Latvijas šodiena. Opozīcija. Tās iespējas un to izmantošana.

Saruna tramvajā :... strana v rukah idiotov. To biļi vori, teper idioti. I ņe znaječ čto huže... ( Valsts idiotu rokās. Bija zagļi, tagad idioti. Nesaprast – kas labāk.).
Šis gads Latvijai sākās nemieru un banku krīzes zīmē. Faktiski tauta bija nobriedināta visai radikālam solim – atlaist Saeimu. Un Godmanis ar kabinetu tika noturēts līdz brīdim, kad uz nodokļu maksātāju rēķina tika glābti tie, kuri „piepelnījās” no PAREX bankas. Šīs bankas akcionāri un kreditori. Tas, ka par to būs jāmaksā Latvijas nodokļu maksātājiem, tas lēmumu pieņēmējus satrauca maz.
Pēc tam, lai stabilizētu 9.Saeimu, nepieļaujot tās atlaišanu, tika ziedots arī Godmaņa kabinets. Brīdī kad
krita Godmaņa valdība daži prognozēja ļoti drīzu 9. Saeimas atlaišanu. Tobrīd Iizteiktais par to, ka Godmaņa kabinetu gāž tieši lai paglābtu šo 9. Saeimu no atlaišanas, cilvēku vairākums uzņēma kā nenopietnu secinājumu. Domāju, ka šobrīd neviens nešaubās par to, ka 9. Saeima nosēdēs līdz savu pilnvaru beigām. Par ko tas liecina ? Tikai par to, ka valsts sociālā politika tiks saglabāta vismaz līdz jaunām Saeima vēlēšanām nemainīga. Jo JL ieiešana koalīcijā un valdības vadīšana, kā arī JL finanšu un ekonomikas ministriju kontrole, absolūti nemaina valsts aparāta, augstākās ierēdniecības darbības virzienu. Vēl mazāk tas ietekmē valdošās koalīcijas domāšanas nomaiņu.
Divas – trīs nedēļas pēc stāšanās pie ministru prezidenta pienākumu pildīšanas, Valdis Dombrovskis paziņoja, ka pēdējos divos gados ir izšķērdēti pāri par 2 miljardiem latu. Un runa nebija par to naudu, kuru Godmaņa valdība uzdāvināja PAREX bankas īpašniekiem un kreditoriem. Vai šī tēma tika tālāk attīstīta? Taču nē. Tāpat kā lēnām pieklust jebkuri gadījumi, kad Valsts Kontrole uzrāda nesaimnieciski tērētās nodokļu maksātāju naudas. Jo praktiski jau valdība nav mainīta. Tātad vainīgie šajos nesaimnieciskajos tēriņos joprojām ir pie procesa virzīšanas.
Šodien izeju no budžeta krīzes nemeklē progresīvā vai diferencētā nodokļa ieviešanā. Nemeklē iespējas ieviest nodokli uz dividendēm, uz luksus precēm (dārglietas, jahtas, luksus auto, lieli zemes īpašumi, tajā skaitā ārzemēs ja jau nauda iegādei „nopelnīta” Latvijā, utt) . Par luksus preci Latvijas iedzīvotājiem ministriju ierēdņi saskatījuši dzīvokli, kurš lielāks par 40 kvm vai māja, kura lielāka par 80 kvm... ( Komunisma rēgs atkal klīst...).
Tiesa, noklausoties sabiedrības reakciju, uz laiku pirms EP un pašvaldību vēlēšanām šis jautājums ir pieklusināts.
