Vai Latvija grib saglabāt sutenera lomu..?

Vai Latvijas valdība vēl aizvien grib saglabāt pašas uzņemto sutenera lomu..?

Pēc neatkarības atgūšanas daudz pieejamāki kļuvu Rietumu apmeklējumi. Taču katrs redzēja tur tikai to, ko bija gatavs saskatīt. Kad deviņdesmit otrajā gadā, atgriežoties no komandējuma, es izteicu pārliecību par to, ka Rietumiem no Latvijas ir vajadzīgs tikai tās tirgus Austrumos, likvidēta rūpniecība, tukšas teritorijas un lētu meiteņu un melnstrādnieku piegādes, tad saņēmu norādījumu uz trūkstošu patriotismu, komunistisku domāšanu un situācijas neizpratni. Jo par īsteni patriotisku viedokli tajā brīdi tika atzīta visa valsts un pašvaldības īpašuma lēta denacionalizācija-iztirgošana, rūpniecības likvidācija ar strādnieku brīvi-piespiestu izbraukšanu no Latvijas un brīva izbraukšana uz Rietumiem paradīzes apmeklējumiem. Valsts pienākumu pret saviem pilsoņiem pirmais brīvās Latvijas premjers formulēja īsi - nav valdības uzdevums domāt par darba vietu attīstību valstī. Un rūpniecības likvidēšanu skaistā vārdā , par restruturizāciju, nosauca. Un domāšanu uz liberālu esot jāmaina...
Tagad, 2009 gadā, aizvien vairāk cilvēku, sāk saprast, ka pasaules 20. gadsimta pēdējo gadu desmitu valdošā ekonomiskā teorija ir sevi izsmēlusi, taj tuvojas ātrs, sāpīgs un neizbēgams gals. Tik vaina nav teorijās kā tādās, bet gan teoriju pielietotāju atrautībā no realitātes. Aiz vien skaidrāk kļūst redzams, ka izslavētajai un liberāļu iemīļotajai rotaļlietiņai izlādējušās baterijas. Sāk aptrūkties dzinuļa – lēti privatizējamo un tālāk pārdodamā valsts īpašuma. Pie mums viena liberāļu valdība nomaina citu, bet Latvijā nekas nemainās ( uz labo pusi ).Šāds liberālisma noriets ir sevišķi smags trieciens Latvijas superliberāļiem. Viņu vadībā veikta totālā privatizācija, kuru tautā pamatoti sauc par ‘’prihvatizāciju’’, denacionalizēti īpašumi tā sacīt ‘’pa labi un kreisi’’ pēc principa: jo vairāk, jo labāk, izveidota bagātniekiem labvēlīga nodokļu politika, pilnībā bez kāda ekonomiskā pamata pārstrukturēta Latvijas tautsaimniecība. Esam gatavi tirgot zivis uz Rietumiem, kā zvejniekus mācīja Ulmanis II, aizmirstot par Austrumiem... Lai nu Austrumi paši tiek galā...
Tiktāl par teoriju. Bet arī praksē viss nerisinās gluži tik spoži kā tribīņu runās un paziņojumos presei. Negrib Portugāle, Dānija, Islande utt mūsu reņģes, lašus, siļķes. Ar savām pietiekot...
Superliberāļu izpratnē radīts brīvais tirgus, kurā praktiski valda gan pašmāju, gan ārzemju monopoli. Un, pretēji savām 18 gadus sludinātajām slavas dziesmām brīvajam tirgum, tie ķeras pie privāto īpašumu nacionalizācijas ar ārvalstu donoru palīdzību, pat neparedzot, kad un kā šādus aizdevumus varēs atdot. Jo pašiem savas naudas katastrofāli nepietiek. Šķiet tas pietiekoši skaidri liecina par Latvijas valdošās elites, kura ilgus gadus kultivēja tautai un valstij kaitīgo neoliberālisma ideoloģiju, morālo krahu.
„Kapitālu īpašnieki stimulēs darba šķiru pirkt aizvien vairāk un vairāk dārgu preču, ēku un tehnikas. Bīdīs tos uz aizvien lielākiem un dārgākiem kredītiem, līdz kredītu atmaksa kļūs neiespējama. Neatmaksājamie kredīti novedīs pie banku bankrotiem, kuras tiks nacionalizētas, kas rezultātā novedīs pie komunisma izveidošanās.” Kārlis Marks, 1867.gads. Ne jau velti Rietumos aizvien aktīvāk sāk pārlasīt K.Marksa darbus. Pirms krīzes tas šķita visai noderīgi.
