Latviešu problēma

Latviešu problēma, vai kā izkļūt no vispārējās krīzes.

„...šī valsts tikai tad uz visiem laikiem pastāvēs, ja tās dibinātāja gars būs arvien latviešiem vadītājs un ceļa zvaigzne.” Ed. Virza. Kārlis Ulmanis. Monogrāfija 1935.g.




Pirms divdesmit gadiem, uzsākot ceļu Latvijas neatkarības atjaunošanai, kā tās ekonomiskais balsts tika piesaukts brīvais tirgus, kura apstākļos visa pārredzamā pasaule steigs grūst investīcijas mūsu attīstībā un izaugsmē. Šodien, 21. gs. Sākumā, nonākot smagā ekonomiskā krīzē, kurai faktiski ir tikai sagadīšanās laikā ar pasaules ekonomisko krīzi, ir atkal pienācis laiks formulēt patreizējam brīdim atbilstošu plašāku skatījumu par tautas un valsts turpmākajām attīstības iespējām un ceļiem. Atkal mēs stāvam krustcelēs (mazs bērniņš stāv krustcelēs...), kā tas jau bija 19.gs. pirmās atmodas laikā un 20.gs okupāciju laikā. No ceļa izvēles atkal ir atkarīga tautas un valsts tālāka pastāvēšana.
Tauta izvēlējusies savu, neatkarīgu, valsti, kā savas eksistences pamatu. Valsts pārvaldes forma latviešu tautai vajadzīga, lai Latvija, tās pilsoņi un latviešu tauta varētu vislabāk attīstīties. Ja šeit, šajā teritorijā nebūs latviešu tautas, tad atkritīs arī vajadzība pēc neatkarīgas valsts. Par to šodien reti kurš šaubās. Nu, varbūt tikai Saeimā un Ministru kabinetā ir cits viedoklis ... Vismaz darīts tur viss tiek pretējā virzienā.
Bet vai nav par daudz neskaidrību, kad runāts par konkrētiem Latvijas valsts sociāli ekonomiskās un politiskās attīstības modeļiem? Tos ietekmē daudz dažādi apstākļi, kā ārējie, tā arī iekšējie. Paturot prātā Emīla Zolā teikto par patriotismu, kā pēdējo neliešu patvērumu, šīs ir mēģinājums kaut nedaudz aplūkot šos faktorus, kuri ietekmē mūsu valstī pastāvošo ekonomisko un politisko modeli ar neitrālu skata .
Apzināsimies, ka pasaulē nepastāv viens vienīgs tirgus ekonomikas modelis, universāls un derīgs visām tautām, visām valstīm visos laikos. Kaut vai tāpēc, ka valstis savā starpā atšķiras gan pēc teritoriālā lieluma un iedzīvotāju skaita, gan pēc dabas resursiem, tradīcijām, ģeogrāfiskā un klimatiskā novietojuma utt. Līdz ar to nevar pastāvēt un arī nepastāv viens vienīgs demokrātijas modelis. Bet pastāv noteikti principi vai pazīmes, kas ļauj novērtēt to vai citu valsti gan pēc sociāli ekonomiskās attīstības stāvokļa, gan pēc demokrātijas līmeņa. Lielvarām vienmēr un visos laikos piemitusi tieksme sev raksturīgo vai tīkamo ekonomiski-politisko modeli vienpersoniski pasludināt par pašu labāko, un progresīvāko. Tā rīkojās senajā Uartas caristē un Romas impērijā, tā rīkojās PSRS un III Reihs. Šodien līdzīgās pozīcijās ir Krievija, ASV,... Ķīna... Piemēru te bez gala.
Visās postpadomju sfēras valstīs, atgūstot politisko neatkarību 90-o gadu sākumā, arī Latvijā, priekšplānā izvirzījās jautājums, pa kuru ceļu virzīties tālāk, kādu attīstības modeli izvēlēties. No tautsaimniecības attīstības līmeņa viedokļa Latvijai pat bija zināmas priekšrocības. Šo 20 gadu darba rezultāti gan to vairs neapliecina.
Bet kāpēc neatkarīgajā Latvijā viss notika tieši tā, kā notika? Īss ieskats nesenajā vēsturē...
