatbilstību Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem, bet likumdevējs - Saeima, uzspļaujot Satversmes Tiesas dotai interpretācijai, atkārtoti veic to pašu un pieņem genocīda likumu pret pensionāriem. Ejot pat tālāk - G.Daudze apšauba Satversmē garantēto konstitucionālo vērtību respektēšanas nepieciešamību. Ja Saeima atsakās ņemt vērā Latvijas Republikas Satversmi un cenšas ieviest likumdevēja rīcībā rupju patvaļu, tad rodas pamatots jautājums - vai šādu Saeimu nav jāpadzen pirms termiņa. Jo līdz ar to Saeima pārkāpj saskaņā ar Satversmes prasībām doto zvērestu. Tas būtībā ir valsts prezidenta pienākums. Pirms G.Daudzes neviena Saeima nav iedrošinājusies uzspļaut LR Satversmē garantētām pamattiesībām un apšaubīt Satversmes Tiesas spriedumus vai prasīt Satversmes Tiesai pārvērtēt iepriekšējos spriedumos doto interpretāciju. Pašreizējās Saeimas priekšsēdētājs to dara nekautrējoties un atklātā tekstā, iesniedzot Satversmes Tiesai savus filozofiskos un demokrātijai bīstamos apcerējumus, kuriem nav ne juridiska, ne morāla seguma.
Pilnībā piekrītam tiesībsarga 2009.gada 7.oktobra atzinumam, ka šāda likumdošanas prakse demokrātiskā valstī atzīstama par nepieņemamu. G.Daudzes paustais viedoklis ir tiešā pretrunā ar Saeimas juridiskā biroja vadītāja Kusiņa kunga doto genocīda likuma vērtējumu.
Uzskatām, ka apstrīdētās likuma 2.panta pirmā daļa un 3.panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem un šāds pret pensionāriem vērsts genocīda likums ir atceļams.
Vēršam Latvijas sabiedrības un Satversmes Tiesas uzmanību , ka Latvijas bankas prezidenta I.Rimšēvica sniegtajā informācijā ir konkrēta atbilde par to, ka starptautiskie aizdevēji nepieprasīja pensiju izmaksu samazināšanu, bet vairākkārtīgi ieteica progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Bet gan valdība, gan likumdevējs budžeta sakārtošanas iespēju, kas neskartu sociāli visneaizsargātākās grupas - pensionāru Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, nav veikusi ne publiska apspriešana, ne analīzi. Jautājums tika parodētā formā piedāvāts MK izskatīšanai, lai to nogremdētu..
Imants Burvis
LR pilsonis
TNSS, atbalstot šo pensionāru cīņu par savu tiesību ievērošanu, uzskata par neiespējamu uzsākt nacionalizācijas procesu valstī ar pensiju atņemšanu laikā, kad negodīgi veiktās valsts īpašumu privatizācijas rezultātā valsts ir tik izlaupīta, ka pat nespējot pildīt Satversmē noteiktās funkcijas. Tāpēc esam veikuši Saeimas priekšsēdētāja skaidrojumu analīzi un daudzu pensionāru viedokļa apkopojumu, kuru piedāvājam informācijai.
Savos skaidrojamos Satversmes Tiesai lietā par pensionāru personīgā īpašuma – pensijas nacionalizāciju, Saeimas priekšsēdētājs norāda, ka pensionāru aplaupīšanu noteica objektīvi faktori, kas saistīti ar ekonomisko situāciju valstī un Latvijas budžeta iespējām. Tomēr konkrēti nenorāda un neanalizē kādi ir šie noteicošie faktori.
Kādi tad ir šie faktori?
1. Reāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzu pēdējo gadu laikā veikusi valsts politiskā elite un tās ielikteņi valsts uzņēmumu padomēs un valdēs. Neskatoties uz SVF pārstāvju prasībām un daudzkārtīgiem atgādinājumiem, Saeima un MK pat necentās uzsākt politisko partiju barotavu likvidēšanu. Šajā barotavās aizgāja daudzi miljoni latu. Kopš 2009.gada sākuma, laikā kad valdība baidīja tautu ar ekonomisko krīzi un pastāvīgi apgalvoja, ka drīzumā kļūs vēl grūtāk, netika darīts nekas, lai pārtrauktu valsts budžeta līdzekļu bezjēdzīgu izšķērdēšanu. Arī 2009.gada pirmajā pusē turpinājās nevajadzīga sinekūru - valžu un padomju uzturēšana. Ja katram valdes loceklim bija noteikta no 4 līdz 6 tūkstošiem latu liela mēnešalga, tad dažam mēnešalga pārsniedza 26 tūkstošu latu un gadā „nopelnītais” pārsniedza pat 130 tūkstošus latu ( Rīgas lidosta). Par valžu locekļiem tika nozīmēti radi un draugi , pat šoferi un viņu dēli, un tas notika valdības izsludinātās krīzes apstākļos. Tātad viens no faktoriem kurš noklusēts Saeimas atbildes vēstulēs ST, ir totāla valsts resursu izlaupīšana, ko daudzus gadus veikusi valsts politiskā elite un tai pietuvinātie ierēdņi. Neskatoties uz SVF daudzkārtīgiem aizrādījumiem, valsts finansu līdzekļu izlaupīšana notika straujos tempos. Tika būvēti pasaulē dārgākie tilti, uzsākta dārgākās bibliotēkas būve, noslēgts līgums par koncertzāles būvniecību pilnīgi nepiemērotā vietā. Lai glābtu politiskās elites personīgos noguldījumus “Pareks” bankā, ar valsts budžeta līdzekļiem tika paglābta no bankrota privāta komercbanka un tās bankrota sagatavotāji- īpašnieki.
2. Pēdējos gados aizvien tika paplašināta ierēdņu armija, radītas nevajadzīgas valsts aģentūras, komisijas un kapitālsabiedrības, kuras strādāja nevis valsts attīstības virzienā, bet faktiski traucēja normālu uzņēmējdarbību un veicināja korupciju.
3. Valsts politiskā elite nodrošināja ar labi apmaksātu darbu ne tikai savus ģimenes locekļus, bet arī radus un draugus un pat savu apkalpojošo personālu (šoferus, stilistes utt.).
4. Glābjot privātu komercbanku, valdība nodrošināja, ka bankas īpašnieki par bankas novešanu līdz bankrotam vēl līdz šim brīdim saņem vairāku simtu tūkstošu latu lielas dividendes mēnesī. To visu labi zināja arī LR Saeima un tās priekšsēdētājs G.Daudze, kurš savās atbildes vēstulēs gan atsaucas uz “faktoriem”, bet tos apzināti nenorāda.
Pensionāri no savu algu atskaitījumiem Sociālā budžetā bija veikuši uzkrājumus aptuveni viena miljarda latu apmērā. Šis miljards klusi un nemanot no sociālā budžeta pazuda vienas nakts laikā. Tiesiskā un demokrātiskā valstī par sociālā budžeta izlaupīšanu būtu uzsākta kriminālvajāšana un vainīgie tiktu saukti pie atbildības. Kas norāda uz to, ka arī Latvijas Ģēnerālprokuratūra nav tiesiskas valsts nodrošinātājs, bet tikai politisku pasūtījumu veicējs un sinekūra.
LR valdība un Saeima, kuras pārstāv valdošas politiskās elites (oligarhijas) intereses, kā vienu no pieņemamām izejām no radītās situācijas, ignorējot Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta spriedumu pensiju nelikumīgas izņemšanas lietā, iemidzinot pensionāru uzmanību, publiski vairākkārtīgi paziņoja plašsaziņas līdzekļos, ka pensijas netiks aizskartas (pēdējais publiskais paziņojums notika iepriekšējā dienā pirms pašvaldību vēlēšanām), bet jau nākošajā dienā pēc vēlēšanām paziņoja, ka, pakļaujoties SVF ( pēc būtības tā ir kredītdevēja apmelošana izmantojot to, ka viņš nevar pats sniegt atbildi šajā jautājumā ) spiedienam, pensijas tiks samazinātas nestrādājošiem par 10%, bet strādājošiem pensionāriem par 70%). Šis genocīda likums tika pieņemts triecientempā, neļaujot pensionāriem attapties, un Valsts prezidents likumu izsludināja bez liekas kavēšanās un pārdomām. Rezultātā likums ir iznācis brāķis, sasteigts un neizdiskutēts. Sociāli netaisns. Strādājošie pensionāri katru mēnesi ienesa nodokļus gan valsts pamatbudžetā, gan sociālajā budžetā, bet sakarā ar genocīda likuma izsludināšanu nodokļu ieplūdi zaudēja gan sociālais, gan valsts pamatbudžets. Pensionāri lielākajā vairākumā pārtrauca darba attiecības un kļuva par valsts vecuma pensiju saņēmējiem. Tādējādi, pārkāpjot Satversmes Tiesas vairākkārtīgi doto interpretāciju, Valdība iniciēja nepārdomātu rīcību un, līdzīgi kā ar PVN nodokļa paaugstināšanu, atkal saņēma pretēju efektu. Strādājošus pensionārus no nodokļu maksātājiem pārvērta par sociālā budžeta patērētājiem, tajā vairs nekā nepieliekot. Vienlaicīgi brīvu darba vietu radīts netika. Šo genocīda likumu, kurš ir pretrunā ar Satversmes Tiesas spriedumā doto interpretāciju, Saeima pieņēma steidzamības kārtā bez domāšanas.
Pensionāri šo nepārdomāto un steigā pieņemto likumu uzskata par genocīda likumu, kas vērsts pret pensionāriem šādu iemeslu dēļ:
Veciem cilvēkiem ir būtiska nepieciešamība pēc zālēm un medicīnas iestāžu pakalpojumiem. Medicīnas iestāžu pakalpojumi ir saņemami tikai par īpaši augstu maksu un pensionāriem bez papildus ienākumiem vispār nav pieejami. Zāļu cenas ir pēdējā laikā stipri paaugstinājušās. Vienlaicīgi kompensējamo zāļu saraksts ir ievērojami samazināts. Tātad zāles ir kļuvušās nepieejamas.
Pārtika ir kļuvusi dārgāka un tai ir uzlikts papildus PVN nodoklis, kurš paaugstināts līdz 21% bijušo 18% vietā.
Valstī tiek piemērots līdz šim nebijis mājokļa nodoklis, kurš veidots apzināti sociāli netaisns. Saudzējošs pret lielo nekustāmo īpašumu īpašniekiem. Visi komunālie pakalpojumi ievērojami sadārdzināti. Tajā pašā laikā pensionāriem tiek samazināta pensija par 10%, bet strādājošiem pensionāriem pat par 70 %, kad strādāšana kļūst neefektīva. Ar šo likumu strādājošiem pensionāriem nodokļos vairāk tiek atvilkts, nekā viņi var nopelnīt ar strādāšanu maksājot valsts nodokļus.
Pēdējos gados katru gadu valstī nosalst aptuveni 300 bezpajumtnieku, bet pašnāvībās, saskaņā ar statistikas datiem, „labprātīgi” katru gadu aiziet no dzīves vairāk kā 600 cilvēku, galvenokārt pensionāri,. Kuri nevar izdzīvot ar pieticīgo pensiju, lai samaksātu par dzīvokļa īri, nesamērīgi dārgo veselības aprūpi, un pārtiku.
LR pamatlikuma- Satversmes 1.pants garantē, ka Latvija ir tiesiska, neatkarīga un demokrātiska republika. No Satversmes 1.panta izriet, ka Latvijas pamatlikums garantē Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Sociālas valsts principu , Labas pārvaldības principu, Likuma varas principu, Sociālās solidaritātes principu. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto likumu, kas paredz “uz mūžu” piešķirtās vecuma pensijas samazināšanu par 10% vai pat 70 %, ir rupji pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu un Sociāli atbildīgas valsts principu.
Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka valsts iestādēm savā rīcībā jābūt konsekventām, jāievēro tiesiskā paļāvība. Indivīds, konkrēti pensionārs, varēja paļauties, ka uz likuma pamata “uz mūžu” piešķirtā pensija, viņā paša nopelnītā, tiks nodrošināta uz Solidaritātes principa pamata līdz mūža galam. Pensionāri varēja paļauties uz likumīgi piešķirtās pensijas pastāvību un nemainīgumu, jo pensija ir piešķirta Satversmes 109.panta garantētā kārtībā un aprēķināta uz likuma “Par valsts pensijām” pamata. Pensionārs visu savu mūžu, tai skaitā arī laikā no 1996.gada, ir godprātīgi pildījis likumu normas un veicis sociālo iemaksu maksājumus.
Satversmes Tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi, ka vecuma pensija ir sociālās politikas jautājums ar ilglaicīgu raksturu, un pensiju tiesiskajam regulējumam nepieciešama stabilitāte, tādēļ tiesiskam regulējumam ir jābūt stabilam un nemainīgam, lai pensionārs varētu droši plānot savu nākotni (Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2001-12-01 (19.03.2002.), Satversmes Tiesas spriedums lietā Nr. 2004-03-01 (25.10.2004.)).
Likumdevējs - Saeima, pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, ir atkāpies no iepriekš pieņemtā likumīgā un tiesiskā regulējuma, tātad ir pārkāpis Tiesiskās paļāvības principu. Likuma anotācijā ir norādīts, ka šis likums ir pieņemts, lai sabalansētu valsts pamatbudžetu. Tādējādi likumdevējs bija informēts, ka Satversmes Tiesa jau vairākkārtīgi ir atzinusi pensiju izņemšanu par prettiesisku un neatbilstošu tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem - Satversmes 1.pantam. Pārkāpts tiek arī Satversmes 109.panta un Satversmes 91.pants. Likumdevējs nav paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Pensionāru “uz mūžu” piešķirtā pensija ir aprēķināta uz likuma pamata “Par valsts pensijām” un atbilstoši Satversmes 109.pantā dotai garantijai. Likums “Par valsts pensijām” ir spēkā vairāk kā 12 gadus, kopš 1996.gada 1.janvāra. Pensiju likuma 30.pants nosaka, ka “Vecuma pensija tiek piešķirta “uz mūžu””. Pensiju aprēķināšana ir balstīta uz noteiktiem principiem un darbojas ilgstošu laika periodu, tādējādi ir nostiprinājies Tiesiskās paļāvības princips, ka vienreiz likumīgi iegūta tiesība nevar tikt patvaļīgi atņemta. Personas pensijas pamatā ir tās veiktās sociālās iemaksas. Pensijas aprēķina pamātā ir katra pensionāra darba periodā uzkrātais pensijas kapitāls. Tā ir aprēķināta uz spēkā esoša likuma “Par valsts pensijām” pamata, Tādēļ pensionāra paļaušanās uz piešķirto pensiju, kā pensionāra vienīgo iztikas līdzekli, ir likumīga, pamatota un saprātīga, un šis tiesiskais regulējums ir darbojies ilgstošu laika periodu, ir bijis noteikts un nemainīgs. Likumdevējam ir tikuši iesniegti vairāki saudzējoši priekšlikumi. Neviens no šiem priekšlikumiem netika izskatīts. Likumprojekts ir izskatīts steidzamības kārtā un pieņemts bez domāšanas par šā genocīda likuma iespējamām sekām. Valdībai un likumdevējam bija iespēja citādā, pensionāru saudzējošākā veidā, nodrošināt valsts pamatbudžeta samazinājumu - ieviešot progresīvo ienākumu nodokli. Saskaņā ar šādu nodokli personas, kuras saņem nesamērīgi lielas algas, kas pārsniedz vairākus tūkstošus latu mēnesī, vai vairākus simtus tūkstošus latus gadā, maksātu lielāku nodokli nekā personas, kuras saņem samērā nelielas algas. Latvijas valdība pārstāv Latvijas politiskās elites un oligarhu intereses un šādā progresīvā nodokļa ieviešanas iespēju pat nediskutēja. Valdība pati saņem vairāku tūkstošu latu algas, par valsts novešanu krīzē, un nav ieinteresēta savu nesamērīgi lielo algu samazināšanā maksājot lielākus nodokļus, nekā tās personas, kuras saņem minimālo algu nodrošinot nodokļu ieplūšanu valsts kasē. Valdība aizstāv oligarhu un bagāto intereses un kā vienīgo iespēju saskata pensionāru “uz mūžu” piešķirto pensiju nacionalizāciju jeb ekspropriāciju. Valdība, iesniedzot genocīda likumprojektu Saeimai, zināja par vairākiem Satversmes Tiesas spriedumiem attiecībā par pensijām, bet tomēr nolēma steidzamības kārtā, bez apdomāšanās, šo genocīda likumu pieņemt un iespējams ar spiedienu uz Satversmes Tiesu panākt šā genocīda likuma atzīšanu par pieņemamu tiesiskā un demokrātiskā valstī. Pat atzīstot, ka viņas vadībā valsts ir pilnībā izzagta un novesta līdz bankrota robežai.
Tiesiskās paļāvības principam ir būtiska loma tiesiskas valsts pastāvēšanā. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesisko stabilitāti, bet personas ir tiesīgas paļauties uz to, ka valsts godprātīgi pildīs valsts likumus un nodrošinās Satversmē garantēto cilvēku pamattiesību realizāciju. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem valsts ir pārkāpusi Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, Vienlīdzības principu. Saeima savās atrakstīšanās vēstulēs norāda, ka apstrīdēto normu mērķis ir valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos un nepieciešams ir sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus.
Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze atsaucas uz Satversmes 116.pantu, norādot uz nepieciešamību ievērot citu personu likumīgās tiesības un tiesiskās intereses. Acīmredzot zem citām personām ir jāsaprot valsts politiskās elites pārstāvji un citi milzīgo lielo mēnešalgu saņēmēji, kuru tiesību un interešu ierobežojums slēpjas progresīvā ienākumu nodokļa likuma noraidīšanā, lai lielo algu saņēmēji neciestu no progresīvā ienākumu nodokļa sloga. Valdība un Saeima pārstāv politiskās elites un valsts bagātāko personu intereses un cenšas nosargāt šīs intereses, nepieļaujot progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Tādēļ ir saprotama Saeimas priekšsēdētāja atsaukšanās uz Satversmes 116.pantu. Saeima nevar pieļaut, ka Šķēle un Kalvītis maksātu progresīvo ienākumu nodokli, tādēļ ar likumu valsts glābšana no bankrota ir uzlikta uz pensionāru stiprajiem un darbā norūdītajiem pleciem.
G.Daudze vairākos rakstos norāda, ka ievērots ir Samērīguma princips, jo ar pensiju nacionalizāciju tiekot nodrošināts valsts budžeta piepildījums uz sociālā budžeta līdzekļu rēķina un sabiedrības (politiskās elites un tai pielīdzināmo lielo algu saņēmēju) intereses netiek aizskartas, un progresīvā ienākumu nodokļa pieņemšana pat netiek izskatīta, lai netraucētu sabiedrības - lielo ienākumu guvēju naktsmieru, uzliekot arī tiem pienākumu solidāri piedalīties valsts glābšanā no bankrota.
Genocīda likuma 1.pants nosaka, ka likuma mērķis ir sniegt personām (saprast pensionāriem) sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros. Savukārt likuma anotācijā parādās šā genocīda likuma patiesais mērķis. Anotācijas 1.sadaļas 3.punktā ir norādīts, ka apstrīdēto normu mērķis ir ne tikai valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskajās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus, bet arī citu personu (saprast valsts politiskās elites un lielo algu saņēmēju) tiesību nodrošināšana (saprast netikt pakļautiem progresīvā ienākuma nodokļa Damokla zobenam). Valsts budžeta līdzekļu taupīšana pati par sevi ir leģitīms mērķis. Iespējams, ka arī valsts politiskās elites un oligarhu, kā arī lielo amatalgu interešu ievērošana (nemaksāt augstākus nodokļus no augstākiem ienākumiem), nosacīti varētu uzskatīt par leģitīmu , jo politiskā elite jau pati vien spriež par progresīvā ienākuma nodokļa neiespējamību un nepieļaujamību, Bet ja valsts budžeta līdzekļi tiek taupīti uz vecuma pensionāru rēķina, pat pārkāpjot šo personu Tiesiskās paļāvības principu, Samērīguma principu, tad šāds mērķis nevar tikt uzskatīts par leģitīmu. Par citu pensionāru mazāk apgrūtinošu līdzekli, kā, piemēram, par progresīvo ienākuma nodokli, gan valdības, gan Saeimas ieskatā nav pat apspriežams, jo tas būtiski aizskars gan politiskās elites, gan valsts oligarhu, gan lielo amatalgu saņēmēju (kopumā – “sabiedrības” intereses.).
Tādējādi genocīda likuma pieņemšanas mērķis nav uzskatāms par leģitīmu, un tas neatbilst ne Tiesiskās paļāvības principam, ne Samērīguma principam, ne Sociāli atbildīgas valsts principam, līdz ar to genocīda likums neatbilst Satversmes 1.pantam un ir atceļams. Saeimas priekšsēdētāja paustos atzinumus uzskatām par Vispārīgiem tiesību principiem neatbilstošiem un nekorektiem attiecībā pret pensionāriem. Satversmes 109.pantā ir nostiprinātas pensionāru tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās, darbnespējas un bezdarba gadījumos. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā un konkretizētas vēl arī citos likumos, tad valsts no tām nevar atteikties, un šīm pamattiesībām nav vairs tikai deklaratīvs raksturs. To nosaka arī Sociāli atbildīgas valsts princips. Ņemot vērā, ka Satversmes 109.pantā nav konkretizēts pensionēšanās vecums, ne pensijas apmērs, likumdevējam ir pienākums šos jautājumus konkretizēt likumos izveidojot šo tiesību efektīvu īstenošanas un aizsardzības mehānismu, ievērojot Satversmē nostiprinātos pamatprincipus. Likumdevējs ir nostiprinājis Konstitucionālās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā likumā “Par sociālo drošību”, likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un konkretizējis likumā “Par valsts pensijām”. Pensiju sistēma ir izveidota kā apdrošināšanas sistēma un personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Vecuma pensija saskaņā ar likumu tiek piešķirta “uz mūžu”. Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Pamatlikumā ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt savas tiesības tiesā. Pieņemot genocīda likumu pret pensionāriem, likumdevējs ir noteicis pensijas izmaksas ierobežojumus patvaļīgi sašaurinot Satversmes 109.pantā paredzētās garantijas un likumā “Par valsts pensijām” konkretizētās tiesības un sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Apstrīdētās normas ir jāskata arī kopsakarībā ar Satversmes 105.pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu.
Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ja valsts ir izveidojusi noteiktu pensiju sistēmu, tad personas tiesības un tiesiskās intereses, kas izriet no šīs sistēmas, ir aplūkojamas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pantā, nostiprināto tiesību uz īpašumu kontekstā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais maksājums balstīts uz sociālās apdrošināšanas iemaksām. Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu, neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma vai finansēšanas avota, ietilpst Satversmes 105.panta pirmajā teikumā ietvertā jēdzienā “īpašums” saturā.
