Tautas Fronte

Tautas Fronte, tautas fronte, tautas...

Patiesībā viss sākās nedaudz ātrāk. Ar Gorbija atkusni un tālāko viņam neizprasto demokratizāciju. Kad 1986 gadā viņš uzsāka spēlītes ar priekšnieku ar priekšnieku vēlēšanām ražošanā, slūžas sāka vērties. Laikam jau doma bija, ka procesa varēs kontrolēt... muļķības. Cilvēks vai nu domā, vai to nedara. Vai nu ir brīvs, vai nav. Radošo profesiju konference ar vēlāko visa partaparāta izbīli par viņā teikto... Rīgas Jūras Tirdzniecības Ostā - steidzamā partijas sapulce ar norādījumu – nosodīt. Letiņu maz. Un muti tur. Viens hohols labi izteica : „Mēs, te slāvi, mēģinām latviešiem mācīt, kā Latvijā pareizi dzīvot.” No zāles sauciens:”...un hoholi”. Un puisis no tribīnes apstiprina: „Jā, slāvi un hoholi, mēģinām uzspiest latviešiem, kā mums patīk. Parādiet , cik viņu pašlaik ir zālē? Nav? Tad turat mutes.” Vēlāk šī cilvēka sieva aktīvi strādāja LTF. Pats viņš daudz darīja Latvijas jūrniecības nozares veidošanai. Un domāju, ka tieši viņš „šķīla to uguntiņu ostā, lai iedegtos LTF liesmiņa”, lai iekustinātu tos pašus latviešus...
Aivars Saliņš. Ostas, vēlāk Rīgas Oktobra rajona LTF nodaļas vadītājs. Muitnieks, tātad ar stūra māju... a kurš jūrnieks vai ostinieks pats zin, ir vai nav ar to saistīts? Profesijas specifika. Tālāk tikai sirdsapziņas jautājums. Starp citu, vēlāk pārliecinājos ka daudzi stukači nav stučījuši, bet daudzi „nacionālpatrioti” bija brīvprātīgi stučītāji. Vai atkal nacionālā īpatnība?
LTF pirmais kongress. Man neveicas, esmu Baldones sanatorijā. Visi palātās un gaiteņos,un latviešu klāt maz, klausāmies translāciju. Emocionālās runas. Jauki skaisti, bet maz konstruktīvā. Programmas pieņemšana draud izvērsties par bezgalīgu pļāpāšanu, bez noteikta mērķa. Tikai lai ieliktu savu ķeksīti... Patiesībā situāciju glāba J.Bojārs. Kaut gan pēc demokrātijas vairs tur pat nesmakoja... Baldonē uz ieliņām smaržo pēc pavasara.
LTF otrais kongress, starplaiks starp kongresiem un kongresa gatavošana. Arvien vairāk iezīmējas tas, kas vēlāk, pēc otrā kongresa, kļuva par darba stilu - veči skalo smadzenes, pļāpā. Dāmas strādā. Sandra, Elita, Drosma, Sallija, Olga... sekretariāts, redakcija, koordinācijas centrs. Tikmēr veči kārtējo reizi mēģina viens otram pierādīt to, ka labā kāja ir pa labi no kreisās... Slikti ka neviens no viņiem nav nācis no ražošanas. Visi – gaišie inteliģenti, bez prakses izpilddarbā.
Bēdīga iezīme – kritisko nostāju pret sistēmu, pret ideoloģiju, pret impērismu – sākam pārnest pret tautību. Kaut arī lielākā daļa no viņiem nav krievi, tikai tas ieraksts pasē. Parādījusies jauna nacionalitāte – krieviski runājošie. Strīdi par pilsonību. Par pilsonības institūta veidošanu. Būtībā tas ir strīds par to, vai atjaunojam neatkarīgu Latviju vai veidojam jaunu republiku. Klajā nāk J.Bojārs ar atklāti provokatīvu pilsonības risinājumu, izmantodams visai stulbo PSRS-nacionālo republiku pilsonību likumdošanas samezglojumu. Var jau piečakarēt visus nelatviešus, bet tas ātri nāks atpakaļ, kā pretsitiens. Varbūt tas arī ir mērķis? Na kogo rabotajem?
Sajūsmas, neziņas, baiļu un bezbailības laiks. Barikādes. Trīs dienas stresa un darba. Varoņi uz barikādēm, gudrie gatavojas „baļķi nest”. Bet skaidrs viens – atpakaļ ceļa vairs nav. Sistēma brūk no iekšas. Mēs paspējām no tās izlekt. Lai Latviju „iebāzt” atpakaļ maisā, vairs citas iespējas nebūs , kā atklāta agresija (par pirkšanu-pārdošanu toreiz neiedomājamies).
Tautas Fronte. Par neatkarīgu Latviju. Par labāku dzīvi tautai... Tautas Fronte. Skaisti savu darbu izdarīja. Kurā brīdī pārvērtās par fronti starp tautām? Slikti bijām sagatavoti risināt sociālos un nacionālos jautājumus. Pretējās puses profesionālā sagatavotība krietni augstāka. Un iestrādes arī spēcīgākas. Fronte starp ļoti izkristalizētiem sociāliem slāņiem? Tagad, atskatoties, savādāk izvērtēju arī 1940. gadu un stāstus par „tanku bučošana”. Neatkarīga valsts, bet tajā daudz tādu, kuriem nav ko zaudēt. Ne jau visi zināja, kas notiek Krievijā. Un taču cerēja ko iegūt no izmaiņām. Ko no tā mācījušies šodienas mūsu valsts vadītāji? Ja situācija atkārtojas – kurš ies aizstāvēt valsts neatkarību? Tie, kuri „nopelnījuši” privatizācijas gaitā miljonus? Laikam jau nē. Vai pārējie ies aizstāvēt valsts neatkarību kopā ar šiem „nopelniem bagātajiem” miljonāriem?
Tautas Fronte. Skaisti. Ir ko atcerēties.
Cieņā
Imants Burvis
29158851
imants.burvis@inbox.lv