PVN likmju paaugstināšana notika strauji un bez iespējamā rezultāta analīzes , pat neieklausoties uzņēmēju brīdinājumos> Šobrīd lai muļķību atceltu – trūkstot ekonomisko pētījumu. Par nodokļa ierobežošanu uz paša uzņēmuma attīstībā ieguldīto peļņas daļu arī nav dzirdams... Nesen valsts prezidents V.Zatlers bija ASV, piedalījās arī BALTIC FONDATION saietā . Tieši šis fonds 1992 - 93 gados rīkotajos semināros atklāti mācīja – ja gribat likvidēt savā valstī uzņēmējus - celiet nodokļus. Cik gadus notiek runāšana par atlaidēm nodokļos par renovāciju un investīcijām? Kur tas ir? Bet tieši šis ceļš var dot darba vietu skaita pieaugumu Latvijā. Visa budžeta krīze Latvijā uzvelta uz visnabadzīgākā nodokļa maksātāja pleciem. Pie viena likvidējot savējo, Latvijas mazo uzņēmēju, nospiežot ar nodokļiem. Vai lai atbrīvotu vietu ārzemju monopoliem? Praktiski tiek sistēmveidīgi veicināta Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju emigrācija uz ārzemēm. Mākslīgi organizēta valsts iedzīvotāju emigrācija kā valsts politika?
SVF pieprasītās valsts pārvaldes reformas nenotiek vispār. Tiek aktīvi imitēta reforma samazinot ienākumus valsts darbiniekiem (skolotāji, policisti, medicīnas darbinieki...), bet neaizskarot politisko līmeni un tam piekļauto augstāko ierēdniecību un tās ienākumus. Atgādināšanas vērts ir tas , ka iepriekšējos gados valsts aparāta uzturēšanai no sociālā budžeta tika „aizņemts” pāri miljardam latu. Neesmu dzirdējis par risinājumiem šīs naudas atdošanai ... Tajā pat laikā, ja tic preses sniegtai informācijai, tad varas gaiteņos jau klīst slepens plāns kā ierobežot pensijas...
Visas runas par ministriju apvienošanu ir pieklusušas. Kaut loģiskas iespējas patiešām ir. Bet tālāk par ministriju imitācijām, kuras nevajadzīgi tika veidotas koalīcijas iekšējas stabilitātes nodrošināšanai, likvidēšanai, netiekam.
Kā jau bija paredzams laikā kad, valdošā koalīcija nomainīja I.Godmani pret V.Dombrovski, tagad , kad V.Zatlers zaudēja tempu un laiku, kad praktiski 9.Saeimas atlaišana vairs nav iespējama, Saeima var atļauties ignorēt prezidentu un pat izprovocēt viņa atsaukšanas procesu. Un šobrīd nav vairs nerisinās jautājums par grozījumiem Satversmē, kuri atvieglotu Valsts prezidenta iespējas ierosināt Saeimas atlaišanu. Jo esošā varas sistēmu reformēt sevi negrib. Esošā varas sistēma nodrošināja miljonāru rašanos uz valsts budžeta rēķina. Jo būtībā šodienas miljonāri reti kurš ir ko ražojis. Viņu darbs-cīņa ir gājusi tikai par valsts īpašuma pārņemšanu ar tālāku privatizāciju un izpārdošanu, par valsts pasūtījumu piegādēm pārķeršanu savam biznesam.
Pašvaldību un EP vēlēšanas, Līgo un tad - nāk ziema. Krīzes ziema. Vai kāds ir saskatījis valdības un pašvaldību gatavošanos tai? Vai tas ir pamanāms priekšvēlēšanu solījumos?
Daudz runājam par pasaules krīzi, kura Latvijas apstākļos izpaužas tikai kā kreditoru nevēlēšanos turpināt dot naudu Latvijas ierēdņu bezjēdzīgai uzturēšanai. Kā tas tika darīts 20 gadu garumā. Un esam jau pieraduši pie šīs dažādo fondu naudas neparko...
Bet nav aiz kalniem pasaules enerģētiskā krīze.
Šobrīd būtībā V.Dombrovskis neglābj valsti. Vēl mazāk - tautu. Ar aizņēmumiem tiek glābti augstākā ierēdniecība un spekulanti, kuri ņemot lielos kredītus cerēja zemes un nekustāmo īpašumu tirgū ātri uzvārīties. Ja viņiem tas izdotos, vai viņi ar tautu dalītos? Laikam jau nē. Tad kāpēc uz tautas rēķina JL tos glābj? Partijas uzstadījums?
