Pasaka par pieciem dālderiem jeb kāpēc vienmēr naudas trūkst…
Priekšvārds
Sakopjot māju, arhīvus un failus datorā uzdūros šai pasakai. Nekas sevišķs, tikai pasaka. Joks. Taču katrā joka kaut kas ir... Varbūt kādam noder?
Pasaka par naudas un banku sistēmas vēsturi, ar farsu un noslēpumiem.
Maiņas tirdzniecība
Senos laikos tālā malā kāds zeltkalis vārdā Valērijs agrā rītā pamodās iekšēji uzbudināts. Viņš izmēģināja savu runu, kuru nākamajā dienā taisījās noturēt liela cilvēku pūļa priekšā. Viņš jau vienmēr ir tiecies pēc varas un prestīža. Nu, viņa sapnis drīz varēs īstenoties. Valērijs bija amatnieks, kurš strādāja ar zeltu un sudrabu izgatavodams dažādas rotaslietas, bet viņam nepatika pelnīt savu dienišķo maizi ar darbu. Viņš arvien ilgojās pēc kaut kā neparasta, meklēja izaicinājumu – un, lūk, viņa lielais plāns bija tuvu īstenošanai. Kopš paaudžu paaudzēm tieša preču maiņa bija parasts tirgošanas veids. Ģimenes iztika no tā,ka specializējās uz noteiktas preces izgatavošanu un pārpalikumu apmainīja uz citu amatnieku
ražotajiem produktiem. Tirgus laukums bija skaļš sabiedriskas dzīves centrs. Tautai patika šī raibā drūzma, jo tur vienmēr varēja uzzināt daudz interesantu jaunumu. Katrā ziņā pēdējā laikā šur un tur arvien
biežāk sacēlās ķildas un strīdi – šķita, ka nu ir vajadzīga kāda labāka sistēma, lai arī cilvēki arvien vēl bija jautri un baudīja sava darba augļus.
Valdības forma bija ārkārtīgi vienkārša: katrā draudzē tika ievēlēta pilsoņu padome, kuras uzdevums bija nodrošināt atsevišķa pilsoņa brīvību un tiesības. Neviens nedrīkstēja tikt piespiests kaut ko darīt pret paša gribu. Tas bija vienīgais valdības uzdevums. Taču ar dažām situācijām birģermeistars ne vienmēr varēja tikt galā, it sevišķi, kad runa bija par domstarpībām tirgus laukumā: vai, piemāram, viens nazis ir apmaināms uz vienu vai uz diviem kukurūzas groziem, vai arī: kam ir lielāka vērtība: vienai govij vai vieniem ratiem. Un tagad Valērijs paziņoja, ka viņam esot zināms šo problēmu risinājums.
Monētu nauda
Nākamajā dienā Valērijs izklāstīja lielam cilvēku pūlim savu jauno sistēmu, kuru viņš nosauca par ”naudu”. Tā kā šī lieta likās visai daudzsološa, cilvēki nepacietīgi jautāja, ko ar to varētu uzsākt. ”Zelts, no kura es gatavoju rotaslietas, ir pirmklasīgs un vērtīgs metāls, kas nerūsē un var ilgi uzglabāties. Tātad, es izgatavošu zelta monētas un nosaukšu tās par zelta dālderiem”, - viņš teica un paskaidroja tālāk, ka katram dālderim būšot noteikta vērtība un, ka ”nauda” kā apmaiņas līdzeklis esot daudz praktiskāka nekā tiešā preču apmaiņa. Kāds draudzes loceklis izteica domu, ka neesot jau pārāk grūti pašam sarakt zeltu un taisīt no tā dālderus. ”Tas būtu negodīgi, tādēļ tas būtu stingri jāaizliedz” - iebilda Fabians. ”Tiks atļauts lietot tikai pilsoņu padomes atļautās monētas. Drošības pēc tām tiks uzspiests zīmogs.” Ikviens draudzes loceklis vispirms drīkstēja saņemt vienādu monētu skaitu. Tas izklausīā taisnīgi un tomē sveču meistars pārtrauca Valēriju”Man ir tiesības uz vislielāko dālderu skaitu, jo ikviens lieto manas sveces!”. ”Kā tad tā?!” - iesaucās viens no zemniekiem. ”Bez maniem dārzeņiem mēs visi nomirtu badā! Man pienākas visvairāk dālderu!”
Valērijs ļāva viņiem kādu brīdi strīdēties un tad izvirzīja sekojošu priekšlikumu: ”Tā kā jūs nevarat vienoties, es lieku priekšā aizdot katram tik daudz dālderu, cik viņš grib, ar noteikumu, ka tie ir jāatdod atpakaļ. Tā kā es izgatavoju naudu un nododu to jūsu rīcībā, man ir tiesības uz atalgojumu: par 100 dālderiem es saņemšu gada beigās 105 atpakaļ.
Šos 5 dālderus es nosaukšu par procentiem, un tie būs mana peļņa. „Tas skanēja pieļaujami, galu galā 5% nebija nez kas liels.
Valērijs nezaudēja laiku un pavadīja dienas un naktis izgatavodams monētas. Nākamnedēļ ļaudis stāvēja pie viņa darbnīcas rindā, un pēc tam, kad pilsoņu padome bija pārbaudījusi monētas un devusi savu atļauju laist tas apgrozībā, pirmie pilsoņi aizņēmās savas pirmās monētas; sākumā tikai nedaudz, lai izmēģinātu neparasto sistēmu, tad arvien vairāk.
Jauna koncepcija „nauda“ funkcioēja brīnišķīgi, un drīz vien viss tika novērtēts zelta monētās, t.i. dālderos. Pie precēm pieliktā vērtība tika nosaukta par ”cenu”, un tā tika noteikta pēc preces izgatavošnai nepieciešmo izdevumu un ieguldīādarba daudzuma.
Konkurence
Vienā no tās zemes pilsētām dzīvoja Andris – vienīgais pulksteņu meistars. Viņa klientūra bija gatava maksāt par viņa pulksteņiem lielu cenu. Tad vēl viens pulksteņu meistars atvēra savu veikalu, un Andris, lai nepazaudētu visus savus klientus, bija spiests nolaist cenas. Šī brīvā, sākotnējā ziņā veselīgā konkurence drīz vien aptvēra visas nozares. Tā kā visi gribēja
saņemt iespējami vairāk naudas, tika daudz strādāts un producēts, dzīves līmenis kāpa uz augšu un beidzot visi brīnījās, kā viņi agrāk vispār dzīvoja bez naudas.
Parādi
Gada beigās Valērijs uzmeklēja visus tos, kuri bija no viņa aizņēmušies naudu. Dažiem tagad bija vairāk, nekā viņi bija paņēmuši, kas reizē nozīmēja, ka citiem neizbēgami palika mazāk, tādēļ, ka apritē taču bija noteikts naudas daudzums. Tie, kuriem piederēja lielāka summa, atmaksāja simts dālderus plus piecus dālderus par procentiem, taču viņiem bieži bija atkal jāaizņemas nauda, lai varētu turpināt savus darījumus. Savukārt citi pirmo reizi ievēroja, ka viņiem ir parāds. Valērijs atļāva viņiem atmaksāt to pa daļām un piesavinājās daļu no viņu īpašuma par ķīlu. Visi sāka meklēt trūkstošos dālderus, taču tos atrast bija ļoti grūti.
Rēķins, kas nekad nevar tikt apmaksāts
Neviens nepamanīja, ka visa nācija nekad vairs nevarēja tikt vaļā no parādiem tādēļ, ka pat ja katrs atsevišķais sākumā producētais dālderis gada beigās tiktu atmaksāts atpakaļ, tad uz katriem aizdotajiem 100 dālderiem arvien vēl pietrūktu tie pieci procentu dālderi. Tikai Valērijs zināja, ka nekad nebija iespējams saņemt visus procentus reizē, t.i., ka visi rēķini nekad
nevarēja tikt apmaksāti tādēļ, ka šis papildus zelts īstenībā nekad nebija pastāvējis, nekad netika laists apgrozībā, un neviens cits nedrīkstēja taisīt papildus monētas. Nevar tikt atmaksātas 105.000 monētu, ja kopā tikušas producētas tikai 100.000. Katriem „pieciem dālderiem”, kas gada beigās tika atmaksāti Valērijam, vajadzēja pietrūkt kādam citam ciema iedzīvotājam.
Banknotes
Valērija darbnīcā bija liels seifs. Daži klienti uzskatīja, ka būtu praktiski un ērti par nelielu samaksu uzticēt viņam uzglabāt savas monētas. Par to viņi saņēma no Valērija kvīti. Kad nācās veikt lielākus pirkumus, bija diezgan smagi staipīt līdzi daudz monētu, un tā ar laiku monētu vietā cilvēki arvien vairāk sāka maksāt ar vienu vai vairākām Valērija kvītīm, kas atbilda pērkamās preces cenai. Veikalu īpašnieki akceptēja kvītis kā īsto maksāšanas līdzekli tādēļ, ka viņi tašu jebkurā laikā varēja atnest tās Valērijam un atkal saņemt par tām zelta monētas. Kvītis ātri ceļoja no rokas rokā, bet pats zelts palika nekustīgs. Tā drīz vien Valerija kvītis tika uzskatītas par tikpat „īstām“ un vērtīgām kā pašas zelta monētas.
Nepagāja ilgs laiks, kad Valērijam kļuva skaidrs, ka diez vai kaut vai viens no viņa klientiem pēkšņi pieprasīs visas savas monētas atpakaļ. Tādēļ viņš nodomāja: „Kādēļ ražot vairāk monētu, ja reiz tās nemaz netiek lietotas?“ – un viņš sāka aizdot seifā jau esošās, pie viņa deponētās monētas – vispirms ļoti piesardzīgi, bet pamazām arvien drošāk, it kā tā būtu pašsaprotama lieta.
Viņš sev teica: „īstenībā tas gan nav mans īpašums, bet tikai man uzticētais klientu zelts, taču galu galā tas atrodas pie manis – un ar to viss ir pateikts.“
Naudas radõšana no nekā
Kādu dienu Valērijs saņēma pieprasījumu par lielu kredītu. Viņš izteica klientam priekšlikumu: „Kādēļ mums neatvērt depozītu uz jūsu vārda tā vietā, lai transportētu pie jums monētas? Es vienkārši izsniegšu jums kvītis atbilstošā daudzumā!“ Klients bija ar mieru un aizgāja ar kvīšu kaudzi. Viņš bija saņēmis pamatīgu aizdevumu un tomēr viss zelts palika Valērija seifā. Kad klients bija prom, Valērijs nevarēja noturēt gavilējošu smaidu, jo viņam bija izdevies gan paturēt kūku, gan to apēst. Tātad viņš varēja aizdot zeltu, un tas tomēr palika viņa īpašumā. Draugiem, paziņām un pat svešiem cilvēkiem bija vajadzīga nauda darījumiem – un, kamēr viņi varēja uzrādīt garantijas, naudas aizdevumi nebija nekādi ierobežoti. Valērijs varēja vairākkārt aizdot seifā uzglabāto naudu, kas nebija viņa īpašums. Viņš gluži vienkārši izsniedza kvītis, un viss gāja kā pa sviestu, kamēr īstie īpašnieki nepieprasīja savu naudu atpakaļ, cilvēku uzticība palika spēkā un viņš visu precīzi iegrāmatoja! Naudas aizdošana bija visai izdevīga lieta.