budžeta deķītis

Par budžeta plāno deķīti,

jeb kā noteikt aldziņu kalpam...

Saimniekpaps Ivars mokās ar saimi (jeb Saeimu – kā īsti ir pareizi?) – bariņš liels, pabarot vajag, strādāt maitas tādi negrib... Kādreiz pats skaļi sludināja, ka darba vietu veidošana nav valdības uzdevums. Tagad to darba krēslu daudzumu, pēc cara Nepota piemēra, ir saražots tik, cik to var ierēdņu kabinetos sanest. ... un katrā krēslā konvertiņš ar pateicību jāliek. Nu izgrozies tu viens cilvēk – kuru pirkstu cirst, ja visi mīļi, visi sāp... ēst grib gan tautas kalpi, gan kalpu kalpi-ministriņi...

Kāds cits saimniekpaps savulaik sludināja, ka valsts ir jāvada kā uzņēmums. Tas ļoti patika valstī dzīvojošiem skolotājiem, mediķiem, pensionāriem un arī policistiem (kaut ar palika neskaidrs kāda velna pēc uzņēmumā vajadzīgi skolotāji-skolnieki, mediķi-slimnieki, pensionāri u.c. sociāli mazaizsargātie, policisti-pažarnieki un citi reketieri...) Nez kāpēc tagad tiem vairs tas nepatīk? Tagad iešot ielās taisnību meklēt. Bet protestē pa vienam, ierastajā rindas kārtībā. Nedod dievs vienam otru atbalstīt un vienā reizē uzstāties, tik vai tā taču visiem nepietiks.

Viena no Latvijas pārvaldes īpatnībām ir tā, ka ministrijas taisa ne pēc saimnieciskās vadības principiem, bet pēc valdošās koalīcijas stabilitātes principa. Tas nodrošina tautas kalpu krēslu stabilitāti.

Otra īpatnība – pie budžeta dalīšanas tikuši tie, kuri visu mūžu naudu tikai no budžeta saņēma, nekad tajā naudu nepienesot. Vienīgais ko šie šobrīd prot – budžeta naudu savam vai tuvinieka biznesam iedalīt. Un ņaud uz citu vaimanām – nu nav tās naudas budžetā...

