Repšes skolas bargā nauda

Muļķība tik tad atzīstama par tādu, ja to atkārto...

Repšes skolas bargā nauda jeb krīzes prioritātes un Latvijas ekonomika.

Cilvēks rūdās grūtībās. Tieši tā varētu iedomāties iepazīstoties ar kārtējo Latvijas (?) Valdības finanšu vadītāja sacerējumu, par prioritātēm un ekonomikas atlabšanu Vai tiešām priekš tam noteikti grūtības ir jārada mākslīgi? Var būt tā notiek tikai tad, kad kāds mācās par pasaules līmeņa politfinansistu, atkal protams, ne par savu naudu. Varbūt pamēģināt kaut vai ko reiz salikt, kā tautā saka, „pa plauktiņiem”. Šoreiz mācību procesa eksperimenti skar visas tautas nākotni un iespēju pastāvēt. Nav vairs runas tik par tautas maku...
Šā gada 19.decembra rakstā portālā DELFI lasītājiem tika dotas iespējas iepazīties ar E.Repšes viedokli par nākamā, 2010.g. ekonomikas prioritātēm un valsts iespējām izkļūt ko krīzes.
Finanšu ministrs norāda uz to, ka beidzot arī viņa acīm kļuvis redzams, ka līdz šim valdošajā politiskajā elitē dominējušais viedoklis, par „gāzi grīdā” izrādījies kļūdains. Tautas, ne „gāzētāju” personīgajiem, makiem...
Repše, būdams Latvijas Bankas vadītājs, taujāts, kā viņš varēja pieļaut „Bankas Baltija” bankrotu, par kuras uzraudzību toreiz bija atbildīgs, atbildēja, ka zaudētā nauda, t.i. vairāki simti milj.Ls ir bijusi nepieciešamā „skolas nauda”. Tad jau iznāk, ka arī tagad ‘’gāzes spiešana grīdā’’ ir atkal Repšem bijusi „skolas” nauda. Dārgi gan valstij un tautai izmaksā šādi skolnieki... Pievērsīsimies lietas būtībai. No Repšes raksta kļūst skaidrs, ka viņš neapzinās stāvokļa nopietnību, kurā patlaban novedis valsti un Latvijas sabiedrību. Ministrs neapzinās ne tikai patiesos krīzes cēloņus, bet arī iespējamās sekas, un krīzes pārvarēšanas ceļus. Ir vispār zināms, ka Latvija ir viena no tām nedaudzām valstīm, kuru ekonomiskā krīze skārusi vissmagāk (vai tiešām Latvijas ekonomika ir tik liela pasaules mērogā..?). Par krīzes smagumu Latvijā jau daudz diskutēts, tomēr ne Repše, ne kāds cits nav sniedzis skaidrojumu, kāpēc tieši ar Latviju tas tā noticis. Un tas arī pašsaprotams, jo izvērtējot krīzes cēloņus Latvijā, gribot, negribot būtu jāatzīst politiķu personīgā vaina. ...un ne pēdējā vietā paša Repšes vaina krīzes dziļumā. Bet tas draud ar nepatīkamiem vēlēšanu rezultātiem. Ar iesildītās vietas zaudēšanu...
Lai nu kā, šādai Repšes nostājai mazs sakars ar rūpēm par valsti un tautu, gluži tāpat kā ar jauniem laikiem politikā un tautsaimniecībā.
Tomēr negribētos apgalvot, ka Latvijā ekonomiskā krīze, kura pēc IKP krituma un bezdarba līmeņa pārsniedz pat 1929. – 1933. g.g. pasaules ekonomisko krīzi, Latviju piemeklējusi tikai un vienīgi Finanšu ministra vainas dēļ. Tam ir arī citi svarīgāki iemesli, kurus Latvijas „galma” ekonomisti izvairās minēt, bet kuru nozīme krīzē ir pietiekoši nozīmīga. Un tāpēc mēģināsim īsumā tos aplūkot. Sāksim ar to, ka ekonomiskā krīze Latvijā bija cik nepieciešama (no tautsaimniecības struktūras viedokļa), tik pat arī neizbēgama. Jo dziļāka krīze tautsaimniecībā, jo par lielākām pretrunām ekonomikā un sabiedrībā tas liecina. Krīzes uzdevums ir likvidēt šīs pastāvošās pretrunas, vai citiem vārdiem atgriezt saimniecību pie tāda stāvokļa, kad pretrunas tiek vai nu noņemtas, vai būtiski vājinātas (iepriekš paveiktā labošana), kas savukārt ir pamats saimniecības tālākai attīstībai.