Komunistiskās sistēmas vispārējā krīze noveda PSRS kopā ar satelītiem pie sava loģiska gala, t.i. ekonomiskā, politiskā un morālā sabrukuma. Un pamats tam neapšaubāmi bija PSRS realizētā kļūdainā ekonomiski-politiskā doktrīna, nespēja ekonomiku pārveidot līdzi mainīgajai pasaulei. Arī vecīgās nomenklatūras mūžīgā korupcija. Starptautiskajā politikā - PSRS vēlme spēlēt pasaules lielvaras lomu pat pakāpeniska saimnieciskā sabrukuma apstākļos. Morālo sabrukumu nodrošināja sabiedrībā plaši pastāvošā un valdošo spēku praktizētā dubultā un trīskāršā morāle.
Toreiz, XX gs. 80 gadu beigās daudziem Latvijā, un ne tikai, kā glābiņš likās pasaulē jau vairākus gadsimtus eksistējošā un kopumā sekmīgi funkcionējošā tirgus ekonomikas modeļa pārņemšana un ieviešana, kā vienīgā alternatīva pastāvošajai sabiedriskās saimniekošanas sistēmai. Tajā pat laikā nez kāpēc tika aizmirsts (vai apzināti?) par tirgus ekonomikas trūkumiem un nepilnībām.
Sabiedrībā demokratizācijas procesa ietvaros tika izteikti dažādi viedokļi par konkrētiem tirgus ekonomikas modeļiem un to praktisko lietderību. Sākotnēji uzsvars tika likts uz tā saucamo sociāli atbildīgo tirgus ekonomikas modeli, vai eiropeizāciju, ar akcentu uz skandināvu modeli. Jo par ASV saimniecisko modeļa (pēc būtības to ievieš Latvijā šobrīd) pārņemšanu toreiz vēl neviens nedomāja. Tomēr iekšpolitiski šis modelis darboties spējīgs bija tikai kopā ar spēcīgu sociāldemokrātisku tautas partiju. No šejienes dažu LTF funkcionāru mēģinājumi reanimēt LSDSP. Sadarbības meklējumi ar tās ārzemju komiteju Stokholmā un personiski Bruno Kalniņu.
Par teikto var pārliecināties katrs, pāršķirstot LTF ekonomiskās programmas. Šeit nav jāpievērš īpaša uzmanība populistiskai retorikai. Arī visplašākajos sabiedrības slāņos šī nostāja guva vērā ņemamu atbalstu, pa daļai sabiedrības sociālās orientācijas dēļ, pa daļai aiz vēsturiskas atmiņas un Zviedrijas tuvuma, kā arī citu iemeslu dēļ.
Jāatceras, ka tolaik PSRS jau pastāvēja oficiālā privātā uzņēmējdarbība, tā saucamo kooperatīvu formā. Patiesībā šiem padomju laika kooperatīviem bija visai mazs sakars ar kooperāciju kā tādu, bet tā tēma citam rakstam.
Tomēr viena lieta spriedelēt par valsts attīstības modeļiem kabinetos un no konferenču tribīnēm. Cita lieta to ieviest praktiskā dzīvē. Dzīvē, kā izrādījās, ieviest to bija pat ļoti grūti. Kaut vai tāpēc, ka pie varas pienākušie tautai pazīstamie un mīļie cilvēki bija tā saucamie budžetņiki. Populāri radošā darba darītāji, ārsti, mākslinieki, skolotāji... Tie, kuru darbu no valsts budžeta apmaksāja. Budžeta papildināšanā viņi paši nekā nepielika, jo ar saimniecisku darbību nebija saistīti. Pirmais, kas LTF traucēja realizēt savus ekonomiskos plānus dzīvē bija tas, ka valstī pastāvēja vērā ņemami saimnieciski-politiskie spēki, kuri nevēlējās nekādu sociāli atbildīgu tirgus ekonomiku, bet tikai maksimāli daudz naudas maksimāli īsā laikā. Kaut ko līdzīgu visprimitīvākajai 19.gs. sākuma kapitālistiskai sistēmai ar valsts īpašuma izlaupīšanas elementiem. Pirātiska sākumkapitāla uzkrāšana. Šajā gadījumā morāle un sociālā atbildība tikai traucēja. Kuri to nesaprata vai negribēja tam piekrist, no aprites tika izmesti. Pie šiem traucējošiem saimnieciski-politiskiem spēkiem var pieskaitīt visus tos, kuri pēdējos komunistu valdīšanas gados bija iemanījušies tikt pie tiem laikiem pietiekoši liela kapitāla. Atceroties, ka pie kapitāla tajā laikā varēja tikt tikai pārkāpjot likumu, tā bija jaunbagātnieku morāles problēma. Tie bija dažāda ranga valūtas spekulanti un ārzemju mantu uzpircēji, augstākā kompartijas un drošības iestāžu nomenklatūra, lielo rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu vadītāji, padomju armijas augsta ranga militārpersonas, sīkie pārpircēji u.c. tā saucamie privātie uzņēmēji neatkarīgi no tautības. PSRS privātā uzņēmējdarbība tika nicināta un apkarota, tādēļ ar to nodarboties varēja tikai tie, kuri balansēja uz likuma robežas, vai atklāti to pārkāpa un lielākie uzkrājumi radās tieši likuma pārkāpējiem – mūsdienu bagātniekiem.