Tomēr no mūsu neoliberāļu viedokļa raugoties viss ir kārtībā. Katru gadu palielinās kā bagāto, tā nabago skaits, bagātajiem ir vismazākie nodokļi ES, attīstās bankas un dažāda veida spekulācijas, lielākā daļa nacionālās bagātības koncentrējās neliela cilvēku skaitā rokās... Esam nodrošinājuši skaistu meiteņu un lētu melnstrādnieku eksportu uz Rietumiem. Teritoriju atbrīvošanu no iedzīvotājiem.
Vai šāda domāšana nav drīzāk bez saimnieka palikušā verga domāšana? Kā šodien atzīst vairāku premjeru ekonomiskais padomnieks V.Meļņiks, tad „jau pirms trim četriem gadiem ir bijis skaidrs, ka mūsu ekonomika tiek bojāta...” Respektīvi, Latvijas ekonomika gāja uz krahu arī savu neatkarīgo ceļu, kuru paātrināja „negaidītā” pasaules ekonomiskā krīze, kura draud izjaukt neoliberāļu uzcelto smilšu pili ar vienu vēja brāzmu. Likumsakarīgi būtu šādos apstākļos no jauna sev uzdot jautājumu, kuru savās analīzēs vairākus gadus ekonomists O.Braža : „Kur tad palieka 18 gadus slavētais brīvais tirgus, kurš pats visu salikšot savās vietās? Vai tikai nebija tā, ka patiesībā aiz neoliberālisma teorijas veikli slēpās galvenie ‘’prihvatizatori’’ kuru patiesie mērķi ne tuvu nebija liberālisma ideju iedzīvināšana praksē? Tāpat kā komunistiem savulaik marksisms gadījās pa rokai kā moderna un noderīga teorētiskā maskarāde savu savtīgo mērķu sasniegšanai, tā mūsu neoliberāļiem noderēja liberālisma idejas ‘’prihvatizācijas’’ realizācijai, t.i. savu personīgo materiālo labumu iegūšanai. Te laikam jāatceras, ka kā vieniem, tā otriem tādi jēdzieni kā valsts vai tauta...ir pie kājas, tai vietā kur mugura zaudē savu nosaukumu. Kā atzīst tas pats V.Meļņiks, tad „Cilvēks grib labāk dzīvot, un tas ir ļoti labi, bet nevajag šādu iespēju dot uzreiz visiem – šādam procesam ir jābūt sagatavotam...”. Varētu jau to visu arī nepieminēt, jo vairāk tādēļ, ka cik ātri bijušie komunistu nomenklatūristi no marksistiem pārtapa par liberāļiem, tik pat ātri tie pārtaps par ko vien vajadzēs..lai tikai saglabātu savus materiālos labumus..ja vien viņu spēlītes kārtējo reizi neievestu sabiedrību un valsti strupceļā. Tomēr starp mūsu neoliberāļiem un bijušajiem ‘’marksistiem’’ ir arī būtiska atšķirība: komunisti maksimāli centās nostiprināt valsti pasaules revolūcijas un strādnieku šķiras ‘’atbrīvošanas’’ vārdā, bet neoliberāļiem valsts un sabiedrība ir apmēram kā slaucamā govs: slauc, kamēr vari, un kamēr ir ko slaukt, jo galvenais taču personīgais labums....nevis kaut kādas tur pasaules revolūcijas. Ideoloģijas – nekādas. Un tāpēc neoliberāļu teorijā neietilpst rūpēs par kādu no tautsaimniecības nozarēm. Lai tās pašas rūpējas par sevi.
Rezultātā brūk kopā iekšlietas un izglītība, veselības un sociālā aizsardzība, uzņēmējdarbība un ārlietas, ceļi, infrastruktūra un lauksaimniecība. Tauta nodzeras, plašu izplatību gūst narkotikas un pedofilija, citi cilvēces netikumi.
Gan jau atradīsies arī tādi, kuri bildīs, ka nav jau tik traki. Nav jau, nav tik traki. Tomēr Latvijā pastāvošā nodokļu politika liecina pati par sevi, sabiedrības netikumi brīvā tirgus vārdā tiek pasludināti par vārda un uzskatu brīvību. Tas viss taču veicina teritorijas atbrīvošanu no „liekiem” cilvēkiem. Pat Latvijas reģionālā reforma strādā tieši šajā, teritorijas izbrīvēšanas, virzienā.