Likumdevējs ir noteicis jau piešķirtās pensijas izmaksas ierobežojumus, līdz ar to atzīdams, ka apsūdzētā norma ierobežo satversmes 105.panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa 2007.gada 8.jūnijā spriedumā lietā Nr. 2007-01-01. Samērīguma princips nosaka, ja valsts vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts interesēm. Lai izvērtētu vai apstrīdētā norma atbilsts Samērīguma principam, jānoskaidro:
1. Vai likumdevēja lietotie līdzekļi piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai.
2. Vai šāda rīcība nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Genocīda likuma anotācijā ir noteikts apstrīdētā likuma mērķis: valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta izdevumus un ieņēmumus. Šo mērķi mazāk sāpīgi un nepārkāpjot Satversmē garantētās pamattiesības var ar likumu ieviešot progresīvo ienākuma nodokli (personas, kuras vairāk pelna - vairāk maksā. Šāda nodokļa ieviešanas prasību daudzkārtīgi ir izteicis SVF, bet gan valdība, gan likumdevējs izliekas par “kurliem” un “nesaprot” SVF prasības būtību: neuzkraut visu smagumu tikai uz sabiedrības neaizsargāto daļu - pensionāriem, bet solidāri piesaistīt lielo algu īpašniekus un valsts politiskās elites pārstāvjus, kuri saņem vairākos tūkstošos latu mērāmas mēnešalgas. Izpildot SVF prasības tiktu ievērots Sociālā taisnīguma princips un nebūtu nepieciešamība atņemt pensionāriem pēdējos iztikas līdzekļus. Tādējādi varam secināt, ka apstrīdētā norma nav nepieciešama, ja pastāv taisnīgāks jautājuma atrisinājums - progresīvais ienākuma nodoklis, kurš ir pieņemts un darbojas lielākajā Eiropas Savienības valstu daļā un visā civilizētajā pasaulē. Valdība un likumdevējs nevēlas pat izskatīt SVF piedāvāto risinājumu, jo tas skar pašus likumdevējus un valdības locekļus kā lielo algu saņēmējus. Pensionāru ieskatā tas apstāklis, ka valsts politiskā elite, kura pieder pie lielo algu saņēmējiem nevēlas piedalīties progresīvā nodokļa maksāšanā no saviem lielajiem ienākumiem, nevarētu būt par pamatojumu, lai valsts budžetu stabilizētu vienīgi uz pensionāru rēķina. Tādējādi anotācijā norādīto mērķi ir iespējams panākt ar visā pasaulē aprobēta likuma pieņemšanu un nav nepieciešams atņemt pēdējos uzturlīdzekļus pensionāriem. Nav nepieciešams izsludināt genocīdu pret pensionāriem. Tā kā apstrīdētā likuma norma neatbilst Samērīguma principam, tā ir prettiesiska un atceļama. Ārkārtas situācijās pensijas nevar tikt samazinātas, pārkāpjot līdzsvaru starp personas un sabiedrības interesēm.
Sociāli atbildīgas valsts principa mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskās sociālās atšķirības. Personām, kuras saņem vairāku tūkstošu latu mēnešalgu būtu pienākums maksāt lielāku nodokli ne kā personām, kuras saņem minimālo algu vai tuvu tai. Eiropas dalībvalstij, kurā ir visvairāk miljonāru, būtu jānodrošina sociālais taisnīgums, un lielo ienākumu guvējiem arī būtu jāpiedalās valsts nodokļu maksāšanā progresīvā ienākuma nodokļa formā. Valdības un likumdevēja pārstāvju nevēlēšanās ieviest valstī progresīvo ienākuma nodokli nevarētu būt par pamatu genocīda izsludināšanai pret mazāk nodrošinātām personām. Sociālais taisnīgums ietver rūpes par sociālo atšķirību iznīcināšanu un vājāko aizsardzību.
Satversmes Tiesa jau 2002.gada 19.marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 norādīja uz sekām, kādas rodas personai valstij veicot šādus nepamatotus pensiju samazinājumus. Strādājošie pensionāri tiek netieši diskriminēti salīdzinājumā ar personām, kuras atrodas darba attiecībās. Pensionāri nevar brīvi izvēlēties nodarbošanos, jo izvēloties nodarbošanos, pensionāriem tiek ierobežotas tiesības saņemt “uz mūžu” piešķirto pensiju, jo sākot strādāt persona zaudē pensiju. Tādējādi šāda situācija ir Vienlīdzības principa - Satversmes 91.panta pārkāpums.
Saeimas priekšsēdētājs G.Daudze savā atbildes rakstā cenšas apgalvot, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz likumdevējam atkāpties no Satversmē garantētās un ar likumu noteiktās prakses. Pēc G.Daudzes ieskatiem neviens no tiesiskuma principiem neliedz atkāpties no personai labvēlīgākā tiesiskā regulējuma, ja indivīdam dota iespēja saprast šādas rīcības motivāciju. Tieši to mēs vēlāmies norādīt, ka pensionāriem nav ticis motivēti izskaidrots, kāda iemesla dēļ vairāku tūkstošu latu mēnešalgu saņēmēji tiek saudzēti un pasargāti no viņiem nevēlamā progresīvā nodokļa ieviešanas, ko daudzkārtīgi ir pieprasījis SVF, bet pensionāri, kuri cenšas piestrādāt, lai nodrošinātu savas minimālās visbūtiskākās vajadzības - dzīvokļa un komunālo maksājumu nomaksu, valsts jauno un palielināto nodokļu nomaksu, medicīniskās aprūpes saņemšanu, atlicinot vēl arī nedaudz latu pārtikai, transportam un bērnu skološanai, tiek pakļauti genocīdam, ierobežojot viņu jau tā pieticīgās vecuma pensijas. Kategoriski nevaram piekrist G.Daudzes subjektīvam ieskatam par atkāpšanos no Tiesiskās paļāvības principa, kā konstitucionālās vērtības, konfrontējot to ar kādu citu konstitucionālo vērtību. Valdībai un likumdevējam bija plaši jāizskaidro plašsaziņas līdzekļos, kāpēc viena sociālā grupa - valsts politiskā elite, lielo algu saņēmēji ir vairāk aizsargājami no progresīvā nodokļa ieviešanas, bet cita sociālā grupa- pensionāri tajā pašā laikā ir pakļauti genocīdam.
Nav saprotams kādā veidā Saeimas priekšsēdētājs Sociālā taisnīguma principu piemēro dažādi un atšķirīgi valsts politiskās elites un lielo algu saņēmējiem un maznodrošinātiem pensionāriem, kuri strādā, lai nodrošinātu savas un savas ģimenes izdzīvošanu ekonomiskās krīzes apstākļos.
Nevar piekrist G.Daudzem, ka nedz Tiesiskās stabilitātes, nedz Taisnīguma princips neliedz atkāpties no pensionāriem likumīgi iegūtām tiesībām, kā arī nevar piekrist dažādu konstitucionālo vērtību konfrontēšanai, jo tas izskatās pēc Satversmes Tiesas vairākiem spriedumiem neatbilstošas demagoģijas. Saeima uzskata, ka vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā, likumpārkāpējam ir rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu, un tiesiskās paļāvības mehāniska aizsardzība gadījumos, kad likumdevēja ieskatā tā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālās vērtībām (jo tā to uzskata likumdevējs), nav un nevar būt absolūta. Ar šo viedokli likumdevējs - Saeima faktiski atceļ LR Satversmi un uzurpē sev tiesības Satversmes Tiesas vietā veikt Satversmes pantu izvērtēšanu. Kuras no konstitucionālām vērtībām likumdevējs respektēs, bet kuras uzskatīs par mazsvarīgākām un vērā neņemamām. No šāda atzinuma var secināt, ka likumdevējs arī Satversmes Tiesas spriedumos doto interpretāciju neuzskata par nopietni vērā ņemamu. Tā ir bīstama un nepieļaujama tendence tiesiskā valstī, jo tādējādi likumdevējs ignorē tiesu varu. Praksē tas izpaužas tādējādi, ka Satversmes Tiesa 2002.gada 19.martā taisīja spriedumu par strādājošo pensionāru pensijas izņemšanas neatbilstību Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem, bet likumdevējs - Saeima, uzspļaujot Satversmes Tiesas dotai interpretācijai, atkārtoti veic to pašu un pieņem genocīda likumu pret pensionāriem. Ejot pat tālāk - G.Daudze apšauba Satversmē garantēto konstitucionālo vērtību respektēšanas nepieciešamību. Ja Saeima atsakās ņemt vērā Latvijas Republikas Satversmi un cenšas ieviest likumdevēja rīcībā rupju patvaļu, tad rodas pamatots jautājums - vai šādu Saeimu nav jāpadzen pirms termiņa. Jo līdz ar to Saeima pārkāpj saskaņā ar Satversmes prasībām doto zvērestu. Tas būtībā ir valsts prezidenta pienākums. Pirms G.Daudzes neviena Saeima nav iedrošinājusies uzspļaut LR Satversmē garantētām pamattiesībām un apšaubīt Satversmes Tiesas spriedumus vai prasīt Satversmes Tiesai pārvērtēt iepriekšējos spriedumos doto interpretāciju. Pašreizējās Saeimas priekšsēdētājs to dara nekautrējoties un atklātā tekstā, iesniedzot Satversmes Tiesai savus filozofiskos un demokrātijai bīstamos apcerējumus, kuriem nav ne juridiska, ne morāla seguma.
Pilnībā piekrītam tiesībsarga 2009.gada 7.oktobra atzinumam, ka šāda likumdošanas prakse demokrātiskā valstī atzīstama par nepieņemamu. G.Daudzes paustais viedoklis ir tiešā pretrunā ar Saeimas juridiskā biroja vadītāja Kusiņa kunga doto genocīda likuma vērtējumu.
Uzskatām, ka apstrīdētās likuma 2.panta pirmā daļa un 3.panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1.pantam tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem un šāds pret pensionāriem vērsts genocīda likums ir atceļams.
Vēršam Latvijas sabiedrības un Satversmes Tiesas uzmanību , ka Latvijas bankas prezidenta I.Rimšēvica sniegtajā informācijā ir konkrēta atbilde par to, ka starptautiskie aizdevēji nepieprasīja pensiju izmaksu samazināšanu, bet vairākkārtīgi ieteica progresīvā ienākuma nodokļa likuma pieņemšanu. Bet gan valdība, gan likumdevējs budžeta sakārtošanas iespēju, kas neskartu sociāli visneaizsargātākās grupas - pensionāru Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, nav veikusi ne publiska apspriešana, ne analīzi. Jautājums tika parodētā formā piedāvāts MK izskatīšanai, lai to nogremdētu..
Imants Burvis
LR pilsonis
суббота, 28 ноября 2009 г.
Par ķēķa principiem
Jebkura ķēkša var vadīt valsti...
Bet kāpēc noteikti tas jādara ķēkšai?
Šī gada 23. novembrī jūrniecības nozares NVO vadītāji nosūtīja vēstuli Latvijas valsts prezidentam un ministru prezidentam cerībā rast loģisku risinājumu idiotiskā situācijā. Laikam jau tikai ar idiotismu Latvija var pasvītrot savu unikalitāti citu valstu vidū..?
Bez iemesla tiek atcelts no amata Latvijas Jūras Administrācijas šī brīža vadītājs un tā vietā iecelts cilvēks, kurš patiesībā nezina kas šai amatā darāms.
Bet vai tas pirmais gadījums mūsdienu Latvijas vēsturē? Šodienas Latvija ir pat unikāla citu Baltijas reģiona valstu starpā, jo tikai šeit ir vienīgā pašvaldība Baltijas jūras krastā, kura ir izdarījusi visu, lai nefunkcionētu lieliska, dabas un Dieva dota osta – Jūrmala... Šo procesu par labu algu vadīja „speciālists”- ieliktenis no politikas. Cik veiksmīgi šķērdējās valsts (nodokļu maksātāju) līdzekļi aviācijas un lidlauku biznesā, var lasīt presi. Arī tur vada politielikteņi...
Viens no ekonomiskās izaugsmes nosacījumiem Latvijā visā tās vēsturē ir bijusi kuģošana. Šodien modīgs termins – loģistika. Faktiski nozare ir viena no valsts iespējām veidot darba vietas, pilsoņu ienākumus un valstij ieņēmumus nodokļu veidā. Un diemžēl Latvijas prakse ir šādās vietās iesēdināt „savējos”, lai palīdzētu „savam biznesam”, uz valsts rēķina. Uz nodokļu maksātāju rēķina. Šobrīd Latvijā pat likumu maina, lai šādu nepotisku sistēmu (termins pēc viena no Romas imperatora Nepota vārda, kura laikā „savējo” bīdīšana amatos Romas impērijā sasniedza kulmināciju) nostiprinātu. Tiek noliegtas ierēdņu konstitucionālas tiesības partijās aizņemt amatus, tajā pat laikā pieļaujot iespēju atrodoties amatkrēslā (ar attiecīgo ietekmi) nodarboties ar biznesu. Tātad tiek aizliegta iespēja konkurēt ar politiķiem politiskajās struktūrās, atļaujot savu biznesu veidot izmantojot savas dienesta funkcijas. Pie tam uzticīga kalpošana „pareizajam” politiķim tiek atalgota ar vairākām šādām barotavām-sinekūrām. Varbūt arī šoreiz šāda lēmuma pieņemšanai attiecībā uz LJA ir tieši šāda pamatmotivācija? Jo ielikteņa visai straujā karjera ļoti īsā laikā no auto pārdošanas menedžera (netaisos noniecināt arī šo godīgo profesiju) līdz svarīgu valsts amatu pildītājam dažādās nozarēs ir simptomātiska. Ģēnijs? Tā kā neizskatās. Drīzāk izskatās par paklausīgu... bet ne jau valsts interesēm. Drīzāk kādai partijai vai personai ...
„...katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi...”Otto Bismarks fon Šenhauzens.
Daļēji šai gadījuma vainīgi, protams, arī paši jūrnieki. Pārāk viegli pieļāva nozares uzņēmumu valstij neizdevīgu privatizāciju. Pārāk viegli pieļāva veidojamās NVO – Latvijas ostas padomes pārveidošanu galīgajā variantā par valsts struktūru ar tiešo politiķu ietekmi. Piemēram, Francijā ostas padomes sastāvā ir tikai astoņu Francijas lielo ostu pārstāvji, kuri satiekas reizi gadā divu dienu apspriedē. Un valsts pārstāvis – transporta ministrs tiek pieaicināts tikai uz otrās dienas sēdi. Lai viņam darītu zināmu sagatavoto stratēģiju uz nākošo gadu... Latvijas ostu padomes darbs ir nedaudz cits Satiekas katru mēnesi, noklausās valdības pārstāvju viedokļus ( starp citu šie pārstāvji un viedokļi mainās bieži un haotiski...) un beidzot pēc 15 gadu kopdarba ir sākuši izstrādāt darbības stratēģiju... (labāk vēlu, ne kā nekad). Šāda kopsadarbība ar valsts pārstāvjiem tos ir pieradinājusi pie jūrniecības sabiedrības paklausību valsts pārstāvju – politiķu viedoklim (Kurš no profesionālā viedokļa reti kad ir bijis bez kļūdām...) Šoreiz tas ir precīzi nodemonstrēts jautājumā par Latvijas Jūras Administrāciju: „Klusēt! Klausīt! Pildīt! Un norīt iebildumus! Jūsu viedoklis jautājumā, kurā uzskatāt sevi par profesionāļiem esam, nevienu lēmuma pieņēmēju neinteresē.”
Neskatoties uz komentāriem „DELFOS” un „DIENAS” portālos, neņemos spriest par N.Freivalda un Ģ.Auškāpa pēkšņo ģenialitāti jūrniecības drošības nozares funkcionēšanas organizēšanā un vadīšanā. Bet tomēr šajā nozare vienmēr, virzot jaunus un spējīgus vadītājus, tika ievērots princips – jāiziet visas karjeras kāpnes pakāpieni. No kuģu puikas līdz pašai augšai. Kaut neilgi, bet jābūt uz katra pakāpiena. Jo šajā darbā katra kļūda nes risku dzīvībai. Ne tikai savai, daudz biežāk citu cilvēku dzīvībai. Ne tikai naudai vai mantai, bet tieši dzīvībai. Jā, protams, ka arī likums „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” ir pildīts visai savdabīgi. Tā 95.pants nosaka, ka valdes locekli var atsaukt akcionāru sapulce, ja tam ir svarīgs iemesls. Par svarīgu iemeslu jebkurā gadījumā uzskatāma rupja pilnvaru pārkāpšana, pienākumu neizpilde, likumā vai statūtos noteiktie šķēršļi šā amata ieņemšanai vai akcionāru sapulces izteiktā neuzticība. Ko pārkāpis A.Brokovskis, ja ir atsaukts no amata? Pie tam vienas dienas laikā...
Tā kā arī man bija tas gods piedalīties šīs struktūras veidošanā, uzdrošinos apgalvot, ka LJA ir nodrošināta ar augsta līmeņa profesionāļiem jūrniecības nozarē gan vadības, gan izpildes līmenī. Šajos 15. gados ir sakārtota jūrniecības drošības kontroles nozare, kas ir viena no starptautiski visplašāk regulētajām jomām. Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 6.pantā ir uzskaitīta LJA kompetence jūrlietās, ko LJA ir veiksmīgi realizējusi un būtiski attīstījusi nozari. Un ir pamatotas šaubas, vai politiķi LJA valdē (PPL/LC un TB/LNNK) spēs profesionāli vadīt specifisku valsts uzņēmumu, par kura uzdevumiem un darbību nav pat aptuvena priekšstata. Būtībā ieceļot valdes priekšsēdētāja un valdes locekļa amatos cilvēkus bez jebkādām zināšanām jūrniecības jomā, tiek sagrauta jūrniecības drošības nozare.
Bet likums „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” savā 94.panta trešajā daļā nosaka, ka par sabiedrības valdes locekli var būt fiziskā persona, kuras darba pieredze, izglītība un kvalifikācija nodrošina valdes locekļa uzdevumu profesionālu izpildi. Ir stipri apšaubāms fakts, ka partiju politiskajiem ielikteņiem, kuri jūrniecībā nav strādājuši ne vienu dienu, ir atbilstoša darba pieredze, izglītība un kvalifikācija, lai profesionāli vadītu LJA. Lai pieņemtu ļoti atbildīgus un tālejošus lēmumus jūrlietās un nozares drošībā. Lai pārstāvētu LJA starptautiskajās jūrniecības organizācijās. Jūrniecības nozare ir ļoti specifiska nozare, lai to kvalitatīvi varētu prezentēt starptautiskajās organizācijās, piemēram, IMO un IALA, neder virspusējas zināšanas. Lai kvalitatīvi varētu aizstāvēt un prezentēt Latvijas intereses, vadītājam ir jābūt nozares ekspertam. Pretējā gadījumā Latvijai tiek nodrošināta kārtējā izgāšanās starptautiskā mērogā. Tas var ietekmēt pat jau šodien uz ārzemju kuģiem nodarbinātos 15 172 Latvijas jūrniekus. Arī Latvijas ūdeņos strādājošos 1740 jūrniekus, kuri ir nodarbināti uz zvejas flotes, kā arī uz ostas un iekšējo ūdeņu kuģiem. Latvija var lepoties ar 6013 augsta līmeņa profesionāliem tirdzniecības flotes kapteiņiem un virsniekiem. Mūsu jūrnieki ir pieprasīti uz pasaules tirdzniecības flotes kuģiem, tādejādi veicinot valsts atpazīstamību pasaulē. Latvijas labā vēlams novērst neizpratni starptautiskajā jūrniecības sabiedrībā par kārtējām neizprotamajām Latvijas politiķu izdarībām.
Visā pasaulē uz jūras pastāv daudzu gadu garumā dzīvē pārbaudīts princips - mēs visi esam uz viena kuģa. Tas nozīmē, ka viss, kas uz kuģa notiek, tieši vai netieši attiecas uz jebkuru cilvēku, un jebkurš cilvēks, sākot no kapteiņa un beidzot ar kuģa puiku, ir vairāk vai mazāk atbildīgs par savu kuģi. Par tā drošību. Ja šis princips nav pieņemams mūsu valsts vadītājiem, tad nav izprotams par kādu Latvijas sabiedrības solidaritāti viņi runāja šogad valsts dzimšanas diena.
Imants Burvis,
Latvijas Republikas pilsonis,
Latvijas Hidrogrāfijas Dienesta pirmais priekšnieks,
Latvijas Jūrniecības Fonda valdes priekšsēdētājs.
Bet kāpēc noteikti tas jādara ķēkšai?
Šī gada 23. novembrī jūrniecības nozares NVO vadītāji nosūtīja vēstuli Latvijas valsts prezidentam un ministru prezidentam cerībā rast loģisku risinājumu idiotiskā situācijā. Laikam jau tikai ar idiotismu Latvija var pasvītrot savu unikalitāti citu valstu vidū..?
Bez iemesla tiek atcelts no amata Latvijas Jūras Administrācijas šī brīža vadītājs un tā vietā iecelts cilvēks, kurš patiesībā nezina kas šai amatā darāms.
Bet vai tas pirmais gadījums mūsdienu Latvijas vēsturē? Šodienas Latvija ir pat unikāla citu Baltijas reģiona valstu starpā, jo tikai šeit ir vienīgā pašvaldība Baltijas jūras krastā, kura ir izdarījusi visu, lai nefunkcionētu lieliska, dabas un Dieva dota osta – Jūrmala... Šo procesu par labu algu vadīja „speciālists”- ieliktenis no politikas. Cik veiksmīgi šķērdējās valsts (nodokļu maksātāju) līdzekļi aviācijas un lidlauku biznesā, var lasīt presi. Arī tur vada politielikteņi...
Viens no ekonomiskās izaugsmes nosacījumiem Latvijā visā tās vēsturē ir bijusi kuģošana. Šodien modīgs termins – loģistika. Faktiski nozare ir viena no valsts iespējām veidot darba vietas, pilsoņu ienākumus un valstij ieņēmumus nodokļu veidā. Un diemžēl Latvijas prakse ir šādās vietās iesēdināt „savējos”, lai palīdzētu „savam biznesam”, uz valsts rēķina. Uz nodokļu maksātāju rēķina. Šobrīd Latvijā pat likumu maina, lai šādu nepotisku sistēmu (termins pēc viena no Romas imperatora Nepota vārda, kura laikā „savējo” bīdīšana amatos Romas impērijā sasniedza kulmināciju) nostiprinātu. Tiek noliegtas ierēdņu konstitucionālas tiesības partijās aizņemt amatus, tajā pat laikā pieļaujot iespēju atrodoties amatkrēslā (ar attiecīgo ietekmi) nodarboties ar biznesu. Tātad tiek aizliegta iespēja konkurēt ar politiķiem politiskajās struktūrās, atļaujot savu biznesu veidot izmantojot savas dienesta funkcijas. Pie tam uzticīga kalpošana „pareizajam” politiķim tiek atalgota ar vairākām šādām barotavām-sinekūrām. Varbūt arī šoreiz šāda lēmuma pieņemšanai attiecībā uz LJA ir tieši šāda pamatmotivācija? Jo ielikteņa visai straujā karjera ļoti īsā laikā no auto pārdošanas menedžera (netaisos noniecināt arī šo godīgo profesiju) līdz svarīgu valsts amatu pildītājam dažādās nozarēs ir simptomātiska. Ģēnijs? Tā kā neizskatās. Drīzāk izskatās par paklausīgu... bet ne jau valsts interesēm. Drīzāk kādai partijai vai personai ...
„...katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi...”Otto Bismarks fon Šenhauzens.