Šajā lietā vērā ņemamu ieguldījumu sniedza PSRS līdera Gorbačova izveidotie kooperatīvi, kuriem ar kooperatīvo kustību nebija nekāda sakara, bet kas kalpoja par naudas sūkni, lai valsts līdzekļus pārsūknētu privātās kabatās. Īsti laikā tika uzsākta valsts un pašvaldību īpašumu privatizācija un denacionalizācija...pēc naudīgiem vīriem izdevīgiem noteikumiem neizveidojot likumu normatīvo bāzi. Ar kukuļu palīdzību varēja daudz ko paveikt, bet tam bija vajadzīgi līdzekļi, kurus jaunā elite bija paspējusi uzkrāt padomju laikos, kā arī sākotnējās valsts ‘’prihvatizācijas’’ rezultātā. Tieši tāpēc pirmā neatkarīgās Latvijas valdība pieņēma lēmumu likvidēt valsts īpašuma izlaupīšanas apkarošanas miliciju (OBHSS)...tās vietā neradot neko. Patiesi izdevīgs lēmums jaunajiem valsts īpašuma izlaupītajiem. Tā pati valdība, aizbildinoties ar naudas trūkumu, iemanījās likvidēt Latvijas akadēmisko ekonomisko zinātni, citas no PSRS mantotas zinātņu iestādes, neskatoties uz ārvalstu ekspertu pozitīvajiem slēdzieniem par šo iestāžu zinātnisko potenciālu un iespējām.Un tas arī labi saprotams: Kāda vēl tur zinātne? Lai izzagtu, zinātni nevajag. Zinātni vajag, lai ko radītu no jauna. Bet vai tad tāds bija mērķis? Tā nu ar to morāli... Atceroties Vespasiānu – nauda nesmird...
Lielāko daļu mūsu uzņēmēju, neatkarīgi no tautības. vienoja divas lietas: tieksme pēc kapitāla un nihilistiska attieksme pret neatkarīgu valsti un tās tautu. Pārfrāzējot – milzīga kāre pēc naudas un patriotisma trūkums. Tas bija labs pamats Latvijas vieglai un ātrai globalizācijai, ko pienācīgi novērtēja kā Krievijā, tā rietumos.
Jāpasvītro, ka tieši patriotisma trūkums (nē, nē - patriotiskās retorikas bija pārpārēm) bija tas katalizators, kurš ļāva Latvijas valstij un tautai nonākt tur, kur tā ir šodien. Šobrīd ir pavisam cita situācija, salīdzinot ar 19.gs. latviešu tautas atmodu un 20.g.s. okupāciju laiku. Tajos laikos par patriotisma trūkumu nebija īpaši jāsūdzas.
Rezumējot - valsts un tautas vadībā šādos apstākļos izmantojot paretam arī godīgas metodes, izvirzījās cilvēki bez valsts attīstības stratēģijas, kuriem politika bija personīgais bizness, savu kabatu pildīšana un savas labklājības nodrošināšana, kā jau līdz tam bijis kompartijas nomenklatūras tradīcijās. Šeit nav vietas patriotismam un morālei. Tam noder šajā laikā rietumos modē nākušās neoliberālisma teorijas un ar to saistītā totālā privatizācija. Mūsu neoliberāļi, kā paruna saka, gribēdami būt svētāki par pašu Romas pāvestu, ar savu pārlieko naudas kāri šeit saskatīja vēl nebijušas iespējas. Valsts un pašvaldību īpašums tika tirgots par un bez kukuļiem partijas biedriem, draugiem, radiem, paziņām u.c. par ‘’sviestmaizi’’. Lai to legalizētu LR AP un pēc tam 5.Saeimā tika pieņemti denacionalizācijas un privatizācijas likumi, kuri pavēra milzīgas iespējas zagt nepārkāpjot likumus. Tika izveidoti pamati korupcijai un valsts likumīgai izzagšanai. Lielu ieguldījumu šim deva jau agrāk pie naudas tikušie tautieši un cittautieši. Ja kāds vēlās, var meklēt zem galda „bijušos” čekistus, Maskavas roku, krievus, ebrejus, masonus utt. Tomēr fakts paliek fakts, ka viss tas tika paveikts ar pašu latviešu rokām. Un tā, sistēmas dzimšana ir notikusi, atliek vien piemeklēt izpildītājus, t.i. atbilstošus kadrus un pieslīpēt to, lai strādā kā labi eļļots mehānisms.