Kā vienu no galvenajiem faktoriem Latvijas smagajam saimnieciskajām stāvoklim noteikti atzīmēsim pretēji valsts un, tās saimnieciskajām interesēm sevišķi, veikto valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, kas tautā saukta par ‘’prihvatizāciju’’. Nerunāsim par to, ka privatizācijas rezultātā tika sagrauta faktiski visa modernā valsts rūpniecība, lauksaimniecība, izglītības sistēma, kultūra u.c. svarīgas valsts jomas. Tas ir vispār zināms fakts, un tāpēc to nav jēgas apstrīdēt. Ja kāds īpaši vēlas, lai strīdas strīdēšanās pēc, tas, protams, nevienam nav liegts. Tomēr fakts ir tāds, ka „prihvatizācijas” rezultātā lielākā daļa tautsaimniecībā izmantojamo resursu nonāca prihvatizētāju-pārdevēju. ne to izmantotāju-ražotāju rokās. Valsts un pašvaldību īpašumi tika aizlaisti pazušanā, kas arī ir viens no galvenajiem ekonomiskās krīzes cēloņiem patlaban.
Par to visa atbildība jāuzņemas LC (5., 6. Saeimas) un tā veidoto MK,LB.VK vadītājiem. Esošo stāvokli vēl vairāk pasliktināja nesaprašana, un iespējams, arī nevēlēšanās izprast modernas tirgus saimniecības darbības principus. Galējs liberālisms ir labs, ja vajag ko zagt, bet izrādījās galīgi nederīgs, ja vajag ko celt un attīstīt. Nespēja vai nevēlēšanās izprast un izvērtēt kaut vai tikai Eiropas valstu pieredzi tirgus ekonomikas būvniecībā, bija nākamā lielā kļūda, varbūt pat vēl lielāka par privatizāciju. Doma, ka tirgus pats visu saregulēs, apstākļos, ka vieni kļuvuši bez darba stāvus bagāti, bet citi iedzīti nabadzībā, protams, ne pie kādas ilgtspējīgas saimnieciskās darbības modeļa izveides nevarēja novest. Tas radīja sabiedrībā ne tikai ekonomisko, bet arī vērā ņemamu sociālo spriedzi. Bet kur ir spriedze, tur ir pretrunas. Negribu teikt, ka Latvijas pilsoņi nemīl bagātus cilvēkus. Ja šī bagātība ir pašu saražota, ne veiksmīgi tautas darba augļu pri(h)vatizēta... Tagad tikai var zīlēt, vai toreizējie valsts pārvaldes institūciju vadītāji bija bez zināšanām vai ar izteiktu merkantilu interesi. Drīzāk jau abi faktori kopā. Rezultātā radās tāds tirgus modelis, kur visu izšķīra ne cilvēka zināšanas, spējas un mācēšana, bet gan personiskie blati un sakari. Nepotismå un protekcionisma tirgus. Šāda saimnieciskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas pakāpi, politisko un ekonomisko nestabilitāti. Tā tas ir visur pasaulē, ne tikai Latvijā. Izveidojot šādus apstākļus, pievienošanās ES uzskatāma par nākamo nopietno politiski – saimniecisko kļūdu. Lieta tāda, ka ja kāds mazs un saimnieciski vājš mehānisms pievienojas lielam un stabili noregulētam, kurš darbojas pēc citiem principiem kā mazais, tad mazais un vājākais konkurences cīņā tiks aprīts, un tā mehānisms demontēts. Tikai ekonomika nav matemātika, te rezultāta var raksties kas jauns. Iznācis tā, kā lielā saimniecības sistēma kā jau bija paredzēts, mazo aprija un pārveidoja atbilstoši savām (nu ne jau tā mazā) interesēm. Un lielā mehānisma intereses šoreiz neatbilst Latvijas interesēm. Te daudz būtu ko darīt, lai lietas vērstu uz labo pusi, bet tas atkal prasa valsts regulēšanu un valsts pārvaldes institūciju vadītāju elementāru patriotismu. Kā varam pārliecināties, tad Repšes komentārā par to nav ne vārda. Vairāk velk uz nodokļu maksātāju piespiedu patriotismu pret nacionāli runājošiem politiķiem un ierēdņiem...