Vai nav laiks tautas kalpu un, tautas kalpu, kalpu algu līmeni piesaistīt sasniegtajam tautsaimniecības rezultātam? Ja nu saimniekpaps izlemtos likvidēt darbību imitējušās ministrijas, sekretariātus un aģentūras..? Palikušajās ministrijās krietni samazinot uzblīdušos departamentus..? Arī Saeimā jau tas aparātiņš uzbliest pamazām , arī pašvaldībās... Ar vienveidīgu pamatojumu – optimizācija. Un algas stabilas, neatkarīgas no rezultāta.

Kuri tad ir tie, kuri vada Latvijas valsts, kā uzņēmuma, saimniecību? Saeima, Valsts prezidents, Ministru kabinets, Satversmes un Augstākā un pārējās tiesas, prokuratūras sistēma, SABs-KNABs... Tas viss ir valsts varas un saimniecības pārvaldes institūcijas... Tad nu kuriem būtu jāatbild par to, ka inflācija Latvijā ir vairākārt lielāka par vidējo ES, kuras daļa mēs esam? Kā būtu ja šo darboņu algas piesaistītu šim rezultātam?

Samazināt šobrīd esošās ministru, Saeimas deputātu, augstāko ierēdņu algas par tik procentiem, par cik Latvijas gada inflācija ir lielāka par ES vidējo inflācijas līmeni. Katru gadu noteikt ministru algu pieaugumu par tik procentiem, par cik iepriekšējos divos gados samazinājusies inflācija valstī. Likvidēt jebkuras cita veida piemaksas pie valsts aparāta darbinieku algām.

2008. gada aprilī ES vidējā inflācija bija 3,6 %. Latvijā - 17,7 % …priekšlikums samazināt šiem algas uz 17,7 - 3,6 = 14.1 % un noņemt visas piemaksas un vadības līgumus. Pārskatīt šo normu reizi pusgadā - palielinoties inflācijai.

Ja saimniekpaps algu savā uzņēmumā maksātu no sava uzņēmuma budžeta, tad šāds priekšlikums tam noteikti patiktu. No nodokļu naudiņas var jau atļauties ko vairāk…

Imants Burvis

imants.burvis@inbox.lv

29158851

Kad jēgas nav, bet dikti gribās…

Kad jēgas nav, bet dikti gribās…

“Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai”: Satversmes 2.pants. Ar šo pantu ir prezumēts, ka jebkura vara valstī ir deleģējums no tautas. Jekurš augstākās varas nesējs valstī šīs pilnvaras vēlas paturēt pēc iespējas ilgākāk, rīkoties brīvāk. Monarhi apelēja pie savas izredzētības un Dieva gribas. Vēlētās amatpersonas veido likuma normas apgrūtinot savu atsaukšanu no amatiem.

Pilnīgi neiesaistoties par šī brīža Saeimas atlaišanas nepieciešamību, neuzskatu par pareizu uzsākt kārtējo Satversmes virināšanu. Sabiedrībā ilgi tika kultivēts mīts par ekskluzīvām Valsts Prezidenta tiesībām atlaist Saeimu. Tauta to nevarot. Ir jācīnās par šādām tautas tiesībām...Atkal tiek uzsākta Satversmes virināšanas kampaņa. It kā cīņā par papildus tiesībam tautai. Nekad neviena konstitūcija pasaulē nav rakstīta ar domu ka tautai viss aizliegts, izņemot atļauto. Jebkurš dokuments (šaj gadījumā arī Satversme), kurš nosaka kādas amatpersonas tiesības rīkoties tautas vārdā, prezumē ka tautai šādas tiesības jau ir un tauta ir tā, kura šīs tiesības amatpersonai deleģē, paplašinā vai ierobebežo. Ar likumu nosakot šo tiesību ierobežojumus, lai tautas dotās pilnvaras nepārvērstu par tās priekšstāvju patvaļu. Tauta sevi kādās tiesībās ierobežo pati. Visi šādi tautas tiesību ierobežojumi Satversmē jau ir uzskaitīti 14. un 73. pantā.

“Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi” , ar šo frāzi sākas Latvijas Satversme. Reambula ir īsa un konkrēta, bet ļoti nozīmūga . Jo pasvītro tieši galveno – tautai šai valstī ir tā vara dot kādus pilnvarojumus izveidotajām institūcijām. Un ierobežojumus tā sev var uzlikt tikai pati. Šo normu apstiprina arī Satversmes 2.pants. Kur šajā dokumentā ir norma ar noliegumu tautai izteikt velmi, ierosināt atsaukt pašas ievēlēto Saeimu (slikti, bet esam nonākuši pie šādas asas diskusijas sabiedrībā)? Kā paliek ar Valsts Prezidenta atsaukšanas ierosināšanu (nedod Dievs pēc šādas nepieciešamības praksē)? Kāpēc tiek kultivēts priekšstats ka tautai ir noliegta iespēja ierosināt kādas savas pārstāvniecības atsaukšanu? Vai tad šīs tiesības jau nav prezumētas Latvijas Satversmē ar tiem ierobežojumiem, kuri noteikti tajā? Ja Satversmi uzskata kā dokumentu, kurš tautas vārdā deleģē daļu no tautas varas un tautas tiesībām valsts pārvaldes institūcijām, tad kā var pieļaut doma ka šīm institūcijām attiecība pret tautu ir vairāk varas, nekā tautai pret šī institūcijām? Tas attiecas gan uz Saeimu, gan uz Valsts Prezidentu, gan uz Ministru Kabinetu un citām institūcijām.

Ilgu laiku politiķi (Saeimas deputāti, ministri) sabiedrībā , kura faktiski pati nelasīja Satversmi ( kaut arī viegli izskrējusi tai cauri aiz ziņkārības) kultivēja mītu, ka tikai Valsts Prezidents var atlaist Saeimu. Izlasot Satversmi izrādās ka tas tā nav. Valsts prezidents var tikai ierosināt šādu darbību. Atlaist Saeimu, saskaņā ar Satversmi, var tikai tauta. Nekur nav prezumēts, ka tikai Valsts Prezidents var dot šādu ierosinājumu. Vai tad Saeima nedrīkst pati pieņemt lēmumu par savu pilnvaru pirmstermiņa pārtraukšanu? Šādi precedenti jau ir.

Palasam Satversmes sadaļu par Saeimu:

“6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

10. Saeimu ievēlē uz četriem gadiem.

14. Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”

Šie trīs panti skaidri pasaka, ka pamatojoties uz tautas uzticību saviem priekšstāvjiem, tauta godīgās vēlēšanās izvēlas tos savus priekšstāvjus, kuriem uz četriem gadiem uztic valsts pārvaldīšanu. Un tieši tas, ka vēlēšanas ir godīgas, vieklīdzīgas un aizklātas ir nosacījums tam, ka atsevišķu Saeimas locekli vēlētājs nevar atsaukt. Vienlaicīgi visa šī sadaļa prezumē godīgas vēlēšanas (godīgums 9. Saeimas ievēlešanas laikā bija visai apšaubāms. Vismaz man nav nācies sastapt kādu kurš ir gatavs tautu pārliecināt par pretējo... ), un nekur nav teikts ka vēletājs nav tiesīgs liegt savu uzticību visai Saeimai. Saeima ir pakļauta valstī noteiktai likumdošanai. Saeima attiecībā pret likumu nav izņēmums. Visi papildus aisardzības mehanismi, visi ierobežojumi ir noteikti Satversme. Šajā gadījumā katram Saeimas loceklim tiek dota papildus aizsardzība savas pozīcijas aizstavībai, gadījumos, kad Saeimas loceklis pārstāv mazākskaitlīgu vēlētāju loku ar atsevišķu viedokli. Lai pie dažādiem apstākļiem un nosacījumiem vēlētāju vairākums nevarētu atsaukt atsevišķu sev netīkama viedokļa paudēju no Saeimas. Praktiski tas ir mehanisms , lai nodrošinātu jebkura vēletāja viedokļa paušanu valsts augstākajā likumdošanas institūcija. Mazākuma aizstāvība pret vairākuma patvaļu.