Nenoliegsim tautas lielākās daļas patriotismu, kuri 89-91.gg. cīnījās par šīs valsts neatkarību. Tas bija traucējošs faktors prihvatizatoriem, tomēr ar viltus neoliberālisma idejām izdevās tautas patriotismu ievērojami vājināt, un tā ietekmi uz valsts attīstību vispār gandrīz vai izskaust. Tas attiecās arī uz sabiedrības morāli. Ja atceramies, tad Latvijas neoliberāļu bastions - LC pat paziņoja, ka pats svarīgākais ir personas tiesības un brīvība Bet ja tā, tad tautas tiesības un brīvība vairs nav tik svarīgas....To varētu arī saukt par absolūtu infantilismu, ja tikai runa neietu par maskētiem, bet ļoti merkantiliem mērķiem. Bet LC taču bija pašmāju vecās nomenklatūras un ASV trimdas latviešu savāds kopprodukts, kā pareizi to apzīmēja Saeimas deputāts G.Valdmanis. Tātad teorētiskais pamatojums ‘’prihvatizācijai’’ tika veiksmīgi sagatavots ar PBLA palīdzības. Un šādam pavērsienam nāca atbalsts kā no rietumiem, tā arī no austrumiem. Rietumus interesēja savu produktu noieta tirgi, Krievijas tirgus tuvums, Krieviju interesēja Eiropas tirgu tuvums un iespējas legalizēt Krievijā sazagtās naudu caur Latvijas kredītiestādēm. Ne vienus, ne otrus neinteresēja Latvijas tautas un valsts liktenis. Latvijas valsts vadītāji savā personīgajā labumā to izmantoja. Te īsti vietā teiciens: Katrs pats savas laimes kalējs. Tikai, ja tā, ja katrs pats par sevi... , tad jau valsts nav vajadzīga, tad tā izjūk.
Diemžēl iznācis tā, ka tauta pārāk uzticējusies savu politiķu solījumiem, neņemot vērā solītāju morāli un pagātnē veiktos darbus. Izliekoties neredzam, ka šiem politiķiem interesē vara un nauda, ne tauta un valsts. Bet, kas aizmirst savu pagātni, tam nav nākotnes (ziemeļamerikas indiāņu paruna), un te nu mēs esam - defolts deguna priekšā. Pie kam ne tikai ekonomiskais, bet arī politiskais un morālais. Latvijā ir noticis tas pats, kas citur pasaulē: Tauta savā pamatmasā klausās, ko saka elite, un pieņem, kā savas, tās noteiktās dzīves vērtības un standartus. Pat ja tie ir prettautiski un pretēji valsts interesēm. Galvenais patriotiska retorika. Tāda īsumā ir mūsdienu Latvijas politiski – ekonomiskās elites ģenēze.
Patiesību sakot, Latvijā pēdējā valstij uzticamā un patriotiskā valdība tikai gāzta 1940. gadā ar Sarkanās Armijas durkļiem. Vēl viens, daļēji aizmirsts mēģinājums ievirzīt republiku, kaut arī PSRS sastāvā, patriotisma gultnē, tika Maskavas satriekts 1959 – 1960 gg. Viens no šīs kustības izteiktākajiem vadītājiem bija augsta līmeņa komunistu līderis E.Berklavs. Kā pēdējo Latvijas tautsaimniecības attīstīšanas valdību var uzskatīt V.E.Breša vadīto Ministru Padomi. Tas gan nebija politisks, bet drīzāk šauri saimniecisks līderis. Kopš tiem laikiem Latvijā faktiski līdz šodienai vairs nav patriotisku valsts politisko līderu. Tas, protams, nenozīmē, ka tādu cilvēku vispār nav bijis un nav. Tādā, faktiski padomju internacionālisma un globālisma vidē dzīvoja latviešu tauta un radās tās politiskie līderi.