Slepenā biedrība
Valērija sociālais statuss cēlās tikpat strauji kā viņa labklājība. Viņa vārds un viņa uzskati par finansu lietām sasniedza gandrīz vai pravietisku mērogu. Zeltkaļi no citām zemes vietām ieinteresējās par viņa panākumiem, un reiz Valērijs uzaicināja visus zeltkaļus uz tikšanos. Tai bija jānotiek slepeni. Galu galā blēdība nedrīkstēja nokļūt sabiedrības apziņā, citādi šī lieta
nevarētu funkcionēt tālāk. Pēc dažām pārdomām tika nodibināta slepena brālība, un tās locekļiem bija jānodod absolūtās klusēšanas zvērests.
Viņi nosauca sevi par „apgaismotiem“ – un jaunie „apgaismotie” zeltkaļi sākuši visur aizdot naudu pēc Valērija receptes.
Čeki, pārvedumi
Pa to laiku Valērija kvītis tika akceptētas tikpat labi kā viņa zelta dālderi un tieši tāpat turēti viņa seifā zem atslēgas. Kad kāds tirgotājs gribēja samaksāt citam noteiktu summu, viņš vienkārši uzrakstīja īsu zīmīti Valērijam, un tas pārnesa skaitļus no viena tirgotāja konta cita tirgotāja kontā. Arī šī jaunā sistēma kļuva ļoti populāra. Pateicoties šiem „pārvedumiem“ vai „čekiem“
nemanāmi radās pavisam jauna naudas forma, proti, nauda, kas eksistēja tikai Valērija grāmatās. Tādējādi viņa grāmatas pārstāvēja pirmos žiro- jeb tekošos kontus .
Valsts banknotes
Nākamās slepenās tikšanās ietvaros Valērijs līdz vēlai naktij klāstīja zeltkaļiem savu jauno plānu, kas drīz pēc tam tika nolikts priekšā birģermeistaram un valdības locekļiem: Valērijs sacēla labi nospēlētu trauksmi par to, ka esot uzradušies daudzi viltoti čeki. Satriektie ierēdņi
lūdza viņam padomu. „Es lieku priekšā, lai turpmāk valdība drukātu tādus čekus, kurus būtu grūti viltot un kuri tiktu nosaukti par „banknotēm“. Mēs, zeltkaļi labprāt uzņemsimies segt drukas izdevumus, jo galu galā tas ietaupīs mums laiku, ko mēs tērējam kvīšu aizpildīšanai.“
Tas šķita saprotams, un ierēdņi bez iebildumiem piekrita, jo viņi saskatīja savu uzdevumu pilsoņu aizsardzībā no krāpniekiem. „Turklāt“, – teica Valērijs, – „dažs labs slepeni izgatavo no zelta dālderus, tādēļ pār tiem, kuri rok zeltu, būtu jānostiprina kontrole un jāuzliek viņiem par pienākumu nodot to ierēdņiem, protams, par atbilstošu monētu vai banknotu skaitu. Arī šis
priekšlikums tika pieņemts, un valdība nodrukāja jaunas bankas kvītis. Uz katras banknotes bija uzspiesta noteikta vērtība: 1 dālderis, 2 dālderi, 5 dālderi, 10 dālderi. Kā jau teikts, zeltkaļi uzņēmās drukas izdevumus. Tā kā šīs naudas zīmes bija vieglāk transportējamas, iedzīvotāji visai ātri tās pieņšma. Neskatoties uz savu parocību, banknotes tika izmantotas tikai 10% no visām transakcijām. Valērija piezīmes rādīja, ka 90% no visām transakcijām tika nokārtotas caur pārvedumiem un čekiem. Tā pienāca laiks, realizēt nākamo Valērija plāna pakāpi.
Noguldījumi, krājkases
Sākumā par naudas glabāšanu savā seifā un pārvaldīšanu Valērijs pieprasīja nelielu atalgojumu. Nākamais solis „apgaismotā vīra“ plānā pastāvēja tajā, lai iemānītu apritē esošās banknotes savā seifā kā noguldījumus. Tādēļ viņš pārstrādāja savu prasību un piedāvāja no savas puses 3% par “krājnoguldījumiem“. Klienti protams bija ļoti priecīgi, ka nodevas vietā saņēma pat vēl bonusu, tādēļ viņi akceptēja arī to, ka Valērijs drīkst aizdot viņu naudu tālāk, pieprasot savus parastos 5%. Izskatījās, ka galu galā viņa peļņa tagad ir tikai 2%. Valērija pārvaldītais īpašums dabiskā kārtā pieauga arvien vairāk, un atkal viņš aizdeva krietni lielākas summas, nekā reāli pastāvēja viņa seifā banknotu formā. Drīz vien viņš varēja par katriem 100 dālderiem savā seifā aizdot 200, 300, 400, 800 vai pat 900 dālderus, vienkārši izrakstot čeku. Viņš gan rūpīgi sekoja tam, lai nepārkāptu attiecības 9 : 1, jo vidēji katrs desmitais klients tomēr gribēja izņemt savu naudu zelta monētās vai banknotēs (kas atbilst attiecībām maksājumu apritē, kur piedalās 10% skaidrās naudas un 90% pārskaitījumu.) Ja
Valērija seifā nebūtu pietiekami līdzekļu, cilvēki, protams, kļūtu aizdomīgi un zaudētu viņam uzticību. Ideja par krājgrāmatiņu negaidīti izrādījās visai izdevīga tādēļ, ka Valērijs varēja no 100 reāli noguldītajiem dālderiem radīt līdz pat 900 fiktīvo dālderu, kas parādījās tikai uz papīra; līdz ar to viņa nopelnītie” 45 dālderi (= 5% no 900 dalderiem) bija daudz, daudz vairak nekā tie 2%, kurus viņš iekasēja pēc vispārējā viedokļa. Arī citi zeltkaļi ar lielāko prieku izmantoja so metodi. Viņi radīja naudu vienkārši ne no kā, tikai ar pildspalvas vēzienu – un par to vēl pieprasīja procentus. Zeltkaļi vairs neražoja naudu paši, bet gan ļāva valdībai drukāt banknotes un štancēt monētas, kuras pēc tam viņi izsniedza cilvēkiem. Valerijs uzņēmās tikai drukas izdevumus. Un tomēr viņi radīja naudu ne no kā un pieprasīja par to vēl procentus. Lielākā daļa cilvēku domāja, ka iedzīvotāju apgādāšana ar naudu ir valdības lieta un ka Valērijs aizdodot tikai to naudu, ko citi deponējuši viņa seifā kā krājnoguldījumus. Ja visi noguldītāji reizē pieprasītu savu naudu, blēdība tūlīt nāktu gaismā.
Kad nācās izmaksāt daudz aizdevumu banknotēs vai monētās, tas neradīja Fabianam nekādas problēmas. Viņš vienkārši paskaidroja valdībai, ka augošs iedzīvotāju skaits un vispārējs produkcijas pieaugums pieprasot papildus naudas līdzekļus, kurus viņš arī saņēma, samaksājot tikai nelielu summu par naudas drukāšanu.
„Ekonomika”
Pienāca diena, kad kāds komersants un labs domātājs, precīzi izpētījis šo sistēmu, nolika Valērijam priekšā sekojošus argumentus: „Par 100 dālderiem tiek pieprasīti 105 dālderi atpakaļ, taču, tā kā šie 5 trūkstošie dālderi nemaz neeksistē, tad īstenībā šis parāds nekad nevar tikt dzēsts. Zemnieki ražo pārtikas produktus, strādnieki ražo preces, bet tu esi vienīgais, kurš producē
naudu. Pieņemsim, ka visā zemē būtu viens vienīgs komersants, kurš kontrolētu visu saimniecību. Viņš izmaksātu 90% visas apgrozībā esošās naudas izdevumu un atalgojumu formā un atlikušos 10% uzskatītu par savu peļņu. Tad šim komersantam no 100% sākotnējā kapitāla tik un tā pietrūktu procentu daļa, ko tu no viņa pieprasi. Viņš to varētu izmaksāt tikai aizņemoties jaunu naudu. Tādēļ sistēma var funkcionēt tikai tādā gadījumā, ja tu izsniedz 105 dālderus, proti, 100 saņēmējam un 5 sev pašam un tos tad arī ieguldi saimniecības apritē. Tikai tā visi parādi vispār varētu tikt dzēsti.“ Valērijs uzmanīgi noklausījās, un tad atturīgā tonī iebilda: „Ekonomika un finanses ir daudz sarežģītāka lieta, nekā šķiet. Tās nevar aplūkot un izklāstīt tik vienkāršoti. Lai šis lietas saprastu, ir nepieciešamas dziļas un pamatīgas speciālas zināšanas. Tomēr es esmu ļoti
pateicīgs par izteiktajām aizdomām, apsolu ņemt tās vērā un parūpēties par kārtību finansu jomā, bet tu rūpējies par kārtību savā jomā. Tev ir jākāpina sava uzņēmuma efektivitāte, jāpalielina produkcijas apmērs, ar racionalizācijas palīdzību jāpazemina izdevumi un jākļūst par labāku komersantu. Protams, par atbilstošu honorāru es vienmēr esmu tavā rīcībā kā specialists un padomdevējs.“ Valērijs skaitījās visā zemē lielākais eksperts finansu jautājumos, un visi iebildumi bija bezjēdzigi, jo galu galā izskatījās, ka saimniecība plaukst un dzīves līmenis kāpj vien uz augšu.
Slazds aizkrīt ciet
Lai varētu katru reizi samaksāt trūkstošos 5 dālderus, tirgotāji samērā īsā laikā jutās spiesti pacelt cenas uz savām precēm. Rezultātā algas saņēmējiem drīz vien radās sajūta, ka viņi mazāk nopelna. Savukārt darba devēji izvairījās no algu palielināšanas, jo līdz ar to viņiem draudētu reāls bankrots. Zemnieki varēja uzlikt savai produkcijai tikai ļoti neapmirinošas cenas, savukārt mājsaimnieces sūdzējās par to, ka dzīvei patiešām visnepieciešamākās lietas kļūst arvien dārgākas. Sekas tam bija tādas, ka daļa iedzīvotāju iekrita arvien lielākā nabadzībā tā, ka ļoti bieži pat draugi un radinieki vairs nevarēja viens otram palīdzēt. Beidzot sākās streiki, kas bija līdz šim nepazīstams fenomens. Sākotnējā dabas bagātība un cilvēku pārticība bija aizmirsta: auglīgā augsne, vecie meži, minerāļu izrakteņi, milzīgie ganāmpulki. Viss griezās vairs tikai ap naudu, visi domāja tikai par naudu, bet, no otras puses, tās kaut kā šķita arvien mazāk esam. Neviens neapšaubīja sistēmu kā tādu, jo visi taču ticēja, ka to pārvalda gudrākie tautas pārstāvji! Tikai daži nedaudzie spēja sakrāt savus pārpalikumus un nodibināt brīvus aizdevumu un finansu institūtus, kuri piedāvāja saviem klientiem 6% par kredītiem, kas pamatīgi pārsniedza Valērija 3%. Katrā ziņā šīs brīvās firmas varēja aizdot tikai to naudu, kas patiešām bija viņu īpašumā, pretēji Valērija metodei iegūt naudu ar pildspalvas vicināšanu. Šie brīvie finansu institūti maldināja Valēriju un viņa kompanjonus, tādēļ viņi ilgi nekavējoties nodibināja savējos. Lielākā daļa konkurējošo banku tika īsā laikā uzpirkta, proti, pirms tās vispār paguva uzplaukt, tās tika „pakļautas kontrolei“.
Depresija & labklājība
Vispārējs saimniecisks stāoklis pasliktinājās tālāk. Strādnieki uzskatīja, ka viņu šefi pelna pārāk daudz, savukārt darba devēji uzskatīja savus darba spēkus par pārāk slinkiem un neefektīviem. Visi sāka velt vainu cits citam. Arī pilsoņu padome nezināja atbildi un nodarbojās pārsvarā ar visaktuālāko problēmu, gudrojot, kā palīdzēt nabagiem.
