Prostitūcijas nacionālas īpatnības... jeb Latvijas neoliberāļu spožums un posts..

Kurš negrib zināt pagātni, tam neizprast tagadni un nepiedzīvot nākotni...

Prostitūcijas nacionālas īpatnības... jeb Latvijas neoliberāļu spožums un posts..



Kaut arī slēpjoties no patiesības vaina tiek uzvelta pasaules ekonomiskai krīzei un patiesie iemesli ir citi, nav noliedzams, ka šodien Latvijas ekonomiskais stāvoklis ir smags. Un cēlonis tam lielā mērā meklējams Latvijas elites mazspējā un zemajā intelektuālajā līmenī, ne piesauktajā pasaules krīzē. Kurš negrib zināt pagātni, tam neizprast tagadni un nepiedzīvot nākotni, tāpēc īss vēsturisks ekskurss Latvijas („nacionāl-neatkarīgās”) politiskās elites izveidē.
Nav noslēpums, ka arī LPSR laikos, gluži kā tagad, Latvija izcēlās citu PSRS republiku starpā ar savu aklo uzticību un paklausību Maskavai, par ko vietējā elite dāsni saņēma ordeņus, amatus, priekšrocības u.c. labumus. Lai lasītājs nedomātu, ka viss radās pēkšņi un pats no sevis, jāsaprot, ka Latvijai 1940.g. okupācijā nepaveicās vairāk, kā mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Maskavas vadība labi pārzināja latviešus no Krievijas pilsoņu kara laikiem un šeit, uz Latviju, no Maskavas tika sūtīti paši neizglītotākie, paši iztapīgākie Krievijas latvieši un sevišķi uzticami cittautieši (tādi ir drošāki vadīšanai no attāluma). Tos apvienoja vienā komandā ar vietējiem karjeristiem un varas alkstošiem elementiem. Pie tādiem var droši pieskaitīt A. Kalnbērziņu (Zaķis), V.Lāci, A.Kirhenšteinu, I.Vingoldi, V.Latkovski, S.Šustinu, A. Noviku (pēdējos divus Atmodas laikā mēs pieminējām, pārējos – ne visai...) u.c (uzskatamībai pieminēti atpazīstamākie vārdi). Tas bija pirmais vilnis, kurš deva vērā ņemamu triecienu valstiskai un patriotiskai domāšanai sabiedrībā, kura bija izveidojusies I Republikas laikā. Tādejādi līdz ar 1940.g. okupāciju valsts pārvaldes, sabiedrības un tautas apziņas līmenī Latvijā sākās pastāvības, neatkarīgas un valstiskas domāšanas nīcināšanas process. To aizvietoja ar aklu pakļāvību Maskavai. Aklu, bez domāšanas. Un tieši šie cilvēki kopā ar Maskavas emisāriem bija tas pamatkodols, kurš praktiski veica Latvijas Republikas demontāžu, okupāciju un sovjetizāciju 1940. – 1960.g. Pārstāvēja LPSR intereses Maskavā un Maskavas intereses LPSR.
Otru elites daļu veidoja pēckara periodā no Krievijas iesūtītie sevišķi uzticamie LPSR iestāžu vadītāju vietnieki, galvenokārt cittautieši, kuri visbiežāk bija ar zemu profesionālo izglītību un vēl zemāku vispārējās izglītības līmeni. Kā arī tā latviešu daļa, kura dzīvoja Latvijā un tiešā veidā bija saistīta ar kalpošanu dažādu Maskavas struktūru, vai Latvijā izvietotās PSRS armijas un drošības iestāžu interesēm. Šie cilvēki pat sarunas latviešu valodā LPSR (saskaņā ar LPSR konstitūciju, suverēnas valsts teritorijā) uzskatīja ja ne gluži par nodevību, tad par klaju nacionālisma izpausmi vismaz. Šis process turpinājās visu okupācijas periodu, faktiski līdz pat 80-o gadu beigām. Pie šādi domājošiem varam pieskaitīt Rubiku, Potreki, Bojāru, Šteinbriku, Johansonu, kā arī lielu daļu atvaļināto PSRS armijas militārpersonu, daudzus bijušos LPSR drošības struktūru darbiniekus, dažādu iestāžu vadītājus, to vietniekus un pakalpiņus (bieži etniski latvisku izcelsmi). Viņu labklājība vistiešākā veidā bija atkarīga no attiecīgo Maskavas vadītāju labvēlības un attieksmes.