Daļēji šai gadījuma vainīgi, protams, arī paši jūrnieki. Pārāk viegli pieļāva nozares uzņēmumu valstij neizdevīgu privatizāciju. Pārāk viegli pieļāva veidojamās NVO – Latvijas ostas padomes pārveidošanu galīgajā variantā par valsts struktūru ar tiešo politiķu ietekmi. Piemēram, Francijā ostas padomes sastāvā ir tikai astoņu Francijas lielo ostu pārstāvji, kuri satiekas reizi gadā divu dienu apspriedē. Un valsts pārstāvis – transporta ministrs tiek pieaicināts tikai uz otrās dienas sēdi. Lai viņam darītu zināmu sagatavoto stratēģiju uz nākošo gadu... Latvijas ostu padomes darbs ir nedaudz cits Satiekas katru mēnesi, noklausās valdības pārstāvju viedokļus ( starp citu šie pārstāvji un viedokļi mainās bieži un haotiski...) un beidzot pēc 15 gadu kopdarba ir sākuši izstrādāt darbības stratēģiju... (labāk vēlu, ne kā nekad). Šāda kopsadarbība ar valsts pārstāvjiem tos ir pieradinājusi pie jūrniecības sabiedrības paklausību valsts pārstāvju – politiķu viedoklim (Kurš no profesionālā viedokļa reti kad ir bijis bez kļūdām...) Šoreiz tas ir precīzi nodemonstrēts jautājumā par Latvijas Jūras Administrāciju: „Klusēt! Klausīt! Pildīt! Un norīt iebildumus! Jūsu viedoklis jautājumā, kurā uzskatāt sevi par profesionāļiem esam, nevienu lēmuma pieņēmēju neinteresē.”
Neskatoties uz komentāriem „DELFOS” un „DIENAS” portālos, neņemos spriest par N.Freivalda un Ģ.Auškāpa pēkšņo ģenialitāti jūrniecības drošības nozares funkcionēšanas organizēšanā un vadīšanā. Bet tomēr šajā nozare vienmēr, virzot jaunus un spējīgus vadītājus, tika ievērots princips – jāiziet visas karjeras kāpnes pakāpieni. No kuģu puikas līdz pašai augšai. Kaut neilgi, bet jābūt uz katra pakāpiena. Jo šajā darbā katra kļūda nes risku dzīvībai. Ne tikai savai, daudz biežāk citu cilvēku dzīvībai. Ne tikai naudai vai mantai, bet tieši dzīvībai. Jā, protams, ka arī likums „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” ir pildīts visai savdabīgi. Tā 95.pants nosaka, ka valdes locekli var atsaukt akcionāru sapulce, ja tam ir svarīgs iemesls. Par svarīgu iemeslu jebkurā gadījumā uzskatāma rupja pilnvaru pārkāpšana, pienākumu neizpilde, likumā vai statūtos noteiktie šķēršļi šā amata ieņemšanai vai akcionāru sapulces izteiktā neuzticība. Ko pārkāpis A.Brokovskis, ja ir atsaukts no amata? Pie tam vienas dienas laikā...
Tā kā arī man bija tas gods piedalīties šīs struktūras veidošanā, uzdrošinos apgalvot, ka LJA ir nodrošināta ar augsta līmeņa profesionāļiem jūrniecības nozarē gan vadības, gan izpildes līmenī. Šajos 15. gados ir sakārtota jūrniecības drošības kontroles nozare, kas ir viena no starptautiski visplašāk regulētajām jomām. Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 6.pantā ir uzskaitīta LJA kompetence jūrlietās, ko LJA ir veiksmīgi realizējusi un būtiski attīstījusi nozari. Un ir pamatotas šaubas, vai politiķi LJA valdē (PPL/LC un TB/LNNK) spēs profesionāli vadīt specifisku valsts uzņēmumu, par kura uzdevumiem un darbību nav pat aptuvena priekšstata. Būtībā ieceļot valdes priekšsēdētāja un valdes locekļa amatos cilvēkus bez jebkādām zināšanām jūrniecības jomā, tiek sagrauta jūrniecības drošības nozare.
Bet likums „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” savā 94.panta trešajā daļā nosaka, ka par sabiedrības valdes locekli var būt fiziskā persona, kuras darba pieredze, izglītība un kvalifikācija nodrošina valdes locekļa uzdevumu profesionālu izpildi. Ir stipri apšaubāms fakts, ka partiju politiskajiem ielikteņiem, kuri jūrniecībā nav strādājuši ne vienu dienu, ir atbilstoša darba pieredze, izglītība un kvalifikācija, lai profesionāli vadītu LJA. Lai pieņemtu ļoti atbildīgus un tālejošus lēmumus jūrlietās un nozares drošībā. Lai pārstāvētu LJA starptautiskajās jūrniecības organizācijās. Jūrniecības nozare ir ļoti specifiska nozare, lai to kvalitatīvi varētu prezentēt starptautiskajās organizācijās, piemēram, IMO un IALA, neder virspusējas zināšanas. Lai kvalitatīvi varētu aizstāvēt un prezentēt Latvijas intereses, vadītājam ir jābūt nozares ekspertam. Pretējā gadījumā Latvijai tiek nodrošināta kārtējā izgāšanās starptautiskā mērogā. Tas var ietekmēt pat jau šodien uz ārzemju kuģiem nodarbinātos 15 172 Latvijas jūrniekus. Arī Latvijas ūdeņos strādājošos 1740 jūrniekus, kuri ir nodarbināti uz zvejas flotes, kā arī uz ostas un iekšējo ūdeņu kuģiem. Latvija var lepoties ar 6013 augsta līmeņa profesionāliem tirdzniecības flotes kapteiņiem un virsniekiem. Mūsu jūrnieki ir pieprasīti uz pasaules tirdzniecības flotes kuģiem, tādejādi veicinot valsts atpazīstamību pasaulē. Latvijas labā vēlams novērst neizpratni starptautiskajā jūrniecības sabiedrībā par kārtējām neizprotamajām Latvijas politiķu izdarībām.
Visā pasaulē uz jūras pastāv daudzu gadu garumā dzīvē pārbaudīts princips - mēs visi esam uz viena kuģa. Tas nozīmē, ka viss, kas uz kuģa notiek, tieši vai netieši attiecas uz jebkuru cilvēku, un jebkurš cilvēks, sākot no kapteiņa un beidzot ar kuģa puiku, ir vairāk vai mazāk atbildīgs par savu kuģi. Par tā drošību. Ja šis princips nav pieņemams mūsu valsts vadītājiem, tad nav izprotams par kādu Latvijas sabiedrības solidaritāti viņi runāja šogad valsts dzimšanas diena.
Imants Burvis,
Latvijas Republikas pilsonis,
Latvijas Hidrogrāfijas Dienesta pirmais priekšnieks,
Latvijas Jūrniecības Fonda valdes priekšsēdētājs.
четверг, 19 ноября 2009 г.
pārdomas pēc svētku uzrunām
Patriotisms vai liekulība?
Kā vienmēr saviļņotā gaisotnē pagājuši valsts svētki. Valsts 91. dzimšanas diena. Prieks par bērniem, tiem viss gāja pie sirds – skaistās runas, smaidi, salūts... Skaists PBLA aicinājums mīlēt savu zemi( Vai tāpat kā viņi – no liela attāluma? Ar padomiem, kā izpostīt Latvijas saimniecisko dzīvi?).
No valsts amatpersonu puses gan drīzāk sniegums tautai bija, kā izrādīšanās un liekulības svētki. Skaisti jau visi aicinājumu uz nacionālo vienotību valsts attīstības vārdā, bet... vai ar vienotības piesaukšanu vien pietiks? Šodien, gatavojoties nākošā gada vēlēšanām, mūs biedē ar nelatviešu iespējamo uzvaru parlamenta vēlēšanās. Bet ko darīt, ja līdz vēlēšanām viņi Rīgā noturēsies bez izsaimniekošanas? Vismaz tādos apmēros, kā to darīja iepriekšējās Rīgas vadības, kuras pārstāvēja pašu bāleliņi... Protams, šobrīd tur arī viss notiekas, no savējo lobēšanas viedokļa. Apzināti provocē taksistu karus nosakot maksimāli atļauto taksometru skaitu Rīgā, tā vietā lai dotu iespēju katram bezdarbniekam kļūt par pašnodarbināto izsniedzot licenses par saprātīgu samaksu uz saprātīgiem noteikumiem šim rūpalam... Skaužot LSDSP panākumiem nodokļu naudas plederēšanā ceļot Zelta bojārtiltu, par kuru rīdzinieki tikai nākošgad sāks maksāt, šlesersaskaņieši sāk bīdīt jaunu miljardvērtu tilta projektu... Bet tomēr Rīgas budžetu šobrīd plederē mazāk, kā iepriekšējos gados. Varbūt tieši tāpēc, ka valsts līmenī vēl nav pie varas, vai arī vajadzīgās pieredzes trūkst...
Šodien, piesaucot pie vienotības, Saeimā sēdošie veido tādu saimniecisko attīstību regulējošo likumbāzi, lai saimnieciskās attīstības nebūtu. Lai nenotiktu nekadā gadījumā. Gan tagad, gan pēc vēlēšanām vismaz pāris gadu. Elementāri tiek iztirgotas attīstības iespējas uz priekšu notirgojot izmešu emisiju kvotas, apzināti sarežģījot mazo uzņēmēju dzīvi ar komplicētām atskaitēm, utt. Prezidents un ministru prezidents tik optimistiski runā par iespējām braukt strādāt ārzemes, ka brīžiem tas šķiet kļūstam par pilsoņu pienākumu ( protams, tikai lojāliem pilsoņiem). Tātad praktiski runa iet par valsts teritorijas atbrīvošanu no saimnieciskas darbības, no strādāt spējīgiem valsts pilsoņiem, no tautiešiem. Laikam jau lai tālumā vairotu viņos nostaļģiju pēc Dzimtenes un tālo patriotismu, klāt neesot. Un tie paši, kuri veido šādu likumbāzi, veido arī „jaunu” politisku organizāciju ar nosaukumu ” Vienotība”. Amizanti. Visai savdabīga izpratne par patriotismu un tā ieaudzināšanu jaunatnei.
Visai vērtīga svētku dienā bija intervija ar VVF. Atzīšos, ka viņa izrādījās krietni labāka valsts prezidente, kā man likās dienā, kad viņā atnāca iepazīšanās vizītē frakcijā. Spēcīgāka un protošāka rīkoties ar tiem, kā izrādās spēcīgiem, ieročiem, kurus Latvijas Satversme ir devusi valsts prezidentam kopīgam darbam ar Saeimu un Ministru Kabinetu. Un izskatījās, kā cienījams pretendents uz jaunu amatu, kurš šobrīd tiek veidots ES līmenī. Žēl, ka maz izmantoja šos ieročus iekšpolitikā, atrodoties amatā. No intervijas palika neskaidrs tikai viens. Kāpēc bijusī valsts pirmā amatpersona norobežojās no atbildības par stāvokli iekšpolitikā? Vai tikai tāpēc, ka iepriekšējo gadu darbs ir novedis Latviju vietā, kur tagad esam? Šāda valsts pirmās amatpersonas (pat – bijušās) norobežošanās no atbildības nedara godu šai valsts institūcijai, kā tādai. Institūcijai, kuru sauc – Latvijas valsts prezidents.
Vēlreiz apsveicu visus ar valsts svētkiem. Bet ļoti vēlos lai patriotismu nejauktu ar liekulību. Jo liekulīga patriotisma piesaukšana noved pie nodevības.
Cieņā pret citiem viedokļiem
Imants Burvis
LR pilsonis
Kā vienmēr saviļņotā gaisotnē pagājuši valsts svētki. Valsts 91. dzimšanas diena. Prieks par bērniem, tiem viss gāja pie sirds – skaistās runas, smaidi, salūts... Skaists PBLA aicinājums mīlēt savu zemi( Vai tāpat kā viņi – no liela attāluma? Ar padomiem, kā izpostīt Latvijas saimniecisko dzīvi?).
No valsts amatpersonu puses gan drīzāk sniegums tautai bija, kā izrādīšanās un liekulības svētki. Skaisti jau visi aicinājumu uz nacionālo vienotību valsts attīstības vārdā, bet... vai ar vienotības piesaukšanu vien pietiks? Šodien, gatavojoties nākošā gada vēlēšanām, mūs biedē ar nelatviešu iespējamo uzvaru parlamenta vēlēšanās. Bet ko darīt, ja līdz vēlēšanām viņi Rīgā noturēsies bez izsaimniekošanas? Vismaz tādos apmēros, kā to darīja iepriekšējās Rīgas vadības, kuras pārstāvēja pašu bāleliņi... Protams, šobrīd tur arī viss notiekas, no savējo lobēšanas viedokļa. Apzināti provocē taksistu karus nosakot maksimāli atļauto taksometru skaitu Rīgā, tā vietā lai dotu iespēju katram bezdarbniekam kļūt par pašnodarbināto izsniedzot licenses par saprātīgu samaksu uz saprātīgiem noteikumiem šim rūpalam... Skaužot LSDSP panākumiem nodokļu naudas plederēšanā ceļot Zelta bojārtiltu, par kuru rīdzinieki tikai nākošgad sāks maksāt, šlesersaskaņieši sāk bīdīt jaunu miljardvērtu tilta projektu... Bet tomēr Rīgas budžetu šobrīd plederē mazāk, kā iepriekšējos gados. Varbūt tieši tāpēc, ka valsts līmenī vēl nav pie varas, vai arī vajadzīgās pieredzes trūkst...
Šodien, piesaucot pie vienotības, Saeimā sēdošie veido tādu saimniecisko attīstību regulējošo likumbāzi, lai saimnieciskās attīstības nebūtu. Lai nenotiktu nekadā gadījumā. Gan tagad, gan pēc vēlēšanām vismaz pāris gadu. Elementāri tiek iztirgotas attīstības iespējas uz priekšu notirgojot izmešu emisiju kvotas, apzināti sarežģījot mazo uzņēmēju dzīvi ar komplicētām atskaitēm, utt. Prezidents un ministru prezidents tik optimistiski runā par iespējām braukt strādāt ārzemes, ka brīžiem tas šķiet kļūstam par pilsoņu pienākumu ( protams, tikai lojāliem pilsoņiem). Tātad praktiski runa iet par valsts teritorijas atbrīvošanu no saimnieciskas darbības, no strādāt spējīgiem valsts pilsoņiem, no tautiešiem. Laikam jau lai tālumā vairotu viņos nostaļģiju pēc Dzimtenes un tālo patriotismu, klāt neesot. Un tie paši, kuri veido šādu likumbāzi, veido arī „jaunu” politisku organizāciju ar nosaukumu ” Vienotība”. Amizanti. Visai savdabīga izpratne par patriotismu un tā ieaudzināšanu jaunatnei.
Visai vērtīga svētku dienā bija intervija ar VVF. Atzīšos, ka viņa izrādījās krietni labāka valsts prezidente, kā man likās dienā, kad viņā atnāca iepazīšanās vizītē frakcijā. Spēcīgāka un protošāka rīkoties ar tiem, kā izrādās spēcīgiem, ieročiem, kurus Latvijas Satversme ir devusi valsts prezidentam kopīgam darbam ar Saeimu un Ministru Kabinetu. Un izskatījās, kā cienījams pretendents uz jaunu amatu, kurš šobrīd tiek veidots ES līmenī. Žēl, ka maz izmantoja šos ieročus iekšpolitikā, atrodoties amatā. No intervijas palika neskaidrs tikai viens. Kāpēc bijusī valsts pirmā amatpersona norobežojās no atbildības par stāvokli iekšpolitikā? Vai tikai tāpēc, ka iepriekšējo gadu darbs ir novedis Latviju vietā, kur tagad esam? Šāda valsts pirmās amatpersonas (pat – bijušās) norobežošanās no atbildības nedara godu šai valsts institūcijai, kā tādai. Institūcijai, kuru sauc – Latvijas valsts prezidents.
Vēlreiz apsveicu visus ar valsts svētkiem. Bet ļoti vēlos lai patriotismu nejauktu ar liekulību. Jo liekulīga patriotisma piesaukšana noved pie nodevības.
Cieņā pret citiem viedokļiem
Imants Burvis
LR pilsonis
воскресенье, 15 ноября 2009 г.
izmiršanas budžets
Sakarā ar smago ekonomisko krīzi Latvijas ministru prezidents V.D. piedāvā
Krievijas MP priekšsēdētājam V.P. pirkt Latviju. Tas jautā : „ Ar vai bez cilvēkiem?”
Atbilde: „ ja šogad – tad ar, bet ja nākošgad, tad- bez...”. DADŽA anekdote.
Izmiršanas budžeta virzība..?
Latvijā notiek daudz dažādu svarīgu un ne tik svarīgu lietu. Un daži sīkumi. Par kuriem prese pat izvairās runāt, laikam jau lai nekavētu laiku tautai. Pats svarīgākais, ja notic preses rosībai, kas varot ietekmēt tautas nākotni un izdzīvošanas iespējas krīzes apstākļos, protams, ir skandāliņš starp teātru direktoriem-konsultantiem... Svarīgs jautājums ir vai Mozgis, kurš ir tik pat nevainīgs kā Loskutovs ( to gan aizstāvēja opozīcijas imitācija), ka viņa vadītajā iestādē zūd naudiņas kaudzītes, ņems vai neņems vai paņems vēlāk to nozīmīti, kuru tam piešķīra iestādes gadadienai... Latvijas pensionāru iespējas paēst iespējams nopietni ietekmēs arī Vairas sēdēšana vai nesēdēšana kādā skaistā krēslā... Protams, Latvijas un tautas nākotni ietekmēs piespiedu vienotība ( kā savādāk izvērtēt preses lēdijas pūles savest kopā nespējīgos agrāk politiķus jaunā savienībā?) veciem vēžiem (kuri, starp citu, kopā noveda valsti šodienas situācijā), pārejot jaunā kopīgā kulītē... Uz šī fona tāds sīkums, kā budžeta pieņemšana, jau nav tik svarīgs un apspriežams. Faktiski tikai presē, kura domāta uzņēmējiem, var nedaudz atrast kādu atsevišķu likumprojektu ietekmes uz uzņēmējdarbību ietekmes analīzi. Protams, uzņēmējus interesē tikai ražošanu ietekmējošie faktori. Kopējā aina no tā paliek tomēr neatklāta. Parunājoties pie alus kausa ar banku darbiniekiem, nācies dzirdēt viedokļus un baumas, kuras vilina uz vienu slēdzienu– no saimnieciskās aprites tiek izņemtas finanses. No saimnieciskās asinsrites tiek izņemtas asinis..? Un saņemtie kredīti veicina naudiņas aizplūšanu no valsts. Un visa šī brīža valsts politika vērsta uz darba vietu samazinājumu ražojošajā sfērā.
Ja paskatās to valstu virzienā, kuras jau kustas ārā no krīzes bedres, tad tur notiek pretējs process - jebkuriem līdzekļiem valsts saimnieciskajā apritē pumpē iekšā jebkuras naudiņas (Obama pat vienkārši piedrukāja klāt kādus sīkus 800 miljardiņus USD...), paātrina tās apriti. Laikam atkārtošos , bet pievērsīšu uzmanību – necenšas saglabāt ierēdņus un izglābt ierēdņu nepelnītās lielās algas un banku peļņas, bet laiž saimnieciskajā apritē vairojot darba vietas savā valstī. Pērk izmešu emisijas kvotas, samazina PVN pakalpojumu biznesiem, atvieglo uzņēmējdarbības normatīvo bāzi... Starp citu, arī Latvijas ministri debatēs runā par līdzīgām lietām, tik darbojas pretējā virzienā. Kvotas iztirgojam (šādi samazinot darba vietas Latvijā tās nākotnē), radam nepieciešamību ļoti detalizētām automašīnu nobraukumu un telefonsarunu uzskaitēm, „īstā” brīdī ieviešam kapitālpieaugum nodokli, ceļam PVN, taisām teātri ar nekustāmā īpašuma un progresīvo nodokli (ka tik valsts īpašumus „godīgi” ieguvušie netiek piespiesti maksāt). Visai skaļi imitējam valsts pārvaldes aparāta samazināšanu uz apkopēju un sētnieku rēķina ( kaut arī visiem skaidrs, ka 65% ierēdņu neierašanās darbā, darba rezultātu var ietekmēt tikai pozitīvā virziena ). Interesanti, ka nesen ar likumu ierēdņiem aizliedza ieņemt partijās amatus, atstājot iespējas no sava amatkrēsla nodarboties ar uzņēmējdarbību (tulkojot latviski – nedrīkst no krēsla, izmantojot ietekmi, konkurēt ar politiķiem. Drīkst pelnīt izmantojot krēsla priekšrocības...). Ierēdņi apzaga pensionārus, tagad ķeras klāt vēl pagaidām strādājošo noguldījumiem, veidojot arī noguldījumiem nodokļus... Neapstrīdams jau fakts , ka arī citas valstīs nodokļus ņem, bet...Ko saņemam par šiem nodokļiem? Jo nodokļu politika vienmēr ir sava veida tirgus attiecības starp pilsoņiem un valsts pārvaldi. Mēs pērkam pakalpojumus, algojam darītājus... Tātad par samaksātiem nodokļiem kaut kas būtu jāsaņem pretī.
Piemēram, sociālais nodoklis. Latvijā sociālais nodoklis ir 33,09%, Igaunijā 33%.
Igaunijā no tā 20% aiziet pensijām, pārējie 13% procenti nodrošina veselības aizsardzību. Nē, protams, igauņiem arī vairāk patiktu, ja kosmētiskā un plastiskā medicīna būtu bez maksu, ja pieaugušo zobārstniecība, brilles būtu bezmaksas... kā tas ir ar visu veselības aprūpes sistēmu.
Latvijā sociālais nodoklis tiek izmantots valsts pārvaldes atalgojumam, bet pensijas samazinātas, medicīna ir tikai par maksu, slimnīcas taisa ciet... Tāda nu neliela starpība.
Premjers un ekonomikas ministrs savās runās ( reakcija uz publiskotu informāciju par pāri par 200 000 pilsoņu ekonomisku emigrāciju) dara zināmu tautai, ka finanšu un ražojošā kapitāla, kā arī aktīvā (strādāt spējīgā un gribošā) darbaspēka aizplūšana no Latvijas ir normāls, gandrīz vai veicināms process (birokrāta sapnis – Latvijai lojāls pilsonis, kurš strādā ārpus Latvijas, nodokļus maksā Latvijā un aizejot pensijā vienlaicīgi aiziet no dzīves). Visos laikos visās zemēs gan cilvēku daudzums valstī tika uzskatīts par galveno kapitālu. Un šī kapitāla pieaugumu uzskatīja par valsts stiprināšanu. Ar tā iztirgošanu gan arī dažreiz nodarbojās daži netālredzīgi valdnieki ( teiksim sīko vācu valstiņu hercogi - notirgojot uz ārzemēm savus cilvēkus zaldātos, beigās palika bez cilvēkiem... un savām hercogistēm...). Impērijas gan no seniem laikiem pavalstnieku skaitu vairoja... Arī Latvijas valsts dibināšanas laikā pilsonību deva ikkatram, kurš par neatkarību cīnījās, tādejādi vairojot valsts dzīvo spēku. Vai šodienas Latvijas pārvaldnieki piekopj tieši šo savu pilsoņu iztirgošanas biznesu? Kā savādāk var izskaidrot sociālantropologu pētījumu rezultātus, kuri liecina, ka 95% Latvijas pilsoņiem šogad ir zudusi ticība izkulties no ķezas saviem spēkiem Latvijas apstākļos, kaut vēl pirms pāris gadiem vairāk par 80% bija pārliecināti par šādu savu iespēju?