Tas ir apmēram tāpat, kā gaļas maļamai mašīnai ar gaļu. Ja abas liksiet kopā, diez vai gaļa samals gaļas mašīnu, visticamāk, ka būs otrādi. Protams, ja jūs gaļas mašīnā ieliksiet gaļu ar kauliem, tad arī gaļas mašīna salūzīs, bet tā jau būs tā saucamā regulēšana. Gaļas malšanas procesā regulēšanas instruments būs kauli, ekonomiskajā politikā tie ir dažādi normatīvie akti.
Jau tolaik, pirms Latvijas pievienošanas ES, daži ekonomisti brīdināja, ka tas ir pāragrs solis, kas nesīs tikai zaudējumus...Tā arī noticis, jo patiesībā Latvijas ekonomiskā sistēma ir bankrotējusi, kā dzīvot nespējīga vienotā, ne ar ko neaizsargātā, uz nopietnu konkurenci balstītā tirgū. Kārtējo reizi varam pārliecināties, ka jēdziens - moderns tirgus mūsdienu saimnieciskajā sistēmā nozīmē regulēts tirgus, kas, protams, traucēja Latvijas liberāļiem, faktiski valsts īpašuma „pri(h)vatizatoriem”. Regulēt nenozīmē tikai ko aizliegt, kā te sludināja Latvijas liberāļi. Tas vispirms nozīmē ilgtspējīga ekonomiskā modeļa izveidi. Bet tirgus apstākļos darboties spējīgs ir tikai tāds modelis, kurā konkurence ir viens no sistēmas pamatelementiem, bet ne „blati”. Ja kāds netic, lai pats dziļāk papētī Latvijas galveno „pri(h)vatizatoru” „veiksmīgos” biznesus....Konkurenci tur būs grūti sameklēt, ja neuzskata par konkurenci – kuram kurš draugs atbildīgākā un ietekmīgākā amatā...
Pat pašu veidotajā Latvijas saimniecības sistēmā tik pat kā neviens no viņiem nav spējis noturēties, ja zaudē savus sakarus starp amata krēslos sēdošajiem... Lielākā daļa agri vai vēlu tiek izspiesta no tirgus. Tikai nevajag domāt, ka izspiešana notikusi konkurences rezultātā. Gluži otrādi – vienus sakaru „veidotājus” nomainījuši citi spēlētāji, kuri ir spēcīgāki arī „blatu” sistēmās, jo to rīcībā ir šis sistēmas „eļļa” - bieži vien tie ir neierobežoti naudas resursi, vai cita ietekme uz lēmuma pieņemējiem.
Jau LPSR laikos Latvijas ekonomiskā un politiskā sistēma raksturojas ar augstu korupcijas līmeni, kas būtiski kavēja saimniecisko attīstību. Atgūstot neatkarību, šī kaite tika nevis iznīdēta, bet gan nostiprināta un padziļināta. Bet tas vienlaikus nozīmē, ka jau agrāk pastāvošās pretrunas saimnieciskajā sistēmā tika nevis noņemtas un mazinātas, bet gan uzplaucētas un attīstītas. Tas viss savijās kopā ar valdošās elites bezprincipu politiku un klaju valsts patriotisma trūkumu, jo nevar taču atklātu un reizēm pat trulu nacionālisma sludināšanu uzskatīt par valsts patriotismu. Viņiem tuvāka bija „pri(h)vatizācijas” ideja un tā rezultātā gūtā īpašuma pārdošana. Šajā konkurences cīņā rietumi izrādījās spējīgāki par austrumiem. Tālāk sekoja Rietumu konsultantu vizītes pie visu līmeņu valsts vadītājiem... Viņi neskopojās ar labiem solījumiem, vadošo Latvijas ierēdņu „skološanu” – EBRD kursi, SVF Vīnes skola un politiķu skološana Džordžtaunā. Kad runā par Lemberga stipendiātiem, par šīm stipendijām kautrīgi pieklusē... Pats par sevi skaidrs, ka sagaidīt no mūsu rietumu, gluži kā no austrumu, partneriem Latvijas patriotismu ir vairāk kā naivi. Katrs no viņiem rīkojas savās interesēs un aizstāv savu valsti. Par teikto ikviens varēja pārliecināties pēdējās Godmaņa valdības laikā, kad par konsultantiem Latvijas(?) Valdības vadītājs pieaicināja....nu, protams, ka zviedrus... Ko var ieteikt zviedru konsultanti, ja Latvija pilna ar zviedru bankām, to laikam nevienam skaidrot nevajadzēs.