Uz šī vispārējā tautas un valsts morālā un ekonomiskā pagrimuma fona gadu no gada pieaug miljonāru skaits Latvijā. Bet arī strauji palielinās bezdarbnieku skaits, no Latvijas emigrējošo skaits. Un tie ir paši darbaspējīgākie, reproduktīvā vecuma cilvēki. Dzīres mēra laikā..?
Pēdējais, ko iespēja mūs neoliberāļi pirms savas norakstīšanas vēstures mēslainē bija milzīga apjoma aizņēmuma apstiprināšana no starptautiskajām donoru institūcijām tai skaitā SFV, pat 1200 % apmērā no Latvijas kvotas uz smagiem, valstij neizdevīgiem noteikumiem.
Ne velti Nobeļa prēmijas laureāts ekonomikā P.Krugmans avīzes New York Times slejās kritiski runā par darījumu starp SVF un Latvijas Valdību. Arī pašmāju kritiskākie ekonomikas analizētāji, kā D.Smirnovs, O.Braža nav viegli sastopami preses slejās.
Pats par sevi saprotams ka mūsu ‘’brīvajā presē’’ šādas P.Krugmana domas pat ar uguni nesameklēsi. Tiesa, ka dara zināmu V.Meļņiks, tad „... nekāda spiediena nav. SVF pozīcija šodien ir ļoti vienkārša – pasakiet, kā jūs izmantosiet aizlienēto naudu, kādi būs jūsu budžeta parametri un kā jūs to aizdevumu atdosiet.Viss. Saprotiet, SVF kalkulē tikai cīparus – viņi par cilvēkiem nedomā.”
Tas arī acīm redzot izskaidro to lielo slepenības atmosfēru, pie kuras pieturējās Latvijas Valdība vedot sarunas ar donoriem par ārējo aizņēmumu. Mūsu neoliberāļus neuztrauc fakts, ka lielākā daļa trešās pasaules valstu ir parādā tieši SVF un PB...Ka faktiski neviena valsts, kura pildījusi SVF prasības nav izķepurojusies no savas nabadzības, bet gan nokļuvusi vēl dziļākā SVF parādu jūgā, un to ārējie parādi kļuvuši permanenti.
Kā redzam tad mūsu neoliberāļiem vārdi un darbi ir pilnīgi divas dažādas lietas, jo kā teica kāds pazīstams latviešu klasiķis – neskatieties uz maniem darbiem, bet klausiet manus vārdus... Kā lai šajā sakarā nepiemin vēl viena mūsu neoliberālisma apoloģēta jau par klasiku kļuvušo domu: Nu, kā var nesolīt? Nu, gluži kā savulaik komunisti solīja tautai gaišo nākotni, tā mūsu neoliberāļi sola to pašu. Kā smejies, notikumi attīstās pa spirāli.
Bet dzīvot ir jāturpina un galu galā krīzes tirgus ekonomikā nav kas jauns un nebijis. Mūsdienas, kad brīvais tirgus kā tāds, pastāv atsevišķās ekonomiskās darbības segmenta jomās un pārējā tirgū dominē vai nu pašmāju vai arī starptautiskie monopoli. Šiem lielajiem uzņēmumiem ir iespējas vienoties par tirgus cenām ( lai gan tas ir aizliegts), ir iespējas minimizēt ražošanas un apgrozības izmaksas uz maksimālas ekonomijas rēķina, ir iespējas zaudējumus vienā darbības jomā kompensēt ar papildus finansēšanu no citām jomām, ir iespējas pārsviest papildus finansējumu no krīzes neskarta vai maz skarta pasaules reģiona uz citu, krīzes vairāk skarto. Apmēram tā tikko izrīkojās Zviedrijas bankas, solot savām meitas bankām Baltijā papildus finansējumu krīzes pārvarēšanai. Skaidrs, ka tas paver vēl nebijušas, milzīgas iespējas lielajām korporācijām konkurences cīņā gūt pārsvaru pār tām uzņēmējsabiedrībām, kurām šādu iespēju nav. Tas nozīmē tikai to, ka šādu krīžu rezultātā nostiprinās lielās (kaimiņzemju) korporācijas, bet zaudē mazie ( Latvijas) uzņēmēji, kuri ja