Valsts labklājība
Tika ieviestas sociālās programmas, un ar likumu ikvienam iedzīvotājam bija uzlikts pienākums maksāt nodevas. Pilsoņus tas sadusmoja, jo viņi vēl turējās pie „vecmodīga priekšstata“, ka kaimiņiem brīvprātīgi jāpalīdz cits citam. „Šīs nodevas nav nekas cits kā legalizēta zādzība“, skanēja no tautas vidus. „Nodevas pret cilvēka gribu, neņemot vērā viņa paša motivāciju, ir
pielīdzināmas zādzībai“. Taču katrs atsevišķais pilsonis viens pats jutās bezspēcīgs un baidījās no cietuma, kas draudēja visiem, kuri negribēja vai nevarēja nomaksāt prasīto. Sociālās programmas šur tur palīdzēja, bet tikai īslaicīgi, tai pat laikā vēl saasinot radušās problēmas, jo arī šīs programmas aprija arvien vairāk naudas, kuras tik un tā jau visur pietrūka. Un tā sociālās nodevas kāpa arvien augstāk un līdz ar tām arī pārvaldes aparāta birokrātija.
Valsts parādi un ierēdņu aparāts
Lielākā daļa valdības locekļu bija kārtīgi cilvēki ar labiem nodomiem. Viņi negribēja uzkraut pilsoņiem jaunas nodevas, un galu galā viņi nesaskatīja vairs nekādas citas iespējas, kā aizņemties trūkstošo naudu no Valērija un viņa kompanjoniem, lai arī viņiem nebija ne jausmas par to, kā šie aizņēmumi kādreiz varēs tikt atdoti. Vecāki vairs nebija spējīgi apmaksāt skolotājus saviem bērniem, tikpat maz arī ģimenes ārstu. Soli pa solim valdība bija spiesta pārņemt šīs funkcijas un tās pārvaldīt. Skolotāji, ārsti un
daudzu citu profesiju ļaudis kļuva par ierēdņiem. Tikai nedaudzi bija apmierināti ar savu jauno darbu. Lai arī viņi saņēma kārtīgas algas, taču par to zaudēja savu patstāvību un identitāti. Ikviens kļuva par skrūvīti milzu mašinērijā. Nepalika vietas nekādai personīgai iniciatīvai, profesionālie panākumi tika ignorēti, ienākumi tika izlīdzināti un tikt uz priekšu dzīvē varēja tikai tad, kad kāds priekšnieks aizgāja pensijā vai nomira.
IenĀkuma nodoklis
Lai tiktu laukā no šī strupceļa, valdība nolēma atkal griezties pēc padoma pie Valērija, tādēļ, ka tas brīnišķīgi prata radīt iespaidu, ka var būt pareizais padomdevējs finansu jautājumos. Viņš noklausījās stāstu par viņu problēmām un atbildēja: „Daudzi cilvērki nevar paši tikt galā ar savām problēmām. Šiem cilvēkiem esat vajadzīgi jūs, lai atrisinātu tās viņu vietā. Jūs noteikti piekrītat, ka lielākai daļai cilvēku būtu jābūt tiesībām apmierināt savas pamatvajadzbas, t.i. saņemt pārtiku, jumtu virs galvas, laimīgu dzīvi utt.. Jums taču ir pazīstams gudrais teiciens par to, ka visi cilvēki esot vienlīdzīgi, vai ne? Tātad vienīgā iespēja izlīdzināt šīs lietas ir: no pārliekas bagāto labklājības atņemt un nodot to nabago rīcībā. Tātad, ieviesiet nodokļu sistēmu. Jo vairāk kādam ir, jo vairāk viņam jāmaksā. Ņemiet nodokļus no katra pēc viņa spējām un dodiet katram pēc viņa vajadzbām. Skolām un slimnīcām finansiāli vājākiem jābūt pieejamām bez maksas.“
Noturējis viņiem šo sprediķi par augstiem cilvēciskuma ideāliem, viņš noslēdza to ar piezīmi: „Starp citu, neaizmirstiet, ka jūs esat man parādā naudu, kuru jūs esat no manis aizņēmušies jau krietnu laiku atpakaļ. Es varu panākt jums pretī nodzēšot parādus, bet jūs man turpināsit maksāt vismaz procentus.“ Tas noveda pie tā, ka parādu summas tika iesaldētas un tika nomaksāti tikai procenti. Neviens neapšaubīja Valērija filosofiju, un tā tika ieviesta kāpjoša ienākumu nodokļu sistēma. Jo vairāk kāds nopelnīja, jo vairāk viņam bija jāmaksā. Nevienam nepatika ienākumu nodoklis, taču likums noteica: „Maksā nodokļus, vai dodies cietumā!“
Tirgotāji bija kārtējo reizi spiesti pacelt cenas, savukārt strādnieki atkal pieprasīja lielākas algas, un daudzi darba devēji bija spiesti vienu daļu no saviem strādniekiem aizvietot ar mašīnām vai arī izsludināt bankrotu.
Pieauga bezdarbs un līdz ar to iestājās vispārējs vērtību sabrukums. Valdība jutās spiesta izgudrot jaunas sociālās programmas. Tika ieviesti tarificētie līgumi, valsts pabalsti un citi aizsargpasākumi, lai pasargātu arvien lielākas industrijas nozares no sabrukuma un tādējādi saglabātu darba vietas.
Un tomēr maksātnespējīgo skaits pieuga ik mēnesi. Dažs labs sāka uzdot sev jautājumu, vai rūpniecības jēga pastāv preču ražošanā, vai vienīgi darba vietu saglabāšanā. Situācija pasliktinājās arvien straujāk. Tika izmēģināti visdažādākie pasākumi, lai saglabātu kontroli pār nemitīgi augošām cenām. Bija jāievieš papildus nodokļu formas, un drīz vien pastāvēja jau ap 50 dažādu nodokļu par vienu maizes klaipu, sākot ar zemnieku pamatnodokli,
visiem tirdzniecbas nodokļiem līdz pat virsvērtības nodoklim, kas tika atvilkts no mājsaimnieces par viņas iepirkumiem.
Pastāvīgas reformas
Tika sasauktas „ekspertu komisijas”, lai valdības uzdevumā atrisinātu situāciju, kas beidzās vienīgi ar to, ka tika radītas arvien jaunas struktūras, veiktas arvien jaunas reformas un ieviestas arvien jaunas nodokļu formas. Tā kā Valērijs stingri pieprasīja regulāri nomaksāt procentus, pastāvīgi pieaugoša nodokļu daļa bija jāizlieto šim nolūkam. Dažreiz bija pat jāaizņemas jaunas summas, tikai lai nomaksātu procentus par veciem kredītiem!
Partiju politika
Līdz ar to radās pavisam jauna politikas forma, proti, partiju politika – cilvēki strīdējās savā starpā par to, kura partija var veiksmīgāk atrisināt visas problēmas. Pēkšņi sāka runāt par dažādām pesonībām un ideoloģijām – par visu iespējamo, tikai ne par īsto problēmu.
Totālā kontrole
Galu galā notika tā, ka vienā no pilsētām nomaksājamo procentu summa kļuva lielāka nekā visu no saimniecības iegūto ienākumu summa. Tad arī visā valstī pieauga nenomaksāto procentu summas. Kā atbilde uz šo postu tika ieviests procentu maksājums par nenomaksātajiem procentiem. Šādā veidā visa valsts bagātība, derīgie izrakteņi, kā arī sabiedriskais īpašums
pakāpeniski nokļuva zem Valērija un viņa kompanjonu kontroles. Taču kontrole arvien vēl neaptvēra visu, un tieši tas bija tas, pēc kā viņi tiecās. Tikai izplatot savu kontroli itin pār visu, viņi justos pilnīgi droši.
Karu bizness
Visur pietrūka naudas, bija daudz bezdarbnieku un nabago, socialās sistēmas nevarēja rūpēties par visiem, tādēļ tautā pamazām sāka augt neapmierinātība. Valērijs pārliecināja valdības pārstāvjus ar vienu sitenu nosist divas mušas: 1. Karš esot labākais līdzeklis atkal apvienot
cilvēkus cīņā pret kopīgo ārējo ienaidnieku, kā arī 2. lai apmaksātu valdības parādus, proti, izmantojot šim nolūkam iekaroto zemju bagātības. Lai iedarbinātu kara mašinēriju, Valērijs lika būvēt fabrikas un finansēja ieroču ražotājus, aizdeva naudu armijai un visbeidzot piedāvāja kara upuriem lielus kredītus (par lieliem procentiem) kara posta novēršanai. Pēc tam tika doti vēl lielāki kredīti zem šiltes „saimniecības veicināšanai“. Šī sistēma ir bijusi tik veiksmīga, ka rezultātā daudzām pasaules zemēm pēkšņi uzradās ne tikai ārzemju (t.i. pie Valērija) parādi, bet turklāt tās bija iesaistītas kaut kādos kara konfliktos un bija spiestas tajos piedalīties. Valērijs rūpējās par to, lai vienmēr saglabātos noteikts „spēku līdzsvars”, lai jebkura valsts varētu tikt piespiesta vest karu ar jebkuru citu valsti. Tas Valērijam likās esam vietā gadījumos, kad kāda valsts ignorēja viņa „priekšlikumus”, nemaksāja viņam parādus vai gribŗja ieviest jaunu, neatkarīgu, naudas sistēmu. Valērijs vienmēr finasēja arī to valsti, kurai tika uzbrukts, lai karš turpinātos pēc iespējas ilgāk (un lai uz atjaunošanas rēķina varētu nopelnīt pēc iespējas
vairāk) und tad ļāva atmaksāt „savus kredītus“ izlaupot iekaroto zemju bagātības.
Masu mediji
Pilsoņi, kuri bija spējīgi patstāvīgi domāt un kritizēt sistmu, varēja tikt apklusināti vai nu ar finansiālu spiedienu (piekukuļojot vai atņemot darbu), vai arī – ja tas nelīdzēja – atklāti apmelojot un izsmejot viņus sabiedrības priekšā un noliedzot viņu idejas kā nerealistiskas. Šim nolūkam Valērijs un viņa kompanjoni pamazām uzpirka arvien vairāk izdevniecību, kā arī televīzijas un radiostacijas, kuru vadošie spēki tika izvēlēti pēc stingriem noteikumiem. Daudzi žurnālisti izsekoja godīgus mērķus un pat gribēja uzlabot pasauli, taču viņi pat nepamanīja, ka paši tika iesaistīti netīrajā spēlē un izmantoti Valērija kompānijas mērķu sasniegšanai.
Pastāvēja daudz dažādu avīžu un žurnālu – vieni kreisajam politiskam spārnam, citi labajam, trešie viduvējam, vieni laikraksti uzrunāja strādniekus, citi viņu šefus utt.. Bija pilnīgi vienalga, kuru no tiem cilvēks lasīja, ja vien viņš nedomāja par īsto problēmu un neapšaubīja sistēmu kā tādu.
Lielais Valērija plāns tuvojās īstenošanai. Nu, visa pasaule bija viņa parādniece. Caur izglītības sistēmu un masu medijiem viņš kontrolēja ne tikai cilvēku domas, bet burtiski arī viņu prātus. Cilvēki domāja par to, par ko Valērijs gribēja, lai viņi domātu, un ticēja tam, kam viņš gribēja, lai viņi ticētu!
Kungu klase
Kad atsevišķam cilvēkam pieder vairāk nekā ir nepieciešams, lai apmierinātu visas viņa privātās vajadzības, dziņas un kaislības, kad viņš ir izbaudījis visus iespējamos materiālos labumus, kas tad vēl paliek tāds, kas varētu viņu fascinēt?