Visi likumdošanas mehanismi ir meklējami Satversmes sadaļā par likumdošanu.

Palasam Satversmi sadaļā par Valsts Prezidentu un viņa pienākumiem, tiesībām un ierobežojumiem tām. Vēlreiz atzīmēšu to, ka tiesības un ierobežojumus tām, tāpat kā pienākumus, noteica tauta:

“48. Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.”

Tātad 48 pantā noteikts kā Valsts Prezidents var realizet savas tiesības likt tautai izšķirties , bet nav noradīts ka viņš ir tiesīgs patvaļīgi izrēķināties ar Saeimu domstarpību gadījumā. Un nav teikts ka tikai viņš to var darīt. Šis pants veido aizsardzības mehanismu Saeimai pret prezidenta varu, patvaļu, iegribu. Bez tautas prezidents nevar Saeimu atlaist. Tas ir ierobežojums Valsts Prezidentam, ne tautai.

“50. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts Prezidents uzskatams par atlaistu un Saeima ievēl jaunu Valsts Prezidentu uz atlaistā Prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.”

Tātad 50 pants norāda uz to, ka tikai tauta pieņem lēmumu, ne Valsts Prezidents. Šis ir ierobežojums Valsts Prezidentam, ne papildus ekskluzīvas tiesības.

“51. Uz ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priekšlikumu, Saeima slēgtā sēdē ar ne mazāk kā divu trešdaļu visu Saeimas locekļu balsu vairākumu, var nolemt atlaist Valsts Prezidentu. Pēc šāda lēmuma Saeima nekavējoši ievēl jaunu Valsts Prezidentu.”

Tas, ka Saeima ir saņēmusi no tauta, uz zināmiem nosacījumiem, iespējas ierosinat un atlaist Valsts Prezidentu, laikam arī nenorāda uz to, ka tauta pati vairs nav tiesīga ierosināt izskatīšanai arī šo jautājumu. Un atkal tauta savā pieņemtajā Satversmē ir tā, kura ierobežo arī Saeimas varu. Nepieļaujot iespējas pakļaut Valsts Prezidentu Saeimai.

Ja lasām Satversmes sadaļu par likumdošanu, tad :

“64. Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kartībā un apmēros.

65. Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts Prezidents, ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju.”

Šie divi panti precīzi norāda ka tauta, saglabājot sev likumdošanas tiesības, deleģē šādas tiesības tikai Saeimai. Vienlaicīgi tiesības ierosināt jebkuru likumprojektu deleģē Saeimai, Valsts Prezidentam un Ministru Kabinetam. Saglabājot šīs tiesības arī tautai. Tālāk tiek noteikti ierobežojumu galvenajam likumu iniciātoram un likumdevējam - sev, tautai. Faktiski ir noteikti visi ierobežojumi savai gribai, par labu Saeimai.

“73. Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.”

73. pants dod uzskaitījumu tiem jautājumiem, kurus nevar nodot tautas lemšanai, kaut arī nav teikts ka tauta nevar ierosināt šādus lēmumus Valsts Prezidentam un Saeimai lemšanai. Praktiskajā dzīvē tā tas arī bieži notiek, un neviens neuzdrīkstas teikt ka tautai nav tiesības ierosināt šādus jautājumus lemšanai. Tas ir ierobežojums iespējai emocionālā līmenī pieņemt saimnieciski un politiski nesaprātīgus lēmumus. Faktiski, kopā ar 14. pantu, vienīgais ierobežojums tautas gribai, kurš norādīts Satversmē.

“78. Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.”

Tātad 78 pants pasaka ka jebkuru citu jautājumu tauta var gan lemt, gan ierosināt. Un parādīts visai sarežģīts mehanisms, kā tas ir darāms. Un tieši pēc tautas ierosinājuma Saeimai ir vēl tiesības pieņemt lēmumu bez tautas nobalsošanas. Acīm redzot tieši uz to mēs prezumējam to, ka Saeima pati var pieņemt lēmumu arī par savu pilnvaru pārtraukšanu pirms termiņa.