Ar privatizācijas palīdzību tiekot pie milzu naudas resursiem radās iespēja iegādāties preses un citus publiskās informācijas avotus, un manipulēt ar tautu savās interesēs. Veikt politiķu, ierēdņu, ekonomistu u.c. vajadzīgo cilvēku uzpirkšanu (ne jau tikai naudā). Šādos apstākļos – patriotisma un morāles pagrimuma, naudas kulta apstākļos, saliekot sev personīgi uzticamus kadrus svarīgākajos valsts pārvaldes amatos (ļoti atgādina J.Staļina personālpolitiku partijas un valsts darbā), radās labvēlīgi nosacījumi tālākās valsts īpašuma ‘’prihvatizācijas’’ veikšanai. Tāpēc Latvijā, kā izteicās kompānijas ‘’Lat Avio’’ vadītājs B.Fliks, ‘’ir izdevīgi būt bagātam, un dārgi būt nabagam’’.
Te gan laikam būtu jāatceras, ka Latvijai izvēlētais sociāli–ekonomiskās attīstības modelis pasaulē labi zināms un iemēģināts tādās mazattīstītās Āfrikas valstīs kā Kenijā, Somālijā, Kongo un citās. Tas nav jaunums SVF, PB un Eiropas Savienībai. Daļa Āzijas un Centrālamerikas valstu ekonomikas attīstās pa līdzīgu ceļu. Tikai viena nelaime: šis ceļš patiesībā ir strupceļš, jo tas nekur neved, izņemot iznīcību un nabadzību. Sekas šim ceļam ir korupcija visaugstākajā līmenī, masu grimšana nabadzībā un bezcerībā, ražošanas līdzekļu koncentrēšana šauras sabiedrības elites un ārvalstu kompāniju rokās. Parasti tam seko sociālie nemieri un pat bruņotās akcijas. Lūk, kas mūs var sagaidīt pie šāda Latvijas elites izvēlēta sociāli–ekonomiskās attīstības scenārija. Vai no struktūrpolitikas viedokļa Latvija ar ko atšķiras no tām valstīm, kur tas jau ir bijis? Jo - cenas augstākas kā daudzās Eiropas valstīs, algas un sociālie pabalsti vieni no mazākajiem, dzīves līmenis viens no zemākajiem, bagātnieku skaits viens no lielākajiem. Netaisni būs teikt, ka mūs partneri ASV un ES nav brīdinājuši Latvijas politiski–saimniecisko eliti un tautu par valsts nozagšanu. Ir brīdinājuši, bet kas tad mūsu valdošajiem šādi brīdinājumi, ja nekas no tā nemainās....Jā, ja pasludinātu Latviju par nedemokrātisku valsti, tad tā pavisam cita lieta... Bet tā...tikai runas, tukša retorika bez sekām. Tajā pat laikā tas nav traucējis ārvalstu lielajām kompānijām ar vietējo politiķu pakalpību uzsākt kontrolēt Latvijas valsts iekšējos tirgus. Tā tas bija ar banku sektoru, tā ir mazumtirdzniecībā, darbaspēka tirgū, nekustāmo īpašumu jomā u.c. Kāds zinošs cilvēks no Ventspils to nosauca par moderno neokoloniālismu, kam grūti nepievienoties. Citi – par investīcijām un investīciju politiku... Kaut gan man bieži liekas, ka Latvijas politikā pārāk bieži kredītus jauc ar investīcijām vai pat ar Jūdas algu.
Kredīts pēc būtības ir parāds, kurš jebkurā gadījumā būs jāatdod, ar procentiem. Kredīta devējs savu saņems neatkarīgi no rezultāta.