vien nav kādos specifiskos apstākļos, tiek izspiestu no tirgus un bankrotē, kas visai atgādina elementāru koloniālu ekonomiku. Tātad ekonomiskās krīzes ir stimuls tālākai kapitāla koncentrācijai. Bet kapitāla koncentrācija neizbēgami ir saistīta ar ietekmes uz politisko varu palielināšanu. Un Latvijas politiskā vara sāk kalpot tikai lielo korporāciju interesēm. Šobrīd nav tik svarīgi iztirzāt kā tieši tas notiek. Katrā valstī šajā ziņā ir savas īpatnības, tomēr skaidrs ir viens: Tā politiskā vara, kura sāk kalpot šauru korporāciju interesēm neizbēgami rada tādas pretrunas sabiedrībā un ekonomiskajā sistēmā, kuras vairs nav pārvaramas ar tirgus ekonomikas pašregulējošām metodēm. Te vietā atcerēties ASV praksi, kad 20. gadsimta pēdējos 20 gados šajā valstī sabiedrības pastāvēšanas un konkurences nostiprināšanas interesēs tika sadalītas vairākas lielas korporācijas – monopoli. Tādejādi ASV politiskā vara stabilizēja valstī pastāvošo sociāli ekonomisko sistēmu un ļāva tai izvairīties no savas kollapses. Tas tikai nozīmē, ka valsts politiskās varas spēja pieņemt atbildīgus lēmumus ir izšķirošais spēks sabiedrībā, kurš spēj novērst daudz plašāka mēroga katastrofu. Un otrādi, valsts politiskās varas mazspēja ir vistaisnākais ceļš uz sabiedrības un valsts kollapsi.
No teiktā izriet vēl kas: Apstākļos, kad brīvā konkurence pastāv atsevišķos un visai nelielos tirgus segmentos, valsts regulējošā loma pastāvošās ekonomiskās sistēmas stabilizācijā tikai pieaug. Globālā problēma ir tur, ka kapitālam pastāv tieksme maksimizēt peļņu jebkuriem iespējamiem līdzekļiem, Tas neizbēgami izsauc naudas, un līdz ar to arī politiskās varas, koncentrāciju šauras cilvēku grupas rokās, kā tas patlaban noticis Latvijā. Un jo augstāka šī koncentrācijas pakāpe, jo bīstamāka situācija. Pirmā Latvijas šodienas nepieciešamība: būtiska valsts politiskās varas nesēja nostiprināšana vertikāli un horizontāli visā sabiedrībā un padziļināta demokratizācija, kas nav iedomājama bez personiskās atbildības. Tas savukārt nozīmē valsts regulējošas lomas pieaugumu dažādos tirgus segmentos. Sevišķi svarīgi tas tieši krīžu periodos, kad pārdomāti un ātri lēmumi ir būtiski nepieciešami lai pārvarētu krīzi.
Kas tad valsts varai būtu jādara krīzes pārvarēšanas nolūkos Latvijā? Jāpalielina investīciju apjomi un savas eksporta iespējas. Skaidrs, ka bez nodokļu sistēmas kardinālas maiņas turpmākā krīzes pārvarēšana diez vai būs iespējama.
Nesen privāti satikās Vācijas, Polijas un Latvijas finanšu ministri.
Vācietis : Mums te valstī vidējā alga ap 800 eiro, nodokļi ap 400 eiro. Es pat īsti nezinu, kā tie cilvēki izdzīvo...
Polis : Mums tā vidējā alga ap 600 eiro, nodokļi ap 500 eiro. Vispār jau smagi...
Latvietis : Mums viss OK. Alga vidēji ap 800 iero, nodokļi ap 1200. Un kad uzzināsim, kur tie to starpību ņem, arī to ar nodokli apliksim.
Anekdote, protams, bet ļoti skaidri parāda domāšanas virzienu situācijas glābšanai valstī krīzes apstākļos.
Tomēr tik pat skaidrs, ka tikai vienas nodokļu sistēmas optimizācija var izrādīties nepietiekams pasākums. Nepieciešams veikt virkni pasākumu uzņēmējdarbības attīstības stimulēšanai.