Trešā daļa bija LPSR laikos izaugusī jaunā elite un tai pietuvinātās personas, kurām bija un ir gluži vienalga, kam un kā kalpot, kas te dzīvos un kādā valodā runās. Liela daļa no viņiem bija vecās elites bērni un radi un draugi... Viņiem tika dotas iespējas pabūt ārvalstīs. Tie bija redzējuši kapitālistisko dzīves veidu, redzējuši tā spīdošās fasādes. Viņi redzēja un labāk par pārējo sabiedrību saprata PSKP realizēto divkosīgo politiku, redzēja tās neizbēgamo galu. Savas audzināšanas un iegūtā plašākā rietumu kultūras zināšanu pēc tie gribēja dzīvot kā rietumos, pat nemēģinot iedziļināties rietumu tirgus ekonomikas problēmās. Šajā pusē „dzelzs priekškaram” jau arī rietumu tirgus ekonomika tika visai ideoloģizēti analizēta. Nevienai no šīm grupām nepiemita valstiska vai patriotiska domāšana. Ievērojot to vidi, kurā tie auga un to domāšanas stilu, kas pavēra ceļu karjerai un priekšrocībām, tāda domāšana nevarēja (jo nedrīkstēja) pat izveidoties. Šīs elites daļas redzamākie pārstāvji ir Kehris, Osis, Šķēle, Grūtups, Lembergs, faktiski viss Kluba -21 sastāvs, tas ko sauc par Grūtupa organizēto „Brālība” u.c. Šodienas vadošie spēki. Vērts atcerēties, ka tieši tie dedzīgi atbalstīja Gorbačova uzsākto pārbūvi PSRS...
Lai arī starp šīm grupām pastāvēja zināmas atšķirības domāšanā, tad tās bija ne jau patriotisma vai nacionālisma jomā, bet gan merkantilo interešu un personīgās labklājības nodrošināšanas jomā. Patiesībā šīs idejas ir ļoti tuvas liberālisma idejām, kuras, sajauktas kopā ar LPSR funkcionāriem vēsturiski raksturīgo kosmopolītisko domāšanu, sākoties Gorbačova pārbūvei, viņu skatījumā tiem pavēra vēl neredzētas iespējas.
Tātad LPSR varas eliti pārstāvēja dažādas grupas, tikai vienu grupu tur neatrast - Valstiski un patriotiski domājošos cilvēkus. Liekas, ka pēdējos no tiem politiski iznīcināja vecā komunistu gvarde kopā ar okupācijas armijas pārstāvjiem 1960 – 1962.g.g. Pirmajiem tie bija lieki konkurenti politiskajā cīņā par varu, otrajiem traucēja ērti iekārtoties uz dzīvi LPSR. Protams, ka latviešu tautas lielākā daļa īsti neuzticējās nevienai no šīm grupām, bet praktiskas lietderības nolūkos bija spiesta vairāk vai mazāk sadarboties. Tas nozīmē, ka ideoloģiski pilnībā pakļaut latviešu tautu savām merkantilajām interesēm līdz galam tā arī neizdevās nevienam, tomēr savu zīmogu tautas apziņā komunistu valdīšanas gadi neapšaubāmi atstāja.