Cilvēku migrāciju valstī labvēlīgi ietekmēt var tikai ar ekonomiku un sociālajām garantijām, kuras sniedz stabila ekonomika. Tikai tāpēc pietiekoši daudzas valstis savu ekonomisko izaugsmi panākušas tieši ar imigrācijas veicināšanu. Šai ziņā ir skarba un ciniska politika, sava labuma aprēķins – kā no imigranta vairāk dabūt ekonomiska labuma savas valsts pilsoņiem, lai tiem nodrošinātu labāku izglītību, veselības un sociālās nodrošināšanas sistēmu. Šādu politiku piekopa Anglija, Vācija, Zviedrija, Īrija... piesaistīt savam darba tirgum pēc iespējas vairāk svešu darba roku, veidot darba vietas, izmantot svešu valstu pilsoņus savas valsts ekonomiskai attīstībai ( katrs darba roku pāris kaut ko saražo un no nopelnītā kaut ko patērē uz vietas – neizved). Jo tur valdība savu politiku veido laikam ne līdz nākošās valdības atnākšanai, bet uz gadiem 5-15-50 uz priekšu. Un tradīcija apzagt pensionārus ierēdņu uzturēšanai tur ar nav ieviesusies... Izskatās, ka Latvijas valdība apzināti strādā par šo darba roku piegādātāju vecajam ES valstīm. Jo Latvijā tiek grieztas nost jebkuras iespējas veidot darba vietas pat jau esošajām, savām, darba rokām. Nav dzirdēts lai kāda atjaunotas neatkarīgās Latvijas valdība domātu par tālāku valsts nākotni, pēc savu pilnvaru izbeigšanos. Protams, ka īstermiņā aizbraukušie no Latvijas dod kādu artavu atsūtot uz Latviju svešumā nopelnīto naudu. Kaut arī aizbraucēji ir zuduši Latvijai īstermiņa kā patērētāji. Kā nelieli ekonomikas sildītāji. Bez tam valsts zaudē arī tos resursus , kurus ieguldīja gatavojot speciālistus. Tas notiek laikā, kad vecajās ES valstīs atvieglo kredītu iegūšanas iespējas un dod iespējas tos atstrādāt svešu valsts studentiem. Saņem speciālistus.
Bez tam līdz ar to Latvijā palikušajiem sadārdzinās valsts sniegtie pakalpojumi, samazinoties to patērētāju skaitam : veselības aprūpe, drošība, sociālā sfēra... Vēl jo vairāk, ja starp aizbraucējiem atrodas tādi, kuri vēlas atgriezties, tiem sarežģī šādu iespēju liekot maksāt nodokļus par darbu svešumā, liedzot veselības pakalpojumus utt. Uz šī fona skaists piemērs ir arī Latvijā samazinātie pabalsti bērniem, samazinātais neapliekamais minimums.. Vai tiešām ir doma, ka tikai aiz altruisma Anglijā, Vācijā, Īrijā tiek maksāti solīdi pabalsti bērnu audzināšanai līdz pilngadībai? Ne tikai pilsoņiem, bet arī ievestajām darba rokām... Altruisms..?
Klasisks piemērs ir Latvijas karavīru darbība svešajās kara operācijās. Gatavoti tie tika par Latvijas nodokļu naudu, arī apmaksu saņem no Latvijas, bet paveiktais labums, ja tāds ir, nenāk kā ieguvums Latvijas vajadzībām... Tas pats ar aizbraucošajiem ārstiem, inženieriem...
Ja valdībai būtu vismazākā velme domāt par kaut vai kādu Latvijas iespēju attīstīties un izdzīvot, varbūt kas tiktu darīts nodokļu pazemināšanas virziena. Nu nedrīkst neapliekamais minimums būt mazāks par izdzīvošanas minimumu. Negaidot Satversmes tiesas lēmumu būtu jāatjauno pensijas un jāpārtrauc izplederet sociālo budžetu. Un ražošanu... Nu nekas bez tas nesanāks. Bez tās tikai tukšums, kā iespējama brīva dzīves telpa.
Sagatavotais 2010.gada budžets turpina, un pat paātrina, Latvijas pilsoņu izbraukšanas stimulāciju. Paliek jautājums – kam tiek sagatavota zaļā Latvija? Iebraucējiem no kurienes?
Imants Burvis LR pilsonis.
P.S. Ja ir nepieciešami politiski motivēti kredīti, tad ir skaidri jāapzinās, ka runa iet par politiku. Pat ja pēc tam izrādās, ka šos kredītus izmanto lai nobarotu politiķiem, ierēdņiem un citiem „savējiem”. Par to, ka šādi ir no SVF ņemtie kredīti, neviens nešaubās. Un lielvalstīm, kuras sniedz šos kredītus, ir savs viedoklis par to valstu uzvedības normām un nākotni, kuras ņem izsaimniekošanai šādus kredītus.
Vai maksājam ar savas tautas izmiršanu?
Imants
Krievijas MP priekšsēdētājam V.P. pirkt Latviju. Tas jautā : „ Ar vai bez cilvēkiem?”
Atbilde: „ ja šogad – tad ar, bet ja nākošgad, tad- bez...”. DADŽA anekdote.
Izmiršanas budžeta virzība..?
Latvijā notiek daudz dažādu svarīgu un ne tik svarīgu lietu. Un daži sīkumi. Par kuriem prese pat izvairās runāt, laikam jau lai nekavētu laiku tautai. Pats svarīgākais, ja notic preses rosībai, kas varot ietekmēt tautas nākotni un izdzīvošanas iespējas krīzes apstākļos, protams, ir skandāliņš starp teātru direktoriem-konsultantiem... Svarīgs jautājums ir vai Mozgis, kurš ir tik pat nevainīgs kā Loskutovs ( to gan aizstāvēja opozīcijas imitācija), ka viņa vadītajā iestādē zūd naudiņas kaudzītes, ņems vai neņems vai paņems vēlāk to nozīmīti, kuru tam piešķīra iestādes gadadienai... Latvijas pensionāru iespējas paēst iespējams nopietni ietekmēs arī Vairas sēdēšana vai nesēdēšana kādā skaistā krēslā... Protams, Latvijas un tautas nākotni ietekmēs piespiedu vienotība ( kā savādāk izvērtēt preses lēdijas pūles savest kopā nespējīgos agrāk politiķus jaunā savienībā?) veciem vēžiem (kuri, starp citu, kopā noveda valsti šodienas situācijā), pārejot jaunā kopīgā kulītē... Uz šī fona tāds sīkums, kā budžeta pieņemšana, jau nav tik svarīgs un apspriežams. Faktiski tikai presē, kura domāta uzņēmējiem, var nedaudz atrast kādu atsevišķu likumprojektu ietekmes uz uzņēmējdarbību ietekmes analīzi. Protams, uzņēmējus interesē tikai ražošanu ietekmējošie faktori. Kopējā aina no tā paliek tomēr neatklāta. Parunājoties pie alus kausa ar banku darbiniekiem, nācies dzirdēt viedokļus un baumas, kuras vilina uz vienu slēdzienu– no saimnieciskās aprites tiek izņemtas finanses. No saimnieciskās asinsrites tiek izņemtas asinis..? Un saņemtie kredīti veicina naudiņas aizplūšanu no valsts. Un visa šī brīža valsts politika vērsta uz darba vietu samazinājumu ražojošajā sfērā.
Ja paskatās to valstu virzienā, kuras jau kustas ārā no krīzes bedres, tad tur notiek pretējs process - jebkuriem līdzekļiem valsts saimnieciskajā apritē pumpē iekšā jebkuras naudiņas (Obama pat vienkārši piedrukāja klāt kādus sīkus 800 miljardiņus USD...), paātrina tās apriti. Laikam atkārtošos , bet pievērsīšu uzmanību – necenšas saglabāt ierēdņus un izglābt ierēdņu nepelnītās lielās algas un banku peļņas, bet laiž saimnieciskajā apritē vairojot darba vietas savā valstī. Pērk izmešu emisijas kvotas, samazina PVN pakalpojumu biznesiem, atvieglo uzņēmējdarbības normatīvo bāzi... Starp citu, arī Latvijas ministri debatēs runā par līdzīgām lietām, tik darbojas pretējā virzienā. Kvotas iztirgojam (šādi samazinot darba vietas Latvijā tās nākotnē), radam nepieciešamību ļoti detalizētām automašīnu nobraukumu un telefonsarunu uzskaitēm, „īstā” brīdī ieviešam kapitālpieaugum nodokli, ceļam PVN, taisām teātri ar nekustāmā īpašuma un progresīvo nodokli (ka tik valsts īpašumus „godīgi” ieguvušie netiek piespiesti maksāt). Visai skaļi imitējam valsts pārvaldes aparāta samazināšanu uz apkopēju un sētnieku rēķina ( kaut arī visiem skaidrs, ka 65% ierēdņu neierašanās darbā, darba rezultātu var ietekmēt tikai pozitīvā virziena ). Interesanti, ka nesen ar likumu ierēdņiem aizliedza ieņemt partijās amatus, atstājot iespējas no sava amatkrēsla nodarboties ar uzņēmējdarbību (tulkojot latviski – nedrīkst no krēsla, izmantojot ietekmi, konkurēt ar politiķiem. Drīkst pelnīt izmantojot krēsla priekšrocības...). Ierēdņi apzaga pensionārus, tagad ķeras klāt vēl pagaidām strādājošo noguldījumiem, veidojot arī noguldījumiem nodokļus... Neapstrīdams jau fakts , ka arī citas valstīs nodokļus ņem, bet...Ko saņemam par šiem nodokļiem? Jo nodokļu politika vienmēr ir sava veida tirgus attiecības starp pilsoņiem un valsts pārvaldi. Mēs pērkam pakalpojumus, algojam darītājus... Tātad par samaksātiem nodokļiem kaut kas būtu jāsaņem pretī.
Piemēram, sociālais nodoklis. Latvijā sociālais nodoklis ir 33,09%, Igaunijā 33%.
Igaunijā no tā 20% aiziet pensijām, pārējie 13% procenti nodrošina veselības aizsardzību. Nē, protams, igauņiem arī vairāk patiktu, ja kosmētiskā un plastiskā medicīna būtu bez maksu, ja pieaugušo zobārstniecība, brilles būtu bezmaksas... kā tas ir ar visu veselības aprūpes sistēmu.
Latvijā sociālais nodoklis tiek izmantots valsts pārvaldes atalgojumam, bet pensijas samazinātas, medicīna ir tikai par maksu, slimnīcas taisa ciet... Tāda nu neliela starpība.
Premjers un ekonomikas ministrs savās runās ( reakcija uz publiskotu informāciju par pāri par 200 000 pilsoņu ekonomisku emigrāciju) dara zināmu tautai, ka finanšu un ražojošā kapitāla, kā arī aktīvā (strādāt spējīgā un gribošā) darbaspēka aizplūšana no Latvijas ir normāls, gandrīz vai veicināms process (birokrāta sapnis – Latvijai lojāls pilsonis, kurš strādā ārpus Latvijas, nodokļus maksā Latvijā un aizejot pensijā vienlaicīgi aiziet no dzīves). Visos laikos visās zemēs gan cilvēku daudzums valstī tika uzskatīts par galveno kapitālu. Un šī kapitāla pieaugumu uzskatīja par valsts stiprināšanu. Ar tā iztirgošanu gan arī dažreiz nodarbojās daži netālredzīgi valdnieki ( teiksim sīko vācu valstiņu hercogi - notirgojot uz ārzemēm savus cilvēkus zaldātos, beigās palika bez cilvēkiem... un savām hercogistēm...). Impērijas gan no seniem laikiem pavalstnieku skaitu vairoja... Arī Latvijas valsts dibināšanas laikā pilsonību deva ikkatram, kurš par neatkarību cīnījās, tādejādi vairojot valsts dzīvo spēku. Vai šodienas Latvijas pārvaldnieki piekopj tieši šo savu pilsoņu iztirgošanas biznesu? Kā savādāk var izskaidrot sociālantropologu pētījumu rezultātus, kuri liecina, ka 95% Latvijas pilsoņiem šogad ir zudusi ticība izkulties no ķezas saviem spēkiem Latvijas apstākļos, kaut vēl pirms pāris gadiem vairāk par 80% bija pārliecināti par šādu savu iespēju?
Cilvēku migrāciju valstī labvēlīgi ietekmēt var tikai ar ekonomiku un sociālajām garantijām, kuras sniedz stabila ekonomika. Tikai tāpēc pietiekoši daudzas valstis savu ekonomisko izaugsmi panākušas tieši ar imigrācijas veicināšanu. Šai ziņā ir skarba un ciniska politika, sava labuma aprēķins – kā no imigranta vairāk dabūt ekonomiska labuma savas valsts pilsoņiem, lai tiem nodrošinātu labāku izglītību, veselības un sociālās nodrošināšanas sistēmu. Šādu politiku piekopa Anglija, Vācija, Zviedrija, Īrija... piesaistīt savam darba tirgum pēc iespējas vairāk svešu darba roku, veidot darba vietas, izmantot svešu valstu pilsoņus savas valsts ekonomiskai attīstībai ( katrs darba roku pāris kaut ko saražo un no nopelnītā kaut ko patērē uz vietas – neizved). Jo tur valdība savu politiku veido laikam ne līdz nākošās valdības atnākšanai, bet uz gadiem 5-15-50 uz priekšu. Un tradīcija apzagt pensionārus ierēdņu uzturēšanai tur ar nav ieviesusies... Izskatās, ka Latvijas valdība apzināti strādā par šo darba roku piegādātāju vecajam ES valstīm. Jo Latvijā tiek grieztas nost jebkuras iespējas veidot darba vietas pat jau esošajām, savām, darba rokām. Nav dzirdēts lai kāda atjaunotas neatkarīgās Latvijas valdība domātu par tālāku valsts nākotni, pēc savu pilnvaru izbeigšanos. Protams, ka īstermiņā aizbraukušie no Latvijas dod kādu artavu atsūtot uz Latviju svešumā nopelnīto naudu. Kaut arī aizbraucēji ir zuduši Latvijai īstermiņa kā patērētāji. Kā nelieli ekonomikas sildītāji. Bez tam valsts zaudē arī tos resursus , kurus ieguldīja gatavojot speciālistus. Tas notiek laikā, kad vecajās ES valstīs atvieglo kredītu iegūšanas iespējas un dod iespējas tos atstrādāt svešu valsts studentiem. Saņem speciālistus.
Bez tam līdz ar to Latvijā palikušajiem sadārdzinās valsts sniegtie pakalpojumi, samazinoties to patērētāju skaitam : veselības aprūpe, drošība, sociālā sfēra... Vēl jo vairāk, ja starp aizbraucējiem atrodas tādi, kuri vēlas atgriezties, tiem sarežģī šādu iespēju liekot maksāt nodokļus par darbu svešumā, liedzot veselības pakalpojumus utt. Uz šī fona skaists piemērs ir arī Latvijā samazinātie pabalsti bērniem, samazinātais neapliekamais minimums.. Vai tiešām ir doma, ka tikai aiz altruisma Anglijā, Vācijā, Īrijā tiek maksāti solīdi pabalsti bērnu audzināšanai līdz pilngadībai? Ne tikai pilsoņiem, bet arī ievestajām darba rokām... Altruisms..?
Klasisks piemērs ir Latvijas karavīru darbība svešajās kara operācijās. Gatavoti tie tika par Latvijas nodokļu naudu, arī apmaksu saņem no Latvijas, bet paveiktais labums, ja tāds ir, nenāk kā ieguvums Latvijas vajadzībām... Tas pats ar aizbraucošajiem ārstiem, inženieriem...
Ja valdībai būtu vismazākā velme domāt par kaut vai kādu Latvijas iespēju attīstīties un izdzīvot, varbūt kas tiktu darīts nodokļu pazemināšanas virziena. Nu nedrīkst neapliekamais minimums būt mazāks par izdzīvošanas minimumu. Negaidot Satversmes tiesas lēmumu būtu jāatjauno pensijas un jāpārtrauc izplederet sociālo budžetu. Un ražošanu... Nu nekas bez tas nesanāks. Bez tās tikai tukšums, kā iespējama brīva dzīves telpa.
Sagatavotais 2010.gada budžets turpina, un pat paātrina, Latvijas pilsoņu izbraukšanas stimulāciju. Paliek jautājums – kam tiek sagatavota zaļā Latvija? Iebraucējiem no kurienes?
Imants Burvis LR pilsonis.
P.S. Ja ir nepieciešami politiski motivēti kredīti, tad ir skaidri jāapzinās, ka runa iet par politiku. Pat ja pēc tam izrādās, ka šos kredītus izmanto lai nobarotu politiķiem, ierēdņiem un citiem „savējiem”. Par to, ka šādi ir no SVF ņemtie kredīti, neviens nešaubās. Un lielvalstīm, kuras sniedz šos kredītus, ir savs viedoklis par to valstu uzvedības normām un nākotni, kuras ņem izsaimniekošanai šādus kredītus.
Vai maksājam ar savas tautas izmiršanu?
Imants
воскресенье, 8 ноября 2009 г.
susļikuem utt
Sveiciens mani mīlošajiem mazohistiem-komentētājiem.
Esmu jau pieradis pie tā, ka man pietiek tikai paust publiski kādu viedokli, pat nepretendējot uz monopolu uz patiesību , kā daži mazohisti plēš savas sirdsrētas komentējot daudz svarīgāku tēmu - manu pārdižo personu , nevis piedāvāto viedokli. Nebūt nepretendēju arī uz līdzību eņģelim, jo tā jau var nosprāgt no garlaicības. Cilvēki par citiem parasti domā to, ko paši būtu darījuši līdzīgā situācijā, un neticot tam, ka var būt arī citas motivācijas jebkurai rīcībai.Bet ja jau ir cilvēki, kuriem pilnīgi pie kreisās kājas nieka izzagtais tautas pusmiljardiņš par Zelta tiltu, pusmiljardiņš par Stikla Kaudzi, kuriem mazohistisku baudu sniedz sīka pusotra miljardiņa izzagšana dažu miljonāru glābšanai no nonākšanas piesauktajā vidusšķira, tad kādreiz jādod arī viņiem kaut kāda informācija par šausmīgi lielajām, valsts pamatus tricinošām summām nepilnu desmitu tūkstošu latu apmērā (sagatavotā 7 miljardu izzagšana jau vispār ir nieks...).
Tiesa jau atzinusi to, ka es ne esmu šo naudiņu iebāzis sev kabatā. ( tagad, redzot kā pārdzīvo daži mazohisti, man brīžiem arī liekas, ka vajadzēja, bet lai jau...) Šo naudu es patiešām, (pierādīts tiesā) esmu atdevis fondam (tas nebija likuma pārkāpums), kuru norādīju jau pašā sākumā. Un fonda pārstāvji tiesā to apliecināja. Protams, žēl, ka prese, godīgi pildot līgumu starp LSDSP priekšsēdētāju un Rietumkrasta preses īpašnieku, tīri netīšām sāka putroties dažādu fondu nosaukumos, uz laiku sajaucot manis teikto ar publicēto... Jā , patiešām cienījamā seska juniors no šī fonda esot kādas sīkas summiņas dažu desmitu tūkstošo latiņu apmēra saņēmis, bet tas jau izrādās noticis personīgo parādu kārtošanas kārtībā (?)...
Un visa mana vaina izrādījās sirdsšķīstā un naivā VDK augstdzimušās jaunkundzes Š. piekrāpšanā. Jo tas patiešām , aizmirstot skaļi pateikt (varbūt izbijās skaļi mani aicināt atklāti pārkāpt likumu..?), esot domājis šo naudu dodam LSDSP, nevis mērķiem par ko runāja trīs atbraukušie runas vīri. Jo viņam viens no tiem bija atpazīstams kā šīs organizācijas biedrs. Nesatraucieties par šo naivo vismorālākās organizācijas pārstāvja zaudējumiem. LSDSP (pret investoriem godīga partija), būdama pie varas Rīgā , krietni palīdzēja tik galā ar šo sāpi. Atbalstot sesku, viņa juniors ar Rīgas pilsoņu nodokļu naudiņu dāsni pastrādāja gan prāmju aferā, gan pasažierostas dižprojektā, deva nopelnīt arī pie Zelta tilta , pie Mežaparka projektiem utt. Ne jau daudz. Tikai daži desmit miljoniņi... Tagad virzību ieguvušais Rīgas krastmalas projekts jau no tās pašas sērijas. Paši saprotat – savstarpēji nepazīstam medību un bizness partneri, jāpalīdz jau.... Noteikti nesavtīgi, tik uz nodokļu naudiņas rēķina. Un tas jau nieks, ka dižais rīgasmērs ar tēti, par nesaprātīgu atteikšanos melot, iedzina pāragri kapā savu palīgu Saeimas prezidija darbā... Lai nu paliek uz viņu sirdsapziņas.
Mīļie mazohisti, par mani arī nesatraucieties. Kaut es patiešām savlaicīgi ne esmu izpratis (varbūt tomēr vajadzēja..?) savu personīgo lielo laimi strādādams pietiekoši augstos amatos saimnieciskā darbā un pašvaldībās, kur varēja nedaudz sīkus miljoniņus palaist ne tikai struktūru labā, bet arī dažu un savas personas materiālai stimulācijai (bagāti pilsoņi – bagāta valsts...), kur bez kontroles strādāju ar budžeta līdzekļiem, arī šo milzīgo nepilno desmit tūkstošu latu nepievākšana sev man nav kaitējusi. Bagāts ne esmu ( tā kā zagļiem pie manis vienkārši nav ko darīt), bet arī dienišķo maizīti ar sieriņu un aliņu ne no viena lūgt nav vajadzības. Neplēsiet savu dvēseļu vātis. Skatieties spogulī un sakiet visu sev ( to sauc par meditāciju...), ko gribat teikt par citiem. Un paturiet prātā, ka par savu godīgumu citus mēģina pastāvīgi pārliecināt tieši tie, kuri jebkurā brīdī ir gatavi palaist nagus. Citiem nav tādas vajadzības.
.... pie vella, ka tik labums... teicis N.Makiaveli izvērtējot situācija , kad indivīds pārkāpj valdošās morāles normas struktūras (valsts) nostiprināšanas labad. Latvijā to dara itin bieži, tik mērķis cits...
Kā cilvēkam ar juridisku izglītību bija pat interesanti skatīt lozungu par tiesisku valsti dažādo interpretāciju praksē. Bet gan jau valsts arī to izturēs. Tā kā turieties arī Jūs.
Patiesā līdzjūtībā Jums
I.Burvis
Esmu jau pieradis pie tā, ka man pietiek tikai paust publiski kādu viedokli, pat nepretendējot uz monopolu uz patiesību , kā daži mazohisti plēš savas sirdsrētas komentējot daudz svarīgāku tēmu - manu pārdižo personu , nevis piedāvāto viedokli. Nebūt nepretendēju arī uz līdzību eņģelim, jo tā jau var nosprāgt no garlaicības. Cilvēki par citiem parasti domā to, ko paši būtu darījuši līdzīgā situācijā, un neticot tam, ka var būt arī citas motivācijas jebkurai rīcībai.Bet ja jau ir cilvēki, kuriem pilnīgi pie kreisās kājas nieka izzagtais tautas pusmiljardiņš par Zelta tiltu, pusmiljardiņš par Stikla Kaudzi, kuriem mazohistisku baudu sniedz sīka pusotra miljardiņa izzagšana dažu miljonāru glābšanai no nonākšanas piesauktajā vidusšķira, tad kādreiz jādod arī viņiem kaut kāda informācija par šausmīgi lielajām, valsts pamatus tricinošām summām nepilnu desmitu tūkstošu latu apmērā (sagatavotā 7 miljardu izzagšana jau vispār ir nieks...).
Tiesa jau atzinusi to, ka es ne esmu šo naudiņu iebāzis sev kabatā. ( tagad, redzot kā pārdzīvo daži mazohisti, man brīžiem arī liekas, ka vajadzēja, bet lai jau...) Šo naudu es patiešām, (pierādīts tiesā) esmu atdevis fondam (tas nebija likuma pārkāpums), kuru norādīju jau pašā sākumā. Un fonda pārstāvji tiesā to apliecināja. Protams, žēl, ka prese, godīgi pildot līgumu starp LSDSP priekšsēdētāju un Rietumkrasta preses īpašnieku, tīri netīšām sāka putroties dažādu fondu nosaukumos, uz laiku sajaucot manis teikto ar publicēto... Jā , patiešām cienījamā seska juniors no šī fonda esot kādas sīkas summiņas dažu desmitu tūkstošo latiņu apmēra saņēmis, bet tas jau izrādās noticis personīgo parādu kārtošanas kārtībā (?)...