Atbilde ir - „vara”, neierobežota vara pār citiem. Idealistus Valērijs ievietoja medijos un politikā, taču patiesos Kungus un Kontrolierus, kādus viņš meklēja, viņš atrada tajos, kuriem ”jau no dabas” piemita elitāra, kungu klases apziņa. Tie bija visbagātākie no kādreizējiem zeltkaļiem, kuriem piemita ārkārtīgi aroganta apziņa. Viņu bezmērīga labklājība viņus vairs neapmierināja. Viņi meklēja jaunus kairinājumus – neierobežota vara pār masām bija viņu ultimatīvas spēles mērķis! Šādas pretenzijas uz absolūto kundzību šī pašapgaismotā klase piedēvēja sev kā ”dižciltīgas dzimšanas” tiesības.
Centrālā banku sistēma
Tika nodibinātas lielas internacionālas bankas un, lai arī tās šķietami konkurēja savā starpā, īstenībā tās visas strādāja cieši kopā. Ar oficiālo svētību tika nodibināta viena Centrālā banka, un tās noguldījumi bija aizdevumi, kas bija segti ar reālo naudu, kas atradās atsevišķõs bankās
un krājkasēs. Tā bija šķietami valdības institūcija, lai arī nekad neviens tautas pārstāvis nav varējis tikt kontrolējošajās komisijās. Vēl vairāk, šāda veida nacionālā banka atradās ārpus valsts konstitūcijas ietekmes sfēras un līdz ar to virs prezidenta. Tādēļ tās īpašnieki varēja darīt vai nedarīt visu, ko vien vēlējās. Cik viegli jebkurš pilsonis varētu to konstatēt, jo šī nodevība
bija atpazīstama pat pēc oficiāli pieejamiem dokumentiem!
Tagad valdībai no savas puses vairs nebija jāaizņemas nauda tieši no Valērija. Tā varēja vērsties Centrālajā bankā, kur par kredītu galvojumu derēja nākamie nodokļu ieņēmumi. Tas saskanēja ar Valērija plānu novērst aizdomas no savas personas un no īstiem problēmu cēloņiem un novelt tās uz valdību, kamēr viņš pašsaprotamā kārtā neredzami turēja visus diedziņus savās rokās.
Valērija netiešā kontrole pār valsts darījumiem bija tik perfekta, ka tas viņu reiz pavedināja atklāti palielīties: „Ja reiz es kontrolēju visas nācijas naudu, mani vairs neinteresē, kurš izdod likumus!” Tādēļ viņa devīze skanēja šādi: „Kamēr es tieku aicināts kā padomdevējs finanšu jautājumos, es palieku ārpus jebkādas likumdošanas darbības sfēras.” Līdz ar to bija pilnīgi vienalga, kura partija valdīja, tādēļ, ka Valērijs pilnībā kontrolēja visu tautas dzīvības plūsmu, tās dzīvības asinis, proti, naudu. Ik pa laikam parādījās cilvēki, kuri jautāja: „Nauda taču ir cilvēku izdomātā sistēma, kādēļ tad tā
nekalpo cilvēkiem, bet gan izkalpina cilvēkus?” Taču šādi cilveki parādījās arvien retāk un retāk un viņu balsis pazuda vājprātāgā dziņā pēc neeksistējošiem procentiem – pēc arvien tālāk un tālāk trūkstošiem „5 dālderiem”. Valdības un ar tām dažādu nokrāsu partijas nāca un gāja – melnas, sarkanas, dzeltenas, zaļas – taču pamatprincipi palika tie paši. Lai kāda valdība bija pie varas, tā veicināja Valērija tuvošanos viņa ultimatīvā mērķa īstenošanai. Likumiem nebija nekādas nozīmes, kamēr cilvēki
bija aplikti ar nodokļiem līdz pat kaklam. Nu, bija pienācis laiks Valērija pēdējam lielam šaha gājienam!
kredītkartes
10% no visas naudas arvien vēl bija apgrozībā monētu un papīra naudas formā, kas arvien vēl atstāja atsevišķiem indivīdiem zināmu brīvību un ļāva vairāk vai mazāk kontrolēt pašu dzīvi. Tas bija jāizbeidz, turklāt tā, lai neuzmodinātu nekādas aizdomas. Tātad, ka pasākumu pret naudas falsifikāciju, zagšanu un pazaudēšanu Valērijs lika priekšā izsniegt visiem mazas plastmasas kartiņas ar īpašnieka vārdu, fotogrāfiju un identifikācijas numuru.
Ar šādu karti normāls pilsonis varēja ļoti ērti veikt savus pirkumus, katrā ziņā nenojaušot, ka tādējādi ne tikai viņa īpašuma un parādu summa var tikt pieprasīta no centrālā kompjūtera, bet, ka caur šo mazo karti par viņu varēja uzzināt arī daudz ko citu, proti, viņa iepirkumu veidu, kad un kur viņš atradās, kādas grāmatas viņš lasa un vispār, kādas viņam dzīvē ir prioritātes.
Klientiem karte tika padarīta vēl pievilcīgāka ar to, ka mēneša beigās atmaksājot kredītu no viņa netika pieprasīti nekādi procenti. Turpretī komersantiem bija daudz lielāki izdevumi, kuri savukārt ietekmēja gala produktu cenas un tādējādi tika pārvelti uz klientiem.
Valērijs un viņa kompanjoni baudīja arvien spožāku slavu un priecājās par savu arvien augstāk kāpjošo rangu sabiedrībā. Viņi tika uzskatīti taisni par atbildības un godīguma balstiem. Politiķi un saimniecības eksperti akceptēja viņu viedokli finansu un saimnieciskos jautājumos, it kā tie
būtu kāda reliģioza apliecinājuma principi. Drīz vien zem arvien jaunu nodokļu nastas viens pēc otra bankrotēja un pazuda ”mazi, nevienam nevajadzīgie uzņēmumi”. No atlikušām firmām tika pieprasītas licences un patenti, kas pamatīgi apgrūtināja to tālāku eksistenci. Valērija kompanjoni jau sen kontrolēja visus lielos uzņēmumus un līdz ar to arī to piegādātājus, jo viņu pēc apgrozījuma orientētajam spiedienam galu galā bija jāpakļaujas arī pēdējam neatkarīgam mazuzņēmējam: atslēdzniekam, elektriķim un maizniekam. Tagad Valērijs lika priekšā vispār atcelt monētas un papīra naudu, lai pilnībā atbrīvotu ceļu savai plastmasas kartei. Bez banknotēm darboties spējīgas būs tikai tās firmas, kuras akceptē maksājumus ar karti. Līdz ar to Valērijs viens pats varētu noteikt, kurš drīkst darboties saimniecībā un kurš nē.
Lai kredītkarti nevarētu pazaudēt – tāds bija Valērija plāna nākamais solis –, katram pilsonim jāietetovē uz rokas viņa identifikācijas numurs, kas ar speciālo gaismu varēs tikt nolasīts un aizvadīts tālāk kompjūterā, kas savukārt būtu savienots ar centrālo kompjūteru, kurā tiktu uzglabāti un caur atrašanās vietu noteicošiem satelītiem varētu tikt izsaukti visi ikviena bez
izņēmumiem indivīda dati. Tādējādi Valērijs zinātu visu par visiem.
Tikko tas tiktu sasniegts, viņam būtu ultimatīva, totālās kontroles iespēja pār visiem zemes cilvēkiem.
Pēcvārds
Tāds ir sens stāsts par parādiem, izdomāts no sākuma līdz beigām. Ja kāds saskata kādas līdzības ar šodienu, tad tās ir tikai sakritības. Tā ir pasaka. Joks.
Bet kā zināms katrā jokā ir nedaudz… joka.
Pasaku lasīja Imants Burvis
PS.”Kāpēc es satraucos par nākotni? Redziet, es taisos tajā pavadīt lielāko daļu no man palikušās dzīves” Č.Ketterings
воскресенье, 25 октября 2009 г.
воскресенье, 18 октября 2009 г.
Latviešu problēmas
Latviešu problēma... ar demokrātijas pinekļiem.
Attīstot iepriekšējā rakstā izteikto domu par Latvijas jaunkapitālistu un valsts pārvaldes aparāta savas valsts patriotisma deficītu (praktiski kompradorās buržuāzijas pazīme), ir vērts apskatīt apstākļus un spēkus, kuri veido šādu pretvalstiski strādājošo valsts pārvaldes aparātu. Pretvalstiski strādājošu, protams, gadījumā ja par valsti uzskata tikai šo vienotas administrācijas pārvaldīto teritoriju, bez tautas. Kas veido šādu aparātu? Partijas. Partijas, kuras tiek finansētas no šī kompradorā kapitālistu slāņa. (kā mācīja agrāk- kompradorā buržuāzija ir tā, kura pelna maz ko ražojot, bet pakļaujot valsts nacionālās intereses ārzemju un starptautiskiem monopoliem...) Gan pozīcijā esošas, gan ”opozīcijā” palikušās. Gan tādas kā TP un JL, gan VL un LSDSP...
Jebkuram daudz – maz sabiedriskās zinātnes palasījušam un godīgam cilvēkam, kurš ir savas valsts patriots un interesējas par valsti, agri vai vēlu nāksies sev uzdot jautājumu – „vai Latvijas politiskās partijas ir demokrātijas balsts?” Kā nu tas sanācis, ka visai izglītotā un strādīgā Latvijas tauta un tās valsts novestas līdz dziļai materiālai un morālai krīzei? Vienkāršākais, protams, ir vainot pasaules ekonomisko krīzi saskaņā ar padomisko – karš visu noraksta... jeb klasisko – esļi v kraņe ņet vodi, značit vipiļi židi (ja krānā nav ūdens, tad to ir izdzēruši žīdi)... Vainīgs esot ārējais ienaidnieks vai ārējs apstāklis.
Kāpēc pie mums aug miljonāru skaits? Protams, treknajos gados sāka pieaugt arī nabago skaits, pie kam nabago skaits daudz straujāk kā miljonāru. Kā un kur sameklēt izeju no šī apburtā loka. Kāpēc mūsu politiķi un citi nācijas glābēji nesniedz tautai skaidras atbildes uz šiem patiesībā vissvarīgākajiem jautājumiem? Kāpēc ir tā, ka vēlētājs katru reizi vēlēšanās balso par it kā jaunām politiskām partijām, un kārtējo reizi tiek pievilts?
Var jau uz šiem smagajiem, bet patiešām svarīgajiem, jautājumiem atbildēt daudzu DELFI komentētāju vienkāršotās izteiksmes līmenī: „Tauta pati vainīga, ka nezina ko vēlēt.” Tomēr, ja tauta kopumā būtu tik politiski neizglītota, kā daudzi to cenšas pasniegt, tad kāpēc tā katrās vēlēšanās balso par jaunām partijām? Ja meklē ko jaunu, tad taču laikam saprot, ka vecais ir nederīgs. Derīgu vecu lietu neviens gudrs cilvēks laukā nemetīs. Tātad tauta meklē izeju, bet nesekmīgi.
Varbūt šoreiz nemetīsimies ar vieglu roku nosodīt tautu. Pamēģināsim aplūkot Latvijas politiskās sistēmas galvas gala, t.i. politisko partiju lomu, nozīmi un darbību.