Pagājušā gadsimta 80-o gadu beigās labāk informētajiem kļuva skaidrs, ka PSRS sabrukums dažādu faktoru ietekmē ir nenovēršama. Tas neizbēgami izsauktu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Protams, ka šādos apstākļos visaktīvāk sāka darboties mūsu pieminētā trešā elites grupa, kura jau PSRS laikos ar vienu kāju stāvēja nomenklatūrā brīvā tirgus ekonomikā. Atlika tikai nedaudz pārorientēties. Un atbilstoši labākajām PSKP tradīcijām tie pārorientējās. Jo arī no valstiskās neatkarības atgūšanas procesa galu galā varēja gūt vērā ņemamus materiālos labumus. Un tie vispirms saistījās ar tā saukto „prihvatizāciju”. Skaidrs, ka lai sasniegtu savus mērķus komunistiskā ideoloģija vairs nederēja, tāpēc tā tikai nomainīta ar jaunajiem laikiem daudz vairāk atbilstošo neoliberālismu, kas starp citu, 20.gs. beigu posmā kļūstot par valdošo ideoloģiju rietumu pasaulē, sāka transformēties. Tas arī vislabāk un pēc būtības atbilda viņu pašu uzskatiem, kuru centrā ir katrs pats par sevi, kur savas intereses ir pats galvenais, bet sabiedrībai, valstij un tautai ir tikai pakārtota nozīme. Galvenokārt, lai pildītu neoliberāļu kabatas. Šiem cilvēkiem Dievs nav ne Maskavā, ne Vašingtonā vai Briselē, bet gan krāsainajos papīrīšos, kurus sauc par dolāriem, eiro vai kā tur vēl. Savu mērķu sasniegšanai lieti noderēja jau Gorbačova laikos uzņemtie sakari ar latviešu emigrantu organizācijām, kuru vadoņi izrādījās ne mazāk varas un naudas kāri....toties mazāk spējīgi savās mītnes zemēs. Tika panākta saskaņa domāšanā par Latvijas valsts iespējām abu grupu mērķu realizācijā - Latvijas funkcionāriem tika valsts īpašuma „prihvatizācija”, bet emigrantu organizāciju vadoņiem zemes un dzīvojamā fonda denacionalizācija. Protams, kārtējo reizi uz valsts un tautas rēķina. Tādejādi Latvijas neoliberāļu saknes meklējamas ne ārvalstu specdienestu tīklos, ne masonos, „baltajās pelītēs” vai kādās īpašās Maskavas sazvērestībās pret latviešiem un Latvijas II Republiku. Saknes jāmeklē LPSR un emigrantu organizāciju vadošajās struktūras un tā laika LPSR valdošajā elitē ar tai raksturīgo pasaules uztveri (par to daudz raksta G.Valdmanis „Starp dzirnakmeņiem” R.2000.). Šādos apstākļos 1993.g. uz Kluba-21 bāzes tika radīta partija „Latvijas ceļš”, kura atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu tālāko Latvijas II republikas valsts un tautas attīstību, līdz pat šodienai. Partijā apvienojās vadošie LPSR funkcionāri un to uzticības personas ar latviešu trimdas organizāciju „pīlāriem”. Tieši viņu vadībā tikai praktiski veikta galveno valsts īpašumu „prihvatizācija” un denacionalizācija, kurai likumisko pamatu sagatavoja AP laikos jau augstāk mūsu pieminētie kadri. Protams, ka tas viss brīvības un demokrātijas vārdā....uz liberālisma pamatiem. Tieši „Latvijas ceļš” lielā mērā iedēstīja tautas apziņā liberālisma idejas, tās savā sliktākajā formā. Ielika tiesiskos un sociāli–ekonomiskos nihilistiskos pamatus Latvijas sabiedrībai un valstij tādā veidā, kādā tos redzam šodien. Viss tas tika veikts ar valsts neatkarības un indivīda brīvības lozungiem.
Šiem procesiem nebija nekāda teorētiskā pamata, trūka jeb kādu aprēķinu, netika veikta nekāda modelēšana un iespējamās situācijas prognozēšana. Vēl vairāk: I.Godmaņa Valdība iemanās likvidēt valstī toreiz pastāvošās zinātniskās iestādes, kuru potenciālu ārvalstu speciālisti (dāņi) bija augstu novērtējuši veicot to apsekošanu. Vienlaikus no vadošiem amatiem tiek nobīdīti jaunai LR uzticīgie LPSR visu līmeņu speciālisti, kuri uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt valsts intereses. Tāpēc jautājumi: „Kā šādā rīcībā izpaužas rūpes par valsti un tautu? un Kur šeit valstiskā domāšana un patriotisms?” ir aktuāli arī šodien.