Un visa mana vaina izrādījās sirdsšķīstā un naivā VDK augstdzimušās jaunkundzes Š. piekrāpšanā. Jo tas patiešām , aizmirstot skaļi pateikt (varbūt izbijās skaļi mani aicināt atklāti pārkāpt likumu..?), esot domājis šo naudu dodam LSDSP, nevis mērķiem par ko runāja trīs atbraukušie runas vīri. Jo viņam viens no tiem bija atpazīstams kā šīs organizācijas biedrs. Nesatraucieties par šo naivo vismorālākās organizācijas pārstāvja zaudējumiem. LSDSP (pret investoriem godīga partija), būdama pie varas Rīgā , krietni palīdzēja tik galā ar šo sāpi. Atbalstot sesku, viņa juniors ar Rīgas pilsoņu nodokļu naudiņu dāsni pastrādāja gan prāmju aferā, gan pasažierostas dižprojektā, deva nopelnīt arī pie Zelta tilta , pie Mežaparka projektiem utt. Ne jau daudz. Tikai daži desmit miljoniņi... Tagad virzību ieguvušais Rīgas krastmalas projekts jau no tās pašas sērijas. Paši saprotat – savstarpēji nepazīstam medību un bizness partneri, jāpalīdz jau.... Noteikti nesavtīgi, tik uz nodokļu naudiņas rēķina. Un tas jau nieks, ka dižais rīgasmērs ar tēti, par nesaprātīgu atteikšanos melot, iedzina pāragri kapā savu palīgu Saeimas prezidija darbā... Lai nu paliek uz viņu sirdsapziņas.
Mīļie mazohisti, par mani arī nesatraucieties. Kaut es patiešām savlaicīgi ne esmu izpratis (varbūt tomēr vajadzēja..?) savu personīgo lielo laimi strādādams pietiekoši augstos amatos saimnieciskā darbā un pašvaldībās, kur varēja nedaudz sīkus miljoniņus palaist ne tikai struktūru labā, bet arī dažu un savas personas materiālai stimulācijai (bagāti pilsoņi – bagāta valsts...), kur bez kontroles strādāju ar budžeta līdzekļiem, arī šo milzīgo nepilno desmit tūkstošu latu nepievākšana sev man nav kaitējusi. Bagāts ne esmu ( tā kā zagļiem pie manis vienkārši nav ko darīt), bet arī dienišķo maizīti ar sieriņu un aliņu ne no viena lūgt nav vajadzības. Neplēsiet savu dvēseļu vātis. Skatieties spogulī un sakiet visu sev ( to sauc par meditāciju...), ko gribat teikt par citiem. Un paturiet prātā, ka par savu godīgumu citus mēģina pastāvīgi pārliecināt tieši tie, kuri jebkurā brīdī ir gatavi palaist nagus. Citiem nav tādas vajadzības.
.... pie vella, ka tik labums... teicis N.Makiaveli izvērtējot situācija , kad indivīds pārkāpj valdošās morāles normas struktūras (valsts) nostiprināšanas labad. Latvijā to dara itin bieži, tik mērķis cits...
Kā cilvēkam ar juridisku izglītību bija pat interesanti skatīt lozungu par tiesisku valsti dažādo interpretāciju praksē. Bet gan jau valsts arī to izturēs. Tā kā turieties arī Jūs.
Patiesā līdzjūtībā Jums
I.Burvis
Ma, per Dio...
Ma, per Dio, l’utilita. Nicolo Makiaveli
Viens no krīzes pārvarēšanas grūtību cēloņiem Latvijā tomēr varētu būt arī patriotisma trūkums . Sevišķi tiem, kuri par sevišķi turīgiem kļuva „veiksmīgi” „strādājot” valsts vadībā privatizācijas laikā un šodienas valsts pārvaldi pārstāvošiem – augstākā līmeņa ierēdņiem.
Kā piemēram : Nīderlande,Austrija,Spānija,Japāna,Ķīna pērk no Latvijas emisiju kvotas lai pastiprinātu savas iespējas krīzes laikā attīstīt ražošanu, darba vietu skaitu, pilsoņu pirktspēju... Latvija pārdod savas iespējas uz saimniecisko attīstību periodam līdz 2013. gadam. Kas tas ir? Neizpratne? Nodevība?... vai vienkārši – viss pie velna, ka tik man šobrīd labi...(pārfrāzējot N.Makiaveli)
Turīgi vācieši aicina viņiem noteikt augstākus nodokļus
LETA
22. oktobris 2009 19:40
Drukāt Nosūtīt draugam Ziņot redaktoram Komentāri (23)
Grupa turīgu vāciešu izveidojuši interneta vietni, kurā aicina Vācijas valdību viņiem piemērot īpašu nodokli, kas palīdzētu valstij izkļūt no ekonomikas krīzes.
Internetā vietnē "www.appel-vermoegensabgabe.de" ievietoto petīciju parakstījuši 44 cilvēki, kuri vēlas pārliecināt Vācijas kancleres Angelas Merkeles vadīto valdību paaugstināt viņiem piemērotos nodokļus.
Atvaļinātais 66 gadus vecais ārsts Dīters Kelmhūls sacīja, ka ir pienācis laiks bagātajiem palīdzēt savai valstij.
Viņš norāda, ja 2,2 miljoni vāciešu, kuru īpašumu vērtība veido vairāk nekā 500 000 eiro (351 402 latus), šogad un nākamgad samaksātu 5% nodokli, tad valsts saņemtu 100 miljardus eiro (70,2 miljardus latu).
Kelmhūlam šī ideja radās, kad Vācijas valdība atvēlēja miljardiem eiro, lai glābtu bankas un stimulētu recesijas skarto valsts ekonomiku.
"Tas mani sadusmoja, domājot, ka mums pēkšņi atradās bankām šī nauda, kuras mums pirms tam nebija tādām nepieciešamām programmām kā izglītībai un videi," uzsvēra Kelmhūls.
Viņa plāns paredz, ka divus gadus turīgajiem vāciešiem tiktu noteikts 5% nodoklis, lai finansētu noteiktus valsts projektus, šo nodokļa likmi pēc tam samazinot līdz 1%.
69 gadus vecais dziedātājs Pēters Folmers jau paudis atbalstu šai petīcijai, norādot, ka viņš mantojis kaudzi naudas, kura viņam neesot vajadzīga.
Viens no krīzes pārvarēšanas grūtību cēloņiem Latvijā tomēr varētu būt arī patriotisma trūkums . Sevišķi tiem, kuri par sevišķi turīgiem kļuva „veiksmīgi” „strādājot” valsts vadībā privatizācijas laikā un šodienas valsts pārvaldi pārstāvošiem – augstākā līmeņa ierēdņiem.
Kā piemēram : Nīderlande,Austrija,Spānija,Japāna,Ķīna pērk no Latvijas emisiju kvotas lai pastiprinātu savas iespējas krīzes laikā attīstīt ražošanu, darba vietu skaitu, pilsoņu pirktspēju... Latvija pārdod savas iespējas uz saimniecisko attīstību periodam līdz 2013. gadam. Kas tas ir? Neizpratne? Nodevība?... vai vienkārši – viss pie velna, ka tik man šobrīd labi...(pārfrāzējot N.Makiaveli)
Turīgi vācieši aicina viņiem noteikt augstākus nodokļus
LETA
22. oktobris 2009 19:40
Drukāt Nosūtīt draugam Ziņot redaktoram Komentāri (23)
Grupa turīgu vāciešu izveidojuši interneta vietni, kurā aicina Vācijas valdību viņiem piemērot īpašu nodokli, kas palīdzētu valstij izkļūt no ekonomikas krīzes.
Internetā vietnē "www.appel-vermoegensabgabe.de" ievietoto petīciju parakstījuši 44 cilvēki, kuri vēlas pārliecināt Vācijas kancleres Angelas Merkeles vadīto valdību paaugstināt viņiem piemērotos nodokļus.
Atvaļinātais 66 gadus vecais ārsts Dīters Kelmhūls sacīja, ka ir pienācis laiks bagātajiem palīdzēt savai valstij.
Viņš norāda, ja 2,2 miljoni vāciešu, kuru īpašumu vērtība veido vairāk nekā 500 000 eiro (351 402 latus), šogad un nākamgad samaksātu 5% nodokli, tad valsts saņemtu 100 miljardus eiro (70,2 miljardus latu).
Kelmhūlam šī ideja radās, kad Vācijas valdība atvēlēja miljardiem eiro, lai glābtu bankas un stimulētu recesijas skarto valsts ekonomiku.
"Tas mani sadusmoja, domājot, ka mums pēkšņi atradās bankām šī nauda, kuras mums pirms tam nebija tādām nepieciešamām programmām kā izglītībai un videi," uzsvēra Kelmhūls.
Viņa plāns paredz, ka divus gadus turīgajiem vāciešiem tiktu noteikts 5% nodoklis, lai finansētu noteiktus valsts projektus, šo nodokļa likmi pēc tam samazinot līdz 1%.
69 gadus vecais dziedātājs Pēters Folmers jau paudis atbalstu šai petīcijai, norādot, ka viņš mantojis kaudzi naudas, kura viņam neesot vajadzīga.
воскресенье, 25 октября 2009 г.
pasaka par 5 dālderiem
Pasaka par pieciem dālderiem jeb kāpēc vienmēr naudas trūkst…
Priekšvārds
Sakopjot māju, arhīvus un failus datorā uzdūros šai pasakai. Nekas sevišķs, tikai pasaka. Joks. Taču katrā joka kaut kas ir... Varbūt kādam noder?
Pasaka par naudas un banku sistēmas vēsturi, ar farsu un noslēpumiem.
Maiņas tirdzniecība
Senos laikos tālā malā kāds zeltkalis vārdā Valērijs agrā rītā pamodās iekšēji uzbudināts. Viņš izmēģināja savu runu, kuru nākamajā dienā taisījās noturēt liela cilvēku pūļa priekšā. Viņš jau vienmēr ir tiecies pēc varas un prestīža. Nu, viņa sapnis drīz varēs īstenoties. Valērijs bija amatnieks, kurš strādāja ar zeltu un sudrabu izgatavodams dažādas rotaslietas, bet viņam nepatika pelnīt savu dienišķo maizi ar darbu. Viņš arvien ilgojās pēc kaut kā neparasta, meklēja izaicinājumu – un, lūk, viņa lielais plāns bija tuvu īstenošanai. Kopš paaudžu paaudzēm tieša preču maiņa bija parasts tirgošanas veids. Ģimenes iztika no tā,ka specializējās uz noteiktas preces izgatavošanu un pārpalikumu apmainīja uz citu amatnieku
ražotajiem produktiem. Tirgus laukums bija skaļš sabiedriskas dzīves centrs. Tautai patika šī raibā drūzma, jo tur vienmēr varēja uzzināt daudz interesantu jaunumu. Katrā ziņā pēdējā laikā šur un tur arvien
biežāk sacēlās ķildas un strīdi – šķita, ka nu ir vajadzīga kāda labāka sistēma, lai arī cilvēki arvien vēl bija jautri un baudīja sava darba augļus.
Valdības forma bija ārkārtīgi vienkārša: katrā draudzē tika ievēlēta pilsoņu padome, kuras uzdevums bija nodrošināt atsevišķa pilsoņa brīvību un tiesības. Neviens nedrīkstēja tikt piespiests kaut ko darīt pret paša gribu. Tas bija vienīgais valdības uzdevums. Taču ar dažām situācijām birģermeistars ne vienmēr varēja tikt galā, it sevišķi, kad runa bija par domstarpībām tirgus laukumā: vai, piemāram, viens nazis ir apmaināms uz vienu vai uz diviem kukurūzas groziem, vai arī: kam ir lielāka vērtība: vienai govij vai vieniem ratiem. Un tagad Valērijs paziņoja, ka viņam esot zināms šo problēmu risinājums.
Monētu nauda
Nākamajā dienā Valērijs izklāstīja lielam cilvēku pūlim savu jauno sistēmu, kuru viņš nosauca par ”naudu”. Tā kā šī lieta likās visai daudzsološa, cilvēki nepacietīgi jautāja, ko ar to varētu uzsākt. ”Zelts, no kura es gatavoju rotaslietas, ir pirmklasīgs un vērtīgs metāls, kas nerūsē un var ilgi uzglabāties. Tātad, es izgatavošu zelta monētas un nosaukšu tās par zelta dālderiem”, - viņš teica un paskaidroja tālāk, ka katram dālderim būšot noteikta vērtība un, ka ”nauda” kā apmaiņas līdzeklis esot daudz praktiskāka nekā tiešā preču apmaiņa. Kāds draudzes loceklis izteica domu, ka neesot jau pārāk grūti pašam sarakt zeltu un taisīt no tā dālderus. ”Tas būtu negodīgi, tādēļ tas būtu stingri jāaizliedz” - iebilda Fabians. ”Tiks atļauts lietot tikai pilsoņu padomes atļautās monētas. Drošības pēc tām tiks uzspiests zīmogs.” Ikviens draudzes loceklis vispirms drīkstēja saņemt vienādu monētu skaitu. Tas izklausīā taisnīgi un tomē sveču meistars pārtrauca Valēriju”Man ir tiesības uz vislielāko dālderu skaitu, jo ikviens lieto manas sveces!”. ”Kā tad tā?!” - iesaucās viens no zemniekiem. ”Bez maniem dārzeņiem mēs visi nomirtu badā! Man pienākas visvairāk dālderu!”
Valērijs ļāva viņiem kādu brīdi strīdēties un tad izvirzīja sekojošu priekšlikumu: ”Tā kā jūs nevarat vienoties, es lieku priekšā aizdot katram tik daudz dālderu, cik viņš grib, ar noteikumu, ka tie ir jāatdod atpakaļ. Tā kā es izgatavoju naudu un nododu to jūsu rīcībā, man ir tiesības uz atalgojumu: par 100 dālderiem es saņemšu gada beigās 105 atpakaļ.
Šos 5 dālderus es nosaukšu par procentiem, un tie būs mana peļņa. „Tas skanēja pieļaujami, galu galā 5% nebija nez kas liels.
Valērijs nezaudēja laiku un pavadīja dienas un naktis izgatavodams monētas. Nākamnedēļ ļaudis stāvēja pie viņa darbnīcas rindā, un pēc tam, kad pilsoņu padome bija pārbaudījusi monētas un devusi savu atļauju laist tas apgrozībā, pirmie pilsoņi aizņēmās savas pirmās monētas; sākumā tikai nedaudz, lai izmēģinātu neparasto sistēmu, tad arvien vairāk.
Jauna koncepcija „nauda“ funkcioēja brīnišķīgi, un drīz vien viss tika novērtēts zelta monētās, t.i. dālderos. Pie precēm pieliktā vērtība tika nosaukta par ”cenu”, un tā tika noteikta pēc preces izgatavošnai nepieciešmo izdevumu un ieguldīādarba daudzuma.
Konkurence
Vienā no tās zemes pilsētām dzīvoja Andris – vienīgais pulksteņu meistars. Viņa klientūra bija gatava maksāt par viņa pulksteņiem lielu cenu. Tad vēl viens pulksteņu meistars atvēra savu veikalu, un Andris, lai nepazaudētu visus savus klientus, bija spiests nolaist cenas. Šī brīvā, sākotnējā ziņā veselīgā konkurence drīz vien aptvēra visas nozares. Tā kā visi gribēja
saņemt iespējami vairāk naudas, tika daudz strādāts un producēts, dzīves līmenis kāpa uz augšu un beidzot visi brīnījās, kā viņi agrāk vispār dzīvoja bez naudas.
Parādi
Gada beigās Valērijs uzmeklēja visus tos, kuri bija no viņa aizņēmušies naudu. Dažiem tagad bija vairāk, nekā viņi bija paņēmuši, kas reizē nozīmēja, ka citiem neizbēgami palika mazāk, tādēļ, ka apritē taču bija noteikts naudas daudzums. Tie, kuriem piederēja lielāka summa, atmaksāja simts dālderus plus piecus dālderus par procentiem, taču viņiem bieži bija atkal jāaizņemas nauda, lai varētu turpināt savus darījumus. Savukārt citi pirmo reizi ievēroja, ka viņiem ir parāds. Valērijs atļāva viņiem atmaksāt to pa daļām un piesavinājās daļu no viņu īpašuma par ķīlu. Visi sāka meklēt trūkstošos dālderus, taču tos atrast bija ļoti grūti.
Rēķins, kas nekad nevar tikt apmaksāts
Neviens nepamanīja, ka visa nācija nekad vairs nevarēja tikt vaļā no parādiem tādēļ, ka pat ja katrs atsevišķais sākumā producētais dālderis gada beigās tiktu atmaksāts atpakaļ, tad uz katriem aizdotajiem 100 dālderiem arvien vēl pietrūktu tie pieci procentu dālderi. Tikai Valērijs zināja, ka nekad nebija iespējams saņemt visus procentus reizē, t.i., ka visi rēķini nekad
nevarēja tikt apmaksāti tādēļ, ka šis papildus zelts īstenībā nekad nebija pastāvējis, nekad netika laists apgrozībā, un neviens cits nedrīkstēja taisīt papildus monētas. Nevar tikt atmaksātas 105.000 monētu, ja kopā tikušas producētas tikai 100.000. Katriem „pieciem dālderiem”, kas gada beigās tika atmaksāti Valērijam, vajadzēja pietrūkt kādam citam ciema iedzīvotājam.
Banknotes
Valērija darbnīcā bija liels seifs. Daži klienti uzskatīja, ka būtu praktiski un ērti par nelielu samaksu uzticēt viņam uzglabāt savas monētas. Par to viņi saņēma no Valērija kvīti. Kad nācās veikt lielākus pirkumus, bija diezgan smagi staipīt līdzi daudz monētu, un tā ar laiku monētu vietā cilvēki arvien vairāk sāka maksāt ar vienu vai vairākām Valērija kvītīm, kas atbilda pērkamās preces cenai. Veikalu īpašnieki akceptēja kvītis kā īsto maksāšanas līdzekli tādēļ, ka viņi tašu jebkurā laikā varēja atnest tās Valērijam un atkal saņemt par tām zelta monētas. Kvītis ātri ceļoja no rokas rokā, bet pats zelts palika nekustīgs. Tā drīz vien Valerija kvītis tika uzskatītas par tikpat „īstām“ un vērtīgām kā pašas zelta monētas.
Nepagāja ilgs laiks, kad Valērijam kļuva skaidrs, ka diez vai kaut vai viens no viņa klientiem pēkšņi pieprasīs visas savas monētas atpakaļ. Tādēļ viņš nodomāja: „Kādēļ ražot vairāk monētu, ja reiz tās nemaz netiek lietotas?“ – un viņš sāka aizdot seifā jau esošās, pie viņa deponētās monētas – vispirms ļoti piesardzīgi, bet pamazām arvien drošāk, it kā tā būtu pašsaprotama lieta.
Viņš sev teica: „īstenībā tas gan nav mans īpašums, bet tikai man uzticētais klientu zelts, taču galu galā tas atrodas pie manis – un ar to viss ir pateikts.“
Naudas radõšana no nekā
Kādu dienu Valērijs saņēma pieprasījumu par lielu kredītu. Viņš izteica klientam priekšlikumu: „Kādēļ mums neatvērt depozītu uz jūsu vārda tā vietā, lai transportētu pie jums monētas? Es vienkārši izsniegšu jums kvītis atbilstošā daudzumā!“ Klients bija ar mieru un aizgāja ar kvīšu kaudzi. Viņš bija saņēmis pamatīgu aizdevumu un tomēr viss zelts palika Valērija seifā. Kad klients bija prom, Valērijs nevarēja noturēt gavilējošu smaidu, jo viņam bija izdevies gan paturēt kūku, gan to apēst. Tātad viņš varēja aizdot zeltu, un tas tomēr palika viņa īpašumā. Draugiem, paziņām un pat svešiem cilvēkiem bija vajadzīga nauda darījumiem – un, kamēr viņi varēja uzrādīt garantijas, naudas aizdevumi nebija nekādi ierobežoti. Valērijs varēja vairākkārt aizdot seifā uzglabāto naudu, kas nebija viņa īpašums. Viņš gluži vienkārši izsniedza kvītis, un viss gāja kā pa sviestu, kamēr īstie īpašnieki nepieprasīja savu naudu atpakaļ, cilvēku uzticība palika spēkā un viņš visu precīzi iegrāmatoja! Naudas aizdošana bija visai izdevīga lieta.
Slepenā biedrība
Valērija sociālais statuss cēlās tikpat strauji kā viņa labklājība. Viņa vārds un viņa uzskati par finansu lietām sasniedza gandrīz vai pravietisku mērogu. Zeltkaļi no citām zemes vietām ieinteresējās par viņa panākumiem, un reiz Valērijs uzaicināja visus zeltkaļus uz tikšanos. Tai bija jānotiek slepeni. Galu galā blēdība nedrīkstēja nokļūt sabiedrības apziņā, citādi šī lieta
nevarētu funkcionēt tālāk. Pēc dažām pārdomām tika nodibināta slepena brālība, un tās locekļiem bija jānodod absolūtās klusēšanas zvērests.
Viņi nosauca sevi par „apgaismotiem“ – un jaunie „apgaismotie” zeltkaļi sākuši visur aizdot naudu pēc Valērija receptes.
Čeki, pārvedumi
Pa to laiku Valērija kvītis tika akceptētas tikpat labi kā viņa zelta dālderi un tieši tāpat turēti viņa seifā zem atslēgas. Kad kāds tirgotājs gribēja samaksāt citam noteiktu summu, viņš vienkārši uzrakstīja īsu zīmīti Valērijam, un tas pārnesa skaitļus no viena tirgotāja konta cita tirgotāja kontā. Arī šī jaunā sistēma kļuva ļoti populāra. Pateicoties šiem „pārvedumiem“ vai „čekiem“
nemanāmi radās pavisam jauna naudas forma, proti, nauda, kas eksistēja tikai Valērija grāmatās. Tādējādi viņa grāmatas pārstāvēja pirmos žiro- jeb tekošos kontus .
Valsts banknotes
Nākamās slepenās tikšanās ietvaros Valērijs līdz vēlai naktij klāstīja zeltkaļiem savu jauno plānu, kas drīz pēc tam tika nolikts priekšā birģermeistaram un valdības locekļiem: Valērijs sacēla labi nospēlētu trauksmi par to, ka esot uzradušies daudzi viltoti čeki. Satriektie ierēdņi
lūdza viņam padomu. „Es lieku priekšā, lai turpmāk valdība drukātu tādus čekus, kurus būtu grūti viltot un kuri tiktu nosaukti par „banknotēm“. Mēs, zeltkaļi labprāt uzņemsimies segt drukas izdevumus, jo galu galā tas ietaupīs mums laiku, ko mēs tērējam kvīšu aizpildīšanai.“
Tas šķita saprotams, un ierēdņi bez iebildumiem piekrita, jo viņi saskatīja savu uzdevumu pilsoņu aizsardzībā no krāpniekiem. „Turklāt“, – teica Valērijs, – „dažs labs slepeni izgatavo no zelta dālderus, tādēļ pār tiem, kuri rok zeltu, būtu jānostiprina kontrole un jāuzliek viņiem par pienākumu nodot to ierēdņiem, protams, par atbilstošu monētu vai banknotu skaitu. Arī šis
priekšlikums tika pieņemts, un valdība nodrukāja jaunas bankas kvītis. Uz katras banknotes bija uzspiesta noteikta vērtība: 1 dālderis, 2 dālderi, 5 dālderi, 10 dālderi. Kā jau teikts, zeltkaļi uzņēmās drukas izdevumus. Tā kā šīs naudas zīmes bija vieglāk transportējamas, iedzīvotāji visai ātri tās pieņšma. Neskatoties uz savu parocību, banknotes tika izmantotas tikai 10% no visām transakcijām. Valērija piezīmes rādīja, ka 90% no visām transakcijām tika nokārtotas caur pārvedumiem un čekiem. Tā pienāca laiks, realizēt nākamo Valērija plāna pakāpi.