Tas ir loģiski, jo tas, kurš ir tiesīgs pienemt lēmumu kādā jautājumā , tas vienmer ir tiesīgs šo jautājumu iniciēt. Interesanti ka neviens neapšauba esošās tautas tiesības ierosināt grozījumus komplicetos likumos – krimināltiesībās, civiltiesības, administratīvajās tiesības ... Galu galā pašu Satversmi grozīt – arī var ierosināt. Tie ir likumi kurus samērā grūti analizēt un grozījumus gatavot. Parasti to dara juristu brigādes. Bet tehniski ļoti vienkāršu likumprojektu, kuru viegli izprast, kur lēmumu saskaņā ar Satversmi var pieņemt tikai tauta, to lūk tauta nedrīkstot šobrīd ierosināt , un par šīm tiesībam jācīnās... Nu nav kaut kas ar loģiku kārtībā.

Nav Satversmē noteikts šāds tautas tiesību ierobežojums. Nav šāda Saeimas un citu institūciju papildus aizsardzības tiesiska mehanisma.

“77. Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.”

Ja Satversmes 73.pantā tauta ierobežo savas tiesības pieņemt lēmumu (saglabājot tiesības ierosināt šos jautājumus izskatīšanai) tad 77.pants ir Saeimas pilnvaru ierobežojošs mehanisms. Šos jautājumus Saeima drīkst ierosināt, bet galīgā lemšana tiek paturēta tautas rokās.

Pēdējie divi tautas gribas ierobežojumi ir noteikti 84.pantā un 88.pantā. Tie ir saistīti ar tiesas sistēmas un Valsts Kontroles neatkarības nodrošināšanu. Arī ierobežojot un sarežģījot lēmumu pieņemšanas , ne jautājuma ierosināšanas, iespējas.

Citu ierobežojumu tautas gribai attiecībā pret valsts pārvaldes institūcijām nav.

Kam bija vajadzīga māžošanās ar referendumu? Tiem, kuri attiecīgā brīdī it kā uzsāk cīņu par tautas tiesībām. Novirzot tautas uzmanību no paša risināmā jautājuma uz sevi, kā uz cīnītāju par tautas tiesībām.. Spēcīgs demogoģisks solis - nepasakot ka tautai nav tiesības uz kaut ko, uzsākt cīņu par šīm tiesībām uz šo kaut ko… Pievienojoties šādai “cīņai” katrs klusējot it kā piekrīt, ka tautai šādu tiesību šobrīd nav. Bez jebkāda juridiski loģiska pamatojuma. Zinot Latvijas pieredzi ar referendumiem, kas notiek, ja referenduma rezultāts nav pozitīvs. Vai tas nedod iespēju demagogiem nākotnē norādīt uz tautas atteikšanos no savām tiesībām pašai atlaist Saeimu? Varbūt ka šāds mērķis arī bija šādām atrakcijām? Uz īsu brīdi sacelt ažiotāžu ap Satversmi un iegūt laiku 9.Saeimas glābšanai? Netieši nosakot papildus aizsardzības mehanismu Saeimas locekļiem, kad tie ļaunprātīgi izmanto tautas doto uzticību. Satversmes grozījumu referenduma gadījumā loģiska ir prasība pēc lielākas pārstāvniecības (79. pants) - vismaz puse no balstiesīgiem valstī nobalsojam “par”... Jo tā ir Satversme, valsts pamatlikums.

Šodien daudzi tautā vēlas 9. Saeimas atsaukšanu. Vai šīs iniciatīvas rezultātā nesaņems pretējo – nekad neatsaucamas Saeimas? Un... vai savas popularitātes celšanai pirms vēlēšānām ir jācūkojas ar Latvijas Satversmi?

Bet ja jau šāda ir politiskā griba un gribēšana akcentēt tautas tiesības regulēt valsts pārvaldes augstākā līmeņa darbu, tad vienkārši labojumi Satversmes 14. pantam pievienojot dažus teikumus. Kāpēc 14.pantā? Tas atrodas sadaļā par Saeimu. Satversme ir veidota nodaļās, kuras nevajadzētu jaukt putrā. Tā kā 2. nodaļa ir veltīta Saeimai, tad arī Saeimas atlaišanas regulējums būtu jāliek šeit, ne likumdošanas nodaļā.