Viss šis process ir ļoti līdzīgs Gorbačova uzsāktajai kooperatīvu izveidei, jeb sākotnējai kapitāla uzkrāšanai. Pareizāk tas ir tas pats process, ar mūsu nacionālām īpatnībām. Jau toreiz bija skaidrs, ka vienas sistēmas ietvaros, bez attiecīgas regulācijas, citas sistēmas elementi darbosies vāji, tomēr tas netraucēja „palaist brīvībā” tā saucamos kooperatīvus, kas, protams, pēc sava ekonomiskā satura nebija nekāda kooperācija, bet gan tīri privātīpašnieciska uzņēmējdarbība izmantojot valsts resursus un materiālo bāzi. Tomēr no valstiskās ekonomikas regulēšanas, t.i. faktiski regulētās un reglamentētas uzņēmējdarbības vides izveides mūsu privatizētāji atgaiņājas kā no ļauna murga. Un tas arī labi saprotams. Tāda vide ir visās civilizētās tirgus ekonomikas valstīs, tajā skaitā arī ASV. Tomēr tā būtiski traucē „prihvatizācijas” realizācijai, tāpēc te tā bija lieka.
Latvijas privatizētāji ar savu rietumu tautiešu atbalstu izvēlas tā saucamo „mežonīgā kapitālisma” vai Eiropas 18-19.gs. kapitālisma ceļu. Nolūks te viens - maksimizēt privatizēto īpašumu peļņu, ignorējot nodokļus, sociālās tiesības, dialogus utt... jo tas viss ir tikai traucēklis peļņas ieguvei. Tomēr atšķirībā no Eiropas 19.gs ekonomikas modeļa, kura galvenā loma bija sīkajai uzņēmējdarbībai, Latvijā privatizēti lieli, praktiski monopoluzņēmumi. Kuri atrodas praktiski tukša vietā, gandrīz absolūti no saistībām, pienākumiem un konkurentiem brīvā tirgū, kuri savu jauno īpašnieku rokās nekaunas (nav tiesiskās bāzes, morāle nestrādā...) izmantot savu dominējošo stāvokli. Nav un nebūs arī ārvalstu solīto investīciju rūpniecībā, tātad nav konkurences arī no šīs puses. Tā kā saimnieciskās darbības mehānismi nav izstrādāti, monopoli var rīkoties praktiski brīvi, bez jeb kādiem ierobežojumiem.
Vēl pagājušā gadsimta 90-o gadu beigās visi tautsaimnieki, kuri brīdināja sabiedrība, ka šis ceļš ir kļūdains un nav ilgspējīgas valsts attīstības ceļš, kurš neizbēgami beigsies ar krahu, tika nobīdīti malā. Līdzīgi, kā šodien cenšas nobīdīt malā ignorējot, piemēram, ekonomista Smirnova, no Ventspils augstskolas, viedokli. Tas ļauj secināt, ka Latvijas elites naudas kāre ir neierobežota, toties diemžēl stipri ierobežotas ir tās prāta spējas un pašaizsardzības instinkts.
Jau uzsākot nopietnas tautsaimnieciskas reformas ekonomistiem bija skaidrs, ka uzsākt privatizāciju bez saimnieciski-tiesiskās bāzes izveides, ir ceļš uz haosu un valsts sabrukumu. Par to rakstīja SVF padomnieks G.Kolodko, PB galvenais ekonomists Dz.Stiglics, pie mums Latvijā tādi ekonomisti kā O.Dz.Braže, A.Grišins, J.Brože u.c. Šāda sistēma nav ekonomiski dzīvot spējīga un savas eksistences periodā neizbēgami zaudēs tiem uzņēmumiem, kuri darbojas noregulētas sistēmas ietvaros, šajā gadījumā ES uzņēmumiem. Vēl vairāk - Šāda saimnieciski nenoregulēta sistēma ir pamats plaši izplatītajai korupcijai valstī (tas dod skaidrojumu KNAB un Ģenprokuratūras mazspējai un politisko pasūtījumu pildīšanai). Tādā gadījumā visas runas par ārvalstu investīcijām ir galvenokārt domātas tautas acu aizmālēšanai. Liekas, ka to sākuši apjēgt arī paši Latvijas „prihvatizatori”, jo pēdēja laikā viņi ar ārvalstu investīcijām saprot valsts vai pašvaldību, tā arī savu „privatizēto” īpašumu izpārdošanu ārvalstniekiem... Tikai, ne tam kapitālam, kurš spēj radīt augstu pievienoto vērtību, prasa kvalificētu darbaspēku un attiecīgu izglītības sistēmu... , bet gan dažādām spekulatīvajām kompānijām tirdzniecībā, spēļu biznesā, nekustāmā īpašumā, banku sektorā.....visur tur, kur var ātri un viegli bez lieliem kapitālieguldījumiem labi nopelnīt un ātri pārvietot kapitālu. Tas civilizēta tirgus ekonomikas apstākļos noregulētā saimnieciskā mehānisma dēļ nav iespējams. Šai ziņā labs piemērs kaimiņos – Igaunijā. Un tur ir izvēle starp peļņas ieguldīšanu uzņēmuma attīstībai vai finanšu izvešanu...