Pēc 18 gadus ilgušās neatkarības ir pietiekošs pamats secināt, ka lielākā daļa valsts un sabiedrības problēmu slēpjas Latvijas politiskajā, ne ekonomiskajā strukturēšanā. Arī iekšējā politiskajā tirgū strādā princips – kurš maksā naudu, tas pasūta meldiņus. Kurš maksā naudu šajā Latvijas tirgū? Lai kāda arī nebūtu Latvijas demokrātiskā sistēma, lai kādi nebūtu tās trūkumi, politiskās partijas faktiski ir mūsu politiskās sistēmas pamats, t.i. partijām pašām savā iekšējā darbībā demokrātiskās vērtības, atklātums, caurspīdīgums jātur par savām pamatvērtībām. No tā, kā tās darbojās iekšienē, ir atkarīga valsts un tautas ilgtspējīga attīstība un pastāvēšana. Tādēļ pievērsīsimies līdz šim faktiski par „tabu’’ uzskatītai Latvijas politisko partiju darbības analīzei. Jo „skaistums jau nāk no iekšām”...
Politisko partiju darbību valstī regulē likums’’ Politisko partiju likums’’, kā arī daži citi normatīvie akti. Kādi ir šie likumi, kuri atļauj Latvijas politiskajām partijām mānīt vēlētāju, teiksim kā ir, „pēc pilnas programmas’’, dot solījumus un nepildīt tos u.t.t.? Kā izpaužas partiju izslavētā „politiskā atbildība’’?
Pat pavirši iepazīstoties ar minēto normatīvo aktu klāstu, gribot – negribot jāsecina, ka tas ļauj politiskām partijām darboties bezatbildīgi, iedibina autoritārisma tradīcijas, ļauj partiju vadoņiem lielāko daļu partijām svarīgus lēmumus pieņemt vienpersoniski, vai šaurā lokā, t.i. realizē ‘’varas nozagšanu’’ partijas ierindas biedriem. Šādā gadījumā politisko partiju vadītāji, partijām nonākot pie valsts „varas stūres’’, centīsies neko nemainīt, bet saglabāt jau partiju iekšienē aprobēto „varas nozagšanas’’ modeli, tikai šoreiz jau vairs ne partijas, bet gan valsts līmenī. Vēsturiski šādas partijas ir plaši pazīstamas, un tās būtu pareizāk saukt par autokrātiskām, ne demokrātiskām politiskām institūcijām. Skaidrības labad pieminēsim, ka šādas partijas bija balsts autokrātiskai valsts pārvaldei, kas parādīja savu neefektivitāti ilglaicīgai valsts attīstībai PSRS, III Reihā, Ķīnā, Kambodža, dažādās Āfrikas valstīs 20. gs. Tur politiskās partijas darbojās kā šauru partiju personu grupu vai pat vienas personas interešu apkalpotājas.
Šīs valstis vairumā gadījumu raksturojas ar augstu korupcijas līmeni, milzīgiem ārējiem parādiem, atkarību no lielajām starptautiskajām korporācijām, dabas un cilvēcisko resursu neracionālu izmantošanu un kā gala rezultāts – nestabilu iekšpolitisko stāvokli, pilsoņu kariem, vai nedzirdētām zvērībām...Jebkurā gadījumā ar visu ko, tikai ne ar iedzīvotāju augstu dzīves līmeni un politisko stabilitāti. (Vai kas atšķirīgs Latvijā?)
Šādām politiskajām partijām ar demokrātiju ir mazs sakars. Ja politiskās partijas pašas nav demokrātiskas, skaidrs, ka tās nevar nodrošināt demokrātisko sistēmu valstī.
Latvijas politisko partiju likumdošana ir tā izstrādāta, ka tā nespēj garantēt politisko partiju darbības atklātumu, caurspīdīgumu, demokrātiju. Netīšām?
Gatavojot grozījumus šajā likumā un likumā par partiju finansēšanu 7.Saeimas laikā tika piedāvāts noteikt partijas valdes un partijas vadītāja tiešu kriminālatbildību par šo likumu pārkāpšanu. Un partijas diskvalifikāciju vēlēšanās gadījumos ja atklātos vēlēšanu likumu pārkāpumi... Jo šobrīd pats vēlēšanu process Latvijā kļūst par laimes spēli, kurā var vinnēt tikai blēdoties. Citās spēles par blēdīšanos labākajā gadījumā izmet no spēles... Latvijas praksi atklāti parādīja 9.Saeimas ievēlēšana...
Protams, šādi grozījumi netika atbalstīti nedz Saeimas komisijās, nedz jebkuras partijas iekšējās diskusijās. Kāpēc tas neapmierināja partiju vadītājus un partiju sponsorus - nav grūti iedomāties. Bet kāpēc tas biedēja partiju ierindas biedrus?
Partiju vadošo institūciju vēlēšanas ir drīzāk farss par tēmu „demokrātija’’, ne demokrātisks process. Pirms vēlēšanām vēlētāji–partiju biedri tiek attiecīgi sagatavoti, ieskaitot netiešus mājienus, draudus, „draudzīgus padomus’’, atklātus melus u.t.t. Vairāk vai mazāk skaidri tiek pateikts par kuriem bosu izvirzītiem kandidātiem ir jābalso un kuri jāsvītro laukā. Šādu partiju iekšpolitiku faktiski atbalsta visas, kā Saeimā tā ārpus Saeimas esošās, partijas. Protams, pamatojot to ar partiju interesēm. Kaut gan jau tas vien, ka partijas priekšplānā izvirza ne valsts vai tautas, bet savas partejiskās savtīgās intereses, liek domāt par esošās sistēmas trūkumiem.
Tāpēc partiju biedriem, ja tie grib atklātā un godīgā konkurencē cīnīties ar partiju līderiem, ir minimālas iespējas uzvarēt. Atliek vien pašu līderu izmantotās negodīgās metodes. Izmantojot tās spējīgāk par esošo līderi, var nonākt viņā vietā... un turpināt to pašu darīt. Jo pats jau kļūst par situācijas ķīlnieku.
Un, kā jau minēju. tieši pateicoties spēkā esošajai politisko partiju darbības likumdošanai, kur jaušu vai nejaušu iemeslu dēļ nav iedzīvinātas demokrātijas normas, vēlētājs saņem nu ne jau velētājam atbildīgu deputātu. Apstākļos, kad sabiedrībā ir dziļš morālais pagrimums un demokrātijas normu izpratnes trūkums, tas nekādi nav pieļaujams, ja tomēr gribam saglabāt savu valsti.
Pavērojiet, kā Latvijā notiek politisko partiju aukstāko lēmējinstitūciju – kongresu darbība. Vai šie forumi nodrošina brīvu domu un viedokļu apmaiņu, atklātu un godīgu diskusiju? Nē, ne tuvu tam. Politisko partiju līderi, pat pretēji valstī esošajai likumdošanai, nekaunas partijas biedriem paziņot, ka partiju kongresi esot ‘’ šovi’’ vēlētajiem, un tāpēc nekādas diskusijas netiks pieļautas. Tad te vietā jautājums: „Ja pretēji likumdošanai un statūtiem, partiju aukstākās lēmējinstitūcijas – kongresi nav problēmu apspriešanai, bet gan tukšām, slavinošām runām, tad kur ir tas partijas forums, kuros partijas biedru viedokļi tiek apspriesti?” Tādu vienkārši nav. Jo tā partiju bosiem vieglāk: Nav jāatbild uz partijas biedru neērtajiem jautājumiem.
Kuru partiju kongresā partijas biedri var iepazīties ar partijas vadības atskaiti par veikto darbu? Kur tiek analizēti partiju darbības plusi un mīnusi? Vai partiju biedriem ir pienākums vērtēt savu līderu darbu? Likums to nereglamentē! Bet ejam tālāk, jo kā saka, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.....
Nerunāsim šeit par partiju finansēšanas problēmām, jo par to jau daudz kas ir teikts. Bet kā ar partiju finanšu resursu izlietojumu? Šajā sakarā jautājums: „Vai partiju līderiem, naudas maka turētajiem ir pienākums atskaitīties partijas biedriem par partiju ienākumiem un izdevumiem?” Kurā no Latvijas politiskajām partijām partiju forumos to līderi kritizēti par partiju naudas resursu nelietderīgu izmantošanu? Kur tie atskaitījušies par ieņēmumiem un izdevumiem? Tādas partijas pie mums nav. Neviena likumdošana šo pienākumu nefiksē. Parasti atskaitās par attiecībām ar KNABi... Labākajā gadījumā partijas biedriem dod nekā neizsakošus skaitļus ar revīzijas komisijas godavārdu, ka viss ir OK. Vai arī uz atkārtotu amatā ievēlēšanu cerošā partijas līdera skaidrojumu par to, ka partijas sponsors (bankas īpašnieks, kādas pašvaldības līderis, ieinteresēts miljonārs...) nevienam jau citam šīs partijas iespējamajam vadītājam naudu nedos. (Tātad partijas līdera personīgās attiecības ar sponsoru, ne partijas attiecības ar vēlētāju) Un pat netiek pievērsta uzmanība apstāklim, ka šis sponsors „iebaro” arī citu partiju līderus. Altruisms?
Vai varat iedomāties kādu daudz–maz nopietnu komercstruktūru, kuras vadība neatskaitās saviem īpašniekiem par saimniecisko darbību? Tādas var būt tikai tā saucamajās vienas dienas kompānijās. Bet mūsu gadījumā iet runa ne par komercstruktūrām, bet gan politiskajām. Par tām struktūrām, kuras grib noteikt valsts funkcionēšanas kārtību.
Par deputātu darbu un atbildību, ja ne vēlētāju, tad vismaz savu partiju (nejaukt ar partijas bosu vai sponsoru-īpašnieku...) priekšā. Vai politiskās partijas var kontrolēt un uzraudzīt savu ievēlēto deputātu darbu? Nevar, likums to neparedz. Un tieši to izmanto partiju bosi-īpašnieki. Atkal likumdošanas vakuums, kas atļauj deputātiem rīkoties saskaņā ar tā saucamo „revolucionāro’’ sirdsapziņu un bosu norādījumiem, ne partiju izstrādātiem un vēlētājiem izteiktajiem solījumiem. Te paveras plašs ceļš uz partijas biedriem un vēlētajiem doto solījumu nepildīšanu, partijas nostājas ignorēšanu un mahinācijām. Jo partijas biedru viedokli noteiks partijas bosa veiksmīga manipulācija ar to informāciju, kuru viņš pasniegs partijas biedriem ar savu uzticības personu starpniecību. Nav jau viduslaiki, nevajag dunci vai indi. Pietiek ar apmelošanu, melno PR un pazīšanos tiesas varas gaiteņos...
Kāda tad šādos apstākļos ir partijas ierindas biedru politiskā atbildība? Absolūti nekāda, jo tiem nav faktiski nekādu iespēju ietekmēt savus deputātus. Šodien mūsu politiskās partijas ir savu deputātu ievēlēšanas mašīnas, ar ko arī to loma aprobežojas. Partijām un to biedriem nav reālas ietekmes uz deputātu darbību, un neviens likums to arī neparedz. Atkal nejauši?
Politisko partiju izvirzīto deputātu kandidātu sarakstus lielākajā daļā partiju līderi veido pēc personīgā izdevīguma, naudas pienesuma, pazīšanās un, labākajā gadījumā, lokomotīvju principa. Nekādā ziņā ne pēc kandidātu kompetences un partiju labā veiktā darba izvērtējuma. Tas nodrošina vajadzīgo kandidātu ievēlēšanu, kuri ‘’saprot, kas ir bizness Latvijā’’. Vēlētājiem šeit maza teikšana, jo tie nepazīst ne tiem priekšā liktos kandidātus, ne arī spēj tos izvērtēt (nav informācijas) savādāk , kā patīk-nepatīk. Tādēļ nav nekāda pamata vēlētāju apvainot nezināšanā vai muļķībā, jo viņām vienkārši šāda informācija netiek dota, un par politisko partiju darbības slēptajiem mehānismiem viņiem zināms tikai tik daudz, cik Zeme atrodas tālu no Mēness. Var jau piekrist britu politiķiem, kuri apgalvoja, ka tautai nav jāzina divas lietas - kā taisa desas un politiku! Tikai britu politiķi pierādīja, ka izšķirošos brīžos spēj nodalīt savas kabatas intereses no valsts interesēm, bet Latvijas politiķi nē. Tāpēc Latvijā izmantot šo britu pieredzi, par desām un politiku, mums būtu nevietā.