Investīcijas – tās ir kapitāla ilglaicīga ieguldīšana nozarē. Tiek prezumēts, ka ar investīciju palīdzību tiks izvērsta ražošana, tās produkcija dos peļņu, un investrors no peļņas saņems atdevi. Sākumā atgūs ieguldīto, pēc tam tikai peļņu. Pēc būtības investors riskē ar to, ka var arī zaudēt savu ieguldījumu ja nebūs peļņas. Protams, savas investīcijas var arī apdrošināt, bet tas jau risku tikai pārkrauj uz apdrošinātāja pleciem. Tātad investīcijas ir ne tikai finanšu sniegšana, tas bieži ir materiālā un tehnoloģiskā ieguldījuma veida sniegums. Un būtisks rādītājs ir attieksme pret personālu (apmācības, iemaksas pensiju fondos), rūpes par uzņēmuma reputāciju. Vai investors ir tendēts uz ilglaicīgu darbu attiecīgajā tirgus nišā... Ja visa investīcija ir tehnoloģisko līniju uzstādīšana kaut kā tur importēta fasēšanai, ja visa peļņa aiziet ne ražotnes augšanai, bet prom no valsts... Tad skaidrs, ka runa iet par kārtējo vietējā tirgus finansiālu „patīrīšanu”. Šobrīd Latvijā tieši tā strādā banku sektors, kura stabilitāti Dombrovska-Repšes valdība nodrošina ņemot kredītus. Kredītus, kurus jāatdod būs Latvijas pilsoņiem. Līdz ar to Latvijas (?) valdība palīdz daļēji neveiksmīgam investoram, pārliekot tā problēmas uz Latvijas nodokļu maksātāju pleciem. Pārvēršot šo problēmu par Latvijas pilsoņu problēmu. Bez tam jau klāt nāk arī tāds faktors, kā neatkarīgas Latvijas reāla un ilglaicīga atkarība. No kredītdevējiem. No SVF,PB utt. Gan ekonomiska, gan politiska atkarība. Un tad jau nonākam pie tiem Jūdasa grašiem. Kuri nav ne zagti vai laupīti, bet godīgi nopelnīt. Godīgi attiecībā pret ko? Ne jau nu pret valsti un tautu... Ne jau velti Latvijas valdības vadītājs vieglu sirdi dara zināmu saziņas līdzekļiem iespēju par emigrācijas paātrināšanās iespēju no Latvijas. Nav cilvēku, nav problēmu..? Nē , no Saeimas tribīnes, no ministru kabineta paziņojumiem, politiķu retorikas skan tikai un vienīgi rūpes par valsti un tautu ( lai nu tautai vieglāk pamest šo valsti, vai..?).
Skatoties uz Latvijas sociāli–ekonomisko modeli no ekonomiskā viedokļa Latvija vairāk importē kā eksportē. Tirdzniecības un maksājumu bilances hroniski ir negatīvas, nozarēm ar augstu pievienoti vērtību ir maza nozīme valsts ekonomikā, utt. Augstāk teiktais tikai pierāda to, ka Latvijas politekonomiskā elite nav spējīga (vai negrib.) sekmīgi un valstiski pārvaldīt valsti, gan sava zemā intelektuālā potenciāla dēļ, gan patriotisma trūkuma un zemās morāles dēļ.
Izrādās, ka ieliekot draugu, radu vai vajadzīgu partijas biedru augstā valsts amatā, tas varbūt arī spēs ko izdarīt ielicēja labā, bet nekā nespēj izdarīt valsts labā. Parastās nepotisma sekas... Bet atcerēsimies, ka sākotnēji privatizācija tika veikta cēla mērķa labad: konkurētspējas pieauguma un ārvalstu investīciju piesaistes dēļ.
Konkurētspēja ir palikusi zema, valsti pārvalda ārzemju investori ( kā nesenajā gadījumā ar bankām), bet kas no tā visa valstij un tautai? Vai šodien pārdošanā esošie Rīgas Tabakas Fabrikas izstrādājumi ir kļuvuši labāki par toreiz pārdošanā esošās „Elitas”, no tā vien, ka peļņu tagad no šīs fabrikas saņem ārpus Latvijas?
Tautsaimniecības struktūra raksturojas ar augstu ekonomikas monopolizācijas pakāpi un attiecīgi augstu peļņu, zemu konkurētspēju, zemām darba algām, valstī pastāvošo sociālo normu ignorēšanu utt. Ekonomikas ministrijas speciālisti uztraucās, ka valstī ir neliels mazo uzņēmumu skaits, bet aizmirst, ka pavisam niecīgs ir individuālo komersantu skaits. Rīgas Dome šobrīd risina jautājumu par taksometra skaita samazināšanu Rīgā, kaut patērētājam izdevīgāk būtu ja katrs, kurš vēlas, varētu nopirkt licensi no Rīgas Domes. Gan pašnodarbināto vairāk, gan konkurence starp tiem lielāka...