Noguldījumi, krājkases
Sākumā par naudas glabāšanu savā seifā un pārvaldīšanu Valērijs pieprasīja nelielu atalgojumu. Nākamais solis „apgaismotā vīra“ plānā pastāvēja tajā, lai iemānītu apritē esošās banknotes savā seifā kā noguldījumus. Tādēļ viņš pārstrādāja savu prasību un piedāvāja no savas puses 3% par “krājnoguldījumiem“. Klienti protams bija ļoti priecīgi, ka nodevas vietā saņēma pat vēl bonusu, tādēļ viņi akceptēja arī to, ka Valērijs drīkst aizdot viņu naudu tālāk, pieprasot savus parastos 5%. Izskatījās, ka galu galā viņa peļņa tagad ir tikai 2%. Valērija pārvaldītais īpašums dabiskā kārtā pieauga arvien vairāk, un atkal viņš aizdeva krietni lielākas summas, nekā reāli pastāvēja viņa seifā banknotu formā. Drīz vien viņš varēja par katriem 100 dālderiem savā seifā aizdot 200, 300, 400, 800 vai pat 900 dālderus, vienkārši izrakstot čeku. Viņš gan rūpīgi sekoja tam, lai nepārkāptu attiecības 9 : 1, jo vidēji katrs desmitais klients tomēr gribēja izņemt savu naudu zelta monētās vai banknotēs (kas atbilst attiecībām maksājumu apritē, kur piedalās 10% skaidrās naudas un 90% pārskaitījumu.) Ja
Valērija seifā nebūtu pietiekami līdzekļu, cilvēki, protams, kļūtu aizdomīgi un zaudētu viņam uzticību. Ideja par krājgrāmatiņu negaidīti izrādījās visai izdevīga tādēļ, ka Valērijs varēja no 100 reāli noguldītajiem dālderiem radīt līdz pat 900 fiktīvo dālderu, kas parādījās tikai uz papīra; līdz ar to viņa nopelnītie” 45 dālderi (= 5% no 900 dalderiem) bija daudz, daudz vairak nekā tie 2%, kurus viņš iekasēja pēc vispārējā viedokļa. Arī citi zeltkaļi ar lielāko prieku izmantoja so metodi. Viņi radīja naudu vienkārši ne no kā, tikai ar pildspalvas vēzienu – un par to vēl pieprasīja procentus. Zeltkaļi vairs neražoja naudu paši, bet gan ļāva valdībai drukāt banknotes un štancēt monētas, kuras pēc tam viņi izsniedza cilvēkiem. Valerijs uzņēmās tikai drukas izdevumus. Un tomēr viņi radīja naudu ne no kā un pieprasīja par to vēl procentus. Lielākā daļa cilvēku domāja, ka iedzīvotāju apgādāšana ar naudu ir valdības lieta un ka Valērijs aizdodot tikai to naudu, ko citi deponējuši viņa seifā kā krājnoguldījumus. Ja visi noguldītāji reizē pieprasītu savu naudu, blēdība tūlīt nāktu gaismā.
Kad nācās izmaksāt daudz aizdevumu banknotēs vai monētās, tas neradīja Fabianam nekādas problēmas. Viņš vienkārši paskaidroja valdībai, ka augošs iedzīvotāju skaits un vispārējs produkcijas pieaugums pieprasot papildus naudas līdzekļus, kurus viņš arī saņēma, samaksājot tikai nelielu summu par naudas drukāšanu.
„Ekonomika”
Pienāca diena, kad kāds komersants un labs domātājs, precīzi izpētījis šo sistēmu, nolika Valērijam priekšā sekojošus argumentus: „Par 100 dālderiem tiek pieprasīti 105 dālderi atpakaļ, taču, tā kā šie 5 trūkstošie dālderi nemaz neeksistē, tad īstenībā šis parāds nekad nevar tikt dzēsts. Zemnieki ražo pārtikas produktus, strādnieki ražo preces, bet tu esi vienīgais, kurš producē
naudu. Pieņemsim, ka visā zemē būtu viens vienīgs komersants, kurš kontrolētu visu saimniecību. Viņš izmaksātu 90% visas apgrozībā esošās naudas izdevumu un atalgojumu formā un atlikušos 10% uzskatītu par savu peļņu. Tad šim komersantam no 100% sākotnējā kapitāla tik un tā pietrūktu procentu daļa, ko tu no viņa pieprasi. Viņš to varētu izmaksāt tikai aizņemoties jaunu naudu. Tādēļ sistēma var funkcionēt tikai tādā gadījumā, ja tu izsniedz 105 dālderus, proti, 100 saņēmējam un 5 sev pašam un tos tad arī ieguldi saimniecības apritē. Tikai tā visi parādi vispār varētu tikt dzēsti.“ Valērijs uzmanīgi noklausījās, un tad atturīgā tonī iebilda: „Ekonomika un finanses ir daudz sarežģītāka lieta, nekā šķiet. Tās nevar aplūkot un izklāstīt tik vienkāršoti. Lai šis lietas saprastu, ir nepieciešamas dziļas un pamatīgas speciālas zināšanas. Tomēr es esmu ļoti
pateicīgs par izteiktajām aizdomām, apsolu ņemt tās vērā un parūpēties par kārtību finansu jomā, bet tu rūpējies par kārtību savā jomā. Tev ir jākāpina sava uzņēmuma efektivitāte, jāpalielina produkcijas apmērs, ar racionalizācijas palīdzību jāpazemina izdevumi un jākļūst par labāku komersantu. Protams, par atbilstošu honorāru es vienmēr esmu tavā rīcībā kā specialists un padomdevējs.“ Valērijs skaitījās visā zemē lielākais eksperts finansu jautājumos, un visi iebildumi bija bezjēdzigi, jo galu galā izskatījās, ka saimniecība plaukst un dzīves līmenis kāpj vien uz augšu.
Slazds aizkrīt ciet
Lai varētu katru reizi samaksāt trūkstošos 5 dālderus, tirgotāji samērā īsā laikā jutās spiesti pacelt cenas uz savām precēm. Rezultātā algas saņēmējiem drīz vien radās sajūta, ka viņi mazāk nopelna. Savukārt darba devēji izvairījās no algu palielināšanas, jo līdz ar to viņiem draudētu reāls bankrots. Zemnieki varēja uzlikt savai produkcijai tikai ļoti neapmirinošas cenas, savukārt mājsaimnieces sūdzējās par to, ka dzīvei patiešām visnepieciešamākās lietas kļūst arvien dārgākas. Sekas tam bija tādas, ka daļa iedzīvotāju iekrita arvien lielākā nabadzībā tā, ka ļoti bieži pat draugi un radinieki vairs nevarēja viens otram palīdzēt. Beidzot sākās streiki, kas bija līdz šim nepazīstams fenomens. Sākotnējā dabas bagātība un cilvēku pārticība bija aizmirsta: auglīgā augsne, vecie meži, minerāļu izrakteņi, milzīgie ganāmpulki. Viss griezās vairs tikai ap naudu, visi domāja tikai par naudu, bet, no otras puses, tās kaut kā šķita arvien mazāk esam. Neviens neapšaubīja sistēmu kā tādu, jo visi taču ticēja, ka to pārvalda gudrākie tautas pārstāvji! Tikai daži nedaudzie spēja sakrāt savus pārpalikumus un nodibināt brīvus aizdevumu un finansu institūtus, kuri piedāvāja saviem klientiem 6% par kredītiem, kas pamatīgi pārsniedza Valērija 3%. Katrā ziņā šīs brīvās firmas varēja aizdot tikai to naudu, kas patiešām bija viņu īpašumā, pretēji Valērija metodei iegūt naudu ar pildspalvas vicināšanu. Šie brīvie finansu institūti maldināja Valēriju un viņa kompanjonus, tādēļ viņi ilgi nekavējoties nodibināja savējos. Lielākā daļa konkurējošo banku tika īsā laikā uzpirkta, proti, pirms tās vispār paguva uzplaukt, tās tika „pakļautas kontrolei“.
Depresija & labklājība
Vispārējs saimniecisks stāoklis pasliktinājās tālāk. Strādnieki uzskatīja, ka viņu šefi pelna pārāk daudz, savukārt darba devēji uzskatīja savus darba spēkus par pārāk slinkiem un neefektīviem. Visi sāka velt vainu cits citam. Arī pilsoņu padome nezināja atbildi un nodarbojās pārsvarā ar visaktuālāko problēmu, gudrojot, kā palīdzēt nabagiem.
Valsts labklājība
Tika ieviestas sociālās programmas, un ar likumu ikvienam iedzīvotājam bija uzlikts pienākums maksāt nodevas. Pilsoņus tas sadusmoja, jo viņi vēl turējās pie „vecmodīga priekšstata“, ka kaimiņiem brīvprātīgi jāpalīdz cits citam. „Šīs nodevas nav nekas cits kā legalizēta zādzība“, skanēja no tautas vidus. „Nodevas pret cilvēka gribu, neņemot vērā viņa paša motivāciju, ir
pielīdzināmas zādzībai“. Taču katrs atsevišķais pilsonis viens pats jutās bezspēcīgs un baidījās no cietuma, kas draudēja visiem, kuri negribēja vai nevarēja nomaksāt prasīto. Sociālās programmas šur tur palīdzēja, bet tikai īslaicīgi, tai pat laikā vēl saasinot radušās problēmas, jo arī šīs programmas aprija arvien vairāk naudas, kuras tik un tā jau visur pietrūka. Un tā sociālās nodevas kāpa arvien augstāk un līdz ar tām arī pārvaldes aparāta birokrātija.
Valsts parādi un ierēdņu aparāts
Lielākā daļa valdības locekļu bija kārtīgi cilvēki ar labiem nodomiem. Viņi negribēja uzkraut pilsoņiem jaunas nodevas, un galu galā viņi nesaskatīja vairs nekādas citas iespējas, kā aizņemties trūkstošo naudu no Valērija un viņa kompanjoniem, lai arī viņiem nebija ne jausmas par to, kā šie aizņēmumi kādreiz varēs tikt atdoti. Vecāki vairs nebija spējīgi apmaksāt skolotājus saviem bērniem, tikpat maz arī ģimenes ārstu. Soli pa solim valdība bija spiesta pārņemt šīs funkcijas un tās pārvaldīt. Skolotāji, ārsti un
daudzu citu profesiju ļaudis kļuva par ierēdņiem. Tikai nedaudzi bija apmierināti ar savu jauno darbu. Lai arī viņi saņēma kārtīgas algas, taču par to zaudēja savu patstāvību un identitāti. Ikviens kļuva par skrūvīti milzu mašinērijā. Nepalika vietas nekādai personīgai iniciatīvai, profesionālie panākumi tika ignorēti, ienākumi tika izlīdzināti un tikt uz priekšu dzīvē varēja tikai tad, kad kāds priekšnieks aizgāja pensijā vai nomira.
IenĀkuma nodoklis
Lai tiktu laukā no šī strupceļa, valdība nolēma atkal griezties pēc padoma pie Valērija, tādēļ, ka tas brīnišķīgi prata radīt iespaidu, ka var būt pareizais padomdevējs finansu jautājumos. Viņš noklausījās stāstu par viņu problēmām un atbildēja: „Daudzi cilvērki nevar paši tikt galā ar savām problēmām. Šiem cilvēkiem esat vajadzīgi jūs, lai atrisinātu tās viņu vietā. Jūs noteikti piekrītat, ka lielākai daļai cilvēku būtu jābūt tiesībām apmierināt savas pamatvajadzbas, t.i. saņemt pārtiku, jumtu virs galvas, laimīgu dzīvi utt.. Jums taču ir pazīstams gudrais teiciens par to, ka visi cilvēki esot vienlīdzīgi, vai ne? Tātad vienīgā iespēja izlīdzināt šīs lietas ir: no pārliekas bagāto labklājības atņemt un nodot to nabago rīcībā. Tātad, ieviesiet nodokļu sistēmu. Jo vairāk kādam ir, jo vairāk viņam jāmaksā. Ņemiet nodokļus no katra pēc viņa spējām un dodiet katram pēc viņa vajadzbām. Skolām un slimnīcām finansiāli vājākiem jābūt pieejamām bez maksas.“
Noturējis viņiem šo sprediķi par augstiem cilvēciskuma ideāliem, viņš noslēdza to ar piezīmi: „Starp citu, neaizmirstiet, ka jūs esat man parādā naudu, kuru jūs esat no manis aizņēmušies jau krietnu laiku atpakaļ. Es varu panākt jums pretī nodzēšot parādus, bet jūs man turpināsit maksāt vismaz procentus.“ Tas noveda pie tā, ka parādu summas tika iesaldētas un tika nomaksāti tikai procenti. Neviens neapšaubīja Valērija filosofiju, un tā tika ieviesta kāpjoša ienākumu nodokļu sistēma. Jo vairāk kāds nopelnīja, jo vairāk viņam bija jāmaksā. Nevienam nepatika ienākumu nodoklis, taču likums noteica: „Maksā nodokļus, vai dodies cietumā!“
Tirgotāji bija kārtējo reizi spiesti pacelt cenas, savukārt strādnieki atkal pieprasīja lielākas algas, un daudzi darba devēji bija spiesti vienu daļu no saviem strādniekiem aizvietot ar mašīnām vai arī izsludināt bankrotu.
Pieauga bezdarbs un līdz ar to iestājās vispārējs vērtību sabrukums. Valdība jutās spiesta izgudrot jaunas sociālās programmas. Tika ieviesti tarificētie līgumi, valsts pabalsti un citi aizsargpasākumi, lai pasargātu arvien lielākas industrijas nozares no sabrukuma un tādējādi saglabātu darba vietas.
Un tomēr maksātnespējīgo skaits pieuga ik mēnesi. Dažs labs sāka uzdot sev jautājumu, vai rūpniecības jēga pastāv preču ražošanā, vai vienīgi darba vietu saglabāšanā. Situācija pasliktinājās arvien straujāk. Tika izmēģināti visdažādākie pasākumi, lai saglabātu kontroli pār nemitīgi augošām cenām. Bija jāievieš papildus nodokļu formas, un drīz vien pastāvēja jau ap 50 dažādu nodokļu par vienu maizes klaipu, sākot ar zemnieku pamatnodokli,
visiem tirdzniecbas nodokļiem līdz pat virsvērtības nodoklim, kas tika atvilkts no mājsaimnieces par viņas iepirkumiem.
Pastāvīgas reformas
Tika sasauktas „ekspertu komisijas”, lai valdības uzdevumā atrisinātu situāciju, kas beidzās vienīgi ar to, ka tika radītas arvien jaunas struktūras, veiktas arvien jaunas reformas un ieviestas arvien jaunas nodokļu formas. Tā kā Valērijs stingri pieprasīja regulāri nomaksāt procentus, pastāvīgi pieaugoša nodokļu daļa bija jāizlieto šim nolūkam. Dažreiz bija pat jāaizņemas jaunas summas, tikai lai nomaksātu procentus par veciem kredītiem!
Partiju politika
Līdz ar to radās pavisam jauna politikas forma, proti, partiju politika – cilvēki strīdējās savā starpā par to, kura partija var veiksmīgāk atrisināt visas problēmas. Pēkšņi sāka runāt par dažādām pesonībām un ideoloģijām – par visu iespējamo, tikai ne par īsto problēmu.
Totālā kontrole
Galu galā notika tā, ka vienā no pilsētām nomaksājamo procentu summa kļuva lielāka nekā visu no saimniecības iegūto ienākumu summa. Tad arī visā valstī pieauga nenomaksāto procentu summas. Kā atbilde uz šo postu tika ieviests procentu maksājums par nenomaksātajiem procentiem. Šādā veidā visa valsts bagātība, derīgie izrakteņi, kā arī sabiedriskais īpašums
pakāpeniski nokļuva zem Valērija un viņa kompanjonu kontroles. Taču kontrole arvien vēl neaptvēra visu, un tieši tas bija tas, pēc kā viņi tiecās. Tikai izplatot savu kontroli itin pār visu, viņi justos pilnīgi droši.
Karu bizness
Visur pietrūka naudas, bija daudz bezdarbnieku un nabago, socialās sistēmas nevarēja rūpēties par visiem, tādēļ tautā pamazām sāka augt neapmierinātība. Valērijs pārliecināja valdības pārstāvjus ar vienu sitenu nosist divas mušas: 1. Karš esot labākais līdzeklis atkal apvienot
cilvēkus cīņā pret kopīgo ārējo ienaidnieku, kā arī 2. lai apmaksātu valdības parādus, proti, izmantojot šim nolūkam iekaroto zemju bagātības. Lai iedarbinātu kara mašinēriju, Valērijs lika būvēt fabrikas un finansēja ieroču ražotājus, aizdeva naudu armijai un visbeidzot piedāvāja kara upuriem lielus kredītus (par lieliem procentiem) kara posta novēršanai. Pēc tam tika doti vēl lielāki kredīti zem šiltes „saimniecības veicināšanai“. Šī sistēma ir bijusi tik veiksmīga, ka rezultātā daudzām pasaules zemēm pēkšņi uzradās ne tikai ārzemju (t.i. pie Valērija) parādi, bet turklāt tās bija iesaistītas kaut kādos kara konfliktos un bija spiestas tajos piedalīties. Valērijs rūpējās par to, lai vienmēr saglabātos noteikts „spēku līdzsvars”, lai jebkura valsts varētu tikt piespiesta vest karu ar jebkuru citu valsti. Tas Valērijam likās esam vietā gadījumos, kad kāda valsts ignorēja viņa „priekšlikumus”, nemaksāja viņam parādus vai gribŗja ieviest jaunu, neatkarīgu, naudas sistēmu. Valērijs vienmēr finasēja arī to valsti, kurai tika uzbrukts, lai karš turpinātos pēc iespējas ilgāk (un lai uz atjaunošanas rēķina varētu nopelnīt pēc iespējas
vairāk) und tad ļāva atmaksāt „savus kredītus“ izlaupot iekaroto zemju bagātības.
Masu mediji
Pilsoņi, kuri bija spējīgi patstāvīgi domāt un kritizēt sistmu, varēja tikt apklusināti vai nu ar finansiālu spiedienu (piekukuļojot vai atņemot darbu), vai arī – ja tas nelīdzēja – atklāti apmelojot un izsmejot viņus sabiedrības priekšā un noliedzot viņu idejas kā nerealistiskas. Šim nolūkam Valērijs un viņa kompanjoni pamazām uzpirka arvien vairāk izdevniecību, kā arī televīzijas un radiostacijas, kuru vadošie spēki tika izvēlēti pēc stingriem noteikumiem. Daudzi žurnālisti izsekoja godīgus mērķus un pat gribēja uzlabot pasauli, taču viņi pat nepamanīja, ka paši tika iesaistīti netīrajā spēlē un izmantoti Valērija kompānijas mērķu sasniegšanai.
Pastāvēja daudz dažādu avīžu un žurnālu – vieni kreisajam politiskam spārnam, citi labajam, trešie viduvējam, vieni laikraksti uzrunāja strādniekus, citi viņu šefus utt.. Bija pilnīgi vienalga, kuru no tiem cilvēks lasīja, ja vien viņš nedomāja par īsto problēmu un neapšaubīja sistēmu kā tādu.
Lielais Valērija plāns tuvojās īstenošanai. Nu, visa pasaule bija viņa parādniece. Caur izglītības sistēmu un masu medijiem viņš kontrolēja ne tikai cilvēku domas, bet burtiski arī viņu prātus. Cilvēki domāja par to, par ko Valērijs gribēja, lai viņi domātu, un ticēja tam, kam viņš gribēja, lai viņi ticētu!
Kungu klase
Kad atsevišķam cilvēkam pieder vairāk nekā ir nepieciešams, lai apmierinātu visas viņa privātās vajadzības, dziņas un kaislības, kad viņš ir izbaudījis visus iespējamos materiālos labumus, kas tad vēl paliek tāds, kas varētu viņu fascinēt?
Atbilde ir - „vara”, neierobežota vara pār citiem. Idealistus Valērijs ievietoja medijos un politikā, taču patiesos Kungus un Kontrolierus, kādus viņš meklēja, viņš atrada tajos, kuriem ”jau no dabas” piemita elitāra, kungu klases apziņa. Tie bija visbagātākie no kādreizējiem zeltkaļiem, kuriem piemita ārkārtīgi aroganta apziņa. Viņu bezmērīga labklājība viņus vairs neapmierināja. Viņi meklēja jaunus kairinājumus – neierobežota vara pār masām bija viņu ultimatīvas spēles mērķis! Šādas pretenzijas uz absolūto kundzību šī pašapgaismotā klase piedēvēja sev kā ”dižciltīgas dzimšanas” tiesības.
Centrālā banku sistēma
Tika nodibinātas lielas internacionālas bankas un, lai arī tās šķietami konkurēja savā starpā, īstenībā tās visas strādāja cieši kopā. Ar oficiālo svētību tika nodibināta viena Centrālā banka, un tās noguldījumi bija aizdevumi, kas bija segti ar reālo naudu, kas atradās atsevišķõs bankās
un krājkasēs. Tā bija šķietami valdības institūcija, lai arī nekad neviens tautas pārstāvis nav varējis tikt kontrolējošajās komisijās. Vēl vairāk, šāda veida nacionālā banka atradās ārpus valsts konstitūcijas ietekmes sfēras un līdz ar to virs prezidenta. Tādēļ tās īpašnieki varēja darīt vai nedarīt visu, ko vien vēlējās. Cik viegli jebkurš pilsonis varētu to konstatēt, jo šī nodevība
bija atpazīstama pat pēc oficiāli pieejamiem dokumentiem!
Tagad valdībai no savas puses vairs nebija jāaizņemas nauda tieši no Valērija. Tā varēja vērsties Centrālajā bankā, kur par kredītu galvojumu derēja nākamie nodokļu ieņēmumi. Tas saskanēja ar Valērija plānu novērst aizdomas no savas personas un no īstiem problēmu cēloņiem un novelt tās uz valdību, kamēr viņš pašsaprotamā kārtā neredzami turēja visus diedziņus savās rokās.