Latvija nav viena pati ar savu noslēgto iekšējo tirgu. Esam neliela valsts ar atvērtu ekonomiku. Esam daļa no pasaules un Eiropas ekonomikas. Šādai valstij eksporta stimulēšana krīzes apstākļos var izrādīties smags solis, jo konkurence un krīze ārējos tirgos būtiski ierobežo eksporta iespējas. Tādēļ par prioritāru jāizvirza vietējās ražošanas attīstība tajās sfērās, kur tā var aizvietot uzņēmējsabiedrībās radušos peļņu novirzīt to attīstībai, vienlaikus nosakot striktus ierobežojumus importu, it sevišķi, ja gala produkta izgatavošanā izmanto vietējās izejvielas. Kā piemērs - sērkociņu vai cukura ražošanu, apavu ražošanu utt. Pie kam uzņēmējdarbības formas var būt visdažādākās: sākot ar privāto un beidzot ar valsts uzņēmējsabiedrībām. Mēraukla viena : ko labāk dara valsts, tad lai ar to nodarbojās valsts, ko privātās struktūras, tad tās lai strādā. Valsts uzdevums ir stimulēt darba vietu veidošanu. Tātad nākamais solis būtu jāmin uzņēmējsabiedrību kreditēšana bez komercbanku starpniecības par zemām, fiksētām procentu likmēm. Tas ļautu to izlietošanai personīgajam patēriņam. Kā kredītresursi pirmām kārtām jāizmanto iekšējie avoti, tikai ārkārtas gadījumā meklējot ārējos avotus. Un atcerēties senos valdības solījumus par refinansēšanas nodokļu atlaidēm.
Ārējie finanšu avoti ir grūti prognozējami, pakļauti krīzēm un tāpēc ar augstāku riska pakāpi un dārgāki. Finanšu instrumenti te var tikt izmantoti visdažādākie.
Dažādu spekulatīvo darījumu apkarošana ar visu likuma bardzību, vienlaikus diferencējot uz šo sfēru attiecīgo nodokļu politiku, tajā skaitā aizliedzot peļņas eksportu, bet stimulējot tās ieguldīšanu Latvijas tautsaimniecībā. Kriminālatbildības noteikšana par firmu speciālu novešanu līdz bankrotam, aizliedzot šādām personām turpmāk veidot savas uzņēmējsabiedrības vai strādāt tur vadošos amatos.
Lietderīgi būtu noteikt fiksētu peļņas normu, it sevišķi patēriņa precēm, tā ierobežojot cenu nepamatotu paaugstināšanu un inflāciju. Par nodokļiem luksus precēm arī sen un daudz runāts...
Kā nākamais svarīgākais solis jāmin valsts intervences būtiska palielināšana praktiski visos tirgos, tā ierobežojot cenu nepamatotu pieaugumu.
Uzņēmēju konkurences spēju vispārēja nostiprināšana, tajā skaitā sevišķi tajās uzņēmējsabiedrībās, kurās pastāv sociālais dialogs un darbinieki aktīvi līdzdarbojās peļņas radīšanā un sadalē. Godīgas konkurences ieviešana, ierobežojot vai izskaužot dažādas negodīgas konkurences formas, tajā skaitā nodokļu nemaksāšanu ( kura šobrīd, „aiz augstākiem apsvērumiem”, no valsts puses tiek atļauta), nomainot nepotismu un protekcionismu pret nozaru atbalstu. Valsts atbalsts jaunu tehnoloģiju un unikālu izstrāžu ieviešanā uzņēmējsabiedrībās, gan subsidējot licenču iepirkšanu, gan veicinot jaunu izstrāžu radīšanu. Tas atdzīvinās zinātni, ilgtermiņā arī izglītību, veicinās eksportu.
Un ne pēdējā kārtā: pasākumu pakete atbalsta sniegšanai tiem cilvēkiem, kuri uzsākt uzņēmējdarbību. Tas savukārt atslogos sociālo budžetu, nostiprinās uzņēmējdarbību, mazinās bezdarbu atbrīvojot sociālā budžeta noslogotību un sociālo spriedzi. Šodien no valsts vadītāju retorikas ir izkritis vērā ņemams apstāklis, ka valsts ir „aizņēmusies” no sociālā budžeta miljardu, bezjēdzīgi to notērējot augstāko ierēdņu lielajām algām. Varbūt laiks šos lielos ierēdņus nosēdināt uz valstī vidējo algu..? Jo visi augstāk minētie pasākumi var tikt realizēti tikai tad, ja ir sabiedrības uzticība un ir darboties spējīgs, kompetents un nekorumpēts valsts politiskās varas nesējs, kas tieši Latvijā patlaban ir pati galvenā problēma.
Kārtējā anekdote : satiekas mežā lācis, vilks un lūsis. Un apspriež jautājumu par zaķu populācijas atjaunošanu mežā...