Šādos apstākļos politiskās partijas kļūst par atsevišķu to līderu „biznesa projektu’’ realizācijas mehānismiem. Līderu interešu realizāciju nodrošina pašu vai uzticības personu iekļūšana deputātos, t.i. kā jau tikko izrunājām, to iekļūšana nekontrolējamo personu sarakstā. Kur šeit vēlētajiem doto solījumu pildīšana? Kur šeit partiju politiskā atbildība un kontrole? Saskatāma tikai ar likumu nodrošinātā bezatbildība un visatļautība.
Ja skata Politisko partiju likumu, tur ne ar vienu vārdu nav pieminēta partiju atbildība par vēlētajiem doto solījumu nepildīšanu. Viss, ko varam sameklēt šajā normatīvajā dokumentā ir norāde uz partijas statūtiem - tie esot jāpilda...Bet, ja statūtos nav iestrādāta atbildības norma, ko tad? Un kas ir tad, ja statūti tiek pārkāpti? Nu galīgi nekas, jo atkal, nekāds sods par to nav paredzēts. Tātad, ko gribam, to darām...Nu gluži kā valstī. Kāda jēga partijas reģistrēt politisko partiju reģistrā, ja reģistrs nekontrolē partiju statūtu izpildi? Lai zinātu, kas valstī nodarbojas ar politiku? Nu, jā...tādiem nolūkiem, tad gan.
Nav jau daudz to likumu un normatīvo aktu, kuri būtu jāmaina, bet skaidrs, ka pastāvošā likumdošana veicina politisko partiju, precīzāk – to bosu, bezatbildību, patvaļu, kabatas interešu dominēšanu pār valsts, tautas un arī pašu partiju interesēm. Un tā jau vairs nevar būt nejaušība.
Nekādas partiju ideoloģiskās orientācijas te neko nemainīs, ja netiks mainīti pašu partiju politiskās un finansiālās darbības nosacījumi. Protams, ka neviens likums neliedz partiju līderiem strādāt valsts un tautas labā. Bet arī neuzliek par pienākumu, nespiež to darīt. Ja kāds ļoti grib, viņš to, protams, drīkst darīt, bet tad jārēķinās ar nopietnām grūtībām. Mūsdienu pasaulē (globālisms taču...), kad vairumā gadījumu patriotisms tiek uzskatīts par tādu, kā teica bijušais ārlietu ministrs A.Pabriks: „pubertātes vecuma pazīmi...”( citēju pēc atmiņas), politiskās partijas pat nemēģina, kā kritērijus saviem deputātu kandidātiem izvirzīt tādas prasības kā kompetence, profesionālisms, patriotisms u.t.t. , t.i. nopietnai politiskai darbībai Latvijā, valstij un tautai, absolūti nepieciešamas īpašības. Un neviens likums to neliek partijām darīt. Pilnīgi pietiks ar paklausību bosam un attiecīgo tarkšķēšanu vēlētāju priekšā.
Varbūt var cerēt uz neatkarīgām (no kā?) arodbiedrībām un brīvo (no kā?) presi? Ja paskatām uz arodbiedrību darbu pēc panāktā rezultāta, tad tās strādā kā drošības vārstulis tvaika katlam. Labs piemērs – kad situācija Latvijā nobrieda līdz iespējai atsaukt 9.Saeimu, tika rosināta diskusija un referendums par šādām tiesībām uz atsaukšanu, kaut arī nekur Satversmē nebija noliegta iespēja Saeimā iesniegt pilnībā izstrādātu likumprojektu par Saeimas pilnvaru pārtraukšanu pirms termiņa... Un 9.Saeima tika saglabāta. Atmiņā ataust klasiskās demagoģijas piemērs no senās Romas laikiem, kad imperators Trajāns, sagribot jaunus zirgus, senātā ierosina jautājumu par zirgu krāsu, ne par to pirkšanu kā tādu. Tajos laikos 12 zirgi izmaksāja valstij kā šodien 12 lielu modernu tanku... Strīdi bija nopietni. Par krāsu... Bet zirgus imperators saņēma.
Tā saucamā ceturtā vara. Šodienas diskusijas ap laikraksta „DIENA” īpašnieku nomaiņu paģēr uz to, ka tagad ir gals ar neatkarīgo un godīgo žurnālistiku. Bet kāpēc tad no laiku gala žurnālistiku dēvē par otro vecāko profesiju? Vai ne tāpēc, ka godīgums tur arī labākajā gadījumā ir tikai pret pasūtītāju-samaksas veicēju? Tomēr ļoti skaidra analoģija ar „pirmo vecāko profesiju”... Kas mainās, pēc būtības, no īpašnieka nomaiņās kādam saziņas līdzeklim? Jau ilgus gadus Latvijas praksē bija zināms, ka viens vadošs laikraksts aizstāv vienus oligarhus, otrs – citus. Tālākais jau atkarīgs tikai no profesionālisma. Jo aizstāvēt var arī kritizējot...
Protams, var mainīt vēlēšanu sistēmas. Var mainīt valsts politisko sistēmu kopumā. Kā, piemēram, rosina pazīstamais jurists un politologs A.Grūtups, no parlamentāras uz prezidentālu pārvaldi. Tomēr tas maz ko dos. Latvijā, morālās degradācijas un tiesiskā nihilisma apstākļos, tikai precīzi izstrādāta un valsts vajadzībām pieslīpēta politisko partiju darbības kārtība, var ko mainīt. Otrs ceļš ir autoritārisms, ar visām no tā izrietošajām nelabvēlīgajām sekām valsts neatkarībai. Šodien viena no varas partijām (opozīcija varas koalīcijas iekšienē.) liek cerības partijas noturēšanai pie varas uz viena sava spēcīga līdera atgriešanu politikā. Kas no tā valstij? Kas tautai? Jo šis līderis strādāja izvirzot lozungu – vadīt valsti, kā uzņēmumu. Bet šodienas koalīcijas līderis tieši to arī dara, par tautu aizmirstot. Vada valsti kā uzņēmumu, jo kurā uzņēmumā tad vajadzīgs ārsts ar pacientu, skolotājs ar skolnieku..? Par pensionāriem jau vispār nav ko runāt, jo valsts pārvaldei lojālam pensionāram vispār būtu jāmirst nost otrā dienā pēc darba gaitu izbeigšanas... Kas mainītos tautai, ja šie līderi būtu šodien valsts prezidenta amatā ar plašākām pilnvarām? Valsts, kā uzņēmums bez cilvēkiem..? Bez tautas..?
Vai tomēr valsts tālākai attīstībai svarīgāk nebūtu iespēja, ka nopietnu kriminālsodu saņemtu vainīgie par valsts un pašvaldību budžetu izsaimniekošanu, tādos milzu projektos kā Zelta tilts un Stikla kalns? Bezgalīgie sporta haļļu cēlāji pie skolām, kuras jāaizver? Ne jau tikai ierēdņi, bet arī politisko lēmumu pieņēmēji. Jo neba jau šie projekti tika bīdīti tik steidzami pilnīgi nesavtīgi. Vai tās finanses nebūtu jāatdod atpakaļ? Šodien gan Latvijas politisko pasūtījumu prokuratūra strādā pie likumu grozījumiem, kuri paredz tās darba apjoma un atbildības samazināšanu... Un valdošā koalīcija (partijas) to atbalsta...
Vai šādi izvarojot jēdzienu „demokrātija”, netiek sagatavota situācija, kuru angļu rakstnieks Parkinsons aprakstīja komentējot Krievijas monarhijas krahu:
„Jebkuru revolūciju rada pati valdība, veidojot vakuumu, kurā protestējošos iesūc, var teikt, pat pret pašu gribu... impērijas grūst tā iemesla pēc, ka pūst iekšpusē, bet valdība, uz kuras sirdsapziņas nav nekādu konkrētu nodarījumu, noved savu tautu līdz katastrofai ar visu, ko viņi neatrad par vajadzīgu izdarīt savlaicīgi. Patiesi līderi vada tautu pretī skaidri noteiktam, tautai nepieciešamam mērķim. Kad tas nenotiek, kā tas bija Krievijā, rodas vakuums...”
Šāds vakuums šobrīd ir pilnīgi pamatota tautas neticība Latvijas valdības kaut jel kādai velmei rast risinājumus tautai, ne šīs administratīvās teritorijas pārvaldei, kreditoriem vai bankas sistēmai. Un tiek atraisītas rokas un mutes populistiem. Kā atzīmēja firsts Otto Bismarks fon Šenhauzens, tad „ revolucionāru (populistu) spēks nav to līderu idejās, bet solījumos piepildīt kaut nelielu daļu pilnīgi pamatotu prasību, kuras savlaicīgi nav pildījušas esošās valdības.” Ja Doma laukumā notikušos pasākumus nosauca par lietussargu revolūciju, tad jāsaprot arī tas, ka visas revolūcijas notiek tikai tā iemesla pēc, ka valdības savlaicīgi nepilda savus pienākumus apmierināt tautas (ne valdības locekļu kreditoru) vajadzības. Tas notiek gadījumos, kad valdība paliek kurla pret tautas prasībām. Šī gada 13. janvāris, šobrīd notiekošais Bauskā... nedrīkst to novērtēt pārāk flegmātiski. Šie notikumi skaidri parāda tautas neapmierinātību tieši ar valsts pārvaldes mehānismu. Un ALFAS vienību pavairošana visā Latvijas teritorija diez vai līdzēs.
Imants Burvis
LR pilsonis
Attīstot iepriekšējā rakstā izteikto domu par Latvijas jaunkapitālistu un valsts pārvaldes aparāta savas valsts patriotisma deficītu (praktiski kompradorās buržuāzijas pazīme), ir vērts apskatīt apstākļus un spēkus, kuri veido šādu pretvalstiski strādājošo valsts pārvaldes aparātu. Pretvalstiski strādājošu, protams, gadījumā ja par valsti uzskata tikai šo vienotas administrācijas pārvaldīto teritoriju, bez tautas. Kas veido šādu aparātu? Partijas. Partijas, kuras tiek finansētas no šī kompradorā kapitālistu slāņa. (kā mācīja agrāk- kompradorā buržuāzija ir tā, kura pelna maz ko ražojot, bet pakļaujot valsts nacionālās intereses ārzemju un starptautiskiem monopoliem...) Gan pozīcijā esošas, gan ”opozīcijā” palikušās. Gan tādas kā TP un JL, gan VL un LSDSP...
Jebkuram daudz – maz sabiedriskās zinātnes palasījušam un godīgam cilvēkam, kurš ir savas valsts patriots un interesējas par valsti, agri vai vēlu nāksies sev uzdot jautājumu – „vai Latvijas politiskās partijas ir demokrātijas balsts?” Kā nu tas sanācis, ka visai izglītotā un strādīgā Latvijas tauta un tās valsts novestas līdz dziļai materiālai un morālai krīzei? Vienkāršākais, protams, ir vainot pasaules ekonomisko krīzi saskaņā ar padomisko – karš visu noraksta... jeb klasisko – esļi v kraņe ņet vodi, značit vipiļi židi (ja krānā nav ūdens, tad to ir izdzēruši žīdi)... Vainīgs esot ārējais ienaidnieks vai ārējs apstāklis.