Valērija netiešā kontrole pār valsts darījumiem bija tik perfekta, ka tas viņu reiz pavedināja atklāti palielīties: „Ja reiz es kontrolēju visas nācijas naudu, mani vairs neinteresē, kurš izdod likumus!” Tādēļ viņa devīze skanēja šādi: „Kamēr es tieku aicināts kā padomdevējs finanšu jautājumos, es palieku ārpus jebkādas likumdošanas darbības sfēras.” Līdz ar to bija pilnīgi vienalga, kura partija valdīja, tādēļ, ka Valērijs pilnībā kontrolēja visu tautas dzīvības plūsmu, tās dzīvības asinis, proti, naudu. Ik pa laikam parādījās cilvēki, kuri jautāja: „Nauda taču ir cilvēku izdomātā sistēma, kādēļ tad tā
nekalpo cilvēkiem, bet gan izkalpina cilvēkus?” Taču šādi cilveki parādījās arvien retāk un retāk un viņu balsis pazuda vājprātāgā dziņā pēc neeksistējošiem procentiem – pēc arvien tālāk un tālāk trūkstošiem „5 dālderiem”. Valdības un ar tām dažādu nokrāsu partijas nāca un gāja – melnas, sarkanas, dzeltenas, zaļas – taču pamatprincipi palika tie paši. Lai kāda valdība bija pie varas, tā veicināja Valērija tuvošanos viņa ultimatīvā mērķa īstenošanai. Likumiem nebija nekādas nozīmes, kamēr cilvēki
bija aplikti ar nodokļiem līdz pat kaklam. Nu, bija pienācis laiks Valērija pēdējam lielam šaha gājienam!
kredītkartes
10% no visas naudas arvien vēl bija apgrozībā monētu un papīra naudas formā, kas arvien vēl atstāja atsevišķiem indivīdiem zināmu brīvību un ļāva vairāk vai mazāk kontrolēt pašu dzīvi. Tas bija jāizbeidz, turklāt tā, lai neuzmodinātu nekādas aizdomas. Tātad, ka pasākumu pret naudas falsifikāciju, zagšanu un pazaudēšanu Valērijs lika priekšā izsniegt visiem mazas plastmasas kartiņas ar īpašnieka vārdu, fotogrāfiju un identifikācijas numuru.
Ar šādu karti normāls pilsonis varēja ļoti ērti veikt savus pirkumus, katrā ziņā nenojaušot, ka tādējādi ne tikai viņa īpašuma un parādu summa var tikt pieprasīta no centrālā kompjūtera, bet, ka caur šo mazo karti par viņu varēja uzzināt arī daudz ko citu, proti, viņa iepirkumu veidu, kad un kur viņš atradās, kādas grāmatas viņš lasa un vispār, kādas viņam dzīvē ir prioritātes.
Klientiem karte tika padarīta vēl pievilcīgāka ar to, ka mēneša beigās atmaksājot kredītu no viņa netika pieprasīti nekādi procenti. Turpretī komersantiem bija daudz lielāki izdevumi, kuri savukārt ietekmēja gala produktu cenas un tādējādi tika pārvelti uz klientiem.
Valērijs un viņa kompanjoni baudīja arvien spožāku slavu un priecājās par savu arvien augstāk kāpjošo rangu sabiedrībā. Viņi tika uzskatīti taisni par atbildības un godīguma balstiem. Politiķi un saimniecības eksperti akceptēja viņu viedokli finansu un saimnieciskos jautājumos, it kā tie
būtu kāda reliģioza apliecinājuma principi. Drīz vien zem arvien jaunu nodokļu nastas viens pēc otra bankrotēja un pazuda ”mazi, nevienam nevajadzīgie uzņēmumi”. No atlikušām firmām tika pieprasītas licences un patenti, kas pamatīgi apgrūtināja to tālāku eksistenci. Valērija kompanjoni jau sen kontrolēja visus lielos uzņēmumus un līdz ar to arī to piegādātājus, jo viņu pēc apgrozījuma orientētajam spiedienam galu galā bija jāpakļaujas arī pēdējam neatkarīgam mazuzņēmējam: atslēdzniekam, elektriķim un maizniekam. Tagad Valērijs lika priekšā vispār atcelt monētas un papīra naudu, lai pilnībā atbrīvotu ceļu savai plastmasas kartei. Bez banknotēm darboties spējīgas būs tikai tās firmas, kuras akceptē maksājumus ar karti. Līdz ar to Valērijs viens pats varētu noteikt, kurš drīkst darboties saimniecībā un kurš nē.
Lai kredītkarti nevarētu pazaudēt – tāds bija Valērija plāna nākamais solis –, katram pilsonim jāietetovē uz rokas viņa identifikācijas numurs, kas ar speciālo gaismu varēs tikt nolasīts un aizvadīts tālāk kompjūterā, kas savukārt būtu savienots ar centrālo kompjūteru, kurā tiktu uzglabāti un caur atrašanās vietu noteicošiem satelītiem varētu tikt izsaukti visi ikviena bez
izņēmumiem indivīda dati. Tādējādi Valērijs zinātu visu par visiem.
Tikko tas tiktu sasniegts, viņam būtu ultimatīva, totālās kontroles iespēja pār visiem zemes cilvēkiem.
Pēcvārds
Tāds ir sens stāsts par parādiem, izdomāts no sākuma līdz beigām. Ja kāds saskata kādas līdzības ar šodienu, tad tās ir tikai sakritības. Tā ir pasaka. Joks.
Bet kā zināms katrā jokā ir nedaudz… joka.
Pasaku lasīja Imants Burvis
PS.”Kāpēc es satraucos par nākotni? Redziet, es taisos tajā pavadīt lielāko daļu no man palikušās dzīves” Č.Ketterings
Priekšvārds
Sakopjot māju, arhīvus un failus datorā uzdūros šai pasakai. Nekas sevišķs, tikai pasaka. Joks. Taču katrā joka kaut kas ir... Varbūt kādam noder?
Pasaka par naudas un banku sistēmas vēsturi, ar farsu un noslēpumiem.
Maiņas tirdzniecība
Senos laikos tālā malā kāds zeltkalis vārdā Valērijs agrā rītā pamodās iekšēji uzbudināts. Viņš izmēģināja savu runu, kuru nākamajā dienā taisījās noturēt liela cilvēku pūļa priekšā. Viņš jau vienmēr ir tiecies pēc varas un prestīža. Nu, viņa sapnis drīz varēs īstenoties. Valērijs bija amatnieks, kurš strādāja ar zeltu un sudrabu izgatavodams dažādas rotaslietas, bet viņam nepatika pelnīt savu dienišķo maizi ar darbu. Viņš arvien ilgojās pēc kaut kā neparasta, meklēja izaicinājumu – un, lūk, viņa lielais plāns bija tuvu īstenošanai. Kopš paaudžu paaudzēm tieša preču maiņa bija parasts tirgošanas veids. Ģimenes iztika no tā,ka specializējās uz noteiktas preces izgatavošanu un pārpalikumu apmainīja uz citu amatnieku
ražotajiem produktiem. Tirgus laukums bija skaļš sabiedriskas dzīves centrs. Tautai patika šī raibā drūzma, jo tur vienmēr varēja uzzināt daudz interesantu jaunumu. Katrā ziņā pēdējā laikā šur un tur arvien
biežāk sacēlās ķildas un strīdi – šķita, ka nu ir vajadzīga kāda labāka sistēma, lai arī cilvēki arvien vēl bija jautri un baudīja sava darba augļus.
Valdības forma bija ārkārtīgi vienkārša: katrā draudzē tika ievēlēta pilsoņu padome, kuras uzdevums bija nodrošināt atsevišķa pilsoņa brīvību un tiesības. Neviens nedrīkstēja tikt piespiests kaut ko darīt pret paša gribu. Tas bija vienīgais valdības uzdevums. Taču ar dažām situācijām birģermeistars ne vienmēr varēja tikt galā, it sevišķi, kad runa bija par domstarpībām tirgus laukumā: vai, piemāram, viens nazis ir apmaināms uz vienu vai uz diviem kukurūzas groziem, vai arī: kam ir lielāka vērtība: vienai govij vai vieniem ratiem. Un tagad Valērijs paziņoja, ka viņam esot zināms šo problēmu risinājums.
Monētu nauda
Nākamajā dienā Valērijs izklāstīja lielam cilvēku pūlim savu jauno sistēmu, kuru viņš nosauca par ”naudu”. Tā kā šī lieta likās visai daudzsološa, cilvēki nepacietīgi jautāja, ko ar to varētu uzsākt. ”Zelts, no kura es gatavoju rotaslietas, ir pirmklasīgs un vērtīgs metāls, kas nerūsē un var ilgi uzglabāties. Tātad, es izgatavošu zelta monētas un nosaukšu tās par zelta dālderiem”, - viņš teica un paskaidroja tālāk, ka katram dālderim būšot noteikta vērtība un, ka ”nauda” kā apmaiņas līdzeklis esot daudz praktiskāka nekā tiešā preču apmaiņa. Kāds draudzes loceklis izteica domu, ka neesot jau pārāk grūti pašam sarakt zeltu un taisīt no tā dālderus. ”Tas būtu negodīgi, tādēļ tas būtu stingri jāaizliedz” - iebilda Fabians. ”Tiks atļauts lietot tikai pilsoņu padomes atļautās monētas. Drošības pēc tām tiks uzspiests zīmogs.” Ikviens draudzes loceklis vispirms drīkstēja saņemt vienādu monētu skaitu. Tas izklausīā taisnīgi un tomē sveču meistars pārtrauca Valēriju”Man ir tiesības uz vislielāko dālderu skaitu, jo ikviens lieto manas sveces!”. ”Kā tad tā?!” - iesaucās viens no zemniekiem. ”Bez maniem dārzeņiem mēs visi nomirtu badā! Man pienākas visvairāk dālderu!”
Valērijs ļāva viņiem kādu brīdi strīdēties un tad izvirzīja sekojošu priekšlikumu: ”Tā kā jūs nevarat vienoties, es lieku priekšā aizdot katram tik daudz dālderu, cik viņš grib, ar noteikumu, ka tie ir jāatdod atpakaļ. Tā kā es izgatavoju naudu un nododu to jūsu rīcībā, man ir tiesības uz atalgojumu: par 100 dālderiem es saņemšu gada beigās 105 atpakaļ.
Šos 5 dālderus es nosaukšu par procentiem, un tie būs mana peļņa. „Tas skanēja pieļaujami, galu galā 5% nebija nez kas liels.
Valērijs nezaudēja laiku un pavadīja dienas un naktis izgatavodams monētas. Nākamnedēļ ļaudis stāvēja pie viņa darbnīcas rindā, un pēc tam, kad pilsoņu padome bija pārbaudījusi monētas un devusi savu atļauju laist tas apgrozībā, pirmie pilsoņi aizņēmās savas pirmās monētas; sākumā tikai nedaudz, lai izmēģinātu neparasto sistēmu, tad arvien vairāk.
Jauna koncepcija „nauda“ funkcioēja brīnišķīgi, un drīz vien viss tika novērtēts zelta monētās, t.i. dālderos. Pie precēm pieliktā vērtība tika nosaukta par ”cenu”, un tā tika noteikta pēc preces izgatavošnai nepieciešmo izdevumu un ieguldīādarba daudzuma.
Konkurence
Vienā no tās zemes pilsētām dzīvoja Andris – vienīgais pulksteņu meistars. Viņa klientūra bija gatava maksāt par viņa pulksteņiem lielu cenu. Tad vēl viens pulksteņu meistars atvēra savu veikalu, un Andris, lai nepazaudētu visus savus klientus, bija spiests nolaist cenas. Šī brīvā, sākotnējā ziņā veselīgā konkurence drīz vien aptvēra visas nozares. Tā kā visi gribēja
saņemt iespējami vairāk naudas, tika daudz strādāts un producēts, dzīves līmenis kāpa uz augšu un beidzot visi brīnījās, kā viņi agrāk vispār dzīvoja bez naudas.
Parādi
Gada beigās Valērijs uzmeklēja visus tos, kuri bija no viņa aizņēmušies naudu. Dažiem tagad bija vairāk, nekā viņi bija paņēmuši, kas reizē nozīmēja, ka citiem neizbēgami palika mazāk, tādēļ, ka apritē taču bija noteikts naudas daudzums. Tie, kuriem piederēja lielāka summa, atmaksāja simts dālderus plus piecus dālderus par procentiem, taču viņiem bieži bija atkal jāaizņemas nauda, lai varētu turpināt savus darījumus. Savukārt citi pirmo reizi ievēroja, ka viņiem ir parāds. Valērijs atļāva viņiem atmaksāt to pa daļām un piesavinājās daļu no viņu īpašuma par ķīlu. Visi sāka meklēt trūkstošos dālderus, taču tos atrast bija ļoti grūti.
Rēķins, kas nekad nevar tikt apmaksāts
Neviens nepamanīja, ka visa nācija nekad vairs nevarēja tikt vaļā no parādiem tādēļ, ka pat ja katrs atsevišķais sākumā producētais dālderis gada beigās tiktu atmaksāts atpakaļ, tad uz katriem aizdotajiem 100 dālderiem arvien vēl pietrūktu tie pieci procentu dālderi. Tikai Valērijs zināja, ka nekad nebija iespējams saņemt visus procentus reizē, t.i., ka visi rēķini nekad
nevarēja tikt apmaksāti tādēļ, ka šis papildus zelts īstenībā nekad nebija pastāvējis, nekad netika laists apgrozībā, un neviens cits nedrīkstēja taisīt papildus monētas. Nevar tikt atmaksātas 105.000 monētu, ja kopā tikušas producētas tikai 100.000. Katriem „pieciem dālderiem”, kas gada beigās tika atmaksāti Valērijam, vajadzēja pietrūkt kādam citam ciema iedzīvotājam.
Banknotes
Valērija darbnīcā bija liels seifs. Daži klienti uzskatīja, ka būtu praktiski un ērti par nelielu samaksu uzticēt viņam uzglabāt savas monētas. Par to viņi saņēma no Valērija kvīti. Kad nācās veikt lielākus pirkumus, bija diezgan smagi staipīt līdzi daudz monētu, un tā ar laiku monētu vietā cilvēki arvien vairāk sāka maksāt ar vienu vai vairākām Valērija kvītīm, kas atbilda pērkamās preces cenai. Veikalu īpašnieki akceptēja kvītis kā īsto maksāšanas līdzekli tādēļ, ka viņi tašu jebkurā laikā varēja atnest tās Valērijam un atkal saņemt par tām zelta monētas. Kvītis ātri ceļoja no rokas rokā, bet pats zelts palika nekustīgs. Tā drīz vien Valerija kvītis tika uzskatītas par tikpat „īstām“ un vērtīgām kā pašas zelta monētas.
Nepagāja ilgs laiks, kad Valērijam kļuva skaidrs, ka diez vai kaut vai viens no viņa klientiem pēkšņi pieprasīs visas savas monētas atpakaļ. Tādēļ viņš nodomāja: „Kādēļ ražot vairāk monētu, ja reiz tās nemaz netiek lietotas?“ – un viņš sāka aizdot seifā jau esošās, pie viņa deponētās monētas – vispirms ļoti piesardzīgi, bet pamazām arvien drošāk, it kā tā būtu pašsaprotama lieta.
Viņš sev teica: „īstenībā tas gan nav mans īpašums, bet tikai man uzticētais klientu zelts, taču galu galā tas atrodas pie manis – un ar to viss ir pateikts.“
Naudas radõšana no nekā
Kādu dienu Valērijs saņēma pieprasījumu par lielu kredītu. Viņš izteica klientam priekšlikumu: „Kādēļ mums neatvērt depozītu uz jūsu vārda tā vietā, lai transportētu pie jums monētas? Es vienkārši izsniegšu jums kvītis atbilstošā daudzumā!“ Klients bija ar mieru un aizgāja ar kvīšu kaudzi. Viņš bija saņēmis pamatīgu aizdevumu un tomēr viss zelts palika Valērija seifā. Kad klients bija prom, Valērijs nevarēja noturēt gavilējošu smaidu, jo viņam bija izdevies gan paturēt kūku, gan to apēst. Tātad viņš varēja aizdot zeltu, un tas tomēr palika viņa īpašumā. Draugiem, paziņām un pat svešiem cilvēkiem bija vajadzīga nauda darījumiem – un, kamēr viņi varēja uzrādīt garantijas, naudas aizdevumi nebija nekādi ierobežoti. Valērijs varēja vairākkārt aizdot seifā uzglabāto naudu, kas nebija viņa īpašums. Viņš gluži vienkārši izsniedza kvītis, un viss gāja kā pa sviestu, kamēr īstie īpašnieki nepieprasīja savu naudu atpakaļ, cilvēku uzticība palika spēkā un viņš visu precīzi iegrāmatoja! Naudas aizdošana bija visai izdevīga lieta.
Slepenā biedrība
Valērija sociālais statuss cēlās tikpat strauji kā viņa labklājība. Viņa vārds un viņa uzskati par finansu lietām sasniedza gandrīz vai pravietisku mērogu. Zeltkaļi no citām zemes vietām ieinteresējās par viņa panākumiem, un reiz Valērijs uzaicināja visus zeltkaļus uz tikšanos. Tai bija jānotiek slepeni. Galu galā blēdība nedrīkstēja nokļūt sabiedrības apziņā, citādi šī lieta
nevarētu funkcionēt tālāk. Pēc dažām pārdomām tika nodibināta slepena brālība, un tās locekļiem bija jānodod absolūtās klusēšanas zvērests.
Viņi nosauca sevi par „apgaismotiem“ – un jaunie „apgaismotie” zeltkaļi sākuši visur aizdot naudu pēc Valērija receptes.
Čeki, pārvedumi
Pa to laiku Valērija kvītis tika akceptētas tikpat labi kā viņa zelta dālderi un tieši tāpat turēti viņa seifā zem atslēgas. Kad kāds tirgotājs gribēja samaksāt citam noteiktu summu, viņš vienkārši uzrakstīja īsu zīmīti Valērijam, un tas pārnesa skaitļus no viena tirgotāja konta cita tirgotāja kontā. Arī šī jaunā sistēma kļuva ļoti populāra. Pateicoties šiem „pārvedumiem“ vai „čekiem“
nemanāmi radās pavisam jauna naudas forma, proti, nauda, kas eksistēja tikai Valērija grāmatās. Tādējādi viņa grāmatas pārstāvēja pirmos žiro- jeb tekošos kontus .
Valsts banknotes
Nākamās slepenās tikšanās ietvaros Valērijs līdz vēlai naktij klāstīja zeltkaļiem savu jauno plānu, kas drīz pēc tam tika nolikts priekšā birģermeistaram un valdības locekļiem: Valērijs sacēla labi nospēlētu trauksmi par to, ka esot uzradušies daudzi viltoti čeki. Satriektie ierēdņi
lūdza viņam padomu. „Es lieku priekšā, lai turpmāk valdība drukātu tādus čekus, kurus būtu grūti viltot un kuri tiktu nosaukti par „banknotēm“. Mēs, zeltkaļi labprāt uzņemsimies segt drukas izdevumus, jo galu galā tas ietaupīs mums laiku, ko mēs tērējam kvīšu aizpildīšanai.“
Tas šķita saprotams, un ierēdņi bez iebildumiem piekrita, jo viņi saskatīja savu uzdevumu pilsoņu aizsardzībā no krāpniekiem. „Turklāt“, – teica Valērijs, – „dažs labs slepeni izgatavo no zelta dālderus, tādēļ pār tiem, kuri rok zeltu, būtu jānostiprina kontrole un jāuzliek viņiem par pienākumu nodot to ierēdņiem, protams, par atbilstošu monētu vai banknotu skaitu. Arī šis
priekšlikums tika pieņemts, un valdība nodrukāja jaunas bankas kvītis. Uz katras banknotes bija uzspiesta noteikta vērtība: 1 dālderis, 2 dālderi, 5 dālderi, 10 dālderi. Kā jau teikts, zeltkaļi uzņēmās drukas izdevumus. Tā kā šīs naudas zīmes bija vieglāk transportējamas, iedzīvotāji visai ātri tās pieņšma. Neskatoties uz savu parocību, banknotes tika izmantotas tikai 10% no visām transakcijām. Valērija piezīmes rādīja, ka 90% no visām transakcijām tika nokārtotas caur pārvedumiem un čekiem. Tā pienāca laiks, realizēt nākamo Valērija plāna pakāpi.
Noguldījumi, krājkases
Sākumā par naudas glabāšanu savā seifā un pārvaldīšanu Valērijs pieprasīja nelielu atalgojumu. Nākamais solis „apgaismotā vīra“ plānā pastāvēja tajā, lai iemānītu apritē esošās banknotes savā seifā kā noguldījumus. Tādēļ viņš pārstrādāja savu prasību un piedāvāja no savas puses 3% par “krājnoguldījumiem“. Klienti protams bija ļoti priecīgi, ka nodevas vietā saņēma pat vēl bonusu, tādēļ viņi akceptēja arī to, ka Valērijs drīkst aizdot viņu naudu tālāk, pieprasot savus parastos 5%. Izskatījās, ka galu galā viņa peļņa tagad ir tikai 2%. Valērija pārvaldītais īpašums dabiskā kārtā pieauga arvien vairāk, un atkal viņš aizdeva krietni lielākas summas, nekā reāli pastāvēja viņa seifā banknotu formā. Drīz vien viņš varēja par katriem 100 dālderiem savā seifā aizdot 200, 300, 400, 800 vai pat 900 dālderus, vienkārši izrakstot čeku. Viņš gan rūpīgi sekoja tam, lai nepārkāptu attiecības 9 : 1, jo vidēji katrs desmitais klients tomēr gribēja izņemt savu naudu zelta monētās vai banknotēs (kas atbilst attiecībām maksājumu apritē, kur piedalās 10% skaidrās naudas un 90% pārskaitījumu.) Ja
Valērija seifā nebūtu pietiekami līdzekļu, cilvēki, protams, kļūtu aizdomīgi un zaudētu viņam uzticību. Ideja par krājgrāmatiņu negaidīti izrādījās visai izdevīga tādēļ, ka Valērijs varēja no 100 reāli noguldītajiem dālderiem radīt līdz pat 900 fiktīvo dālderu, kas parādījās tikai uz papīra; līdz ar to viņa nopelnītie” 45 dālderi (= 5% no 900 dalderiem) bija daudz, daudz vairak nekā tie 2%, kurus viņš iekasēja pēc vispārējā viedokļa. Arī citi zeltkaļi ar lielāko prieku izmantoja so metodi. Viņi radīja naudu vienkārši ne no kā, tikai ar pildspalvas vēzienu – un par to vēl pieprasīja procentus. Zeltkaļi vairs neražoja naudu paši, bet gan ļāva valdībai drukāt banknotes un štancēt monētas, kuras pēc tam viņi izsniedza cilvēkiem. Valerijs uzņēmās tikai drukas izdevumus. Un tomēr viņi radīja naudu ne no kā un pieprasīja par to vēl procentus. Lielākā daļa cilvēku domāja, ka iedzīvotāju apgādāšana ar naudu ir valdības lieta un ka Valērijs aizdodot tikai to naudu, ko citi deponējuši viņa seifā kā krājnoguldījumus. Ja visi noguldītāji reizē pieprasītu savu naudu, blēdība tūlīt nāktu gaismā.
Kad nācās izmaksāt daudz aizdevumu banknotēs vai monētās, tas neradīja Fabianam nekādas problēmas. Viņš vienkārši paskaidroja valdībai, ka augošs iedzīvotāju skaits un vispārējs produkcijas pieaugums pieprasot papildus naudas līdzekļus, kurus viņš arī saņēma, samaksājot tikai nelielu summu par naudas drukāšanu.