... ekspremjeru tikšanās diskusijā „Ko darīt Latvijā .. ?” Tie, kuri noveda Latviju pie tās vietas, kur esam, stāstīs, kā izvest. Laba doma. Taču noklausoties viņus ir skaidrs, ka katrs no viņiem visu ir darījis pareizi, sīkas kļūdas jau neskaitās. Galvenais tagad konsensus starp politiskiem spēkiem, jāmeklē kopīgs mērķis. Galvenā vaina ir ārpus Latvijas – ASV vainīga, ka nespēja ieviest kārtību savā mājā. Vai tas būtu jāsaprot, ka tieši šāds rezultāts arī tika plānots (vienīgā eksportprece - meitenes un lēts melnstrādnieks.)? Un vienīgi pasaulē notiekošā krīze Latvijā šo rezultātu agrāk par plānoto atklāja...
Vienīgi G.Krasts saskatīja galveno vainu Latvijas politikā. Bet arī tik pēdējo 3-4 gadu laikā. Vai pirms tam bija cita politika?
Vai šāda TV diskusija stiprina sabiedrības uzticēšanos valsts politiskās varas nesējiem?
Vai tomēr lietderīgāka nebūtu „0”deklarācijas ieviešana, reāla kriminālatbildība G-24 un ES struktūrfondu izsaimniekotājiem un megaprojektu bīdītājiem (jo tieši tas nodrošināja valsts un pašvaldību atrašanos liekās kredītsaistībās) ? Ko darīt ar idiotisku praksi, kura noēd uzņēmēju laiku, naudu un spēkus, kad VIDā ir jāiesniedz no tā paša VIDa (citas nodaļas) saņemtas izziņas? Kā paliek ar visā pasaulē (izņemot Latviju..?) normālo praksi ar difirencēto jeb progresīvo ienākumu nodokli? Ja pašnodarbinātās personas Latvijā maksā 15% ienākumu nodokli, kas ievērojami samazināja nodokļa administrēšanu un izskauž nodokļu nemaksāšanu, vai tas nebūtu jāpiemēro arī uz citiem ienākumu nodokļu maksātājiem?
Sabiedrības uzticības vairošana un bezatbildīga valsts vadītāju tērgāšana... Sen iet runa par pārvaldes aparāta krietnas samazināšanas nepieciešamību. Kā piemērs – Aizsardzības un Ārlietu ministrijas. Visa valsts drošības koncepsija balstās uz attiecībām ar ES un ASV. Paši politiķi apzinās, ka Aizsardzības ministrijas darbs balstās uz attiecību veidošanu ar NATO un žargonā aizsardzības ministru sauc par mazo ārlietu ministru. Tātad apzinās funkciju dublēšanu. Vai nav laiks šīs funkcijas pakļaut vienam ministram? Var izbrīvēties vismaz trešdaļa visu līmeņu ierēdņu... Ir jau atskaņoti arī citi piedāvājumi. Taču nē. Visi paliek savās vietās, ziedojot premjeru, kurš atļāvās ierunāties par reālu ministriju skaita samazināšanu. Bet pat šinī ekspremjeru diskusijā gāja runa par šādu nepieciešamību. Skarbi pasakot, ka 80% ierēdņu var droši laist mājās bez zaudējuma valsts pārvaldei. Un tieši šiem ierēdņiem, viņu uzturēšanai no sociālā budžeta ir paņemts miljards, no SVF aizņemamies vēl dažus...
Jā , kopnacionāls mērķis valsti un tautai ir vajadzīgs. Bet iespējams tas ir tikai ja tauta tic tiem, kuri vada valsti. Ja galvenā valsts eksportprece nav tās pilsoņi...
Izmantojot to, ka Latvijas Saeimā tradicionāli vismaz trešdaļa ir ar medicīnisko izglītību, kā arī to, ka Valsts prezidents un Saeimas priekšsēdētājs ir ar šādu izglītību - trešā anekdote:
Iepazīstinot ar juridisko fakultāti skolu abiturientus LU atklāto durvju dienā viens no profesoriem izjusti paziņo : „ ... un ziniet arī to, ka juridiskā fakultāte ik gadu glābj daudzu jo daudzu cilvēku dzīvības.” Viens no abiturientiem neiztur un vaicā : „Kādā veidā?” Uz ko profesors atbild : „Bet jaunais cilvēk, iedomājieties kas notiktu, ja visi šitie nonāktu medicīnas institūtā?”
Vai valstij ir vieglāk no tā , ka tagad to vada ārsti?

Cieņā pret visiem citiem viedokļiem
Imants Burvis