Laiku pa laikam atsākas diskusija par lata devalvāciju. Skatoties, kā notiek šī diskusija, rodas iespaids, ka tas ir atkarīgs tikai no viena - vai tas ir vai nav izdevīgi Zviedrijas bankām. Vienreiz jau , 90 gados, ar čugunstabīlu latu nogremdēja Latvijas ražošanu un eksportiespējas. Vai tagad atkārtosim? Un jāņem vērā, ka lats ir stabils tikai valsts vīru runās. Bet dzīvē tas ir piesaistīt eiro. Eirozonā jau arī ir vērā ņemama inflācija.
Saeima pieņēma samocītu lēmumu par Latvijas finanšu ministra pilnvaru paplašināšanu. Kaut arī to pašu rezultātu varēja sasniegt bez šī lēmuma , bet tieši veicot reformu ministriju finanšu pārvaldē. Likvidējot ministriju grāmatvedības un izveidojot vienotu, centralizēto. Taču negribas. Jo tie jau ir ministriju ierēdņi, neaizskaramie. Tas ir tas saudzējamais valsts aparāts, kurš rada Latvijā visai draņķīgu klimatu attīstībai. Jo taupīts tiek tieši uz visām tām lietām, kuras prasa investīcijas nākotnes attīstībai. Katrs ierēdnis jau tāpēc ir ierēdnis, ka grib kontrolēt kādu naudas plūsmu. Ja šī kontrole optimizējas, ko tad ierēdnis kontrolēs? No kā uzbarosies? Kurš to brīvprātīgi atdos? Tas ir arī iemesls kāpēc gandrīz visa Latvijā ienākošā nauda nogulsnējas Rīgā, radot atpalicību Latvijas reģionos.
Cits piemērs – ES meklē mītnes zemi ES enerģētikas aģentūrai. Tās ir darba vietas, Latvijas nozīmes celšana ES ietvaros, investīciju piesaiste. Un Latvija varētu uz to pretendēt, ņemot vēra pat subjektīvu faktoru – ES komisārs enerģētikas jautājumā taču ir no Latvijas... Bet Latvija pat nepiesakās šādai iespējai. Jo tas jau pietuvinās kontroli... ES kontroli par ES iepludinātās naudas izlietojumu. Citas ES valstis no tā nebaidās , cīnās par šo iespēju.
Jāatceras, ka politiķi runā par reformu nepieciešamību. Bet gatavo reformas – ierēdņi. Vai sev var pāri darīt..? Laikam jau tas arī ir iemesls, kāpēc neiet tās reformas.
Pēc Līgo sākas rudens un nāk ziema. Krīzes ziema. Tad pavasaris. Un aiz muguras paliekušas pašvaldību vēlēšanas. Ar nepildītiem solījumiem, Normālos apstākļos tas ir pļaujas laiks ārpus parlamenta esošām partijām. Protams, ja tās ir opozīcijas partijas. Latvijā jau tādu nav. Jo ko parasti sola pie varas nepiekļuvušās partijas? Un nav pat svarīgi vai tās sevi ir definējušas kā sociāldemokrātiskas vai citu politiku piekopjošas, urāpatriotiskas vai superinternacionālas.
Vairāk atklātības... vairāk palīdzēt uzņēmējiem... vairāk dalīt pabalstus šādas politikas rezultātā saražotajiem mazturīgajiem, būt vēl godīgākas, vairāk ieklausīties sabiedrībā, būt vēl patriotiskākas, nepadoties un neatdoties... utt. Piepildās parasti tikai pēdējais solījums, jo kā tu atdoties , ja neesi nevienam vajadzīgs.