Kāpēc pie mums aug miljonāru skaits? Protams, treknajos gados sāka pieaugt arī nabago skaits, pie kam nabago skaits daudz straujāk kā miljonāru. Kā un kur sameklēt izeju no šī apburtā loka. Kāpēc mūsu politiķi un citi nācijas glābēji nesniedz tautai skaidras atbildes uz šiem patiesībā vissvarīgākajiem jautājumiem? Kāpēc ir tā, ka vēlētājs katru reizi vēlēšanās balso par it kā jaunām politiskām partijām, un kārtējo reizi tiek pievilts?
Var jau uz šiem smagajiem, bet patiešām svarīgajiem, jautājumiem atbildēt daudzu DELFI komentētāju vienkāršotās izteiksmes līmenī: „Tauta pati vainīga, ka nezina ko vēlēt.” Tomēr, ja tauta kopumā būtu tik politiski neizglītota, kā daudzi to cenšas pasniegt, tad kāpēc tā katrās vēlēšanās balso par jaunām partijām? Ja meklē ko jaunu, tad taču laikam saprot, ka vecais ir nederīgs. Derīgu vecu lietu neviens gudrs cilvēks laukā nemetīs. Tātad tauta meklē izeju, bet nesekmīgi.
Varbūt šoreiz nemetīsimies ar vieglu roku nosodīt tautu. Pamēģināsim aplūkot Latvijas politiskās sistēmas galvas gala, t.i. politisko partiju lomu, nozīmi un darbību.
Pēc 18 gadus ilgušās neatkarības ir pietiekošs pamats secināt, ka lielākā daļa valsts un sabiedrības problēmu slēpjas Latvijas politiskajā, ne ekonomiskajā strukturēšanā. Arī iekšējā politiskajā tirgū strādā princips – kurš maksā naudu, tas pasūta meldiņus. Kurš maksā naudu šajā Latvijas tirgū? Lai kāda arī nebūtu Latvijas demokrātiskā sistēma, lai kādi nebūtu tās trūkumi, politiskās partijas faktiski ir mūsu politiskās sistēmas pamats, t.i. partijām pašām savā iekšējā darbībā demokrātiskās vērtības, atklātums, caurspīdīgums jātur par savām pamatvērtībām. No tā, kā tās darbojās iekšienē, ir atkarīga valsts un tautas ilgtspējīga attīstība un pastāvēšana. Tādēļ pievērsīsimies līdz šim faktiski par „tabu’’ uzskatītai Latvijas politisko partiju darbības analīzei. Jo „skaistums jau nāk no iekšām”...
Politisko partiju darbību valstī regulē likums’’ Politisko partiju likums’’, kā arī daži citi normatīvie akti. Kādi ir šie likumi, kuri atļauj Latvijas politiskajām partijām mānīt vēlētāju, teiksim kā ir, „pēc pilnas programmas’’, dot solījumus un nepildīt tos u.t.t.? Kā izpaužas partiju izslavētā „politiskā atbildība’’?
Pat pavirši iepazīstoties ar minēto normatīvo aktu klāstu, gribot – negribot jāsecina, ka tas ļauj politiskām partijām darboties bezatbildīgi, iedibina autoritārisma tradīcijas, ļauj partiju vadoņiem lielāko daļu partijām svarīgus lēmumus pieņemt vienpersoniski, vai šaurā lokā, t.i. realizē ‘’varas nozagšanu’’ partijas ierindas biedriem. Šādā gadījumā politisko partiju vadītāji, partijām nonākot pie valsts „varas stūres’’, centīsies neko nemainīt, bet saglabāt jau partiju iekšienē aprobēto „varas nozagšanas’’ modeli, tikai šoreiz jau vairs ne partijas, bet gan valsts līmenī. Vēsturiski šādas partijas ir plaši pazīstamas, un tās būtu pareizāk saukt par autokrātiskām, ne demokrātiskām politiskām institūcijām. Skaidrības labad pieminēsim, ka šādas partijas bija balsts autokrātiskai valsts pārvaldei, kas parādīja savu neefektivitāti ilglaicīgai valsts attīstībai PSRS, III Reihā, Ķīnā, Kambodža, dažādās Āfrikas valstīs 20. gs. Tur politiskās partijas darbojās kā šauru partiju personu grupu vai pat vienas personas interešu apkalpotājas.
Šīs valstis vairumā gadījumu raksturojas ar augstu korupcijas līmeni, milzīgiem ārējiem parādiem, atkarību no lielajām starptautiskajām korporācijām, dabas un cilvēcisko resursu neracionālu izmantošanu un kā gala rezultāts – nestabilu iekšpolitisko stāvokli, pilsoņu kariem, vai nedzirdētām zvērībām...Jebkurā gadījumā ar visu ko, tikai ne ar iedzīvotāju augstu dzīves līmeni un politisko stabilitāti. (Vai kas atšķirīgs Latvijā?)
Šādām politiskajām partijām ar demokrātiju ir mazs sakars. Ja politiskās partijas pašas nav demokrātiskas, skaidrs, ka tās nevar nodrošināt demokrātisko sistēmu valstī.
Latvijas politisko partiju likumdošana ir tā izstrādāta, ka tā nespēj garantēt politisko partiju darbības atklātumu, caurspīdīgumu, demokrātiju. Netīšām?
Gatavojot grozījumus šajā likumā un likumā par partiju finansēšanu 7.Saeimas laikā tika piedāvāts noteikt partijas valdes un partijas vadītāja tiešu kriminālatbildību par šo likumu pārkāpšanu. Un partijas diskvalifikāciju vēlēšanās gadījumos ja atklātos vēlēšanu likumu pārkāpumi... Jo šobrīd pats vēlēšanu process Latvijā kļūst par laimes spēli, kurā var vinnēt tikai blēdoties. Citās spēles par blēdīšanos labākajā gadījumā izmet no spēles... Latvijas praksi atklāti parādīja 9.Saeimas ievēlēšana...
Protams, šādi grozījumi netika atbalstīti nedz Saeimas komisijās, nedz jebkuras partijas iekšējās diskusijās. Kāpēc tas neapmierināja partiju vadītājus un partiju sponsorus - nav grūti iedomāties. Bet kāpēc tas biedēja partiju ierindas biedrus?
Partiju vadošo institūciju vēlēšanas ir drīzāk farss par tēmu „demokrātija’’, ne demokrātisks process. Pirms vēlēšanām vēlētāji–partiju biedri tiek attiecīgi sagatavoti, ieskaitot netiešus mājienus, draudus, „draudzīgus padomus’’, atklātus melus u.t.t. Vairāk vai mazāk skaidri tiek pateikts par kuriem bosu izvirzītiem kandidātiem ir jābalso un kuri jāsvītro laukā. Šādu partiju iekšpolitiku faktiski atbalsta visas, kā Saeimā tā ārpus Saeimas esošās, partijas. Protams, pamatojot to ar partiju interesēm. Kaut gan jau tas vien, ka partijas priekšplānā izvirza ne valsts vai tautas, bet savas partejiskās savtīgās intereses, liek domāt par esošās sistēmas trūkumiem.
Tāpēc partiju biedriem, ja tie grib atklātā un godīgā konkurencē cīnīties ar partiju līderiem, ir minimālas iespējas uzvarēt. Atliek vien pašu līderu izmantotās negodīgās metodes. Izmantojot tās spējīgāk par esošo līderi, var nonākt viņā vietā... un turpināt to pašu darīt. Jo pats jau kļūst par situācijas ķīlnieku.
Un, kā jau minēju. tieši pateicoties spēkā esošajai politisko partiju darbības likumdošanai, kur jaušu vai nejaušu iemeslu dēļ nav iedzīvinātas demokrātijas normas, vēlētājs saņem nu ne jau velētājam atbildīgu deputātu. Apstākļos, kad sabiedrībā ir dziļš morālais pagrimums un demokrātijas normu izpratnes trūkums, tas nekādi nav pieļaujams, ja tomēr gribam saglabāt savu valsti.
Pavērojiet, kā Latvijā notiek politisko partiju aukstāko lēmējinstitūciju – kongresu darbība. Vai šie forumi nodrošina brīvu domu un viedokļu apmaiņu, atklātu un godīgu diskusiju? Nē, ne tuvu tam. Politisko partiju līderi, pat pretēji valstī esošajai likumdošanai, nekaunas partijas biedriem paziņot, ka partiju kongresi esot ‘’ šovi’’ vēlētajiem, un tāpēc nekādas diskusijas netiks pieļautas. Tad te vietā jautājums: „Ja pretēji likumdošanai un statūtiem, partiju aukstākās lēmējinstitūcijas – kongresi nav problēmu apspriešanai, bet gan tukšām, slavinošām runām, tad kur ir tas partijas forums, kuros partijas biedru viedokļi tiek apspriesti?” Tādu vienkārši nav. Jo tā partiju bosiem vieglāk: Nav jāatbild uz partijas biedru neērtajiem jautājumiem.
Kuru partiju kongresā partijas biedri var iepazīties ar partijas vadības atskaiti par veikto darbu? Kur tiek analizēti partiju darbības plusi un mīnusi? Vai partiju biedriem ir pienākums vērtēt savu līderu darbu? Likums to nereglamentē! Bet ejam tālāk, jo kā saka, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.....
Nerunāsim šeit par partiju finansēšanas problēmām, jo par to jau daudz kas ir teikts. Bet kā ar partiju finanšu resursu izlietojumu? Šajā sakarā jautājums: „Vai partiju līderiem, naudas maka turētajiem ir pienākums atskaitīties partijas biedriem par partiju ienākumiem un izdevumiem?” Kurā no Latvijas politiskajām partijām partiju forumos to līderi kritizēti par partiju naudas resursu nelietderīgu izmantošanu? Kur tie atskaitījušies par ieņēmumiem un izdevumiem? Tādas partijas pie mums nav. Neviena likumdošana šo pienākumu nefiksē. Parasti atskaitās par attiecībām ar KNABi... Labākajā gadījumā partijas biedriem dod nekā neizsakošus skaitļus ar revīzijas komisijas godavārdu, ka viss ir OK. Vai arī uz atkārtotu amatā ievēlēšanu cerošā partijas līdera skaidrojumu par to, ka partijas sponsors (bankas īpašnieks, kādas pašvaldības līderis, ieinteresēts miljonārs...) nevienam jau citam šīs partijas iespējamajam vadītājam naudu nedos. (Tātad partijas līdera personīgās attiecības ar sponsoru, ne partijas attiecības ar vēlētāju) Un pat netiek pievērsta uzmanība apstāklim, ka šis sponsors „iebaro” arī citu partiju līderus. Altruisms?
Vai varat iedomāties kādu daudz–maz nopietnu komercstruktūru, kuras vadība neatskaitās saviem īpašniekiem par saimniecisko darbību? Tādas var būt tikai tā saucamajās vienas dienas kompānijās. Bet mūsu gadījumā iet runa ne par komercstruktūrām, bet gan politiskajām. Par tām struktūrām, kuras grib noteikt valsts funkcionēšanas kārtību.
Par deputātu darbu un atbildību, ja ne vēlētāju, tad vismaz savu partiju (nejaukt ar partijas bosu vai sponsoru-īpašnieku...) priekšā. Vai politiskās partijas var kontrolēt un uzraudzīt savu ievēlēto deputātu darbu? Nevar, likums to neparedz. Un tieši to izmanto partiju bosi-īpašnieki. Atkal likumdošanas vakuums, kas atļauj deputātiem rīkoties saskaņā ar tā saucamo „revolucionāro’’ sirdsapziņu un bosu norādījumiem, ne partiju izstrādātiem un vēlētājiem izteiktajiem solījumiem. Te paveras plašs ceļš uz partijas biedriem un vēlētajiem doto solījumu nepildīšanu, partijas nostājas ignorēšanu un mahinācijām. Jo partijas biedru viedokli noteiks partijas bosa veiksmīga manipulācija ar to informāciju, kuru viņš pasniegs partijas biedriem ar savu uzticības personu starpniecību. Nav jau viduslaiki, nevajag dunci vai indi. Pietiek ar apmelošanu, melno PR un pazīšanos tiesas varas gaiteņos...