Sevišķi ‘’labi’’ konsultanti Latvijas Valdībai gadījušies no PB un SVF. Te der atgādināt, ka nevienā valstī, kuru SVF konsultējusi, nav bijis saimnieciskais uzplaukums... Nevienā pašā... Visur krīzes un sociālie nemieri, ekonomikas lejupslīde un stagnācija...Un tādu valstu Dienvidāzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā ir ļoti daudz.
Ne reizi SVF un PB nav konsultējusi pasaules augošākās ekonomikas - Ķīnu, Vjetnamu, Indiju, Japānu utt (faktiski uz DienvidAustrumĀziju pārvietojas ražošana arī no Rietumu attīstītākajām valstīm). Toties gadu desmitiem konsultējusi Filipīnas, Indonēziju, Nigēriju, Brazīliju, Meksiku un desmitiem citu trešās pasaules valstu. Būtībā atbalstot viņu koruptīvos režīmus.
Jāpiemin arī Latvijas mazspējīgā valsts pārvaldes sistēma. Nav pat runas par ministriju skaitu. Valsts pārvalde sākas ar politisko sistēmu. Skaidrs, ka patlaban esošā politiskā sistēma nespēja ne valstij, ne tautai piedāvāt ko jaunu. Bet arī atkāpties pati negrib. Pēc šīs sistēmas principiem darbojas arī ierēdniecība un valsts pārvalde kopumā. Tā nespēj izstrādāt ne jaunas domas, ne koncepcijas valsts attīstībai. Pat no pašsaglabāšanās viedokļa ierēdnis nedrīkst pats ko radīt jaunu. Ja kāds netic, lai palasa minēto Repšes rakstu. Tur būs grūti atrast svaigas domas, jaunas koncepcijas, kaut vai esošās sistēmas analīzi un trūkumus. Tur ir tikai nodokļi... to nākošais pieaugums... Un vēl eiro ieviešana. Tas arī viss... It kā no nodokļiem un eiro ieviešanas vien būtu atkarīga krīzes pārvarēšana un konkurētspējīgas ekonomikas izveide. Dažādo finanšu – ekonomikas instrumentu starpā nodokļi un valūtas kurss ir tikai divi no daudzajiem instrumentiem. Lai ekonomiku paceltu un nodrošinātu tās ilgtspējīgu attīstību jāizmanto pilns instrumentu klāsts, ne tikai valūtas kurss un fiskālā politika. Tomēr par tiem ne vārda. Meklē kaut vai ar uguni. Ne vārda par konkurētspējīgu tautsaimniecību, par diversificētu tautsaimniecības struktūru, par noregulētu un konkurēt spējīgu uzņēmējdarbību, par iekšējā tirgus aizsardzību (ko ar netiešām metodēm izmanto visas ES dalībvalstis), par eksporta veicināšanu, par godīgas konkurences iedibināšanu. No tā visa nekā tur nav. Pat pats Repše apgalvo, ka ja spēs pats pārorganizēties un veikt nepieciešamās reformas, Latvija no krīzes izkļūs. Šai domai nevar nepievienoties, bet kur ir tas konkrētais veicamo pasākumu plāns par visām augstāk minētajām lietām? Kas jāpārorganizē, un kas ļaus valstij izkļūt no krīzes? Kā Repše var veikt reformas, ja pats un viņa pārvaldes aparāts pat nezina, kādas reformas jāveic? No kurienes rasties valsts attīstības potenciālam un krīzes ātrai pārvarēšanai? Kā var veicināt ēnu ekonomikas ierobežošanu tikai ar nodokļu pacelšanu? Jautājums, uz kuru ministrs nav sniedzis atbildi. Spriežot pēc darbiem tāpēc ka nezin...
Skaidrs, ka lai izkļūtu no krīzes, valstij vajadzīga cita domāšana un citi cilvēki. Par ASV jau pateica ASV prezidents B.Obama: „Ir pienācis laiks ķerties klāt ‘’treknajiem runčiem’’, citādi mūsu ekonomika sabruks.” Diez vai Latvijai ir cits ceļš.
Jautājums paliek: „Vai maz pats Repše apzinās, kur esam un kas jādara, jeb tautai atkal būs Repšes vietā jāmaksā barga skolas nauda?” Vai nav par daudz to skolnieku un skolu..?

Imants Burvis LR pilsonis