Tātad kāda izeja? Daži (A.Grūtups) redz izeju politiskās sistēmas maiņa, ieviešot Prezidenta pārvaldi vai ko tam līdzīgu (kārtējā Satversmes virināšana ). Citi aicina ieviest valstī ārkārtas stāvokli un kara tiesas (kāds DELFI komentators). Diemžēl Grūtupa k-gs nevarēs atbildēt, ko mainīs tautas vēlēts prezidents, ja jau tauta 18 gados nevarēja ievēlēt tādu Saeimu, kādu vēlējās?
Nenoraidot arī šādu risinājumu, domāju, ka izeju var meklēt arī citā virzienā. Nepieciešama būtiskā un radikālā demokrātisko procesu un normu nostiprināšanā valstī, kam neizbēgami jāietver sevī prasības par atbildību par veikto darbu. Demokrātija bez atbildības rada bezatbildību un visatļautību, kas tagad visa cita starpā ir viens no galvenajiem sociāli–politiskās sistēmas bankrota iemesliem. Un šeit vispirms jāsāk ar politisko partiju, politiskās vides un politisko personu darbības reglamentēšanu – ko un kā drīkst, un ko un kā nedrīkst darīt. Šobrīd šos jautājumus „regulē” Latvijas politisko pasūtījumu prokuratūra un politiski veidotais KNABs. Rezultātā drīzāk sanāk izrēķināšanās ar konkurentiem, ne tiesiskuma nostiprināšana. Nesakārtojot politisko partiju darbību, pašu politiskās sistēmas galvu, nekas nemainīsies sociāli–ekonomiskajā plāksnē. Ja mēs apzināmies, ka šodien Latvijā pastāvošās politiskās partijas nav nedz demokrātijas, nedz tiesiskuma iemiesojums, tad vaina jāmeklē sistēmā. Valsts politiskas pārvaldes augstākā līmeņa kultivētajā tiesiskajā nihilismā. Kurš pāriet uz valsts saimniecisko pārvaldi. Latvija raksturojas ar vienu no sliktākajām valsts pārvaldēm ES un civilizētā pasaulē. Tam galvenais iemesls: čomu būšana, zems morāli-ētiskais līmenis, izvēloties kadrus atbildīgiem posteņiem, politizēta pieeja kadru jautājumiem, (uz to jau savā laikā uzķērās boļševiku valdība ar V.Uļjanovu priekšgalā 20-gadu sākumā Krievijā). Bez labu, profesionālu un patriotisku speciālistu iesaistes visos valsts pārvaldes posmos nekādi neiztikt. Un šajā gadījumā nelīdzēs kārtējā „nācijas glābēja” sakombinēšana no vecajiem politiķiem, kā tas notiek kārtējo reizi pārstrukturējot vecās „labās” LC, LPP,TP,PS,SCP,JL utt ar un bez nacionāltarkšķiem. Kosmētiskais remonts nelīdzēs.
Valstis var būt lielas, kā Krievija, ASV , Ķīna vai mazas, kā Latvija, Šveice, Dānija. Ne jau tas nosaka valsts un tautas labklājību. To nenosaka arī tautas lielums, izrakteņu daudzums vai citi fiziski faktori. Kā pareizi atzīmēja prof. M.Hansens, tad valsts un tautas labklājību galvenokārt nosaka divi faktori: politiķu un valsts pavalstnieku patriotisms pret savu valsti un profesionāla, labi sagatavota valsts pārvalde.
Diemžēl patlaban Latvija nevar lepoties ne ar vienu no šiem faktoriem. Kā jau minēju, valdošā politiski–ekonomiskā elite labākajās padomju tradīcijas (padomju internacionālisms – šodienas globālisms) pielika lielas pūles, lai šādus faktorus izslēgtu, jo tie tad nopietni traucētu valsts īpašumu „prihvatizācijai”. Privatizācija var noritēt vienā vai otrā veidā, bet pati par sevi tā nespēj garantēt valsts un tautas attīstību. Tas ir liberāļu izdomāts mīts, ka privatizācija atrisinās visas ekonomiskās problēmas, tāpat kā sociālistu mīts par to, ka valsts īpašums visu atrisinās. Neiedziļinoties ekonomikā tikai pasvītrosim, ka daudzu ražošanas veidu vienlaicīga pastāvēšana tikai liecina par valsts augstu attīstības līmeni, bet ne otrādi. Jo mazāk īpašuma formu, jo mazāk attīstīta valsts un sabiedrība, tā mazāk demokrātiska un augstāks ekonomikas monopolizācijas līmenis.