Faktiski nekādas sociālekonomiskas alternatīvas vēlētājiem. Tikai personāliju alternatīvas. Parasta prakse visām jaunām partijām, it kā opozīcijā esošām, - veidojoties uzsākt meklēt sabiedrotos. Tad saprast ka atrodas ar tiem viena nišā – tātad ir konkurentes un sākt atrasto sabiedroto piekāšanu. Vēlāk brīnoties, ka citi sabiedrotie vairs neuzrodas. bet sabiedrība nesteidz uzticēties. Metodiska darba vietā parasti ir dažas skaļas akcijas gadā, parasti bez rezultāta, saskaņā ar latviešu sakāmvārdu – tukša muca tālu skan. Nu ne jau bez tā, lai kāds no šādu partiju līderiem arī taptu kādreiz, kaut kur ievēlēts. Bet bez jebkādām cerībām ko izdarīt ja tiks ievēlēts. Faktiski tā ir ārpusparlamenta konkurence Dobelim, Tabūnam, Plīneram, Kabanovam un līdzīgiem. Personīga konkurence. Bet nekādā gadījuma tā nav konkurence varas turētājām-partijām. Jo netiek jau piedāvāts nekāds cits ekonomiskais risinājums, nav nekādas citas Latvijas attīstības vīzijas, nav nekādas ekonomiskas vīzijas valstij. Un nav alternatīva piedāvājuma vēlētājam.
Sabiedrībā aug pieprasījums pēc šāda piedāvājuma. Pēc cita sociālekonomiska modeļa, ne pēc vairāk vai mazāk godīgas valsts budžeta izplederēšanas.
Parādās jaunu nosaukumu it kā partijas. Nosaukumi dažādi, bet partiju stils kopīgs - darbs ar pigu kabatā. Ideoloģijas trūkums un solījumu neturēšana. Vienreizīgām akcijām dažreiz gatavi, darbam – nē. Sprints vai spurts, ne maratons. Politika nav spurts vai sprints.
Visām partijām , ir strauji jārisina jautājums par sava vēlētāju loka paplašināšanu. Jāņem vērā tas, ka daudzi aktīvākie vēlētāji aizbrauc no Latvijas. No tiem daudzi, to vēl neapzinoties, uz neatgriešanos. Pēc krīzes ziemas, tieši pirms vēlēšanu vasaras, būs visai mainījies velētāju loks. Par to ir jādomā šodien, ja, protams, ir vēlme paspēt ko izdarõt tautai un valstij. Jo var jau nokavēt...
Smags jautājums ir investīciju piesaiste Latvijai. Nevienam investoram nav tīkama politiska sadrumstalotība pie iespējamā partnera. Tas izsauc nepieciešamību pēc politiskām vienošanām, kopēju mērķu atrašanas.
Ir jāsāk apzināt cik dziļā atkarībā no ārvalsts kreditoriem Latvija būs pēc gada, pēc diviem... Jo šāda atkarība jau sitīs pa rokām tiem, kuri mēģinās atjaunot Latvijas ekonomisko neatkarību. Atjaunot patstāvību ražošanas attīstībā . Jo kreditors ļoti bieži sāk kļūt arī par konkurentu. Un ES valstis, SVF dalībvalstis – tām vairāk rūp darba vietu pieaugums pie sevis, ne šeit.
Latvija tam pretī noturēties varēs tikai iekšēji konsolidējoties.
Un pēdējais.
Austrumos mēdz teikt - simts reizes saki halva, halva. Vienalga mutē salds nepaliek. Latvijas prakse ir pierādījusi to, ka ar patriotisma akustiskām izpausmēm visbiežāk mētājas tieši tie, kur visvairāk darījuši pretēju darbu – pakļāvuši Latviju ekonomiskai, finansiālai un galu galā arī politiskai atkarībai. Tas ir jāņem vērā turpmākajā darbā. Atceroties vecās patiesības par to cilvēku godīgumu, kuri pirmie tirgū sauc – ķeriet zagli.
Bet ceļu jau noies tikai tas , kurš nestāvēs uz vietas

Imants Burvis