Ērtākā vieta – 14. pants.„Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”

Var veikt šādu Latvijas Satversmes 14.panta papildinājumu ar otro teikumu:

14.Vēlētāji Saeimu atsaukt var iesniedzot likumprojektu par Saeimas pilnvaru pārtraukšanu pirms termiņa.

Der pievērst uzmanību tam, ka pati likumprojekta virzīšanas procedūra ir precīzi jau aprakstīta Satversmes 5. nodaļā – Likumdošana – šai gadījumā 78. un 79 pantos. Tur nekas nav jāmaina. Un neviens jau nekā jauna nepiedāvā. Piesārņot citas nodaļas ar piektās nodaļas normām, atkārtojoties, - nav jēgas.

Bet ejam tālāk....

Šodien vēlētājs ir dusmīgs uz Saeimu, uz MK. Var parādīties situācijas (nedod Dievs), kad šādu tautas „mīlestību” izpelnās arī valsts prezidents, valsts kontrolieris, Satversmes tiesas priekšsēdis vai tiesnesis, Augstākās tiesas priekšsēdis vai tiesnesis, Ģenerālprokurors, KNAB vai SAB vadītājs.... Nav jau runas par vienkāršu nepopularitāti. Un šīs amatpersonas tautas varas deleģējumu saņēma no nemīlamās Saeimas. Ja konsekventi iet tālāk, var jau pievienot vēl vienu teikumu:

Vēlētāji var atsaukt jebkuru Saeimas vēlētu valsts pārvaldes amatpersonu iesniedzot likumprojektu par tās atsaukšanu.

Kāpēc ne, ja jau Latvijā, valsts pārvaldes augstākajā ešelonā, uzplaiksnījusi tik liela tautas mīlestība, ka nezin kur to likt?

Tautas permanentās tiesības uz revolūciju , kaut arī tas nav juridiski noformulēts nevienas valsts konstitūcijā, mēs taču atzīstam? Atzīstam tiesības gāzt gadsimtiem valdījušos monarhus, dinastijas. Graut impērijas, ja tajās kļuvis neomulīgi dzīvot.

Ar ko, šai gadījumā, atšķiras Saeimas vēlētas amatpersonas no vēlētās Saeimas, ja tās strādā slikti vai labi apzog valsti, nodokļu maksātājus?

Un beidzot - kā palika ar karsti mīļo domu par tautas vēlēto Valsts Prezidentu?

Ja jau tāda ir tautas politiskā griba, tad diskusiju par Satversmes grozīšanu un iespējām atlaist Saeimu ir vērts papildināt ar otru populistisko diskusiju par tautas vēlēto prezidentu.

35. Valsts Prezidentu ievēl tautas nobalsošanā . Valsts Prezidenta vēlēšanas ir veicamas ne vēlāk kā 30 un ne ātrāk kā 45 dienas pirms pilnvaru izbeigšanās šai amatā esošai personai.”

36.”Valsts Prezidentu ievēl vispārīgās, vienlīdzīgas, tiešās, aizklātās vēlēšanās uz četriem gadiem.”

39. “Viena un tā pati persona nevar būt par tautas vēlētu Valsts Prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas. Iepriekš Saeimas vēlēta persona var tikt izvirzīta šim amatam.”

Paliek nerisināts jautājums par prezidenta atsaukšanu, bet ja nemaina tā funkcijas, tad nav vajadzības, jo strādā vecais mehānisms- Saeimas tiesības ar divām trešdaļām...

Nez kāpēc nāk prātā veca Odesas žīda teiktais par darāmo, ja zināmā iestādē krīt peļņa : „ Nu nepārvietojiet gultas, mainiet meitenes...” Ko viņš teiktu par tautas labklājības uzlabošanu grozot dokumentu saturu, bet nemainot „meitenes”?

Imants Burvis

29158851

imants.burvis@inbox.lv