Kāda tad šādos apstākļos ir partijas ierindas biedru politiskā atbildība? Absolūti nekāda, jo tiem nav faktiski nekādu iespēju ietekmēt savus deputātus. Šodien mūsu politiskās partijas ir savu deputātu ievēlēšanas mašīnas, ar ko arī to loma aprobežojas. Partijām un to biedriem nav reālas ietekmes uz deputātu darbību, un neviens likums to arī neparedz. Atkal nejauši?
Politisko partiju izvirzīto deputātu kandidātu sarakstus lielākajā daļā partiju līderi veido pēc personīgā izdevīguma, naudas pienesuma, pazīšanās un, labākajā gadījumā, lokomotīvju principa. Nekādā ziņā ne pēc kandidātu kompetences un partiju labā veiktā darba izvērtējuma. Tas nodrošina vajadzīgo kandidātu ievēlēšanu, kuri ‘’saprot, kas ir bizness Latvijā’’. Vēlētājiem šeit maza teikšana, jo tie nepazīst ne tiem priekšā liktos kandidātus, ne arī spēj tos izvērtēt (nav informācijas) savādāk , kā patīk-nepatīk. Tādēļ nav nekāda pamata vēlētāju apvainot nezināšanā vai muļķībā, jo viņām vienkārši šāda informācija netiek dota, un par politisko partiju darbības slēptajiem mehānismiem viņiem zināms tikai tik daudz, cik Zeme atrodas tālu no Mēness. Var jau piekrist britu politiķiem, kuri apgalvoja, ka tautai nav jāzina divas lietas - kā taisa desas un politiku! Tikai britu politiķi pierādīja, ka izšķirošos brīžos spēj nodalīt savas kabatas intereses no valsts interesēm, bet Latvijas politiķi nē. Tāpēc Latvijā izmantot šo britu pieredzi, par desām un politiku, mums būtu nevietā.
Šādos apstākļos politiskās partijas kļūst par atsevišķu to līderu „biznesa projektu’’ realizācijas mehānismiem. Līderu interešu realizāciju nodrošina pašu vai uzticības personu iekļūšana deputātos, t.i. kā jau tikko izrunājām, to iekļūšana nekontrolējamo personu sarakstā. Kur šeit vēlētajiem doto solījumu pildīšana? Kur šeit partiju politiskā atbildība un kontrole? Saskatāma tikai ar likumu nodrošinātā bezatbildība un visatļautība.
Ja skata Politisko partiju likumu, tur ne ar vienu vārdu nav pieminēta partiju atbildība par vēlētajiem doto solījumu nepildīšanu. Viss, ko varam sameklēt šajā normatīvajā dokumentā ir norāde uz partijas statūtiem - tie esot jāpilda...Bet, ja statūtos nav iestrādāta atbildības norma, ko tad? Un kas ir tad, ja statūti tiek pārkāpti? Nu galīgi nekas, jo atkal, nekāds sods par to nav paredzēts. Tātad, ko gribam, to darām...Nu gluži kā valstī. Kāda jēga partijas reģistrēt politisko partiju reģistrā, ja reģistrs nekontrolē partiju statūtu izpildi? Lai zinātu, kas valstī nodarbojas ar politiku? Nu, jā...tādiem nolūkiem, tad gan.
Nav jau daudz to likumu un normatīvo aktu, kuri būtu jāmaina, bet skaidrs, ka pastāvošā likumdošana veicina politisko partiju, precīzāk – to bosu, bezatbildību, patvaļu, kabatas interešu dominēšanu pār valsts, tautas un arī pašu partiju interesēm. Un tā jau vairs nevar būt nejaušība.
Nekādas partiju ideoloģiskās orientācijas te neko nemainīs, ja netiks mainīti pašu partiju politiskās un finansiālās darbības nosacījumi. Protams, ka neviens likums neliedz partiju līderiem strādāt valsts un tautas labā. Bet arī neuzliek par pienākumu, nespiež to darīt. Ja kāds ļoti grib, viņš to, protams, drīkst darīt, bet tad jārēķinās ar nopietnām grūtībām. Mūsdienu pasaulē (globālisms taču...), kad vairumā gadījumu patriotisms tiek uzskatīts par tādu, kā teica bijušais ārlietu ministrs A.Pabriks: „pubertātes vecuma pazīmi...”( citēju pēc atmiņas), politiskās partijas pat nemēģina, kā kritērijus saviem deputātu kandidātiem izvirzīt tādas prasības kā kompetence, profesionālisms, patriotisms u.t.t. , t.i. nopietnai politiskai darbībai Latvijā, valstij un tautai, absolūti nepieciešamas īpašības. Un neviens likums to neliek partijām darīt. Pilnīgi pietiks ar paklausību bosam un attiecīgo tarkšķēšanu vēlētāju priekšā.
Varbūt var cerēt uz neatkarīgām (no kā?) arodbiedrībām un brīvo (no kā?) presi? Ja paskatām uz arodbiedrību darbu pēc panāktā rezultāta, tad tās strādā kā drošības vārstulis tvaika katlam. Labs piemērs – kad situācija Latvijā nobrieda līdz iespējai atsaukt 9.Saeimu, tika rosināta diskusija un referendums par šādām tiesībām uz atsaukšanu, kaut arī nekur Satversmē nebija noliegta iespēja Saeimā iesniegt pilnībā izstrādātu likumprojektu par Saeimas pilnvaru pārtraukšanu pirms termiņa... Un 9.Saeima tika saglabāta. Atmiņā ataust klasiskās demagoģijas piemērs no senās Romas laikiem, kad imperators Trajāns, sagribot jaunus zirgus, senātā ierosina jautājumu par zirgu krāsu, ne par to pirkšanu kā tādu. Tajos laikos 12 zirgi izmaksāja valstij kā šodien 12 lielu modernu tanku... Strīdi bija nopietni. Par krāsu... Bet zirgus imperators saņēma.
Tā saucamā ceturtā vara. Šodienas diskusijas ap laikraksta „DIENA” īpašnieku nomaiņu paģēr uz to, ka tagad ir gals ar neatkarīgo un godīgo žurnālistiku. Bet kāpēc tad no laiku gala žurnālistiku dēvē par otro vecāko profesiju? Vai ne tāpēc, ka godīgums tur arī labākajā gadījumā ir tikai pret pasūtītāju-samaksas veicēju? Tomēr ļoti skaidra analoģija ar „pirmo vecāko profesiju”... Kas mainās, pēc būtības, no īpašnieka nomaiņās kādam saziņas līdzeklim? Jau ilgus gadus Latvijas praksē bija zināms, ka viens vadošs laikraksts aizstāv vienus oligarhus, otrs – citus. Tālākais jau atkarīgs tikai no profesionālisma. Jo aizstāvēt var arī kritizējot...
Protams, var mainīt vēlēšanu sistēmas. Var mainīt valsts politisko sistēmu kopumā. Kā, piemēram, rosina pazīstamais jurists un politologs A.Grūtups, no parlamentāras uz prezidentālu pārvaldi. Tomēr tas maz ko dos. Latvijā, morālās degradācijas un tiesiskā nihilisma apstākļos, tikai precīzi izstrādāta un valsts vajadzībām pieslīpēta politisko partiju darbības kārtība, var ko mainīt. Otrs ceļš ir autoritārisms, ar visām no tā izrietošajām nelabvēlīgajām sekām valsts neatkarībai. Šodien viena no varas partijām (opozīcija varas koalīcijas iekšienē.) liek cerības partijas noturēšanai pie varas uz viena sava spēcīga līdera atgriešanu politikā. Kas no tā valstij? Kas tautai? Jo šis līderis strādāja izvirzot lozungu – vadīt valsti, kā uzņēmumu. Bet šodienas koalīcijas līderis tieši to arī dara, par tautu aizmirstot. Vada valsti kā uzņēmumu, jo kurā uzņēmumā tad vajadzīgs ārsts ar pacientu, skolotājs ar skolnieku..? Par pensionāriem jau vispār nav ko runāt, jo valsts pārvaldei lojālam pensionāram vispār būtu jāmirst nost otrā dienā pēc darba gaitu izbeigšanas... Kas mainītos tautai, ja šie līderi būtu šodien valsts prezidenta amatā ar plašākām pilnvarām? Valsts, kā uzņēmums bez cilvēkiem..? Bez tautas..?
Vai tomēr valsts tālākai attīstībai svarīgāk nebūtu iespēja, ka nopietnu kriminālsodu saņemtu vainīgie par valsts un pašvaldību budžetu izsaimniekošanu, tādos milzu projektos kā Zelta tilts un Stikla kalns? Bezgalīgie sporta haļļu cēlāji pie skolām, kuras jāaizver? Ne jau tikai ierēdņi, bet arī politisko lēmumu pieņēmēji. Jo neba jau šie projekti tika bīdīti tik steidzami pilnīgi nesavtīgi. Vai tās finanses nebūtu jāatdod atpakaļ? Šodien gan Latvijas politisko pasūtījumu prokuratūra strādā pie likumu grozījumiem, kuri paredz tās darba apjoma un atbildības samazināšanu... Un valdošā koalīcija (partijas) to atbalsta...
Vai šādi izvarojot jēdzienu „demokrātija”, netiek sagatavota situācija, kuru angļu rakstnieks Parkinsons aprakstīja komentējot Krievijas monarhijas krahu:
„Jebkuru revolūciju rada pati valdība, veidojot vakuumu, kurā protestējošos iesūc, var teikt, pat pret pašu gribu... impērijas grūst tā iemesla pēc, ka pūst iekšpusē, bet valdība, uz kuras sirdsapziņas nav nekādu konkrētu nodarījumu, noved savu tautu līdz katastrofai ar visu, ko viņi neatrad par vajadzīgu izdarīt savlaicīgi. Patiesi līderi vada tautu pretī skaidri noteiktam, tautai nepieciešamam mērķim. Kad tas nenotiek, kā tas bija Krievijā, rodas vakuums...”
Šāds vakuums šobrīd ir pilnīgi pamatota tautas neticība Latvijas valdības kaut jel kādai velmei rast risinājumus tautai, ne šīs administratīvās teritorijas pārvaldei, kreditoriem vai bankas sistēmai. Un tiek atraisītas rokas un mutes populistiem. Kā atzīmēja firsts Otto Bismarks fon Šenhauzens, tad „ revolucionāru (populistu) spēks nav to līderu idejās, bet solījumos piepildīt kaut nelielu daļu pilnīgi pamatotu prasību, kuras savlaicīgi nav pildījušas esošās valdības.” Ja Doma laukumā notikušos pasākumus nosauca par lietussargu revolūciju, tad jāsaprot arī tas, ka visas revolūcijas notiek tikai tā iemesla pēc, ka valdības savlaicīgi nepilda savus pienākumus apmierināt tautas (ne valdības locekļu kreditoru) vajadzības. Tas notiek gadījumos, kad valdība paliek kurla pret tautas prasībām. Šī gada 13. janvāris, šobrīd notiekošais Bauskā... nedrīkst to novērtēt pārāk flegmātiski. Šie notikumi skaidri parāda tautas neapmierinātību tieši ar valsts pārvaldes mehānismu. Un ALFAS vienību pavairošana visā Latvijas teritorija diez vai līdzēs.
Imants Burvis
LR pilsonis
Подписаться на:
Сообщения (Atom)