Mazām valstīm sevišķi svarīgas ir tādas sfēras, kā ārlietas, iekšlietas, izglītība, kultūra, ekonomika. Un šeit neiztikt bez savas valsts patriotisma, kas protams ļoti nepatīk globālistiem. Ja šīs sfēras nestrādās valsts un tautas labā, bet globālistiem svarīgi, lai tās strādātu kādu globālo interešu vārdā, tad valsts nevar pastāvēt kā tāda. Tā izjuks kā kāršu namiņš, kas lēnām šodien arī notiek, tajā skaitā arī Latvijā. Patriotismu nevajadzētu jaukt ar autarķiju, kas ir divas pavisam dažādas lietas. Atcerēsimies, ka tieši 30-o gadu beigās Latvija aktīvi mēģināja izveidot Baltijas valstu Antanti, kas bija viens no oficiālajiem PSRS izvirzītajiem apvainojumiem Latvijai. Kā iemesls lai te ievestu okupācijas karaspēku. Lielas valstis māk aizstāvēt savas intereses, izmantojot šim nolūkam savu patriotismu, bet ja to dara mazās, tad lielās sāk uztraukties. Tāpēc ārlietām jāmāk šos jautājumus risināt savas valsts labā, citādi tādas ārlietas nav vajadzīgas. Tā tas jebkurā valsts pārvaldes sfērā vai ministrijā. Ja kāda ministrija strādā pretēji valsts un tautas interesēm, tad tāda nav vajadzīga. Valsts nevar plaukt un zelt, ja politiskais līmenis nav sakārtots un apveltīts ar pietiekošu patriotisma devu. Tas, protams, nepatiks lielajām starptautiskajām korporācijām un to advokātiem pie mums, kuri par sviestmaizi (godīgi sapelnītiem Jūdasa grašiem) gatavi izpārdot valsts īpašumus, bet atcerēsimies, ka šīs kompānijas te nenāk labdarības, bet gan peļņas nolūkos. Un viņām ir savas, savtīgas intereses, kuras nesakrīt ar Latvijas valsts un tautas interesēm, kā jau pieminētajās Kenijā, Nigērija vai citur. Bet mūsu ‘’prihvatizatoriem’’ un supperliberāļiem tas būtu kā akmens kaklā, jo zustu personīgie ienākumi, bet nekā cita taču darīt viņi nemāk, kā kādam kalpot (atcerēsimies: hronisks patriotisma trūkums kopā ar skaļu patriotisku tarkšķēšanu).
Tāpēc diez vai Latvijai der ASV profesora Rifkinda piedāvātais risinājums, ka mūsdienās stiprāka būs tā valsts, kuras ekonomiskā struktūra balstīsies uz dažāda veida informatīvajiem sakariem (lasi: personīgajiem kontaktiem). Domāju, ka gluži pretēji: Šādi sakari tikai vājina ekonomiku, jo zūd konkurence. Tirgus ekonomikā bez konkurences iestājās stagnācija, kā tas jau bija PSRS, kur bez sakarīgas ekonomiskās regulēšanas, kas valsts īpašuma apstākļos ir neizbēgams process, iestājās stagnācija un sabrukums. Mēs nevaram, un nav arī pamata, pieprasīt būt patriotam katram Latvijas uzņēmējam (apstākļos kad valsts viņus nemīl), lai gan tas būtu ideāls variants, bet pieprasīt to no valsts pārvaldes, no ierēdņiem, tā ir tikai pašsaprotama lieta. Ja gribam, lai valsts pārvalde darbojas valsts un tautas labā, tajā skaitā arī uzņēmēju labā. Bez tā jebkuri šodien ņemtie kredīti aizies tos pašus neceļus, kurus aizgāja G-24, visvisādu fondu utt finanses.
Nesen atzīmējām Latvijas valstsvīra Kārļa Ulmaņa dzimšanas dienu. Viņa kults, kā jau jebkurš kults, - labākais saimnieks, politiķis, kā vienīgais iespējamais valsts prezidents - ir ar saviem pārspīlējumiem. Bet arī savās kļūdās viņš bija Latvijas patriots. Ne pašlabuma meklētājs valsts dienestā. Diemžēl par šodienas Latvijas vadītājiem to ir grūti teikt.

Imants Burvis.
Latvijas pilsonis.