„Ekonomika”
Pienāca diena, kad kāds komersants un labs domātājs, precīzi izpētījis šo sistēmu, nolika Valērijam priekšā sekojošus argumentus: „Par 100 dālderiem tiek pieprasīti 105 dālderi atpakaļ, taču, tā kā šie 5 trūkstošie dālderi nemaz neeksistē, tad īstenībā šis parāds nekad nevar tikt dzēsts. Zemnieki ražo pārtikas produktus, strādnieki ražo preces, bet tu esi vienīgais, kurš producē
naudu. Pieņemsim, ka visā zemē būtu viens vienīgs komersants, kurš kontrolētu visu saimniecību. Viņš izmaksātu 90% visas apgrozībā esošās naudas izdevumu un atalgojumu formā un atlikušos 10% uzskatītu par savu peļņu. Tad šim komersantam no 100% sākotnējā kapitāla tik un tā pietrūktu procentu daļa, ko tu no viņa pieprasi. Viņš to varētu izmaksāt tikai aizņemoties jaunu naudu. Tādēļ sistēma var funkcionēt tikai tādā gadījumā, ja tu izsniedz 105 dālderus, proti, 100 saņēmējam un 5 sev pašam un tos tad arī ieguldi saimniecības apritē. Tikai tā visi parādi vispār varētu tikt dzēsti.“ Valērijs uzmanīgi noklausījās, un tad atturīgā tonī iebilda: „Ekonomika un finanses ir daudz sarežģītāka lieta, nekā šķiet. Tās nevar aplūkot un izklāstīt tik vienkāršoti. Lai šis lietas saprastu, ir nepieciešamas dziļas un pamatīgas speciālas zināšanas. Tomēr es esmu ļoti
pateicīgs par izteiktajām aizdomām, apsolu ņemt tās vērā un parūpēties par kārtību finansu jomā, bet tu rūpējies par kārtību savā jomā. Tev ir jākāpina sava uzņēmuma efektivitāte, jāpalielina produkcijas apmērs, ar racionalizācijas palīdzību jāpazemina izdevumi un jākļūst par labāku komersantu. Protams, par atbilstošu honorāru es vienmēr esmu tavā rīcībā kā specialists un padomdevējs.“ Valērijs skaitījās visā zemē lielākais eksperts finansu jautājumos, un visi iebildumi bija bezjēdzigi, jo galu galā izskatījās, ka saimniecība plaukst un dzīves līmenis kāpj vien uz augšu.
Slazds aizkrīt ciet
Lai varētu katru reizi samaksāt trūkstošos 5 dālderus, tirgotāji samērā īsā laikā jutās spiesti pacelt cenas uz savām precēm. Rezultātā algas saņēmējiem drīz vien radās sajūta, ka viņi mazāk nopelna. Savukārt darba devēji izvairījās no algu palielināšanas, jo līdz ar to viņiem draudētu reāls bankrots. Zemnieki varēja uzlikt savai produkcijai tikai ļoti neapmirinošas cenas, savukārt mājsaimnieces sūdzējās par to, ka dzīvei patiešām visnepieciešamākās lietas kļūst arvien dārgākas. Sekas tam bija tādas, ka daļa iedzīvotāju iekrita arvien lielākā nabadzībā tā, ka ļoti bieži pat draugi un radinieki vairs nevarēja viens otram palīdzēt. Beidzot sākās streiki, kas bija līdz šim nepazīstams fenomens. Sākotnējā dabas bagātība un cilvēku pārticība bija aizmirsta: auglīgā augsne, vecie meži, minerāļu izrakteņi, milzīgie ganāmpulki. Viss griezās vairs tikai ap naudu, visi domāja tikai par naudu, bet, no otras puses, tās kaut kā šķita arvien mazāk esam. Neviens neapšaubīja sistēmu kā tādu, jo visi taču ticēja, ka to pārvalda gudrākie tautas pārstāvji! Tikai daži nedaudzie spēja sakrāt savus pārpalikumus un nodibināt brīvus aizdevumu un finansu institūtus, kuri piedāvāja saviem klientiem 6% par kredītiem, kas pamatīgi pārsniedza Valērija 3%. Katrā ziņā šīs brīvās firmas varēja aizdot tikai to naudu, kas patiešām bija viņu īpašumā, pretēji Valērija metodei iegūt naudu ar pildspalvas vicināšanu. Šie brīvie finansu institūti maldināja Valēriju un viņa kompanjonus, tādēļ viņi ilgi nekavējoties nodibināja savējos. Lielākā daļa konkurējošo banku tika īsā laikā uzpirkta, proti, pirms tās vispār paguva uzplaukt, tās tika „pakļautas kontrolei“.
Depresija & labklājība
Vispārējs saimniecisks stāoklis pasliktinājās tālāk. Strādnieki uzskatīja, ka viņu šefi pelna pārāk daudz, savukārt darba devēji uzskatīja savus darba spēkus par pārāk slinkiem un neefektīviem. Visi sāka velt vainu cits citam. Arī pilsoņu padome nezināja atbildi un nodarbojās pārsvarā ar visaktuālāko problēmu, gudrojot, kā palīdzēt nabagiem.
Valsts labklājība
Tika ieviestas sociālās programmas, un ar likumu ikvienam iedzīvotājam bija uzlikts pienākums maksāt nodevas. Pilsoņus tas sadusmoja, jo viņi vēl turējās pie „vecmodīga priekšstata“, ka kaimiņiem brīvprātīgi jāpalīdz cits citam. „Šīs nodevas nav nekas cits kā legalizēta zādzība“, skanēja no tautas vidus. „Nodevas pret cilvēka gribu, neņemot vērā viņa paša motivāciju, ir
pielīdzināmas zādzībai“. Taču katrs atsevišķais pilsonis viens pats jutās bezspēcīgs un baidījās no cietuma, kas draudēja visiem, kuri negribēja vai nevarēja nomaksāt prasīto. Sociālās programmas šur tur palīdzēja, bet tikai īslaicīgi, tai pat laikā vēl saasinot radušās problēmas, jo arī šīs programmas aprija arvien vairāk naudas, kuras tik un tā jau visur pietrūka. Un tā sociālās nodevas kāpa arvien augstāk un līdz ar tām arī pārvaldes aparāta birokrātija.
Valsts parādi un ierēdņu aparāts
Lielākā daļa valdības locekļu bija kārtīgi cilvēki ar labiem nodomiem. Viņi negribēja uzkraut pilsoņiem jaunas nodevas, un galu galā viņi nesaskatīja vairs nekādas citas iespējas, kā aizņemties trūkstošo naudu no Valērija un viņa kompanjoniem, lai arī viņiem nebija ne jausmas par to, kā šie aizņēmumi kādreiz varēs tikt atdoti. Vecāki vairs nebija spējīgi apmaksāt skolotājus saviem bērniem, tikpat maz arī ģimenes ārstu. Soli pa solim valdība bija spiesta pārņemt šīs funkcijas un tās pārvaldīt. Skolotāji, ārsti un
daudzu citu profesiju ļaudis kļuva par ierēdņiem. Tikai nedaudzi bija apmierināti ar savu jauno darbu. Lai arī viņi saņēma kārtīgas algas, taču par to zaudēja savu patstāvību un identitāti. Ikviens kļuva par skrūvīti milzu mašinērijā. Nepalika vietas nekādai personīgai iniciatīvai, profesionālie panākumi tika ignorēti, ienākumi tika izlīdzināti un tikt uz priekšu dzīvē varēja tikai tad, kad kāds priekšnieks aizgāja pensijā vai nomira.
IenĀkuma nodoklis
Lai tiktu laukā no šī strupceļa, valdība nolēma atkal griezties pēc padoma pie Valērija, tādēļ, ka tas brīnišķīgi prata radīt iespaidu, ka var būt pareizais padomdevējs finansu jautājumos. Viņš noklausījās stāstu par viņu problēmām un atbildēja: „Daudzi cilvērki nevar paši tikt galā ar savām problēmām. Šiem cilvēkiem esat vajadzīgi jūs, lai atrisinātu tās viņu vietā. Jūs noteikti piekrītat, ka lielākai daļai cilvēku būtu jābūt tiesībām apmierināt savas pamatvajadzbas, t.i. saņemt pārtiku, jumtu virs galvas, laimīgu dzīvi utt.. Jums taču ir pazīstams gudrais teiciens par to, ka visi cilvēki esot vienlīdzīgi, vai ne? Tātad vienīgā iespēja izlīdzināt šīs lietas ir: no pārliekas bagāto labklājības atņemt un nodot to nabago rīcībā. Tātad, ieviesiet nodokļu sistēmu. Jo vairāk kādam ir, jo vairāk viņam jāmaksā. Ņemiet nodokļus no katra pēc viņa spējām un dodiet katram pēc viņa vajadzbām. Skolām un slimnīcām finansiāli vājākiem jābūt pieejamām bez maksas.“
Noturējis viņiem šo sprediķi par augstiem cilvēciskuma ideāliem, viņš noslēdza to ar piezīmi: „Starp citu, neaizmirstiet, ka jūs esat man parādā naudu, kuru jūs esat no manis aizņēmušies jau krietnu laiku atpakaļ. Es varu panākt jums pretī nodzēšot parādus, bet jūs man turpināsit maksāt vismaz procentus.“ Tas noveda pie tā, ka parādu summas tika iesaldētas un tika nomaksāti tikai procenti. Neviens neapšaubīja Valērija filosofiju, un tā tika ieviesta kāpjoša ienākumu nodokļu sistēma. Jo vairāk kāds nopelnīja, jo vairāk viņam bija jāmaksā. Nevienam nepatika ienākumu nodoklis, taču likums noteica: „Maksā nodokļus, vai dodies cietumā!“
Tirgotāji bija kārtējo reizi spiesti pacelt cenas, savukārt strādnieki atkal pieprasīja lielākas algas, un daudzi darba devēji bija spiesti vienu daļu no saviem strādniekiem aizvietot ar mašīnām vai arī izsludināt bankrotu.
Pieauga bezdarbs un līdz ar to iestājās vispārējs vērtību sabrukums. Valdība jutās spiesta izgudrot jaunas sociālās programmas. Tika ieviesti tarificētie līgumi, valsts pabalsti un citi aizsargpasākumi, lai pasargātu arvien lielākas industrijas nozares no sabrukuma un tādējādi saglabātu darba vietas.
Un tomēr maksātnespējīgo skaits pieuga ik mēnesi. Dažs labs sāka uzdot sev jautājumu, vai rūpniecības jēga pastāv preču ražošanā, vai vienīgi darba vietu saglabāšanā. Situācija pasliktinājās arvien straujāk. Tika izmēģināti visdažādākie pasākumi, lai saglabātu kontroli pār nemitīgi augošām cenām. Bija jāievieš papildus nodokļu formas, un drīz vien pastāvēja jau ap 50 dažādu nodokļu par vienu maizes klaipu, sākot ar zemnieku pamatnodokli,
visiem tirdzniecbas nodokļiem līdz pat virsvērtības nodoklim, kas tika atvilkts no mājsaimnieces par viņas iepirkumiem.
Pastāvīgas reformas
Tika sasauktas „ekspertu komisijas”, lai valdības uzdevumā atrisinātu situāciju, kas beidzās vienīgi ar to, ka tika radītas arvien jaunas struktūras, veiktas arvien jaunas reformas un ieviestas arvien jaunas nodokļu formas. Tā kā Valērijs stingri pieprasīja regulāri nomaksāt procentus, pastāvīgi pieaugoša nodokļu daļa bija jāizlieto šim nolūkam. Dažreiz bija pat jāaizņemas jaunas summas, tikai lai nomaksātu procentus par veciem kredītiem!
Partiju politika
Līdz ar to radās pavisam jauna politikas forma, proti, partiju politika – cilvēki strīdējās savā starpā par to, kura partija var veiksmīgāk atrisināt visas problēmas. Pēkšņi sāka runāt par dažādām pesonībām un ideoloģijām – par visu iespējamo, tikai ne par īsto problēmu.
Totālā kontrole
Galu galā notika tā, ka vienā no pilsētām nomaksājamo procentu summa kļuva lielāka nekā visu no saimniecības iegūto ienākumu summa. Tad arī visā valstī pieauga nenomaksāto procentu summas. Kā atbilde uz šo postu tika ieviests procentu maksājums par nenomaksātajiem procentiem. Šādā veidā visa valsts bagātība, derīgie izrakteņi, kā arī sabiedriskais īpašums
pakāpeniski nokļuva zem Valērija un viņa kompanjonu kontroles. Taču kontrole arvien vēl neaptvēra visu, un tieši tas bija tas, pēc kā viņi tiecās. Tikai izplatot savu kontroli itin pār visu, viņi justos pilnīgi droši.
Karu bizness
Visur pietrūka naudas, bija daudz bezdarbnieku un nabago, socialās sistēmas nevarēja rūpēties par visiem, tādēļ tautā pamazām sāka augt neapmierinātība. Valērijs pārliecināja valdības pārstāvjus ar vienu sitenu nosist divas mušas: 1. Karš esot labākais līdzeklis atkal apvienot
cilvēkus cīņā pret kopīgo ārējo ienaidnieku, kā arī 2. lai apmaksātu valdības parādus, proti, izmantojot šim nolūkam iekaroto zemju bagātības. Lai iedarbinātu kara mašinēriju, Valērijs lika būvēt fabrikas un finansēja ieroču ražotājus, aizdeva naudu armijai un visbeidzot piedāvāja kara upuriem lielus kredītus (par lieliem procentiem) kara posta novēršanai. Pēc tam tika doti vēl lielāki kredīti zem šiltes „saimniecības veicināšanai“. Šī sistēma ir bijusi tik veiksmīga, ka rezultātā daudzām pasaules zemēm pēkšņi uzradās ne tikai ārzemju (t.i. pie Valērija) parādi, bet turklāt tās bija iesaistītas kaut kādos kara konfliktos un bija spiestas tajos piedalīties. Valērijs rūpējās par to, lai vienmēr saglabātos noteikts „spēku līdzsvars”, lai jebkura valsts varētu tikt piespiesta vest karu ar jebkuru citu valsti. Tas Valērijam likās esam vietā gadījumos, kad kāda valsts ignorēja viņa „priekšlikumus”, nemaksāja viņam parādus vai gribŗja ieviest jaunu, neatkarīgu, naudas sistēmu. Valērijs vienmēr finasēja arī to valsti, kurai tika uzbrukts, lai karš turpinātos pēc iespējas ilgāk (un lai uz atjaunošanas rēķina varētu nopelnīt pēc iespējas
vairāk) und tad ļāva atmaksāt „savus kredītus“ izlaupot iekaroto zemju bagātības.
Masu mediji
Pilsoņi, kuri bija spējīgi patstāvīgi domāt un kritizēt sistmu, varēja tikt apklusināti vai nu ar finansiālu spiedienu (piekukuļojot vai atņemot darbu), vai arī – ja tas nelīdzēja – atklāti apmelojot un izsmejot viņus sabiedrības priekšā un noliedzot viņu idejas kā nerealistiskas. Šim nolūkam Valērijs un viņa kompanjoni pamazām uzpirka arvien vairāk izdevniecību, kā arī televīzijas un radiostacijas, kuru vadošie spēki tika izvēlēti pēc stingriem noteikumiem. Daudzi žurnālisti izsekoja godīgus mērķus un pat gribēja uzlabot pasauli, taču viņi pat nepamanīja, ka paši tika iesaistīti netīrajā spēlē un izmantoti Valērija kompānijas mērķu sasniegšanai.
Pastāvēja daudz dažādu avīžu un žurnālu – vieni kreisajam politiskam spārnam, citi labajam, trešie viduvējam, vieni laikraksti uzrunāja strādniekus, citi viņu šefus utt.. Bija pilnīgi vienalga, kuru no tiem cilvēks lasīja, ja vien viņš nedomāja par īsto problēmu un neapšaubīja sistēmu kā tādu.
Lielais Valērija plāns tuvojās īstenošanai. Nu, visa pasaule bija viņa parādniece. Caur izglītības sistēmu un masu medijiem viņš kontrolēja ne tikai cilvēku domas, bet burtiski arī viņu prātus. Cilvēki domāja par to, par ko Valērijs gribēja, lai viņi domātu, un ticēja tam, kam viņš gribēja, lai viņi ticētu!
Kungu klase
Kad atsevišķam cilvēkam pieder vairāk nekā ir nepieciešams, lai apmierinātu visas viņa privātās vajadzības, dziņas un kaislības, kad viņš ir izbaudījis visus iespējamos materiālos labumus, kas tad vēl paliek tāds, kas varētu viņu fascinēt?
Atbilde ir - „vara”, neierobežota vara pār citiem. Idealistus Valērijs ievietoja medijos un politikā, taču patiesos Kungus un Kontrolierus, kādus viņš meklēja, viņš atrada tajos, kuriem ”jau no dabas” piemita elitāra, kungu klases apziņa. Tie bija visbagātākie no kādreizējiem zeltkaļiem, kuriem piemita ārkārtīgi aroganta apziņa. Viņu bezmērīga labklājība viņus vairs neapmierināja. Viņi meklēja jaunus kairinājumus – neierobežota vara pār masām bija viņu ultimatīvas spēles mērķis! Šādas pretenzijas uz absolūto kundzību šī pašapgaismotā klase piedēvēja sev kā ”dižciltīgas dzimšanas” tiesības.
Centrālā banku sistēma
Tika nodibinātas lielas internacionālas bankas un, lai arī tās šķietami konkurēja savā starpā, īstenībā tās visas strādāja cieši kopā. Ar oficiālo svētību tika nodibināta viena Centrālā banka, un tās noguldījumi bija aizdevumi, kas bija segti ar reālo naudu, kas atradās atsevišķõs bankās
un krājkasēs. Tā bija šķietami valdības institūcija, lai arī nekad neviens tautas pārstāvis nav varējis tikt kontrolējošajās komisijās. Vēl vairāk, šāda veida nacionālā banka atradās ārpus valsts konstitūcijas ietekmes sfēras un līdz ar to virs prezidenta. Tādēļ tās īpašnieki varēja darīt vai nedarīt visu, ko vien vēlējās. Cik viegli jebkurš pilsonis varētu to konstatēt, jo šī nodevība
bija atpazīstama pat pēc oficiāli pieejamiem dokumentiem!
Tagad valdībai no savas puses vairs nebija jāaizņemas nauda tieši no Valērija. Tā varēja vērsties Centrālajā bankā, kur par kredītu galvojumu derēja nākamie nodokļu ieņēmumi. Tas saskanēja ar Valērija plānu novērst aizdomas no savas personas un no īstiem problēmu cēloņiem un novelt tās uz valdību, kamēr viņš pašsaprotamā kārtā neredzami turēja visus diedziņus savās rokās.
Valērija netiešā kontrole pār valsts darījumiem bija tik perfekta, ka tas viņu reiz pavedināja atklāti palielīties: „Ja reiz es kontrolēju visas nācijas naudu, mani vairs neinteresē, kurš izdod likumus!” Tādēļ viņa devīze skanēja šādi: „Kamēr es tieku aicināts kā padomdevējs finanšu jautājumos, es palieku ārpus jebkādas likumdošanas darbības sfēras.” Līdz ar to bija pilnīgi vienalga, kura partija valdīja, tādēļ, ka Valērijs pilnībā kontrolēja visu tautas dzīvības plūsmu, tās dzīvības asinis, proti, naudu. Ik pa laikam parādījās cilvēki, kuri jautāja: „Nauda taču ir cilvēku izdomātā sistēma, kādēļ tad tā
nekalpo cilvēkiem, bet gan izkalpina cilvēkus?” Taču šādi cilveki parādījās arvien retāk un retāk un viņu balsis pazuda vājprātāgā dziņā pēc neeksistējošiem procentiem – pēc arvien tālāk un tālāk trūkstošiem „5 dālderiem”. Valdības un ar tām dažādu nokrāsu partijas nāca un gāja – melnas, sarkanas, dzeltenas, zaļas – taču pamatprincipi palika tie paši. Lai kāda valdība bija pie varas, tā veicināja Valērija tuvošanos viņa ultimatīvā mērķa īstenošanai. Likumiem nebija nekādas nozīmes, kamēr cilvēki
bija aplikti ar nodokļiem līdz pat kaklam. Nu, bija pienācis laiks Valērija pēdējam lielam šaha gājienam!
kredītkartes
10% no visas naudas arvien vēl bija apgrozībā monētu un papīra naudas formā, kas arvien vēl atstāja atsevišķiem indivīdiem zināmu brīvību un ļāva vairāk vai mazāk kontrolēt pašu dzīvi. Tas bija jāizbeidz, turklāt tā, lai neuzmodinātu nekādas aizdomas. Tātad, ka pasākumu pret naudas falsifikāciju, zagšanu un pazaudēšanu Valērijs lika priekšā izsniegt visiem mazas plastmasas kartiņas ar īpašnieka vārdu, fotogrāfiju un identifikācijas numuru.
Ar šādu karti normāls pilsonis varēja ļoti ērti veikt savus pirkumus, katrā ziņā nenojaušot, ka tādējādi ne tikai viņa īpašuma un parādu summa var tikt pieprasīta no centrālā kompjūtera, bet, ka caur šo mazo karti par viņu varēja uzzināt arī daudz ko citu, proti, viņa iepirkumu veidu, kad un kur viņš atradās, kādas grāmatas viņš lasa un vispār, kādas viņam dzīvē ir prioritātes.
Klientiem karte tika padarīta vēl pievilcīgāka ar to, ka mēneša beigās atmaksājot kredītu no viņa netika pieprasīti nekādi procenti. Turpretī komersantiem bija daudz lielāki izdevumi, kuri savukārt ietekmēja gala produktu cenas un tādējādi tika pārvelti uz klientiem.
Valērijs un viņa kompanjoni baudīja arvien spožāku slavu un priecājās par savu arvien augstāk kāpjošo rangu sabiedrībā. Viņi tika uzskatīti taisni par atbildības un godīguma balstiem. Politiķi un saimniecības eksperti akceptēja viņu viedokli finansu un saimnieciskos jautājumos, it kā tie
būtu kāda reliģioza apliecinājuma principi. Drīz vien zem arvien jaunu nodokļu nastas viens pēc otra bankrotēja un pazuda ”mazi, nevienam nevajadzīgie uzņēmumi”. No atlikušām firmām tika pieprasītas licences un patenti, kas pamatīgi apgrūtināja to tālāku eksistenci. Valērija kompanjoni jau sen kontrolēja visus lielos uzņēmumus un līdz ar to arī to piegādātājus, jo viņu pēc apgrozījuma orientētajam spiedienam galu galā bija jāpakļaujas arī pēdējam neatkarīgam mazuzņēmējam: atslēdzniekam, elektriķim un maizniekam. Tagad Valērijs lika priekšā vispār atcelt monētas un papīra naudu, lai pilnībā atbrīvotu ceļu savai plastmasas kartei. Bez banknotēm darboties spējīgas būs tikai tās firmas, kuras akceptē maksājumus ar karti. Līdz ar to Valērijs viens pats varētu noteikt, kurš drīkst darboties saimniecībā un kurš nē.
Lai kredītkarti nevarētu pazaudēt – tāds bija Valērija plāna nākamais solis –, katram pilsonim jāietetovē uz rokas viņa identifikācijas numurs, kas ar speciālo gaismu varēs tikt nolasīts un aizvadīts tālāk kompjūterā, kas savukārt būtu savienots ar centrālo kompjūteru, kurā tiktu uzglabāti un caur atrašanās vietu noteicošiem satelītiem varētu tikt izsaukti visi ikviena bez
izņēmumiem indivīda dati. Tādējādi Valērijs zinātu visu par visiem.
Tikko tas tiktu sasniegts, viņam būtu ultimatīva, totālās kontroles iespēja pār visiem zemes cilvēkiem.
Pēcvārds
Tāds ir sens stāsts par parādiem, izdomāts no sākuma līdz beigām. Ja kāds saskata kādas līdzības ar šodienu, tad tās ir tikai sakritības. Tā ir pasaka. Joks.
Bet kā zināms katrā jokā ir nedaudz… joka.
Pasaku lasīja Imants Burvis
PS.”Kāpēc es satraucos par nākotni? Redziet, es taisos tajā pavadīt lielāko daļu no man palikušās dzīves” Č.Ketterings
Подписаться на:
Сообщения (Atom)