Var jau teikt, ka tad jau viss ir jauki - uzņēmējiem nodokļi nav jāmaksā, sociālās saistības ir minimālas, regulējošo normu maz un tās pašas var neievērot....Tas viss veicinās kapitāla uzkrāšanos (un aizplūšanu...)... Tikai praksē tas ir daudz nejaukāk - nodokļu nemaksāšana ir cieši saistīta ar budžetu. Tas savukārt ar izglītības sistēmu, valsts atbalsta trūkumu uzņēmējiem. Tas papildinās ar valsts pārvaldes aparāta mazspēju (savējie amatos). Klasisks piemērs. Vadošā partija koalīcijā ar spēku „izsit” jauno nodokļu paketi. Tas notiek iepriekšējā gada beigās pieņemot nākošā gada budžetu. Un jau pirmajā jaunā gada mēneša laikā valsts finanšu pārvaldes augstākajā līmenī paziņo, ka tehniski šos nodokļus spēs ievākt tikai kaut kur gada beigās... uzprasās secinājums vai nu par finanšu ministrijas ierēdņu korpusa mazspēju, jeb, kas vēl bīstamāk, par šī ierēdņu korpusa politisku opozīciju savam ministram... Ne mazāk amizanta ir situācija, kad Latvijas prezidenta veidotajā Latvijas stratēģiskās attīstības izveides komisijā strādā ārzemju bankas (kura pelna Latvijas tirgū) speciālists (Kazāks). Var nešaubīties, ka bankas intereses būs ievērotas...
Tomēr stipras starptautiskās konkurences apstākļos tas neizbēgami noved pie pašmāju produkcijas un pakalpojumu zemas konkurēt spējas gan, sākumā, ārējos, bet pēc tam arī iekšējā tirgū. Sekas ir redzamas – Latvijas republikā izveidotā ekonomiskā sistēma nav ilgtspējīga un faktiski sevi izsmēlusi līdz ar „prihvatizācijas” pabeigšanu. Vēl var „prihvatizēt” dažus lielos valsts īpašumus... un tad gals.... To visu elite attaisno ar kapitāla sākotnējo uzkrāšanu, kas šeit notiek jau vismaz 20 gadus.... Neiedziļinoties jautājumā par kapitāla uzkrāšanu, jāatzīmē, ka to neveicina valstī pastāvoša īstermiņa domāšana pirmkārt jau tieši no valdošas elites puses, kas valstij garantē šī kapitāla aizplūšanu. Šādiem spēles noteikumiem pieskaņojas arī pārēja sabiedrības daļa, tajā skaitā uzņēmēji. Arī valsts uzņēmumi ar dekoratīvajām padomēm ( no uzņēmuma finanšu pārvaldes viedokļa liekas, bet algas tīri pieklājīgas...). Atkal piemērs – uzņēmumā nozog ap miljonu ziedotas naudas, bet uzņēmuma vadītājs valsts pārvaldes augstākajā līmenī tiek atzīts par „goda vīru un ordeņa cienīgu”, jo pats jau nav zadzis. Tikai izveidojis apstākļus lai šāda iespēja būtu...
Līdz ar to izveidojas stereotips, sabiedrības uzvedības modelis, kurš orientēts uz ātru personīgā labuma gūšanu un ātru patēriņu, kas ir tieši Latvijas neoliberāļu stilā. Līdzīgā situācijā citā valsts iestādē, KNAB, tieši sabiedrība centās aizstāvēt iestādes vadītāju, kurš līdzīgi organizēja darbu pieļaudams finanšu izzagšanu... Tomēr tas nekādi neveicina valsts ekonomisko attīstību, bet gan tikai valsts izzagšanu. Gala rezultātā ir neizbēgamas ekonomiskās un līdz ar to sociāli-politiskās krīzes. Aplis ir noslēdzas - izejas esošai sistēmai no tā vairs nav. Jāmaina kā politiskie, tā ekonomiskie darbības nosacījumi. Valsts ir maksāt nespējas situācijā. Nekādas naudas devalvācijas, eiro ieviešanas, pašvaldību īpašuma izpārdošanas te neko mainīt nespēs. Neko nemainīs arī Repšes iecerētā nodokļu reforma un citas, atsevišķās reformas. Ir jāmaina pati dzīvot nespējīgā politiski-ekonomiskā sistēma uz precīzi noregulētu mehānismu. Bet tas savukārt prasa kompleksu finanšu ekonomisko instrumentu pielietošanu, oligarhu nolikšanu „vietā” un „trekno runču trenkāšanu”, būtiskas reformas valsts pārvaldē ...
Kurš no nākamajiem potenciālajiem vēlēšanu līderiem to sola veikt? A.Šķēle, A.Lembergs vai varbūt A.Šlesers? Vai kāds cits? Neviens neko tādu nesola. Būtībā Latvijas tā saucamai elitei būtu jāatvainojas tautai par to, ka tā tautu vedusi pa nepareizo ceļu. Bet vai kāds ir dzirdējis, ka Šķēle, Lembergs, Šlesers, Godmanis, Grūtups vai kāds cits no elites gatavojas atvainoties? Tāda gadījuma nav bijis, nav un nebūs, kaut arī tas nozīmētu, ka vismaz daļēji kļūdas ir atzītas. Bet atzīšana savukārt ļautu cerēt, ka ir gatavība ko manīt. Mainīt šeit neviens neko negrasās, jo tas nozīmētu dalīties ienākumos, kas latvju neoliberāļiem ir galīgi nepieņemami. Viņi ne ar vienu nekad ne ar ko nav dalījušies un arī turpmāk negatavojas to darīt. Kļūdos. Ir pilna gatavība dalīties ar parādiem...
Latvijas tuvākā stratēģiskā partnera – ASV prezidenta Obamas paziņojums par nepieciešamību saukt pie atbildības Volstrīta „treknos runčus” mūsu neoliberāļiem neko nenozīmē. Tāpat kā Ukrainas valsts prezidenta amata kandidātes J.Timošenko solījumi „nolikt vietā” Ukrainas oligarhus... Šāda informācija Latvijas masu saziņas līdzekļos tiek veiksmīgi noklusēta un apieta. Tieši tāpat kā fakts, ka ASV Senāts uzsācis izmeklēšanu starp Volstrīta „treknajiem runčiem”, lai noskaidrotu to personīgo atbildību globālās ekonomiskās krīzes izraisīšanā. Cita starpā izsaucot uz Senāta speciāli izveidotu izmeklēšanas komisiju vadošo ASV Volstrīta finanšu kompāniju atbildīgās personas. Tāpat kā mūsu „nacionālos” „treknos runčus” neuztrauc PB bijušā prezidenta Dž. Vulfensona atziņa, ka mūsu dienās valsts politika nedrīkst būt sociāli bezatbildīga, jo tādā gadījumā tiek grauta visa tirgus ekonomikas sistēma kopumā (citēju pēc atmiņas).
Atliek tikai brīnīties, cik tālu var noiet Latvijas elite - no LPSR augstākajiem valsts pārvaldes plauktiem uz LR valsts bankrota slieksni. Un vainīga ir vadīšanas loģika – kad valsts tiek vadīta pašam vadīšanas procesam. No šīs loģikas auto tiek remontēts remonta procesam ne braukšanai, autovadītāji ir vajadzīgi tikai autoinspektoriem sodanaudas iekasēšanai, utt... Un, kad valsts vadītāji visai bieži pēdējā laikā sāk it kā valsts vajadzību labā patriotisma pieprasīšana no pensionāru, skolotāju, ārstu, policistu un ugunsdzēsēju puses, tas sāk pārāk atgādināt prostitūtu sentences par „skaisto, tīro un šķisto” mīlestību, kura piespiedusi tās pārdoties.

Cieņā pret tiesībām uz citiem viedokļiem
Imants Burvis LR pilsonis.